„Penki pirštai“ – autobiografinis romanas. Jame pasakojama apie penkiametės Lauros kelionę iš Sibiro į Latviją. aprašomi pirmieji įspūdžiai nepažįstamoje, bet išsvajotoje Tėvynėje, gyvenimas sovietinėje tikrovėje, jautrūs santykiai su tėvais ir seneliais, piešiamas didžiulis, neaprėpiamas mergaitės fantazijų pasaulis. Visos patirtys atskleidžiamos vaiko lūpomis, tad istorija įgauna papildomų prasmių bei spalvų. Vaikas neieško tinkamos išraiškos sakydamas, ką mato ir supranta, jis neturi „vidinio cenzoriaus“. Ir vaiko meilė besąlygiška. Lauros gyvenimo mozaika sudėliota taip sumaniai, kad joje susipina ir juokas, ir liūdesys, ir skausmas, ir laimė.
Māra Zālīte – garsi latvių poetė, dramaturgė, eseistė, pelniusi daugybę literatūros apdovanojimų Latvijoje ir užsienyje. Autorė unikali tuo, kad savo moteriškoje prigimtyje suderino skirtingiausius dalykus – sportą ir mokslą, meną ir visuomeninę veiklą, kūrybą ir šeimą, aktyvią pasipriešinimo režimui veiklą ir nepriklausymą jokiai partijai.
Māra Zālīte was born on February 18, 1952 in Krasnoyarsk, in a family, which was politically repressed by a soviet regime. In 1956 her family returned to Latvia. In 1975 she graduated from the Faculty of Philology of the University of Latvia. M. Zālīte has worked as a technical assistant at the Writers’ Union of Latvia, the leader of the Young Writers’ Studio, a poetry consultant at the magazine Liesma and the editor in chief of the literary magazine Karogs. During last years she works at AKKA/LAA (a copyright agency). She is the president of Latvian Authors’ Association.
During the seventies the basic motives of Māra Zālīte’s poetry were the problems of young people, reflection of the tendencies of nihilism and alienation, quest for the meaning of life. In the eighties her poetry became more philosophic, emotionally impressive and full of tragic sense. Alongside with poetry, Māra Zālīte turned to drama – she has written several plays, combining actual and eternal motives, history and modern times, everyday and symbolic planes.
Māra Zālīte has written also librettos for rock operas. The rock opera of 1988, Lāčplēsis, was not only a fact of popular music, but also an event of political significance. The topics of history and mythology, reflected in the rock opera, had a new meaning in the time when the USSR was collapsing and there was a new hope for Latvia to break free from occupation.
The creative style of Māra Zālīte is precise, emotionally impressive and close to the imagery of folklore.
Apžēliņ, kā es šo brīnumu biju palaidusi garām nelasītu? Beidzot uzzināju par ko tā vispārējā sajūsma. Pirmkārt, grāmata ir izcila. Otrkārt, par tautas sāpīgāko tēmu uzrakstīt grāmatu, kas neizklausās pēc kārtējās gaudu dziesmas ir vesela māksla.
Beigās, protams, bija jāraud, bet to jau mēs visi zinājām.
Patika. Kaut gan nevienmērīgi, brīžiem ļoti ļoti labi, brīžiem nekā. Brīžiem šķiet, ka Zālīte aizmirsusi, ka Laurai pieci gadi, pārāk jau nu gudri spriež un tēlaini izsakās. Jo sevišķi, ja par sevi visu laiku runā 3. nevis 1. personā (vecāki pat satraucās, ka skolā nenotur par atpalikušu). Vietām traģiski, vietām izcili smieklīgi, vietām patētiski. Katrā ziņā ļoti personiski. Man vairāk būtu gribējis par Sibīriju un sumpurņiem, mazāk par kakāšanu un čurāšanu, bet visu jau nevar gribēt. Rekomendēju.
Domāju - vai drīkstu šo grāmatu vērtēt ar piecām zvaigznēm kā Belševicas Billi. Bille ir mana visu laiku pārlasītākā grāmata. Lai kur es pārvāktos, Bille vienmēr man ir līdzi. Bet te Lauriņa.. No sākuma domāju - neaizvilks līdz izcilībai, nedaudz kaitina īsie stāstiņi. Bet tad vienā brīdī secinu, ka kaifoju lasot. Mani netraucē Lauras gudrie spriedumi, kuri it kā, pēc citu teiktā, ir pārāk pieauguši piecus gadus vecai meitenei. Man nav laika domāt, es šo grāmatu "noēdu" kā garšīgu kūkas gabalu. Turklāt valsts dzimšanas dienas nedēļā. Nesamudrīta, nesabojāta, brīnišķīga grāmata, kuru nu es gribētu likt blakus Billei. Lai ceļo ar mani visur, kur es eju. Paldies Mārai. 🇱🇻
Tādas viennozīmīgas sajūsmas man nav, jo tā īsti es Laurai nenoticēju. Billei man ticība bija daudz lielāka. Bet tā jau, protams - Sibīrijas bērns atpakaļ Latvijā, bērnība vienmēr ar pasaules atklāšanu, vietumis ļoti aizkustinoši.
Es lasīju un atcerējos sevi kā bērnu. Visus tos lielos pārdzīvojumus par mazām lietām. Atcerējos to brīdi, kad stundu raudāju mammai uz pleca pēc tam, kad prāts bija aptvēris baigo faktu, ka es reiz miršu tāpat kā bija nomiris mans trusis. Nē, šī nav priecīga grāmata par bērnību. Tā palīdz skatīt lietas piecgadnieka acīm. Bērni nav dumji, viņi redz un jūt savādāk. Apraudājos sākumā un apraudājos beigās. Tāpēc es mīlu grāmatas.
paķēra jauku Billes laiku vaibu, bet, iespējams, ka tas bija pat ļoti nevietā – Alberts Bels tieši, bez liekvārdības, skaidri un kodolīgi rakstījis - pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas
bet ir grūti, grūti, grūti aizmirst Belševicas bērnišķīgi jauko, traģisko, pelēko, raibo meitenīti Billi - salīdzināt to ar Māras Zālītes prototipu – Sibīrijas meitēnu Lauru, kurai ir pieci gadi un kuras pasaules filozofija, it kā bērna uztvere ir burtiski no citas pasaules, atšķirībā no Billes, kura ir nu mazliet vecāka, bet..
visu laiku varēja just, ka šis ir no pieauguša, nobrieduša pieauguša cilvēka skatpunkta, kurš redz noteiktu skatījumu uz lietām, notikumiem pagātnē, tāpēc bija patiesi grūti identificēties ar piecgadīgu meitēnu… piecgadīgu Māru Zālīti… piecgadīgu kādu citu, kas nav tikai viņš pats, bet ir autors kāds cits
+ Māras Zālītes dzejas valoda, kas pilna ar interesantiem salīdzinājumiem, interesantiem epitetiem - varbūt šoreiz bija patiesi nevietā. zemtekstu, domu šim stāstam var uztvert viegli, kā arī izlasīt var aši (Billē nodaļas bija daudz garākas) – tāpēc nu, jā ja šo būtu uzrakstījusi kāda cita autore, ne MŪSU izcilā dramaturģe Māra Zālīte, varbūt viss būtu bijis savādāk
varbūt kaut kad lietainā vasaras dienā izdomāšu izlasīt Paradīzes putnus, bet to jau tikai laiks rādīs, jo laikam jau nekad nav arguments un viss, kas jau ir bijis, vienmēr būs vēl vēl vēl
Ziņa, ka viena no ievērojamākajām latviešu dramaturģēm uzrakstījusi romānu mani ļoti ieintriģēja. Un spriežot pēc bibliotēkā izstāvētās rindas, ne tikai mani vien. Turklāt tik nesen izdota grāmata pamanījās iekļūt „Lielās lasīšanas” TOP 100 – kas vēl papildus uzkurināja manu interesi. Diemžēl atkal jau jāatzīstas, ka sanāca vilties. Personīgi man lasot ļoti ātri iestājās tāds Staņislavskisks: „Neticu, neticu, neticu!". Neticu ne jau situācijai - domāju aptuveni tā tas arī bija -, bet gan galvenajai varonei. Laura ir pirmsskolas vecuma bērns, un tieši viņas tēlā man likās pārāk daudz samākslotības. Manuprāt, šajā gadījumā Zālītes baudāmā, krāšņā un bagātā valoda ir problēma un nevietā, jo tieši tā bija šķērslis lai salīmētu kopā Lauras tēlu. No vienas puses meitēns kā meitēns ar bērna gājieniem, no otras puses – domā tādā valodā... Nu un vēl diemžēl mūsu humora aizjūtas ar Zālīti nesakrīt – redzu, ka te domāts smieties, bet man smiekli nenāk. Un galu galā „Pieci pirksti” mani nepārliecināja, ka, ja to būtu sarakstījusi, piem., Anna Bērziņa, tā būtu kļuvusi tik populārā. Diemžēl.
Tik sirsnīgs un latvisks ir šis stāsts par Latviju, par vecākiem un vecvecākiem, par dzimtu, par vietējiem un iebraucējiem, par tiem, kuri atgriezās... Paskatīties uz šo pasauli ar bērna nesamaitāto un tik tīro skatienu. 💞
burvīgi stāsti, kas izstāstīti caur maza bērna sajūtām, par atgriešanos no Sibīrijas un par šo atgriešanās prieku, par bēdām, kas gadās atgriežoties mājās, taču neatrodot tās tādas pašas kā iepriekš un par maza bērna sapņiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. dažbrīd, pamūkot malā no Sibīrijas sajūtām (kuru nemaz tur nebija tik daudz, cik varbūt būtu gribējies), mazie stāsti atgādināja par pašas bērnību, kad dzīvojoties pa laukiem tika pētītas vardes, ķertas ķirzakas, ceļmallapas uz ceļiem liktas un kad vislielākais kārums bija maize ar krējuma un cukura cepurīti. man patika un bija par maz. īpaši par maz dēļ skumjā noslēguma, taču es tiešām ceru uz turpinājumu ..
Visu lasīšanas laiku mani nelika mierā briesmīgas priekšnojautas. Cik saprotu, tā "tolaik" cilvēki jutās diezgan bieži vai pat visu laiku. Varbūt tāpēc mani vecvecāki neuzticas kaimiņiem un pa dienu tur aizkarus ciet. Laikmeta pēdas - pierasts visu laiku uzmanīties. Ar bērna vārdu krājumu uzrakstītais man galvā uzsūcas labāk, to es tagad saprotu. Nu, sirdī, nevis galvā. Šī grāmata runāja pa taisno sirdī. Un iemācīja kaut ko, ko vēstures stundās nemācīja. Par tautu, par ģimeni, par kultūru, par cēloņiem un sekām. Šovasar centīšos vairāk omei palīdzēt dārzā. Lai saka paldies Mārai Zālītei.
Ir dzirdēts daudz atgriešanos stāstu, Sibīrijas stāstu, stāstu par izsūtīšanu, tie visi nogūluši kolektīvajā atmiņā. Varētu domāt, ko gan jaunu var izstāstīt. Bet, kā mums literatūras kritikā stāstīja pasniedzēja, pagātne ir jāizsāp, un tad, kad tā būs izrunāta, tad varēsim šķirt jaunu lapu. Māra Zālīte “Piecos pirkstos” aizvien prot aizskart dziļākās cilvēcības stīgas un caur piecgadīgās Lauras pieredzi atklāj, kā ir atgriezties ilgi lolotajā Latvijā un atrast tur mājas. To, ko kā bērns nesaprot Laura, to nojauš pieaugušais lasītājs, iztulkojot katru divdomību gan izteicienos, gan rīcībā.
Visvairāk lasot sāpēja sirds par Reiņiem. Par izpostītajām mājām, zaudēto latviešu inteliģenci gan cilvēkos, gan kultūrā. Cik labi, ka to ceļam no jauna.
Around the World Reading Challenge: LATVIA === 4.5 rounded up
I was a bit hesitant going into this one since the entire thing is essentially narrated by a five-year-old girl and I worried it would become grating. And there were certainly times where I became frustrated with Laura's realistic five-year-old-ness, but on the whole, I really enjoyed it. The displacement of Latvians to Siberia isn't something I knew much about and I thought this was a really beautifully told story, and the fact that it's through the lens of somebody still relatively innocent allowed the story to feel lighter than it might have otherwise. Really glad to have read this one.
Nekad neesmu bijusi tā, kas saka, ka bērni ir tikai muļķīši un nekārtību cēlāji, bet arī ne tā, kas spēj izbaudīt kopā ar bērniem pavadīto laiku. Spēju saskatīt gan bērnu radītās problēmas, gan viņu šarmu. Bet šī grāmata pirmo reizi manā apzinīgajā mūžā ļāva paraudzīties uz pasauli bērna acīm. Ārkārtīgi gudra un daudz pieredzējuša bērna, kas vēlāk kļuva par izcilu latviešu dramaturģijas un, kā izrādās, arī prozas autori. Lasot par Lauras nedarbiem, kas lielākoties tika veikti ar vislabākajiem nodomiem, bet nesaņēma pieaugušo atbalstu, es gribēju viņus uzmeklēt un paskaidrot, ka viņas motivācija ir nepārprotama un plāni spoži. Atsauces un stāsti par Sibīrju lika manai sirdij sažņaugties, bet dabas apraksti - aizvērt acis, ieklausīties putnu čalās un pateikties par to skaistumu cilvēkos un dabā, kas man dots. Šis ir viens no tiem darbiem, kas palīdz man pamanīt labo un liek man gribēt darīt labu.
"Ko jums mācīja skolā", viņš jautāja māksliniecei. "Redzēt", viņa atbildēja. Un pēkšņi es sapratu, ko man mācīja skolā. Mani mācīja dzirdēt. Varbūt tāpēc mans mēģinājums izveidot attiecības ar grāmatu bija, noklausoties "Un bel di vedremo" no Pučīnī operas "Madame Butterfly". Tik neiederīgi, tik neticami tas man izklausījās. Gluži kā Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa stāsti par apgarotajiem bērniem, kuri veido attiecības ar kokiem un ir tik dziļu pārdomu pilni.
Tomēr - "Bizes Mīma atkal ir sapinusi par cietu." - un es noticu, noticu tik daudz kam šajā grāmatā. Līdz pusei pastāstītiem stāstiem, vārdiem bez nozīmes, atmiņām bez vārdiem, prātu spridzinošam vēsturisko notikumu virknējumam, kas vienam bērnam ir dotais, sākums, no kura veidot savu dzīves stāstu.
Noticu un beigās pat jūtos pateicīga par to, ka tikai mazliet man šis stāsts tika pastāstīts. Nesaplosot mani.
To, cik milzīga ir Latvijas vēstures trauma, vislabāk parāda bezgalīgais literārais materiāls, ko tā radījusi un kurā katra personāža pārdzīvojumi ir vienreizēji un neatkārtojami. "Pieci pirksti" caur bērna stāstu ir gaiši (ticiet man, piecgadnieki spēj domāt tieši tik tēlaini un vēl tēlaināk), bet zem gaišuma sāp vienkāršas lietas - vircā samestas grāmatas un nocirsti koki. Patiesība izrādās biedējošāka par visiem izdomātiem šausmu stāstiem.
Cilvēks, kurš lasa grāmatas, var justies kā bagāts mantinieks.
Drīz - nozīmē kaut ko starp tūlīt un nekad. Starp līksmu lidojumu pretī Saulei un bezcerīgu salšanu mūžīgā sasalumā.
/../ bet katram cilvēkam ir vajadzīga arī māja kaut kur augstāk, virs zemes.
Tai buvo pirmoji mano gyvenime latvių literatūros knyga. Įspūdis puikus, knygyne ieškosiu, ką dar išleido lietuviškai nuostabioji Mara Zalite. "Penki pirštai"- tai istorija apie iš Sibiro grįžusią jauną šeimą, pasakojama penkiametės šeimos mergaitės, iš vaiko perspektyvos ir vaiko žodžiais. Kartais graudu, net ašarą kitą išspaudžia, o kartais vaikiški atradimai juokingi, net komiški. rekomenduoju!
Latvialaisen Māra Zālīten omaelämäkerrallinen romaani Viisi sormea on huikaisevan ihana, ja kauhea, ja ajankohtainen.. Tarinaa kertoo viisivuotias Laura, joka on matkalla vanhempiensa kanssa Siperian vankileireiltä kohti äitinsä kotimaata, tarujen Latviaan! Taakse on jäämässä paitsi tappava kylmyys ja nälkä, myös monet rakkaat vangit, kuten suomalainen Kauko, juutalainen laulaja Asja, ja oma isoäiti Buka. Piinallisen pitkän junamatkan päässä odottaa iso-iso-vanhemmat sekä paratiisin kaltaiseksi kuvattu kotitila Lähteelä. Mutta miksi äiti on niin vihainen ja järkyttynyt, kun vihdoin päästään perille?
Laura on mahtavan huoleton ja utelias pieni tyttö, joka tutkii ihailtavalla uutteruudella Latvian ihmeitä. Puutarha on aivan erityisen ihmeellinen paikka kasveineen ja eläimineen, mutta salaisuuksia löytyy tutkittavaksi myös vanhassa talossa. Uteliaisuus on myös viedä hengen, kun Laura mm. tippuu kaivoon, juuttuu tervahautaan ja syö kulhollisen herkullista kipsiä. Kuin ihmeen kaupalla joku aina pelastaa, ja leikit voivat jatkua. Yhtä hyvin ei ole käynyt suurelle osalle kyläläisistä tai äidin ja isän perheenjäsenistä. Kuolleita ja tuhottua on melkein liian paljon kestettäväksi. Osa hukuttaakin tuskansa viinaan, kun taas jotkut ovat lukkiutuneet pimeään kamariinsa. Epätoivoisimmat lopettavat murheensa oman käden kautta. Vaikka pahimmat vainot ovat ohi, monet asiat ovat yhä kiellettyjä. Laurankin on opittava, mistä kaikesta on vaiettava, sillä pelko uusista kyydityksistä ja ilmiannoista on koko ajan läsnä.. Lauran hyvä tuuli ei kuitenkaan vastoinkäymisistä taitu, ja hänen aurinkonsa valaisee myös kovia kokeneiden aikuisten sydämiä. Laura on se fenix-lintu, joka nousee tuhkasta.
Viisi sormea koostuu lyhyistä kappaleista, joista jokaisessa Laura löytää tai oppii jotain uutta kotimaastaan. Kerronta on kepeää ja humoristista, mutta sydäntäsärkevää. Että ihmiset ovat voineet tehdä toisilleen tällaista! Että sitä tapahtuu jälleen tänäkin päivänä. Venäjä on totisesti paljosta vastuussa, ja vielä se vaan kiireellä kerryttää syntiensä listaa.. Venäjästä huolimatta suosittelen todella lämpimästi tätä ihanaa kirjaa!
5 💫 no 5 💫 1. Valoda un rakstības stils. "Mīļais cilvēk, šito pijol' Stradijs nav vārīj's!" Pirmais, kas nāk prātā ir vārds traģikomisks, jo par smagu un skumju tēmu tiek rakstīts no maza bērna skatpunkta. Valoda un tās pielietojums ļauj saprast tā laika noskaņu un cilvēku attieksmi pret dzīvi, kas no vienas puses ir depresīva, bet no otras - cerību pilna. Kā arī emocionāli šķiet mazās meitenes domas paspilgtina smeldzi. 2. Sižets un tēmas aktualitāte. Un viņi atgriežas. Latvieši atgriežas mājās no katorgas Sibīrijā. Šķiet, kas var būt labāks par to? Bet, mīļās mājas vairs nav tādas kā agrāk, lai neteiktu vairāk. Protams, mazajai Laurai, kura piedzima Sibīrijā tā vis nešķiet, jo viņa gluži vienkārši nezina kā bija pirms tam. Ģimenes ir sašķeltas. Brīvība vēl ir tikai vārds, jo brīva valsts vēl neeksistē. Tagad par to domājot šķiet cik gan mums šķiet pašsaprotama brīva valsts, mums nav jāizliekas un jātēlo, ka piekrītam svešai varai un svešiem uzskatiem. Kaut arī šķiet šis padomju mantojums vēl nāk mums līdzi, joprojām ir lielas bailes un kauns "ko citi padomās". Stāsts, kas ietver sevī gan cilvēka izdzīvošanas spējas, gan smeldzi par to, kas zudis uz visiem laikiem, bet man sirdī paliks ar cerību un domām par brīvību. Zīmīgi, ka bildi taisot vēl nezināju par ko būs grāmata, acīmredzot intuīcija pateica priekšā, ka Brīvības piemineklis te derēs 💯. Noteikti lasīšu arī otro grāmatu, kuru jau iegādājos.🙏🏻❣️ 3. Tēlu atveidojums. Man šķiet tieši skatpunkts no 5 gadīgas meitenes ir tas, kas vislabāk atklāj cilvēku patieso seju, jo bērns visu redz tādu kāds tas ir, bez filtriem un izskaistinājumiem - dziļi un patiesi. 4. Emocionālais pārdzīvojums. Raudāju vairākas reizes. 🥲 5. Atziņas/Citāti 💛"Ne jau ciešanas ir cilvēka vērtību mērs, bet gan spēja tās pārvarēt." 💛"Vēders nav nekāda smalkā lieta, bet grāmata ir. Grāmata ir smalka un dārga lieta, ko nevar salīdzināt ar vēderu. Grāmata ir kā mantojums. Cilvēks, kurš lasa grāmatas, var justies kā bagāts mantinieks."
Pamatīgi nostrādāts daudzslāņu teksts. Tomēr, lai cik lieliski Zālīte nerakstītu, lai cik pazīstami vai atsvaidzinoši nebūtu Lauras piedzīvojumi, kaut kas tomēr pietrūka, lai būtu pilnīgs kaifs un ģībšana, šo tekstu lasot.
Domāju, ka tas dēļ tās pašas teksta nostrādāšanas. Ticamības moments ir zudis. Ja saproti spēli, tā vairs nav tik interesanta, jo stāsts tak' nav par jaunu Atlantīdu... tie paši vēži, cita kulīte (padomju sāpe, trimda/Sibīrija).
Labai patiko! Net pranoko lūkesčius. Jautru, stipru ir taip tikra... Istorija apie jaunos šeimos sugrįžimą namo, į gimtąją Latviją iš Sibiro. Pilna jausmų, išgyvenimų ir naujas gyvenimas tėvynėje. Tik čia viskas kitaip. "Šungalvių" suniaukiota.. Pagrindė knygos veikėja ir pasakotoja - penkiametė Laura. Tai knygai suteikia tiek gyvumo, taip gražiai, nuoširdžiai vaiko akimis matant pasakojama apie gyvenimo įvykius, nuotykius, kasdienius išgyvenimus.. Grįžusią šeimą namo pasitinka Lauros mamos seneliai. Ir jie pasikeitę, visus tie įvykiai paveikė.. Lauros mama sunkiai išgyvena pokyčius, tačiau šeimos, artimųjų palaikymas padeda kibtis į gyvenimą. Laura dar maža ir Sibiro gyvenimas ne taip stipriai įsirėžęs, nors mergaitė labai smalsi, vis klausinėja, nuoširdžiai domisi aplink vykstančiais dalykais. Knygoje pabrėžtas nepaprastas kartų ryšys, ypač Lauros ir senelių: Mimės ir Tėtučio. Na, nuostabi istorija, o dar žinant, kad paremta tikrais faktais išvis žavi. Labai smagiai skaitėsi, nors ir visokių jausmų sukėlė knyga. Tikrai labai gera!
Es negausīgi apriju šo grāmatu. Kā ēdot gardāko zupu, kuras nekad nav gana. Dodiet vēl! Dodiet vēl! "Paradīzes putni", lūgtum, atlidojiet pie manis! Izcili! "Nerunā sliktu par Latviju! [..] Vai tad Latvija ir vainīga, ka veikalniecei netīrs priekšauts? Vai Latvija vainīga, ka veikalniece ir veģma?" (M.Zālīte "Pieci pirksti")
Vēl viena grāmata, kurā caur bērna acīm aprakstīta smaga vēsture, bailes, nezināmais un jaunais. Beigas, kuras sevī ievij daudz skumju un neatstāj vienaldzīgu arī mani.
Sen neesmu lasījusi grāmatu latviski. Aizkustinošs stāsts par atgriešanos Latvijā no Sibērijas caur bērna acīm. Pārsvarā viegli lasāms, tomēr ļoti daudz jaunvārdi ar krievu izcelsmi.
Dēlam šī grāmata ir skolas ieteicamo grāmatu sarakstā. Sāku lasīt un grāmata pavisam viegli un ātri ievilka Lauras pasaulē. Ja jāpiesienas, tad nebija sajūta, ka galvenajai varonei tikai pieci gadi, pārīti domās liku klāt. Nu vismaz 7. Neatceros kāda biju 5 gadu vecumā, bet mana meita 7 gados jau varētu būt līdzīgāka. Kopumā tā kā skumīgais vairāk, bet pēc izlasīšanas nav skumja sajūta. Daudz arī manā bērnībā no tā bija, tai skaitā valodas rusifikācija, redzēs kā ar lasīšanu ies dēlam , kam krievu valoda ne visai. Dažviet gan būtu gribējies uzzināt kā notikums beidzās, bet stāsts apraujas. Vai tas traucēja uztvert? Nē. Norādīts, ka šī ir pirmā grāmata, lasīšu otro arī, kad iznāks.
ļoti viegli un nepiespiesti. skats uz pasauli no maza bērna pieredzes un sapratnes horizonta. tas ir tāpat, kā nokāpt vismaz stāvu zemāk no saviem augstumiem, lai uz ierastām lietām paskatītos it kā pirmoreiz. un vēstures fons, uz kura notiek šī piezemēšanās, runā pats par sevi. meistarstiķis, es sacītu.
Vairāk par pašu stāstu un Sibīrijas tēmu mani uzrunāja krāsas, smaržas, garšas un visas citas maņas, kas spilgti ilustrē bērna aso bērnības pasaules uztveri. Zālītei lieliski izdevies restaurēt šo skatījumu, kas ar laiku notrulinās. Daudz humora (epizode ar ģipša ēšanu vien ir ko vērta), kas mijas ar traģiskām epizodēm. Laba grāmata.
Man patika. Ir jābūt lielam vārda meistaram, lai skaudrumu likt sajust bez gaudu un žēlabu dziesmām un sūrošanās.
Laura likās īsta, dzīva un patiesa. Kas par to, ka reizēm izsakās par gudru 5gadniecei, neviens jau nav tiecis, ka bērnam nevar būt sarežģītas jūtu un emociju pasaules, viņš vienkārši vēl neprot to ietērpt vārdos.
It kā uzrakstīts labi, un tomēr - neuzrunāja. No sākuma dikti jau nu atgādināja Belševicas "Billi", pēc tam vēstījuma stils sāka pat garlaikot un uz beigām pat nedaudz kaitināt. Bet es varu saprast, kāpēc daudziem patīk šī grāmata.