Krekls” ir Rutas Štelmaheres trešais dzejoļu krājums.
Krājumā „ Krekls”, kas tapis pēdējo četru gadu laikā, ir daudz ūdeņu un audeklu, varbūt neapzināti esmu mēģinājusi attaisnot nepiepildīto tekstilmākslinieces aicinājumu. Šķietami rāmā ikdiena, nedaudz sirreālas sadzīves ainiņas, dienu mežģīnes un mierīgā upe plaisā no gaisā jaušamā sprieguma. Iespējams, aiz upes līkuma un egļu jaunaudzes dun ne vien drīzie pavasara pali, bet nekad īsti nenorimušie kari. Sieviete manā krājumā vienlaikus tamborē mežģīnes, auž kāzu kleitu un bruņukreklu savam mīļotajam, meklējot patvērumu sev un ievainotajai pasaulei. - Ruta Štelmahere
Es neesmu dzejas cilvēks. Es ar dzeju esmu uz Jūs. Lielākoties. Mana draudzene iedeva man šo grāmatu. Viņa mani mazliet pazīst. Es. Grāmata. Kamīns. Lauki. Rudens. Lapas. Nokrituši āboli. Govju balsis. … un dzeja. Nebija slikti. Viss kopā galigi nebija slikti.
Spēcīgi uzrunāja vien daži no krājuma dzejoļiem, taču, protams, ļoti priecē autores skaistā un bagātīgā valoda. Personīgi man - tēlu brīžiem šķiet pat par daudz un izteiktās domas - mazliet par blīvu un sirreālu. Kaut dzejoļi - īsi, man prasās visu pateikt vienkāršāk.