Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra NERTEN autoriem. “Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.
“Svens Kuzmins prot ne tikai aizraut, ieintriģēt vai izaicināt. “Pilsētas šamaņos” apkopoto stāstu lasīšana atstāj labi pavadīta laika, kā arī svaigas un baudāmas literatūras pēcgaršu.” Pēteris Dragūns
“Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.” Pauls Bankovskis
2,5. Lielākais prieks, ko guvu no šī darba, bija pēc ilga laika palasīt latviešu oriģinālliteratūru, bet bez tīra (pa)lasīšanas prieka nekā daudz man te nebija (nu, ok, arī ilustrācijas ir kārums acīm). Tādas lietas, ko raksti, smēķējot cigareti un malkojot vīnu, jo esi pseidointelektuālis, rakstīt ir cool un tev ir iereibuma pakāpe, kurā jūties drusku kā Hemingvejs.
Man patika, tātad trīs zvaigznes. Bet par godu patiešām lieliskajam Gaļas vīram un, manuprāt, ļoti izjustajiem, precīzajiem autora zīmējumiem, dodu papildus zvaigzni.
*** Grāmata izlasīta, sākotnējais trīs zvaigžņu vērtējums pacelts uz četrām. Un grāmata turpina atgriezties pie manis. Esmu sapratusi, ka Kuzmins ir sasodīti lielisks stāstnieks. Vai tas būtu Nerten darbības dēļ vai vizuālā pasaules redzējuma dēļ, nezinu. Tomēr, neskatoties uz stāstu filozofisko dziļumu un izvēlētajām tēmām, stāstos atklājas milzīgs stāstnieka talants. Labi, jāatzīst, pie šīs domas man palīdzēja nonākt tas, ka vakar dzirdēju viņu Prozas lasījumos, tomēr atskatoties uz "Pilsētas šamaņiem", redzu to pašu - stāsti ir lieliski pasniegti lasītājam.
Grāmatu apspriedām arī Grāmatēžu pulciņā. Jāatzīst, bija daudz sarauktu pieru par trīs saistītajiem stāstiem, kurā sekretāre Agnija kopā ar savu skandināvu priekšnieku glāba pasauli ar Heses spēku. Es, lasot šos stāstus, precīzāk - noslēdzošo, smējos. Mani uzjautrināja notiekošais. Atstāja reakciju - tātad stāsta uzdevums ir izpildīts. Un to, kam tas viss bija domāts, ko tas nozīmē, es joprojām nemāku pateikt. Bet vai tiešām viss šodienas literatūrā ir jāsaprot? Paldies autoram, lieliski pasniegta literatūra! Gaidu jauno krājumu.
Ir reizes, kad forma pāri saturam man iet pie sirds tīri labi, bet šī nav no tām. Nepamet sajūta, ka lielākajā daļā stāstu kaut kas līdz galam nav, un ar to es nedomāju nobeiguma neesamību. Četri stāsti no vienpadsmit bija tīri labi, aritmētiski sanāk 2 zvaigznes. P.S. Kāpēc tik šiks papīrs?
Man patīk, kā raksta Svens Kuzmins. Man patīk, ka stāsti ir ikdienišķi un sirreāli vienlaikus, kā tie lentikulārās drukas attēli, kas rāda smejošu cilvēku, ja uz to skatās no kreisās puses, bet skeletu, ja no labās. Kā stāsts "Cilvēki bez pasēm" par negribētu nakts uzdzīvi Ņujorkā. Kā stāsts "Spēki", kur mākslinieka nevēlēšanās iesaistīties sarunā ar galeristu gluži kā proverbiālais tauriņa spārna vēziens izsauc postošu notikumu virkni. Kā sarkanā poga mietpilsoniskajā virtuvē stāstā "Zbigņevs un dēli".
Man patīk, ka valoda un teikumu konstrukcijas šķiet vieglas, nepiespiestas. Man vienmēr ir interesanti, kā autori lieto similes, un "Pilsētas šamaņos" man patika gan ļoti tiešās, bet nenodeldētas ("Uz vecāko kolēģu fona Skolotāja S izcēlās kā svaiga zemene naglu kastē"), gan arī aizplīvurotākās, kā stāstā "Kā apgūt telekinēzi un kāpēc to labāk nedarīt", kur vismaz es redzēju domu, ka cilvēku spēja radīt dzeju, mākslu, mūziku ir kā telekinēze, jo maina laiku un telpu.
Man patīk, ka patstāvīgi stāsti ir neuzkrītoši saistīti un tādēļ kopā veido vēl vienu patstāvīgu darbu. Man patīk, ka autori ilustrē savas grāmatas.
Man ļoti, ļoti patika stāsti "Ihtiologs" un "Spēki".
Es varētu būt sīkumaina un teikt, ka dažviet stāstos pavīd kaut kas paviršs, bet es neteikšu.
"Padomā pats. Ja tas, ko tu darīji vakar vai pirms trīsdesmit gadiem, ir tas, ko tu sauc par atmiņām, bet to, kas atrodas tava laika beigās - par nāvi, tad sanāk, ka tu ar visām savām mācībām, neīstenotajām fotogrāfu karjerām, nedzimušajiem bērniem un izdevīgi nopirktajām akcijām jebkurā dzīves punktā atrodies starp atmiņām un nāvi."
Ai, man besī konceptuālisms, es teikšu pavisam atklāti. Es šos stāstus vienkārši nesaprotu. Tie laikam ir tie referenču pilnie stāsti, kuru references materiālu es nezinu, tātad nesaprotu.
Principā viena zvaigzne, bet otro iedodu par stāstu "Kā es mīlu Raini", kas bija vienīgais no 11 stāstiem, kas man patika. Kaut kas līdzīgs kā ar "Hohmu": sākums daudzsološs, bet pārāk strauja lejupslīde nesaprotamā absurdā. Man šķiet, ka "Pilsētas šamaņu" stāstus saprot vien pats autors. Žēl, jo es labprāt būtu piedalījusies :)
Lieku cerības uz "Dizažio" ar domu, ka grāmatu vērtējumi stabili kāps uz augšu (no 2 > 3 > 4 zvaigznēm un tādā garā).
+1 par ilustrācijām. Kopumā stāsti, lai arī plūstoši, pārsvarā atstāja nepabeigtības iespaidu. Idejas labas, forma arī, bet nav līdz galam atrisināts vai arī atrisināts steidzīgi un nedaudz pavirši. Katrā ziņā, mūsdienu latviešu literatūra - lasās ātri un nebūs jānožēlo.
3***+ Kopš izlasīju viņa "Dizažio", Svens Kuzmins laikam ir mans guilty pleasure mūsdienu latviešu literatūrā. It kā nav mans žanrs, bet man riktīgi patīk viņa šizīgā fantāzija. Ja gribas literatūru ārpus ierastajiem rāmjiem, iesaku!
Ļoti labs formāts lasīšanai pirms gulētiešanas. Viens vai pat divi desmit lapušu stāsti aiziet daudz raitāk nekā pāris lapas kāda romāna viducī. Pirmos pāris stāstus sev domās iedalīju patika/ne tik ļoti patika, bet pēc tam vairs nebija par to jādomā, jo vienkārši patika. Jā, nekādu jaunu pasauli neatklāju un dzīve pēc šī stāstu krājuma izlasīšanas nemainījās. To nemaz ar negaidīju. Kopumā ļoti labi.
Saprātīgākais un asprātīgākais, kas pēdējā laikā lasīts latviešu literatūrā. Vismaz par mūsdienām noteikti. Grāmata sastāv no īsajiem stāstiem, turklāt daži no tiem ir savstarpēji neuzkrītoši saistīti. Par puisi, kas brauc uz vardarbīgā tēva bērēm, krastā izskalotu beigtu milzu vali, Ņujorkā pazaudētu pasi, sekretāri, kas taisa bosam piena kokteiļus, latentu geju ministrijas pagrabos, paranojas apsēstu investīciju banķieri. Visi personāži ir interesanti, forši, katru var saprast, un katrs aprakstīts ar maigu, neuzkrītošu ironiju. Lieliska grāmata, patiešām iesaku!
Viegli un salīdzinoši ātri lasās - kā reiz pa stāstam, vai diviem, pirms gulētiešanas. Vai kādreiz šo lasīšu vēlreiz? Uz to vēl atbildēt nespēju, bet pāris stāsti palika spilgti atmiņā. Nevaru noliegt gan, ka bija arī citi stāsti, kas uzmanību nepievērsa un īpašas sajūtas tomēr neradīja. Savu atvēlēto laiku šai grāmatai nenožēloju un priecājos, ka šī grāmata nonāca manā redzeslokā.
Patīk, ja literārie darbi ir saprotami. Neesmu fantastikas vai nereālu notikumu cienītāja, tāpēc grāmatas pēdējie stāsti ir ārpus manas gaumes. Toties pirmie stāsti labi, intriģējoši.
Šis ir ļoti labi! Patiešām. Neko vairāk gan nemācēšu paskaidrot, jo tad būtu jālieto kādi psihoanalīzes koncepti un termini, un tas izklausīsies pārāk pseidointelektuāli. Man ļoti patika šie stāsti un tā intensīvā pieredze, kādu tie deva. Katrs stāsts bija kā vingrinājums uz kosmiskā trenažiera, kur nav stingra balsta uz kājām, bet kur viss griežas un kratās. Un tas viss - kaut kur paralēlā realitātē, manā galvā, kur ir aktivizējies čiekurveida dziedzeris vai kas tāds, es redzu to, kā (man) nav, bet psihe saliek realitātes puzli no tiem gabaliņiem, kas (man) ir. Lielisks ceļojums, paldies autoram, sveiciens no citiem šamaņiem!
Lai gan stāsts nav mana mīļākā teksta formo, tomēr jāatzīst,ka nav nemaz tik slikti jaunam autoram. Laba valoda, ritmisks un plūstošs stāstījums. It kā nekas stāstā nenotiek vai notiek pārlieku nesaprotami, taču vēstījums piesaista. Neteiktu,ka literatūras šedevrs,bet ir pat ļoti labi. Lasīt var.