What do you think?
Rate this book
"Romāna "Stikli" darbība risinās no 1937. līdz 1939. gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. "Stiklos" valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju."
Inga Gaile.
Inga Gaile.
175 pages, Hardcover
First published April 4, 2016
14 people are currently reading
396 people want to read
About the author
Inga Gaile
34 books112 followersDzejniece un rakstniece. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju (1993), studējusi literatūras teoriju, vēsturi un kritiku, kā arī teātra, kino un TV dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi".
Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās".
Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā.
Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi".
Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās".
Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā.
Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 103 reviews
September 27, 2016
Latviešu literatūrā ir tā problēma, ka daudzi cenšas rakstīt skaistas un prozaiskas grāmatas, bet ne saprotamas. Tā tas bija ar tikko izlasīto "Rīga-Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts" un arī ar "Stikli". Bija tāda sajūta, ka es pavadu veselu vakaru šizofrēniķa galvā un tā arī netieku skaidrībā par to, ko man cenšas pateikt un kāds ir šī stāsta vēstījums. Un es esmu nogurusi no tādām skaistām, bet mazliet bezjēdzīgām grāmatām. Tā ir noskaņas grāmata, bet nekādā gadījumā neder tādam, kurš, lasot grāmatu, vēlas nedaudz atslēgties no ikdienas un iejusties papīra lapās notiekošajā.
November 15, 2017
Inerce ir laba lieta, un neskatoties uz ‘18’ sagādāto vilšanos, es nekavējos ar nākamās grāmatas lasīšanu. Par šo gan es biju dzirdējis labus vārdus, bet pret tādām lietām esmu visai skeptisks, jo ne vienmēr mana gaume saskan ar labu vārdu teicējiem.
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”
Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.
Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.
Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.
Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”
Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.
Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.
Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.
Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.
August 31, 2016
Ilgi nevarēju saprast, ko uzrakstīt. vēl tagad lāgā nezinu.
Pirmkārt - tas tiešām ir skaists romāns, kuru lasīt ir ļoti patīkami, kurš līst pār lasītāju ar mīkstām vārdu straumēm, aizraujot, aizvedot. neatkarīgi no tēmas un notikumiem, tas ir lieliski uzrakstīts darbs.
Otrkārt - tēma ir nežēlīgi nozīmīga mūsu vēsturiskais apziņai. it sevišķi šodien, kad gribam sevi redzēt tikai baltā gaismā, it kā cauri vēsturei mēs būtu izgājuši kā caur sidraba birzi, ne zariņa nenolaužot. vispār jau - letiņi ir bijuši gan pamatīgi bendesmaisi, gan slīkuši asinīs un kaislībās. te nu mēs esam, daļa no Eiropas, kas tieši tāpat kā visi pārējie tika pakļauta kārdinājumam sevi "uzlabot" un modei uz ideālo cilvēku radīšanu. nekas cits mums neatliek, kā to skaidri apzināties. tādēļ šis romāns ir arī daļa no mūsu kopīgās psihoanalīzes, kurā apzinamies savas pagātnes skeletus.
Treškārt - šodienas jaunākie notikumi (par kuriem autore pat nevarēja iedomāties rakstot), kas liek šūpoties Rietumu pasaules kārtībai un aicina mūs lielākas drošības dēļ apcirpt sabiedrības un indivība brīvības, padara šo romānu par aktuālu piemēru tam, kas var notikt. lai atceramies, caur kādiem elles lokiem ir izgājušas iepriekšējās paaudzes, lai mēs pie šīm brīvībām tiktu! un lai septiņreiz padomājam, pirms griezt...
nezinu, vajadzēja vēl kaut ko pateikt. nezinu ko.
Pirmkārt - tas tiešām ir skaists romāns, kuru lasīt ir ļoti patīkami, kurš līst pār lasītāju ar mīkstām vārdu straumēm, aizraujot, aizvedot. neatkarīgi no tēmas un notikumiem, tas ir lieliski uzrakstīts darbs.
Otrkārt - tēma ir nežēlīgi nozīmīga mūsu vēsturiskais apziņai. it sevišķi šodien, kad gribam sevi redzēt tikai baltā gaismā, it kā cauri vēsturei mēs būtu izgājuši kā caur sidraba birzi, ne zariņa nenolaužot. vispār jau - letiņi ir bijuši gan pamatīgi bendesmaisi, gan slīkuši asinīs un kaislībās. te nu mēs esam, daļa no Eiropas, kas tieši tāpat kā visi pārējie tika pakļauta kārdinājumam sevi "uzlabot" un modei uz ideālo cilvēku radīšanu. nekas cits mums neatliek, kā to skaidri apzināties. tādēļ šis romāns ir arī daļa no mūsu kopīgās psihoanalīzes, kurā apzinamies savas pagātnes skeletus.
Treškārt - šodienas jaunākie notikumi (par kuriem autore pat nevarēja iedomāties rakstot), kas liek šūpoties Rietumu pasaules kārtībai un aicina mūs lielākas drošības dēļ apcirpt sabiedrības un indivība brīvības, padara šo romānu par aktuālu piemēru tam, kas var notikt. lai atceramies, caur kādiem elles lokiem ir izgājušas iepriekšējās paaudzes, lai mēs pie šīm brīvībām tiktu! un lai septiņreiz padomājam, pirms griezt...
nezinu, vajadzēja vēl kaut ko pateikt. nezinu ko.
August 5, 2016
Grāmata mani galīgi nepārliecināja, ļoti vājš darbs. Sižets un ideja ir interesanta, tomēr grāmatas uzbūve un izpildījums ir vājš. Visu laiku nepamet sajūta, ka tas, ko lasu, ir tikai topošas grāmatas melnraksts, uzmetums. Nepatika, ka visas nodaļas ir uzrakstītas pirmajā personā, sākot lasīt nodaļu, lasītājam ir jāuzmin, kura personāža iekšējā pasaule ir atspoguļota. Dažu nodaļu galveno personu uzminēju tikai nodaļas beigās. Tas neļauj brīvi lasīt un baudīt grāmatu. Lai viss būtu saputrotāks, nodaļas nav sakārtotas hronoloģiskā secībā.
Grāmatas aktuālā tēma domāta eigēnika. Tomēr sižeta attīstības gaitā pricipā netiek parādītas šis medicīnas nozares patiesās šausmas un necilvēcīgums. Rakstniece tikai nedaudz pieskaras šai tēmai un iedomājas, ka ir uzrakstījusi eigēnikas problemātiku atspoguļojušu grāmatu.
Grāmata beidzas praktiski nekā... Nav principiāla atrisinājuma, nav atbildes uz jautājumiem, nav punkta uz i. Ir tikai daudzpunkts un lasītāja neizpratne....
Grāmatas aktuālā tēma domāta eigēnika. Tomēr sižeta attīstības gaitā pricipā netiek parādītas šis medicīnas nozares patiesās šausmas un necilvēcīgums. Rakstniece tikai nedaudz pieskaras šai tēmai un iedomājas, ka ir uzrakstījusi eigēnikas problemātiku atspoguļojušu grāmatu.
Grāmata beidzas praktiski nekā... Nav principiāla atrisinājuma, nav atbildes uz jautājumiem, nav punkta uz i. Ir tikai daudzpunkts un lasītāja neizpratne....
May 5, 2020
Izrāvu vienā dienā. Ja vēl neesat paguvuši, tad lasiet, lasiet, te vilšanās nebūs (ja nu vienīgi par dažu atsevišķu tēlu rīcību, bet tas nav trūkums, gluži pretēji – krietni spraigāka lasīšana).
Nu varu ķerties pie "Skaistajām".
Nu varu ķerties pie "Skaistajām".
January 21, 2017
Man ļoti bieži neizdevās uzķert, kurš narators runā. Ja vienā brīdī liekas, ka ir kādi 4-5 runātāji, tad pēc pārdesmit lpp jau likās, ka kļūdos un stāstnieku ir vismaz 2x vairāk. Man ar apziņas plūsmas gabaliem reti kad veicas. Šoreiz nepaveicās. Žēl, jo tēma interesanta. Varbūt tomēr darbs labāk būtu izdevies ar klasiskāku stāstījuma veidu.
June 17, 2016
Aizrautīga, plosoša, skaista, sāpīga, dziļa, patiesa grāmata. Punkts, kur dzeja sastop prozu.
May 7, 2016
iet kā pa nospriegotu vadu un krist, uz kuru pusi gribi, - visur plīst un plaisā kā stikli. Ingai Gailei ir izdevies tas, ko citi tikai sakās protam - uzrakstīt tā, it kā patiešām būtu iespējams iekāpt citu cilvēku galvā un viņus izlaist caur sevi pa tiešo. tik daudz nepiepildītu, sevis nogurušu cilvēku grūti paturēt tuvumā, bet palaist prom - nebūt ne vieglāk.
January 30, 2019
Šis bija tieši manā gaumē. Visu varoņu dvēseles ilgas pielipa arī man, ak...
June 21, 2016
es nezinu par dzeju, bet prozu Inga Gaile raksta tā, ka tirpas ik uz soļa, šarmanti.
jutekliskā un vieglā tekstā ietērptas lielas un smagas sāpes.
vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...
jutekliskā un vieglā tekstā ietērptas lielas un smagas sāpes.
vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...
March 6, 2023
Ļoti interesants, negaidīts veids kā runāt par 1930 gadu Latviju un Eiropu – visapkārt virmo idejas par cilvēces kvalitatīvu uzlabošanu – eigēniku. Augstvērtīgie un mazvērtīgie cilvēki... Traka, traka pasaule...
Kāda bija pasaule pirmsfarmācijas laikmetā? Kad trauksme, izdegšana, nespēja sublimēt pārdzīvojumus un neatrisinātas attiecības bija ...diagnoze, spriedums, biļete uz Strenčiem un asinis stindzinošām ārstēšanas metodēm.
Neprāts nereti ir relatīvs jēdziens. Mēs visi esam vairāk vai mazāk neprātīgi. Svarīgi, vai tev raksturīgais neprāts konkrētajā laikmetā tiek uzskatīts par labu un izcilu vai arī nožēlojamu un bīstamu. 1930tajos gados eigēnikas sludināšana un lielummānijā iestidzis tautas vadonis bija paraugs visiem. Strenčos mudž no depresīviem, neirotiskiem ārstiem, kuri pie vīna glāzes spriedelē par ...mazvērtīgajiem. Aklie ved aklos....
Šis ir uz spilgtiem varoņiem balstīts darbs. Notikumi ir nedaudzi un neskaidri iezīmēti, autore it kā nespēj paskaidrot, kas tieši ar varoņiem ir noticis un kas notiek. Taču autore izcili spēj pateikt, ar dažiem precīziem vārdiem atklāt, kādi ir darbā aprakstītie cilvēki, kas viņos notiek. Varoņu portreti ir ārkārtīgi dzīvi, īsti, un, Ingai Gailei raksturīgi – ļoti jutekliski.
Kāda bija pasaule pirmsfarmācijas laikmetā? Kad trauksme, izdegšana, nespēja sublimēt pārdzīvojumus un neatrisinātas attiecības bija ...diagnoze, spriedums, biļete uz Strenčiem un asinis stindzinošām ārstēšanas metodēm.
Neprāts nereti ir relatīvs jēdziens. Mēs visi esam vairāk vai mazāk neprātīgi. Svarīgi, vai tev raksturīgais neprāts konkrētajā laikmetā tiek uzskatīts par labu un izcilu vai arī nožēlojamu un bīstamu. 1930tajos gados eigēnikas sludināšana un lielummānijā iestidzis tautas vadonis bija paraugs visiem. Strenčos mudž no depresīviem, neirotiskiem ārstiem, kuri pie vīna glāzes spriedelē par ...mazvērtīgajiem. Aklie ved aklos....
Šis ir uz spilgtiem varoņiem balstīts darbs. Notikumi ir nedaudzi un neskaidri iezīmēti, autore it kā nespēj paskaidrot, kas tieši ar varoņiem ir noticis un kas notiek. Taču autore izcili spēj pateikt, ar dažiem precīziem vārdiem atklāt, kādi ir darbā aprakstītie cilvēki, kas viņos notiek. Varoņu portreti ir ārkārtīgi dzīvi, īsti, un, Ingai Gailei raksturīgi – ļoti jutekliski.
April 26, 2016
Vienā elpas vilcienā izdzīvotas lapaspuses. Lasīt pārtraucu divreiz. Pirmoreiz, lai aizietu uz darbu. Otrreiz, lai kārtīgi izraudātos. Stikli, kuros sagriezt realitāti. Stikli, asas līnijas un nepielūdzams liktens. Piemineklis sievietes spēkam un vājumam.
October 8, 2023
Man patika vairāk, nekā gaidīju, ka patiks. Reizēm nesaprotami, bet diezgan skaisti, aizraujošs stāsts, un grāmata ātri lasījās
May 31, 2025
Questa casa editrice è stata una bellissima scoperta: l’edizione è curata, la copertina stupenda, il libro è di quelli che ti viene voglia di tenere in vista sullo scaffale.
Il romanzo è ambientato in Lettonia nella seconda metà degli anni Trenta, nel periodo, di cui non sapevo nulla, della dittatura di Kārlis Ulmanis. È affascinante quanto simili tra loro siano sempre stati i destini delle repubbliche baltiche. La storia della giovane Magda, ricoverata in una clinica psichiatrica con uno strano disturbo, si intreccia con quella della Lettonia, le due – la ragazza e la Nazione – accomunate dal trovarsi al limite tra innocenza e depravazione, tra bontà e volontà (auto)distruttiva.
La storia però mi sembra che non parta, che nel concreto non si arrivi da nessuna parte. I personaggi sono multisfaccettati, ambigui, alcuni, come il giovane medico Kārlis, fin troppo ambigui: ci si chiede chi è veramente, da cosa è motivato, perché agisce in quel modo…? Ti viene voglia di continuare a leggerlo per scoprirlo, ma poi il nodo della trama che faccia veramente uscire le vere personalità di ciascuno non arriva mai, e i personaggi restano tutti un po’ sfocati, le questioni irrisolte: sembra sempre che nella pagina successiva debba succedere qualcosa ma questo qualcosa o non arriva, o non è nulla più di quanto già ci potevamo immaginare. La scrittura, evocativa, allusiva, suggerisce sempre senza rivelare mai niente, e a lungo andare tutta questa indeterminatezza stanca.
Forse questi “frammenti di vetro”, questo specchio rotto, sono volutamente sparsi in giro, forse sta al lettore mettere insieme i pezzi del puzzle, e forse sono io che, in questo momento stressante, ho bisogno di storie più lineari e sgargianti che mantengano viva la mia attenzione. Non è un libro che consiglierei a chiunque, ma se si è interessati ai temi (un pezzo poco conosciuto della storia – e della geografia -, l’eugenetica, come erano trattate le persone affette da disturbi psichici in passato e le questioni etiche connesse) può essere un’aggiunta interessante al proprio babaglio di letture sul tema.
Il romanzo è ambientato in Lettonia nella seconda metà degli anni Trenta, nel periodo, di cui non sapevo nulla, della dittatura di Kārlis Ulmanis. È affascinante quanto simili tra loro siano sempre stati i destini delle repubbliche baltiche. La storia della giovane Magda, ricoverata in una clinica psichiatrica con uno strano disturbo, si intreccia con quella della Lettonia, le due – la ragazza e la Nazione – accomunate dal trovarsi al limite tra innocenza e depravazione, tra bontà e volontà (auto)distruttiva.
La storia però mi sembra che non parta, che nel concreto non si arrivi da nessuna parte. I personaggi sono multisfaccettati, ambigui, alcuni, come il giovane medico Kārlis, fin troppo ambigui: ci si chiede chi è veramente, da cosa è motivato, perché agisce in quel modo…? Ti viene voglia di continuare a leggerlo per scoprirlo, ma poi il nodo della trama che faccia veramente uscire le vere personalità di ciascuno non arriva mai, e i personaggi restano tutti un po’ sfocati, le questioni irrisolte: sembra sempre che nella pagina successiva debba succedere qualcosa ma questo qualcosa o non arriva, o non è nulla più di quanto già ci potevamo immaginare. La scrittura, evocativa, allusiva, suggerisce sempre senza rivelare mai niente, e a lungo andare tutta questa indeterminatezza stanca.
Forse questi “frammenti di vetro”, questo specchio rotto, sono volutamente sparsi in giro, forse sta al lettore mettere insieme i pezzi del puzzle, e forse sono io che, in questo momento stressante, ho bisogno di storie più lineari e sgargianti che mantengano viva la mia attenzione. Non è un libro che consiglierei a chiunque, ma se si è interessati ai temi (un pezzo poco conosciuto della storia – e della geografia -, l’eugenetica, come erano trattate le persone affette da disturbi psichici in passato e le questioni etiche connesse) può essere un’aggiunta interessante al proprio babaglio di letture sul tema.
March 28, 2024
skarbs un sāpīgs, taču tajā pašā laikā ar mīlestību un rūpēm piepildīts darbs. autore apziņas plūsmas metodi arī pilnībā atkodusi, ļoti baudāmi.
October 21, 2024
Läbi mingisuguse ime on läti kirjandus Eestis üsna haruldane. Jah, seda ilmub, üsnagi tihti, kuid võrreldes paljude teiste riikide ilukirjandusega, on jäänud meie lõunanaaber kuidagi unarusse. Mis on kurb, sest ajalooliselt oleme me Lätiga olnud väga lähedased, olgu selleks ütlemata toredad Liivimaa aastad, vähem toredad nälja- ja katkuaastad, või ka Vabadussõja- ja okupatsiooniaegsed ajad, oleme ikka kokku hoidnud raskeimatel aegadel. Ja kui võtta aluseks meie ajalugu, siis tuleb välja, et ka see on meil üsna sarnane, nagu raamat Klaas tõestab.
Loomingu Raamatukogu on taas vahendanud väga head kirjandust. Vaatamata mõnedele nõrgematele kohtadele romaanis, on tegemist väga hariva ja silmaringi laiendava teosega. 1930. aastate lõpupoole on Läti taastumas keerulistest maailmasõja aastatest ning jõudmas oma kuldajastu lävele, kus ideed tervest ja ilusast rahvast on päevakorras. Riigis tegutsevad nii instituut, mis üritab rahva elujõudu suurendada kui ka eugeenikakomisjon, mis üritab sisuliselt eraldada elujõuetu elujõuliste seast välja.
Raamatu peategelased, Magdalēna Cīrule ja Kārlis Vilks, on patsient ja arst, kes paratamatult armuvad üksteisse. Magna, kes vaevleb depressiooni käes ning on patsient ülalmainitud instituudis, on musternäide inimesest, kes ei tohiks lapsi saada ning tuleks stereliseerida. Samuti kannab ta endas Karlise last, kes otsustab ta saata oma ema juurde elama, lootuses säästa ta hirmsast saatusest.
Inga Gaile kirjeldab nii poliitilist kui ka vaimset õhkkonda märkimisväärselt hästi. Enamik dialoogist, mis keerleb eugeenika, terve rahva ja ka president Karlis Ulmanise ümber, on esitatud kriitikavabalt. Seal pigem keskendutakse sellele, kui suurepärane oleks vabaneda keerulistest elementidest ühiskonnas, uuendada rahva elujõu tuumikut, parandada rahva pärilikke omadusi (lk 99), kinnitades selle vajadust faktiga, et tööline peab töötama keskeltläbi kolm päeva aastas, et neid haigeid üleval pidada (lk 97). Seda lugedes võib jääda mulje, et inimesed, kes põdevad väga tavalisi vaimseid haigusi, nagu depressiooni, ärevust või midagi muud, ongi lihtsalt raskuseks ühiskonnas olevatele parematele inimestele. Seega, iseenesestmõistevalt oleks nendest inimestest vabanemine üsnagi loogiline mõttekäik, ei?
(Pean siinkohal tähtsaks natuke selgitada kahe viimase tekstilõigu puhul seda, et need ei peegelda kuidagiviisi siinkirjutaja enda vaateid antud küsimuste suhtes!)
Gaile jaoks muidugi ei jää iroonia võõraks, kirjeldades seda, kuidas nende ideede kõige viljakamad autorid ise ei vasta eriti nendele standarditele. Kaugeltki mitte.
Romaan on kirjutatud üldiselt väga vabas vormis. Aeg-ajalt esineb tekstis otsekõnet, vahel aga esitatakse dialoog kirjavahemärkideta. Tegelaste eluloo kirjeldamiseks pühendatakse üsna palju tähelepanu, k.a. Magda ja Karlise nooruspõlvele, mis aitab paremini mõista, kuidas nad jõudsid instituuti, ning millised on mõlema inimese elukogemused. Paraku see on ka novelli üks nõrgemaid kohti, sest pidevalt ühelt tegelaselt teisele liikumine muutis keeruliseks selle jälgimise. Mõnel hetkel oli suisa võimatu aru saada, millisele tegelasele autor keskendus, sest väga sisutihe tekst, kuhu koondusid dialoog, vabad mõtted, aga vähesed nimed, tekitas segadust.
Üldiselt võib siiski öelda, et Inga Gaile romaan andis suurtes kogustes mõtteainet lugejale, ning nagu on juba kombeks öelda, sai paralleele tõmmata ka nüüdisaegse maailmaga.
Loomingu Raamatukogu on taas vahendanud väga head kirjandust. Vaatamata mõnedele nõrgematele kohtadele romaanis, on tegemist väga hariva ja silmaringi laiendava teosega. 1930. aastate lõpupoole on Läti taastumas keerulistest maailmasõja aastatest ning jõudmas oma kuldajastu lävele, kus ideed tervest ja ilusast rahvast on päevakorras. Riigis tegutsevad nii instituut, mis üritab rahva elujõudu suurendada kui ka eugeenikakomisjon, mis üritab sisuliselt eraldada elujõuetu elujõuliste seast välja.
Raamatu peategelased, Magdalēna Cīrule ja Kārlis Vilks, on patsient ja arst, kes paratamatult armuvad üksteisse. Magna, kes vaevleb depressiooni käes ning on patsient ülalmainitud instituudis, on musternäide inimesest, kes ei tohiks lapsi saada ning tuleks stereliseerida. Samuti kannab ta endas Karlise last, kes otsustab ta saata oma ema juurde elama, lootuses säästa ta hirmsast saatusest.
Inga Gaile kirjeldab nii poliitilist kui ka vaimset õhkkonda märkimisväärselt hästi. Enamik dialoogist, mis keerleb eugeenika, terve rahva ja ka president Karlis Ulmanise ümber, on esitatud kriitikavabalt. Seal pigem keskendutakse sellele, kui suurepärane oleks vabaneda keerulistest elementidest ühiskonnas, uuendada rahva elujõu tuumikut, parandada rahva pärilikke omadusi (lk 99), kinnitades selle vajadust faktiga, et tööline peab töötama keskeltläbi kolm päeva aastas, et neid haigeid üleval pidada (lk 97). Seda lugedes võib jääda mulje, et inimesed, kes põdevad väga tavalisi vaimseid haigusi, nagu depressiooni, ärevust või midagi muud, ongi lihtsalt raskuseks ühiskonnas olevatele parematele inimestele. Seega, iseenesestmõistevalt oleks nendest inimestest vabanemine üsnagi loogiline mõttekäik, ei?
(Pean siinkohal tähtsaks natuke selgitada kahe viimase tekstilõigu puhul seda, et need ei peegelda kuidagiviisi siinkirjutaja enda vaateid antud küsimuste suhtes!)
Gaile jaoks muidugi ei jää iroonia võõraks, kirjeldades seda, kuidas nende ideede kõige viljakamad autorid ise ei vasta eriti nendele standarditele. Kaugeltki mitte.
Romaan on kirjutatud üldiselt väga vabas vormis. Aeg-ajalt esineb tekstis otsekõnet, vahel aga esitatakse dialoog kirjavahemärkideta. Tegelaste eluloo kirjeldamiseks pühendatakse üsna palju tähelepanu, k.a. Magda ja Karlise nooruspõlvele, mis aitab paremini mõista, kuidas nad jõudsid instituuti, ning millised on mõlema inimese elukogemused. Paraku see on ka novelli üks nõrgemaid kohti, sest pidevalt ühelt tegelaselt teisele liikumine muutis keeruliseks selle jälgimise. Mõnel hetkel oli suisa võimatu aru saada, millisele tegelasele autor keskendus, sest väga sisutihe tekst, kuhu koondusid dialoog, vabad mõtted, aga vähesed nimed, tekitas segadust.
Üldiselt võib siiski öelda, et Inga Gaile romaan andis suurtes kogustes mõtteainet lugejale, ning nagu on juba kombeks öelda, sai paralleele tõmmata ka nüüdisaegse maailmaga.
January 8, 2019
Läti kirjandust tõlgitakse eesti keelde suhteliselt vähe, kui võrrelda näiteks soome kirjandusega. Samas, kõik, mis on tõlgitud, on väga head. Vähemalt viimased raamatud, mida ma olen lugenud. :)
"Klaas" on lugu noorest naisest, kes on psüühikahäirega ja saab lapse. Tegevus toimub 1930. aastate lõpupoole Lätis ja tunda on sõja lähenemist. Saksamaalt on levinud eugeenikaideed - psüühiliselt haiged inimesed tuleks steriliseerida.
Gaile raamatu stiil on omapärane: suurem osa raamatust on mina-vormis, kuid räägivad ja mõtlevad erinevad inimesed. Kohati on raske aru saada, kelle mõtteid nüüd edasi antakse. Niimoodi avanevad kõik tegelased - kõik ei ole tingimata niisugune, nagu paistab, igaühel on oma saladused.
Mulle meeldis ja soovitan! :) Samas ei saa öelda, et see oleks lihtne lugemine, nii et ei pruugi sobida igaühele.
"Klaas" on lugu noorest naisest, kes on psüühikahäirega ja saab lapse. Tegevus toimub 1930. aastate lõpupoole Lätis ja tunda on sõja lähenemist. Saksamaalt on levinud eugeenikaideed - psüühiliselt haiged inimesed tuleks steriliseerida.
Gaile raamatu stiil on omapärane: suurem osa raamatust on mina-vormis, kuid räägivad ja mõtlevad erinevad inimesed. Kohati on raske aru saada, kelle mõtteid nüüd edasi antakse. Niimoodi avanevad kõik tegelased - kõik ei ole tingimata niisugune, nagu paistab, igaühel on oma saladused.
Mulle meeldis ja soovitan! :) Samas ei saa öelda, et see oleks lihtne lugemine, nii et ei pruugi sobida igaühele.
January 2, 2019
Naabrite kirjandus ikka endiselt üllatab.
Kummalise ülesehitusega raamat, mis vajab alguses harjumist. Et kes kellega suhtleb ja millal, mõttemängud segunevad mälupiltidega. Minevik olevikuga.
Väheväärtuslik ja väärtuslik inimene, eugeenika ning steriliseerimisseadus - teemad, mis tunduvad kuidagi uskumatud, olidki tegelikult olemas 1930ndate II poole Lätis. Hämming. Mitte sellepärast, et Saksamaa meist kaugel kuidagi oleks aga tundus lugedes kuidagi uskumatu.
Kummalise ülesehitusega raamat, mis vajab alguses harjumist. Et kes kellega suhtleb ja millal, mõttemängud segunevad mälupiltidega. Minevik olevikuga.
Väheväärtuslik ja väärtuslik inimene, eugeenika ning steriliseerimisseadus - teemad, mis tunduvad kuidagi uskumatud, olidki tegelikult olemas 1930ndate II poole Lätis. Hämming. Mitte sellepärast, et Saksamaa meist kaugel kuidagi oleks aga tundus lugedes kuidagi uskumatu.
Read
September 28, 2016Nelieku vērtējumu, kā lasītu atzīmēju vien tāpēc, lai pēc pēc kāda laika prāta aptumsumā nedomātos, ka nelasīta un jāzilasa. Man nepatīk postmodernisms ne mākslā, ne literatūrā. Man nepatīk apziņas plūsma. Un tāpēc, loģsiki, šī nav grāmsta man. Bet žēl, jo pietiektā tēma - Ulmaņlaiku tumšā puse - gan man šķita interesanta.
April 14, 2016
Darbs uzrakstīts ar izcilu emocionālo pārdzīvojumu.
Brīžiem doma šķita saraustīta, bet vēlāk viss skaisti "salīmējās" kopā.
Visiem, kam interesē cilvēka iekšējā pasaule - izlasiet.
Darbs ir aktuāls arī mūsdienās.
Brīžiem doma šķita saraustīta, bet vēlāk viss skaisti "salīmējās" kopā.
Visiem, kam interesē cilvēka iekšējā pasaule - izlasiet.
Darbs ir aktuāls arī mūsdienās.
May 25, 2021
Daudz labi vārdi bija lasīti par šo grāmatu, bet manī kaut kas pretojās to visu uztvert. Es nevarēju saprast, kurš stāstā kurā mirklī, viss tik samudžināts, bija par smagu un neizprotamu. Kaut autores pēcvārda skaidrojums ir loģisks, tēma smaga, sasaucās ar redzēto Dāvja Sīmaņa filmu Pelnu sanatoriju, kura arī ir par šo tēmu.
Varbūt vienkārši organisms pretojās šo visu smagumu uzņemt sevī....
Varbūt vienkārši organisms pretojās šo visu smagumu uzņemt sevī....
October 4, 2024
When I picked up the recent Estonian translation of the sequel to this book ("Skaistās"), I learned from the back cover about the existence of this work which acts as a starting point to the story and decided it to read it first. And I am truly glad that I did, because this is a wonderful (and somewhat horrifying) read!
The bleakness of the work (despite many joyful places) reminded me of "The Way of the Serpent" by Torgny Lindgren which I also read for the first time this year. Everything and everybody is flawed and it is hard to distinguish between what is black and what is white. God does not exist, but then again there must be a God for everything to happen. The style of writing, with its first person viewpoints that jump around between characters and sometimes changes the point of view from one sentence to the next manages to capture all of this and makes the whole book read like a puzzle. The onion is slowly pealed back to constantly reveal new layers of the story. The use of language itself is immensely enjoyable with frequent puns and changes of approach. For a second at the end I thought that the author had tightened the screw a bit too much, but then the final lines read perfect once again.
Cannot recommend enough and cannot wait to start the second book!
LR: TÕELISELT imeline tõlge!!!
The bleakness of the work (despite many joyful places) reminded me of "The Way of the Serpent" by Torgny Lindgren which I also read for the first time this year. Everything and everybody is flawed and it is hard to distinguish between what is black and what is white. God does not exist, but then again there must be a God for everything to happen. The style of writing, with its first person viewpoints that jump around between characters and sometimes changes the point of view from one sentence to the next manages to capture all of this and makes the whole book read like a puzzle. The onion is slowly pealed back to constantly reveal new layers of the story. The use of language itself is immensely enjoyable with frequent puns and changes of approach. For a second at the end I thought that the author had tightened the screw a bit too much, but then the final lines read perfect once again.
Cannot recommend enough and cannot wait to start the second book!
LR: TÕELISELT imeline tõlge!!!
January 2, 2019
See raamat on natuke nagu tants, mille ajal keerutatakse ja keerutatakse ja tempo kogu aeg tasapisi tõuseb. Samu sündmusi vaadeldakse kord ühe, kord teise osaleja silme läbi, kord juba olnut, kord alles tulevat näidates, loo edenedes ehk tantsu kiirenedes vahetuvad vaatajad aina kiiremini ja kiiremini.
February 1, 2017
Grāmatas ideja bija interesants, bet tas kā grāmata bija uzrakstīta apgrūtināja to lasīt un izbaudīt. Lasot, katru nodaļu, bija grūti saprast kura varoņa iekšējā pasaule tiek aprakstīta. Kā arī nobeigums bija tāds - nekāds.
April 24, 2016
Grūti "ielasīties". Tad grūti nolikt. Visbeidzot grūti domāt par ko citu.
Read
July 23, 2016Sākumā nepārliecināja, tad pārliecināja, tad atkal nepārliecināja, un tā vēl pāris reižu pēc kārtas. Kopumā gan smuki (bet ne pilnībā pārliecinoši).
October 18, 2024
Wow. Wow, wow, wow. Es sāku Ingas Gailes "Stiklus" un biju aizkaitināta. Man bija grūti iedziļināties dzejiskajā prozā, tēlainajos aprakstos, saprast, par kādiem tēliem runa, jo to iekšējie monologi nepārtraukti mijās viens ar otru, pārklājās, netika norādīts, kurš varonis "runā", tas jānolasa lasītājam pašam.
Bet! Vienā brīdī laikam pieradu, un viss mainījās. Pamanīju, cik daudzslāņaini raksta Gaile, cik daudz svarīgu un mūsdienīgu tematu viņa akcentē. Mentālā veselība (ko 20. gadsimta 30-itajos gados visticamāk reti kurš apzinājās kā reālu problēmu), seksualitāte, sievietes tiesības, nenovīdība, skaudība, indivīds pret sabiedrības noteikumiem, normalitāte pret unikalitāti un dažādību. Mans grāmatas eksemplārs lasīšanas beigās ir pilns piezīmju, pasvītrojumu, atzīmju, kur grāmatā esmu varējusi saskatīt sevi. Ļoti, ļoti vērtīgi! Es apbrīnoju Gailes spējas teju katrā teikumā ievīt kādu patiesu redzējumu par pasauli un cilvēka iekšējo būtību. Neticami meistarīgas psiholoģiskās analīzes spējas!
Četras zvaigznes, jo tas haosiņš tomēr izsita no sliedēm un, iespējams, būtu bijis ērtāk uzsūkt stāsta vērtību, ja teksts nebūtu vienlaidus, bet sadalīts mazās nodaļās, kur katra atbilst savam varonim.
Bet! Vienā brīdī laikam pieradu, un viss mainījās. Pamanīju, cik daudzslāņaini raksta Gaile, cik daudz svarīgu un mūsdienīgu tematu viņa akcentē. Mentālā veselība (ko 20. gadsimta 30-itajos gados visticamāk reti kurš apzinājās kā reālu problēmu), seksualitāte, sievietes tiesības, nenovīdība, skaudība, indivīds pret sabiedrības noteikumiem, normalitāte pret unikalitāti un dažādību. Mans grāmatas eksemplārs lasīšanas beigās ir pilns piezīmju, pasvītrojumu, atzīmju, kur grāmatā esmu varējusi saskatīt sevi. Ļoti, ļoti vērtīgi! Es apbrīnoju Gailes spējas teju katrā teikumā ievīt kādu patiesu redzējumu par pasauli un cilvēka iekšējo būtību. Neticami meistarīgas psiholoģiskās analīzes spējas!
Četras zvaigznes, jo tas haosiņš tomēr izsita no sliedēm un, iespējams, būtu bijis ērtāk uzsūkt stāsta vērtību, ja teksts nebūtu vienlaidus, bet sadalīts mazās nodaļās, kur katra atbilst savam varonim.
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](/_next/image?url=https%3A%2F%2Fi.gr-assets.com%2Fimages%2FS%2Fcompressed.photo.goodreads.com%2Fusers%2F1659017528i%2F124023459._UX200_CR0%2C0%2C200%2C200_.jpg&w=128&q=75)
December 12, 2022
K.Ulmaņa valdīšanas laiks mums atmiņā nogulsnējies kā cēls un labklājīgs, tomēr nevar aizmirst, ka Ulmanis būtībā bija diktators. Par laimi, ne ļaunākais, ko pasaule ir pieredzējusi, tomēr arī Ulmanim bija dažādas radikālas idejas, tajā skaitā augstvērtīgas rases attīstība. Proti, Ulmanis gribēja, lai veselīgiem latviešiem būtu lielas ģimenes un nevēlējās, lai vairojas garīgi neveseli cilvēki, kas nespēs nodrošināt valsts attīstību un būs sabiedrības slogs. “Stikli” tad arī ir par to.
Magdalēna, piedzīvojusi traumu un nokļuvusi Strenču psihiatriskajā slimnīcā, kur šādas traumas tiek “ārstētas” ar tajā laikā pieņemamām metodēm, kas mūsdienās tiktu interpretētas kā apšaubāmas. Slimnīcā ierodas jauns ārsts, kas ir pārliecināts, ka šādu metožu pielietošana nedos rezultātu un ar dažiem “vieglākajiem” pacientiem uzsāk pielietot progresīvākas metodes un terapijas laikā iemīlas Magdalēnā, kas šo attiecību rezultātā kļūst grūta. Ir skaidrs, ka tādām kā Magdalēna – bērnu nedrīkst būt, tādēļ meitenei slimnīca ir jāpamet - jāpaslēpjas. Jaunais ārsts sola meitenei kopīgu nākotni, tomēr uzsākot savu iekšējo cīņu – mīlestība vai karjera – klūp aiz saviem solījumiem.
Man ļoti patika grāmatas tematika, personāžu iekšējās pasaules un cīņas, viņu lēnā atkāšanās. Autore aicina domāt, kas ir vai nav jēgpilna dzīve un, kurš ir tas, kuram ir tiesības mērīt vai garā vājie dzīvo jēgpilni – kurš vairāk, kurš mazāk? Interesanti šo bija lasīt pēc nesen izlasītās grāmatas “Gandrīz ģeniāls”, kas tematiski savijas ar šo stāstu – “perfektas, bez kļūdu rases” radīšana, kur vājajiem nav vietas. Grāmata raisīja daudz pārdomas un nenoliedzami atstāja pēcgaršu.
Mani grāmatā mulsināja rakstības stils. Sākumā grāmatā nevarēju ielasīties un teksts šķita kā viens liels haoss. Saprotu, ka šādā veidā iecerēts parādīt trauksmaina, garīgi nestabila cilvēka prāta līkločus un to trauksmi savā ziņā ļaut piedzīvot arī lasītājam, bet pēc grāmatas izlasīšanas netieku gudra vai man tas palīdzēja vai traucēja pilnvērtīgi aizbaudīt grāmatu.
Grāmatai ir turpinājums “Skaistās”, ko noteikti lasīšu.
Vēlos izcelt autores pēcvārdu – izcils!
Magdalēna, piedzīvojusi traumu un nokļuvusi Strenču psihiatriskajā slimnīcā, kur šādas traumas tiek “ārstētas” ar tajā laikā pieņemamām metodēm, kas mūsdienās tiktu interpretētas kā apšaubāmas. Slimnīcā ierodas jauns ārsts, kas ir pārliecināts, ka šādu metožu pielietošana nedos rezultātu un ar dažiem “vieglākajiem” pacientiem uzsāk pielietot progresīvākas metodes un terapijas laikā iemīlas Magdalēnā, kas šo attiecību rezultātā kļūst grūta. Ir skaidrs, ka tādām kā Magdalēna – bērnu nedrīkst būt, tādēļ meitenei slimnīca ir jāpamet - jāpaslēpjas. Jaunais ārsts sola meitenei kopīgu nākotni, tomēr uzsākot savu iekšējo cīņu – mīlestība vai karjera – klūp aiz saviem solījumiem.
Man ļoti patika grāmatas tematika, personāžu iekšējās pasaules un cīņas, viņu lēnā atkāšanās. Autore aicina domāt, kas ir vai nav jēgpilna dzīve un, kurš ir tas, kuram ir tiesības mērīt vai garā vājie dzīvo jēgpilni – kurš vairāk, kurš mazāk? Interesanti šo bija lasīt pēc nesen izlasītās grāmatas “Gandrīz ģeniāls”, kas tematiski savijas ar šo stāstu – “perfektas, bez kļūdu rases” radīšana, kur vājajiem nav vietas. Grāmata raisīja daudz pārdomas un nenoliedzami atstāja pēcgaršu.
Mani grāmatā mulsināja rakstības stils. Sākumā grāmatā nevarēju ielasīties un teksts šķita kā viens liels haoss. Saprotu, ka šādā veidā iecerēts parādīt trauksmaina, garīgi nestabila cilvēka prāta līkločus un to trauksmi savā ziņā ļaut piedzīvot arī lasītājam, bet pēc grāmatas izlasīšanas netieku gudra vai man tas palīdzēja vai traucēja pilnvērtīgi aizbaudīt grāmatu.
Grāmatai ir turpinājums “Skaistās”, ko noteikti lasīšu.
Vēlos izcelt autores pēcvārdu – izcils!
April 14, 2016
Neglaimojošs idealizēto Ulmaņlaiku portrets, kas nepatīkami precīzi derētu arī šodien (pozitīvā eigēnika un tautas ataudzes veicināšana - atrodi sešas atšķirības). Katram varonim sava pasteļtoņos aprakstīta sevis noliegšana un laušana, divkosība, bezjēdzīga ziedošanās, gļēvulība, mietpilsoniskums, bet arī katram sava instinktīva nojauta par ceļu uz atpestīšanu, un katram sava drosme sākt iet.
Trauksmainā valoda lieliski iederējās apjukušu prātu aprakstā, taču dažbrīd tas šķita pārspīlēti un lieki haotiski.
Viņiem te ir Aspazija un Ivande Kaija, un sieviešu brīvība iet līdzās bērnu ražošanas aparātam.
Es nekad, nekad, nekad vēl neesmu bijusi tik laimīga. Mans dēls mani ēd.
Trauksmainā valoda lieliski iederējās apjukušu prātu aprakstā, taču dažbrīd tas šķita pārspīlēti un lieki haotiski.
Viņiem te ir Aspazija un Ivande Kaija, un sieviešu brīvība iet līdzās bērnu ražošanas aparātam.
Es nekad, nekad, nekad vēl neesmu bijusi tik laimīga. Mans dēls mani ēd.
July 25, 2016
skarbi. bet dzirdot un klausoties viedokļus par šo un sabiedēšanu, biju gaidījusi vēl vairāk. bet tāpat bija ļoti, ļoti.
Displaying 1 - 30 of 103 reviews