"Cilvēks ir pasaule, dzimta ir pasaule, nācija ir pasaule. “Bogenē” šīs pasaules neredzamām, taču mežonīgi izjūtamām spēka līnijām ir savā starpā saistītas, tās pārklājas un ieaug cita citā vai, zibeņus šķiļot, saduras, attālinās un pagaist bezgalībā, tās dzimst, dzīvo, mirst. Taču lāgiem pasaules tiek varmācīgi iznīcinātas. Arī apokalipsē, kas Latviju sasniedza 1940. gada 17. jūnijā. Pilnmēness un Bogene — mūžīgā līdzdzīvotāja, varbūt pēdējais patvērums, bet viņa pastāv," grāmatu raksturo Guntis Berelis.
Gundega Repše (1960) – rakstniece, publiciste. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Strādājusi žurnālā "Liesma", laikrakstos "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", literārajā mēnešrakstā "Karogs". Viena no spilgtākajām 90. gadu latviešu prozas pārstāvēm. Vairāku romānu, stāstu krājumu, biogrāfisku darbu, eseju un dokumentālu prozas grāmatu autore. Aktīvi iesaistās kultūras un sabiedriskās dzīves procesos.
Ja mēs ticam psihoterapijai un pieņemam, ka traumatisku pieredzi ir jāizstāsta un jāizrunā, tad šī grāmata ir likumsakarīgs ķēdes posms, un tādām ir jātop vēl un vēl. Vēstījums ir skaidrs (nepiekrītu, ka būtu grūti izsekot lēcieniem laikā), varoņi - gana spilgti, stāsts iedarbojas, sit pa nervu galiem un atkal jau atgādina par Baigā gada pieredzi. Bet man tomēr šķiet, ka latviešu literatūra un mēs iegūtu nesalīdzināmi vairāk, ja par Baigā gada notikumiem tiktu stāstīts arī no citu liecinieku redzespunkta- no to, kas piedalījās, stādīja sarakstus, nostučīja, noskauda un no to, kas klusēja un izdzīvoja, un vēl, un vēl... Jo to pārējo jau bija neskaitāmas reizes vairāk nekā upuru, un man liekas, ka mūsdienās būtu veselīgi mēģināt saprast arī viņu rīcības un/vai ne-rīcības cēloņus un sekas. Vēl vietumis traucēja pārlieku ilustratīvais notikumu apraksts (Dorotejas vēstule Ģedertam, piemēram). Nav jau tā, ka lasītājs neko nezina pa tā gada baisajiem notikumiem. Vismaz nedrīkstētu būt. Bet atkal no citas puses- lielum liels paldies Gundegai Repšei par šīs sērijas radīšanu un tapšanas organizēšanu. Man arī šķiet, ka viņai nav bijis iespējas izvēlēties sev vēlamu laiku, bet nācies ņemt to pašu smagāko.
šitāda latviešu literatūra mani pilnīgi sadusmo. es varu meklēt nozīmi aiz metaforām, ja tām ir pamats. bet, manuprāt, romāns ir nevajadzīgi sarežģīti veidots - tagadnes/pagātnes paralēles, kurās ir grūti neapmaldīties.
Kaut kur interneta dzīlēs pavīdēja komentārs - "man ļoti žēl ka tā ir uzrakstīta tā kā nu ir uzrakstīta". Precīzi. It kā labi, it kā vilšanās, it kā piegarša. Kā labā restorānā - zini un redzi ka ēdiens ir kvalitatīvs, skaists un garšo labi. Bet kaut kas tur pa starpu maisās, vai nu koriandra par daudz vai salvijas par maz. Ej nu sazin.
jāpiekrīt vairumam viedokļu, ka tehniski grāmata ir uzrakstīta raženi, bet ideju es tā arī neuztvēru. starp visām metaforām un bagātīgajiem epitetiem es pazaudēju stāstu, bet varbūt tur nemaz tāda nebija, kas zina.
Repše ir apbrīnojams piemērs tam, ka lieliska valoda, spēja ar to strādāt, just, visādi darboties vēl nenozīmē radīt literatūru. Slikta valoda gandrīz vienmēr ir zīme, nabadzīgai domāšanai, bet Repše liek domāt, ka bagāta valoda ne vienmēr ir zīme bagātam intelektam. Citiem vārdiem sakot, šajā grāmatā viss ir sačakarēts.
Galīgi ne tas, ko biju gaidījusi. Grūti sekot līdzi daudzajiem varoņiem, saprast, kurš kuram vīrs vai bērns. Kamēr saproti, ka runa ir par atmiņām, nodaļa jau beidzas. Man patīk grāmatas ideja, taču domāju, to varēja pasniegt vieglāk.
‘Radīdama metaforu, viņa melotu patiesībai, bet būtu izglābusi savu cieņu citu acīs. Savās - pazaudējui.’
viens no citātiem, kas tik labi atspoguļo Repšes meklējumus pēc patiesības. viena cilvēka dzīve un vēl daudzu no sākuma nesaprotamā ķīselī beigās atklājas kā visu laiku saistīta. kā mēs visi - saistīti.
Romāna pamatā labs materiāls, bet pats stils un veids kādā tas pasniegts teiksim tā ir pavājš un haotisks, it kā ir centieni kaut ko emocionāli izcelt, bet tas nav izdevies...
Grūti rakstīt par grāmatu, kura ne pie kā nenoved. Sieviešu spēks, atkal atšķirtas smagās Latvijas vēstures lappuses, kuras vietām atgādināja "Melānijas hronikas" iesākumu. Doma, protams, laba, bet tāpat, izlasot pēdējo nodaļu, mani nepameta sajūta, ka stāsts tā arī nekur neaizgāja. Kāds bija grāmatas mērķis? Sniegt saraustītu ieskatu 40./41. gadu Latvijā caur vienas ģimenes prizmu? Atzīšu, bija teikumi, rindkopas, kas lika aizdomāties un pierakstīt citātus uz lapiņas. Lai neaizmirstas. Taču kopumā šķita, ka darba autore kavējas vietās, kas neko neizsaka, bet pārlec tām, kuras tieši vēlētos vairāk izpētīt.
Varbūt (visticamāk) man nav taisnība, taču man radās priekšstats, ka grāmata uzrakstīta tikai tāpēc, ka vajadzēja. Bija apsolīts papildināt sērijas ražu. Un pietrūcis arī laika, jo visu laiku nācās kaut kur skriet, apraut kadrus un lasītāju atstāt pārāk lielā neziņā. Tik lielā, ka zuda interese nepārtraukti censties no teksta izvilkt vairāk nekā uzrakstīts uz papīra. Tas kļūst pārāk nogurdinoši, it sevišķi, ja lasīšanā meklē atslodzi no ikdienas pūlēm, un autoriem tas arī būtu jāsaprot.
Laikam nevarēšu pateikt, kāpēc, bet grāmatai ir grūti noticēt. Šķiet ļoti ar prātu uzrakstīta, tāpēc, ka tādu vajag. Kopā salipināti gabaliņi no lietām, ko kāds kādreiz jau uzrakstījis labāk - obligātās vardarbības ainas, nedaudz maģiskā reālisma. Un daudz garu, dekoratīvi skaistu (samudrītu) teikumu.
Romāns ideāli sader ar Veļu laika noskaņu, kurā šķiet, ka robeža starp dzīvajiem un mirušajiem ir tik plāna. Emocionāli smaga un drūma lasāmviela, bet ko gan citu gaidīt lasot par traģiskāko periodu Latvijas vēsturē.
So many questions. And I do love that the afterword basically says the book warrants a few readings, since you have to puzzle together what you’ve just finished in order to understand what you began.
Lots of focus on silence, whether it be self-imposed, self-inflicted, or just chosen. I do, however, also think the title of the book is misleading...it placed emphasis on something I don’t think should be that emphasized, title-wise.
Šai grāmatai palīdzēja tas, ka tajā bija lieli burti un attēli - ātri lasījās. Es pieļauju, ka man daudz ko skaidrāku padarītu šīs grāmatas otrreizēja lasīšana. Bet es neuzskatu, ka šī grāmata, mani tik ļoti aizrāva, lai es to mestos lasīt otrreiz.
Jā - šī atkal ir viena no tām grāmatām, kuru tu lasi un īsti nesaprotu, ko tu lasi. Spēju saprast galveno stāsta sižetu, bet tā pamats ir autores apcerējumi, kas ir savērti simbolikas un metaforu vērtenēs. Man šāda tipa grāmatas nepatīk. Jebšu - ir konkrēts skaits šāda tipa grāmatu, ko es varu izlasīt viena gada laikā. Mans 2020. gada limits pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir pārsniegts.
Man patika grāmatas vizuālais noformējums - manuprāt ļoti skaists vāks un arī patika lapaspušu biezums un tāds kā glancētums - tas grāmatu padara fiziski smagāku lasītāja rokās un pieļauju, ka arī zemapziņā rada sajūtu, ka grāmatā aprakstītais ir kas smags un grūti sagremojams. Gribu teikt - liekas, ka turu rokās mākslas darbu (bet saprotu, ka tas nebūtu godīgi visām tām grāmatām, kuras ir mīkstajos vāciņos, ar vieglām, šķidrām lapaspusēm - vai tad visi romāni beigu beigās nav mākslas darbi?).
Patika varoņu kriticisms pret Ulmani un tā laika valdību. Ieintriģēja Maksimiliana atbalsts komunismam, kas pēcāk konfliktē ar padomju varu, kad tā ielaužas Latvijā. Vēlējos, kaut šis varoņa aspekts būtu izpētīts vairāk. Patika papagailis Eleanors. Vēl arī patika visas romāna daļas, kuras aprakstīja izmisušo ceļu vilcienā uz Sibīriju. Šīs daļas grāmatā varēja būt vairāk - nebūtu pat pretenziju, ja visa šī grāmata aprakstītu Lotes ceļu vilcienā.
Tā citādāk man ir maz ko citu teikt - tāpat kā pēc Bankovska "18" izlasīšanas, šīs grāmatas apcerējumi manī neradīja nekādas pārdomas. (Bet es nesaku, ka tā ir G. Repšes vaina - pieļauju, ka tas arī nāk no manis paša, kā nevērīga lasītāja. Sorry!)
Daži citāti:
"No kā es visvairāk baidos? Ka nāve varētu izrādīties stiprāka par mīlestību." (92. lpp)
"Jo negantāks cilvēks, jo mīlīgāku izpleš valodiņu." (161. lpp)
"Nu visi esam vienādi. Tad nu tagad redzēsim, cik kurā bijis no cilvēka." (164. lpp)
Pretrunīgas izjūtas. Proza brīnišķīga, gan tad, kad oponē Zentai Mauriņai par bijību, gan tad, kad apraksta ko gana prozaisku - maizes cepšanu, zoodārza atjaunošanu. Taču stāstījums šķiet amorfs, bez īstena sākuma un beigām, bez acīmredzamas iekšējās struktūras, pat ja tā nav lineāra. Tēlainās līdzības plūst uz visām pusēm, un tikai ar grūtībām saprotams, ka tas viss ir atmiņas un dzimta, kas veido Loti, kura lopu vagonā un kura izmisīgi cenšas neatcerēties, lai izdzīvotu.
No otras puses, varbūt tieši tas arī ir pilnmēness ārprātam līdzīgā padomju vara un 1941.gads, kas neglābjami tuvojas kā Mēness grāmatas ilustrācijās, kas aug arvien lielāks, līdz aizpilda visu telpu, visu apziņu. Un tādā pietuvinājumā ir redzami visas detaļas, viss pretīgais un prātam neaptveramais.
Esi tikai konkrētajā brīdī. Jo atmiņas tevi vērš par cilvēku.
Viduvējība ir pirmais nosacījums, lai būtu iespējami izņēmumi.
Tās ir skumjas, kas atziņai liek sevi apzināties. Tas, kas nepazīst skumjas, tas arī īsti neapzinās, ko dara un ko domā.
Pārskrēju citu lasītāju komentāriem, tie mani saniknoja, vairāk tā nedarīšu... Arī paziņas nav neko sajūsmā, nu neko, ne jau pirmo reizi es palieku lepnā vientulībā ar savu vērtējumu. Ļoti laba grāmata. Noberž nacionālajam pašlepnumam apsūbējumu, atklāj šo to, ko skolā nemācīja par latviešu literātiem- kolaboracionistiem, tai pašā laikā ļoti cilvēcīga un saprotama. Sagadījās, ka pirms ''Bogenes'' izlasīju Bereļa ''Vārdiem nebija vietas'', veiksmīgs salikums, te nu arī pretējas būtības skatījums uz pasauli, tikai citā laikā. Kaut gan, kāda nozīme gadskaitlim, lops arī 1913. gadā ir lops un cilvēks 1939. grib palikt cilvēks, kaut lopi to cenšas nepieļaut... Gribējās beigt lasīt, saprotot, kas ar kuru notika, bet varbūt arī nevajag. Nojaust var, tāpat, kā var nojaust latviešu likteni tuvāko 50 gadu periodā, palasoties goodreads lasītāju komentārus ''Bogenei''... Skumji!
This entire review has been hidden because of spoilers.
Gundegu Repši tā atpūšoties nepalasīsi. Viņas teksts paģēr uzmanību un līdzdomāšanu tik ļoti, ka mans ierastais, ātrais lasīšanas temps saklupa un ķērās, jo dažus teikumus lasīju pat divreiz un trīsteiz, kamēr atnāk tā saprašana. Valodas un vārdu netradicionālais lietojums arī tur spēlē lielu ietekmi, bet tas ir tā vērts. Līdzīgi kā citos Repšes darbos, stāsts vijas no pašsaprotamās maģiskās pasaules uz tagadni, kur ciņu ciņiem, mezglu mezgliem iet varoņu dzīves. Otrā pasaules kara sākums. Jukas, haoss un tad pretī tāds stabils, bet kaislīgu dvēseli, cilvēks. Visi varoņi vienā kaisles valodā runā- tāpēc atņēmu grāmatai vienu zvaigzni. Grāmatas beigās aizrāvās elpa, tas likās tik negaidīti. Tu lasi, jūtinies, vērtē, līdzdzīvo, domā vēl par sevi, paralēli ikdienišķi un beigās kapsēta. Gribas piecelties kājās un paklusēt.
Ļoti ielasījos. Sākotnēji skatījos skeptiski, bet grāmata mani ievilka un izlasīju vienā nedēļas nogalē. Noteikti nav domāta lasītājam, kurš vēlas "svētdienas" romānu ar vieglu noskaņu, bez sarežģītas valodas un bez jebkādas dvasmas par cilvēka nežēlastības dziļumiem.
Romāna valoda izcakota kā manas vecvecmammas mazā, apaļā un tik ļoti smalkā diega tamborētā galda sedziņa. Tik trausla, pārdomu pilna, ar lielām, asarainām acīm, sista un pērta - tāda ir manis lasītā Bogene. Noteikti lasīšu vēlreiz.
Pirmkārt, paldies Gundegai Repšei par šo brīnišķīgo grāmatu sēriju. Esmu ar baudu izlasījusi gandrīz visas un domāju, ka tās būs vērtīgs mantojums nākamajām paaudzēm. Šī grāmata arī būs noteikti starp tăm. Skaudrs stāstījums par baigo gadu, ko tas nodarīja un kā mainīja cilvēku likteņus. Rakstnieces valodas piesātinājums neļaij atslăbt un es izbaudīju to. Man patika, ka stāsts bija itkā "aizplīvurots", jo vieglāk pārdzīvojams.
tā šaudīšanās pa laikiem nemaz nebija tik traka, bet atstāja ar sajūtu, ka būtu jāzilasa velreiz, šķiet palaidu daudz garām šādi. apjucīgi bija tas ritms kurā pārleca no stāstījuma uz vienreiz pieminētām un vairāk neapskatītām domām. pirmās 20 lpp bija jāvelk sevi cauri ar spēku. grāmata atgādina pūkainu džemperi kurš vēl ir mīksts, bet tam jau rēgojas cauri, puse pūkas izkritušas.
It was a great honour to meet Gundega Repše and talk about her book "Boggen". I read it in three days, and each page took me deeper into the story. It's a fictional story based on real-life stories Gundega heard from her mum and other people she knew, and stories of real people who were exiled to Siberia. I was reading it in English, and as a foreigner, it was really interesting to learn more about Soviet tyranny in Latvia, how people felt and what they thought about the future. The book isn't written chaotically, with each next paragraph being a logical continuation of a previous one. It's a really interesting read, and it's also very emotional.
Nelaikā sāku lasīt - notraumējos no smagā sākuma. Bet vispār labs romāns par laiku Latvijas vēsturē, par kuru vajag runāt vairāk. Pat ja tas ir sāpīgi un traumējoši.