Trīs desmitu gadu laikā kari izvarojuši cilvēka būvēto pasauli. Tā zudusi. Tomēr Rīga kā stūrgalvīgs laukakmens no vietas nav kustējusi.
2053. gads. Tuvojas vasara. Divpadsmit miera gadi darījuši vientuļās pilsētas ļaudis tramīgus. Kamēr vecie varas vīri par svaigu, baltu nākotni sapņo, jaunā paaudze pagrīdē lāstus elpo.
Maskas un lomas, alkas un domas. Naži pret spēlēm, vārdi pret dūrēm. Kurš pareizā secībā puzli mūķēs un sevi par stingrāko tarakānu stutēs? Skan Rīgas Miera pēdējās notis – Putekļu vasaras ievada taktis.
I write to discover myself. Growing up on the bleak landscapes of post-Soviet Europe, kept company by dancing and fighting, by Harry Potter and Final Fantasy, I was bound early to epic tales where violence meets kindness and the few stand against the many. My heroes are honest, angry, naive, lost, tender, and…savage. Because they’d rather break the lie they’re forced to endure than betray their dream.
Jauna autora (cik man zināms) debija, kas izvērsusies diezgan spoža. Jāatzīst, ka pirmajam izdevumam pietrūcis pēdējais redaktora pieskāriens, bet cik zinu, tad labotā versija ir jau ceļā.
Par pašu stāstu: vasaras labākā izlasītā grāmata. Stāsts par uzticību, draudzībām, nodevībām, intrigām, negaidītiem un mazāk negaidītiem pavērsieniem kā arī par daudz ko citu. Apolitisks stāsts par politiku. Manai gaumei nedaudz pietrūkst konteksta par to, kas notiek ārpus Rīgas mūriem, taču pirmajai triloģijas daļai pilnīgi pietiekami - ar nepacietību gaidīšu stāsta turpinājumu.
Ja pārējās grāmatas noturēs uzstādīto latiņu, tad šī varētu kļūt par latviešu literatūras klasiku.
Ir grāmata, ir izaugsmes iespējas - nav grāmatas, nav episka stāsta par to, kā Rīgas mantinieki bija paši savas laimes kalēji.