Kurš kurā iemiesojas – loma aktierī vai aktieris lomā? Kā tas notiek? Cik šajā procesā noslēpumainā un cik – apzinātā, racionālā, vārdos izsakāmā? Dramaturģiskā materiālā dzīvojošie tēli un aktieru personiskā pieredze iestudējuma radīšanā satiekas bezgala intīmā procesā, par kuru skatuves mākslinieki šajā grāmatā stāsta atklāti, neslēpjot arī vilšanos, mokas un bailes. Visam, kas viņu dzīvē noticis, ir nozīme, jo aktiera darba instruments ir paša ķermenis, intelekts un emocionālā pasaule. Pārdomu, piedzīvojumu un pārdzīvojumu bagāta dzīve ir avots, no kura viņam smelt iedvesmu smalkam darbam. Mīlestība, bērna piedzimšana, attiecības ar sev tuvajiem – tas viss ietekmē mākslinieka iekšējās vibrācijas, starojumu, pat balss tembru, tādēļ grāmatā liela nozīme veltīta sakarībām starp cilvēcisko pieredzi un darbu lomās.
Visiem ir ko pastāstīt, tikai Žagars ir pārāk kruts, lai piedzīvotu aktiera darba blaknes, piemēram, neiziešanu no lomas. Sajūta, ka lasu garu garu interviju ar vairākiem intervējamajiem uzreiz. Un tieši tur grāmata zaudē, jo ļoti ātri nogurst. Nav brīnums, kāpēc šo izlasīju tikai trešajā piegājienā un to vilku trīs mēnešu garumā. Vēl man patīk, ka uz vāka Kleinam alfabēts sākas ar Ā. :)
Ļoti interesanti ielūkoties aktieru prātos un sajūtās konstruējot lomas. Autors gan verēja neiepīt dažus savus pārgudros spriedelējumus, tie traucē kopējai grāmatas noskaņai.