“Kuģa žurnāls” ir literāra dienasgrāmata, kura dokumentē galvā notikušo un ārpasaules vērojumus, tās ir piezīmes par grāmatām, mūziku, izrādēm un ēdieniem, situāciju un sarunu pieraksti, ceļojumu un kara apraksti, esejas, vēstuļu fragmenti,ar dažādiem pseidonīmiem (pareizāk būtu teikt – dažādu izdomātu personu vārdā) sacerēti īsi stāstiņi. Es pieņēmu, ka esmu veselums, un meklēju šo integritāti sevis fragmentos un lomās, lai parādītos tāda dzīves trajektorija, kas ļautu man kaut ko saprast. Cilvēka nav, kamēr par viņa dzīvi nav izstāstīts stāsts. Bez šaubām, tas bija ļoti subjektīvs mērķis. No visa, kas šādos literāri veidotos dzīves pierakstos varētu tikt ievietots, te ir iekļuvis personiskākais. Piemēram, “Rīgas Laiks” ir veselums un nav sadalāms, tomēr ne viss “Rīgas Laiks” esmu es – un šis nav stāsts par žurnālu. Pierakstu datumi ir vairāk vai mazāk autentiski. Es gāju pa savām pēdām un mēģināju saprast, ko esmu domājusi, kas man bijis svarīgi. Tas, kas izveidojies, nav mana dzīve, bet stāsts, un stāstam ir sava patiesība. Inese Zandere
Grāmatā ietvertais posms ir Ineses Zanderes laiks “Rīgas Laikā”, tomēr ne visi publicētie teksti tapuši žurnālam. “Kuģa žurnālā” lasītāji atradīs gan pirmpublicējumus, gan tekstus, kas publicēti “Rīgas Laikā”, gan arī tekstus, kas tikuši publicēti ar citu vārdu.
Saturs ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta. No ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un pētījumiem līdz kaut kādiem teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tam pāri. Varbūt "Rīgas laika" cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.
Patiesībā, patīkami pārsteidza. Es maz lasu latviešu darbus, so šo ņemot no bibliotēkas biju diezgan skeptiska. Taču, man patika un bija interesanti. Protams, nebija tā, ka ģību no sajūsmas par visu, kas šeit bija rakstīts. Bet tas normāli. Man reti gadās grāmatas, kas tiešām izraisa sajūsmu no pašas pirmās lpp līdz pēdējai. Taču, lielākā daļa tekstu man bija interesanti. Turklāt, sanāca tāds atskats pagātnē uz lietām, kas notikušas, lēmumiem, kas pieņemti utt. Kopumā - tiešām ir dienasgrāmatas sajūta, jo rakstīts par ļoti dažādām lietām.
Pati šo grāmatu lasīt nebūtu izvēlējusies (nekad neesmu bijusi Rīgas Laika mērķauditorija), bet grāmatu blogeru dāvanas ir svēta lieta, tāpēc ķēros vien klāt. Patiesībā grāmata izrādījās pat ļoti baudāma. Mēs esam tikai tas, ko mēs domājam.
Inese Zandere ir mana latviešu Viedā sieva. Ar zemi zem kājām un galvu debesīs. Lielu sirdi. Drosmi būt. Un skaistu valodu, kur skaistums nav pašmērķīgs.
Teksti tik dažādi - kāds reiz lasīts Rīgas Laikā, kāds dialogs, kāds apraksta. Bet visus vieno Zanderes dzīvot un zināt, un izprast, un izstāstīt gribošā balss.
Vai jūs lasot, lasot grāmatu, iztēlojaties autora balsi, ja tas ir iespējams? It kā autors jums to lasītu priekšā. Arī vietas, kuras jāpārlasa vēlreiz un vēlreiz. Varbūt vēlreiz pēc kāda laika, teiksim gadiem. Grāmata uzreiz iegūst citu svaru, ja tas ir iespējams. Un vēl, lasot žurnālu teju 2 mēnešus, nepamet sajūta, ka esmu atradis Zanderes nozaudēto klēpjdatoru, atmiņas karti, kladi. Es atveru, lai pārbaudītu, kam tas pieder, bet tikai lasu uz priekšu. Jo pieder jau tam, kurš lasa. Tikai tad tas kļūst piederīgs. Izstāstīts - izlasīts.
Lasi un jūties tā, it kā našķotos ar `pa kluso` paņemtu kompotu no drauga mammas pagraba. Viens pats vai ar sētas bērniem, kaut kur - transformatora būdas vai veca šķūnīša ēnā. Bleķa vāks atlocīts. Ar pirkstiem uzmanīgi ķeksē ārā augļu gabaliņus - kaut kas atkrīt atpakaļ burkā, reizēm pret bleķa vāku saskrāpē plaukstu, bet arī mutē tiek. Un tā našķojies un priecājies par katru odziņu - `ķirsīti` vai vēl `nez, kas tur trāpīsies`. Garšīgs kompots. Bet Inese Zandere pa žoga dēļu spraugu bērneļus vēro un smej - "- 21. gadsimts - tas ir gadsimts, kurā mēs mirim (smiekli) "