What do you think?
Rate this book
Lopu ekspresis
Latvija, 20. gadsimta pirmā puse. Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.
Ņujorka, 21. gadsimts. Volstrītas bankas, nauda un arvien vairāk naudas, daudzsološa, spoža, iespēju pārbagāta dzīve.
Laura – meitene no ulmaņlaiku Latvijas, kura pārcietusi izsūtījumu Krasnojarskā, un viņas mazdēls Pēteris – puisis, kurš ar postpadomju bagāžu plecos nokļuvis Volstrītas mahināciju džungļos.
Toms Kreicbergs ir uzcēlis varenu tiltu pāri gadu desmitiem, pāri jūrām un okeāniem, pāri bailēm, izmisumam, vientulībai un iznīcībai, lai Laura un Pēteris – divi trimdinieki uz bezgalīgām vilciena sliedēm – satiktos.
Ņujorka, 21. gadsimts. Volstrītas bankas, nauda un arvien vairāk naudas, daudzsološa, spoža, iespēju pārbagāta dzīve.
Laura – meitene no ulmaņlaiku Latvijas, kura pārcietusi izsūtījumu Krasnojarskā, un viņas mazdēls Pēteris – puisis, kurš ar postpadomju bagāžu plecos nokļuvis Volstrītas mahināciju džungļos.
Toms Kreicbergs ir uzcēlis varenu tiltu pāri gadu desmitiem, pāri jūrām un okeāniem, pāri bailēm, izmisumam, vientulībai un iznīcībai, lai Laura un Pēteris – divi trimdinieki uz bezgalīgām vilciena sliedēm – satiktos.
336 pages, Hardcover
Published January 1, 2016
10 people are currently reading
178 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 54 reviews
August 19, 2016
Jaunā Pētera sirdsdēsti mīlas frontē un sirdsapziņas mokas karjeras sakarā ir tēmas, ar kurām viegli rezonēt, jo mēs katrs tam šādi vai citādi esam gājuši cauri. Es, piemēram, divtūkstošo gadu vidū vairākus gadus nostrādāju par mākleri un aktīvi piedalījos nekustamā īpašuma tirgus burbuļa pūšanā, tā ka tēmas, kas grozās Pētera prātā Volstrītas sakarā man ir visai pazīstamas.
"Lopu ekspresis" lasās tiešām raiti, taču šajā žanrā 'par dzīvi' mums ir pietiekoši daudzi talantīgi rakstnieki, līdz ar to šis ir kārtējais stāsts par jauna cilvēka nobriešanu un savas vietas meklējumiem.
https://andrislasa.wordpress.com/2016...
"Lopu ekspresis" lasās tiešām raiti, taču šajā žanrā 'par dzīvi' mums ir pietiekoši daudzi talantīgi rakstnieki, līdz ar to šis ir kārtējais stāsts par jauna cilvēka nobriešanu un savas vietas meklējumiem.
https://andrislasa.wordpress.com/2016...
August 1, 2016
4,5 zvaigznes. Viss ļoti labi, tāpēc uz tā fona jo spēcīgāk izcēlās pāris vājākas vietas. Bija interesanti lasīt par Volstrītu un Toms spēja pat mazliet savādākā leņķī parādīt jau tik daudz aprakstīto okupācijas sākumu un izsūtīšanu. Šī iemesla dēļ iesaku izlasīt. Kopumā spēcīgi, dziļi un talantīgi.
Pilnā atsauksme: https://gramatas.wordpress.com/2016/0...
Pilnā atsauksme: https://gramatas.wordpress.com/2016/0...
November 28, 2016
Viena no šī gada labākajām grāmatām.
http://spigana.spektore.lv/2016/11/28...
http://spigana.spektore.lv/2016/11/28...
July 17, 2016
Pēteris – puika no Latvijas, kurš izsities līdz postenim kādā no lielajām Volstrītas investīciju bankām. Šķiet, ka visa dzīve ir vaļā, strādā pelni naudu un nodarbojies ar savu hobiju – komiksu zīmēšanu. Taču dzīve nekas nav vienkārši ir kārtējā ekonomiskā krīze un darbs bankā nudien nav īsti tāds kādu Pēteris bija gaidījis. Laura ir Ulmaņlaiku meitene, kurai nākas pārciest izsūtījumu Krasnojarskā, jo tā nu ir sagadījies, ka viņas tēvs ir bijis Ulmaņa līdzgaitnieks. Pēteris ir Lauras mazdēls un viņš ir nolēmis izstāstīt vecāsmātes stāstu komiksā.
To, ka grāmata nebūs zinātniskā fantastika kā biju cerējis es sapratu pēc pirmajām desmit lapaspusēm, bija gan vēl cerība uz kādu laika mašīnu, taču tā bija tikai sevis mierināšana. Bet tā man ir praktiski ar katru grāmatu, kad izlasot tikai virsrakstu es no autora sagaidu konkrētu stāstu, kuru vairāk vai mazāk esmu ekstrapolējis no autora iepriekšējās daiļrades. Tad es parasti savācos un sev ieskaidroju, ka autors jau stāsta savu stāstu nevis piepilda kāda ilgas.
Bet nu pie pašas grāmatas. Laika mašīnas tur nebija, ja vien par tādu neuzskatām atmiņu. Toties ļoti labi bija aprakstīta jaunā Volstrītas darboņa ikdiena bankā. Pats jau nekad tādā institūcijā strādājis neesmu un spriest varu tikai pēc tā cik pašam ikdienā nākas saskarties ar finanšu lietām. Nu un vēl tā, kas augstskolā apgūts un izlasītajām finanšu tirgiem veltītajiem grāmatu plaukta metriem. Autors visnotaļ drosmīgi lieto industrijas slengu, un tā kā viņam pašam ir pieredze šajā nozarē, tad vietā. Var redzēt, ka ja ne Pēteris pats, tad vismaz apkārtējie saprot par ko viņi runā. Tas radīja patīkamu Volstrītas autentiskumu. Varētu teikt, ka stāsta slānis, kas garāmejot pieskārās ekonomiskajai krīzei un tās cēloņiem, mani aizskāra vispersonīgāk. Tādēļ ļoti personīgi uztvēru tās lietas, kas, manuprāt, bija pārāk vienkāršotas (ar prātu sapratu, ka šī grāmata nav investīciju politika nestabilā makroekonomiskā vidē, bet sirdij jau nepavēlēsi), par terminu izskaidrojumiem zemsvītras piezīmēs, un dažiem citiem stāstam mazsvarīgiem sīkumiem.
Šis nav arī kārtējais stāsts par Volstrītas sabrukšanu, tādu jau ir simtiem, šis ir par cilvēka vēlmi atrast vietu dzīvē. Katrs pēc skolas beigšanas zina sajūtu – bet ko tālāk? It kā vajadzētu strādāt, bet ar ko. Daži izvēlas īstenot savus sapņu, bet lielākoties cilvēks meklē iespēju nopelnīt vēlams tā, lai nauda strādājot spētu kompensēt savus hobijus. Pēteris ir tāds. Sevi viņš uzskata par aktieri un ciniķi, ja ir mērķis tad šādi to ir sasniegt visvieglāk, ir tikai jāsaprot kas jāsasniedz. Pēteris ikdienā piedalās multimiljonu dolāru vērtu projektu izvērtēšanā un analizēšanā, saņem lielu algu, taču patiesu prieku viņam rada nevis sasniegumi darbā, bet tas, ka viņa komiksu lapas apmeklētāju skaits ir pieaudzis līdz simtam. Brīdis, kad kāds ir pamanījis viņa komiksus un uzrakstījis par tiem. Šāds novērtējums viņam dod lielāku gandarījumu par gaidāmo bonusu un šefu uzslavām. Taču kā īsts ciniķis viņš saprot, ka no sapņiem nepaēdīsi un tēlo vien tālāk, ka viņa darbs ir daļa no viņa sapņa. Protams, ir vēl mīlestība, sekss un nedaudz Latvijas.
Lauras stāsts ir krietni vien vienkāršāks. Par laikiem kad aizbēgt no realitātes varēja vienkārši dzīvojot laukos un nelikties par to ne zinis. Taču tikai līdz brīdim, kad tā zaldāta formā tev nepieklauvē pie durvīm un nepavēl savākt mantas. Te mani sāka nedaudz uztraukt vai kārtējo reizi nebūs jālasa kāds Sibīrijas stāsts. Tādus man ir nācies gan dzirdēt, gan lasīt vairumā un šaubījos vai vēl viena izlasīšana man spēs iedot ko papildus. Tomēr viss izvērtās savādāk, standartā cilvēki stāsta par savu dzīvi un ir grūti paskatīties uz to no malas. Un autora izvēlētā lopu ekspreša līdzība šeit ir ļoti vietā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Lieku 8 no 10 ballēm. Visi mēs sēžam lopu ekspresī vēlamies vai nevēlamies. Grāmatu var lasīt kā visnotaļ veiksmīga Volstrītas darboņa karjeras sākumu, kuram autora personīgā pieredze piedod papildus autentiskumu. Var lasīt kā kārtējo Sibīrijas stāstu un par to kā sadzīvot ar padomju represiju mantojumu, par to kā tas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tai pat laikā labi tiek parādīts, ka Latvijas iedzīvotāji šajā bēdā nudien nav nekas unikāls. Var pavisam vienkāršotā veidā pafilozofēt kopā ar autoru par lielo baņķieru ētiku un rīcības motīviem. Par to kā pasauli nevada gudri un viszinoši cilvēki ar mērķi, tā vietā ir daudz cilvēku, kas tikai dara savu darbu likuma ietvaros un ar savu vēlmi nopelnīt lieku dolāru apzināti vai neapzināti rauj bezdibenī visus pārējos. Nudien ir vērts izlasīt.
To, ka grāmata nebūs zinātniskā fantastika kā biju cerējis es sapratu pēc pirmajām desmit lapaspusēm, bija gan vēl cerība uz kādu laika mašīnu, taču tā bija tikai sevis mierināšana. Bet tā man ir praktiski ar katru grāmatu, kad izlasot tikai virsrakstu es no autora sagaidu konkrētu stāstu, kuru vairāk vai mazāk esmu ekstrapolējis no autora iepriekšējās daiļrades. Tad es parasti savācos un sev ieskaidroju, ka autors jau stāsta savu stāstu nevis piepilda kāda ilgas.
Bet nu pie pašas grāmatas. Laika mašīnas tur nebija, ja vien par tādu neuzskatām atmiņu. Toties ļoti labi bija aprakstīta jaunā Volstrītas darboņa ikdiena bankā. Pats jau nekad tādā institūcijā strādājis neesmu un spriest varu tikai pēc tā cik pašam ikdienā nākas saskarties ar finanšu lietām. Nu un vēl tā, kas augstskolā apgūts un izlasītajām finanšu tirgiem veltītajiem grāmatu plaukta metriem. Autors visnotaļ drosmīgi lieto industrijas slengu, un tā kā viņam pašam ir pieredze šajā nozarē, tad vietā. Var redzēt, ka ja ne Pēteris pats, tad vismaz apkārtējie saprot par ko viņi runā. Tas radīja patīkamu Volstrītas autentiskumu. Varētu teikt, ka stāsta slānis, kas garāmejot pieskārās ekonomiskajai krīzei un tās cēloņiem, mani aizskāra vispersonīgāk. Tādēļ ļoti personīgi uztvēru tās lietas, kas, manuprāt, bija pārāk vienkāršotas (ar prātu sapratu, ka šī grāmata nav investīciju politika nestabilā makroekonomiskā vidē, bet sirdij jau nepavēlēsi), par terminu izskaidrojumiem zemsvītras piezīmēs, un dažiem citiem stāstam mazsvarīgiem sīkumiem.
Šis nav arī kārtējais stāsts par Volstrītas sabrukšanu, tādu jau ir simtiem, šis ir par cilvēka vēlmi atrast vietu dzīvē. Katrs pēc skolas beigšanas zina sajūtu – bet ko tālāk? It kā vajadzētu strādāt, bet ar ko. Daži izvēlas īstenot savus sapņu, bet lielākoties cilvēks meklē iespēju nopelnīt vēlams tā, lai nauda strādājot spētu kompensēt savus hobijus. Pēteris ir tāds. Sevi viņš uzskata par aktieri un ciniķi, ja ir mērķis tad šādi to ir sasniegt visvieglāk, ir tikai jāsaprot kas jāsasniedz. Pēteris ikdienā piedalās multimiljonu dolāru vērtu projektu izvērtēšanā un analizēšanā, saņem lielu algu, taču patiesu prieku viņam rada nevis sasniegumi darbā, bet tas, ka viņa komiksu lapas apmeklētāju skaits ir pieaudzis līdz simtam. Brīdis, kad kāds ir pamanījis viņa komiksus un uzrakstījis par tiem. Šāds novērtējums viņam dod lielāku gandarījumu par gaidāmo bonusu un šefu uzslavām. Taču kā īsts ciniķis viņš saprot, ka no sapņiem nepaēdīsi un tēlo vien tālāk, ka viņa darbs ir daļa no viņa sapņa. Protams, ir vēl mīlestība, sekss un nedaudz Latvijas.
Lauras stāsts ir krietni vien vienkāršāks. Par laikiem kad aizbēgt no realitātes varēja vienkārši dzīvojot laukos un nelikties par to ne zinis. Taču tikai līdz brīdim, kad tā zaldāta formā tev nepieklauvē pie durvīm un nepavēl savākt mantas. Te mani sāka nedaudz uztraukt vai kārtējo reizi nebūs jālasa kāds Sibīrijas stāsts. Tādus man ir nācies gan dzirdēt, gan lasīt vairumā un šaubījos vai vēl viena izlasīšana man spēs iedot ko papildus. Tomēr viss izvērtās savādāk, standartā cilvēki stāsta par savu dzīvi un ir grūti paskatīties uz to no malas. Un autora izvēlētā lopu ekspreša līdzība šeit ir ļoti vietā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
“Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis. ... Kāds viņiem bija pārdevis labo vēsti par mērķa eksistenci.
Bet patiesībā bija tikai ceļojums. Cauri tumsai grabēdami traucās veci, sarūsējuši vagoni. Un miljards seju, piespiedušās pie netīriem lodziņiem, priekšā redzēja tikai sliedes.”
Lieku 8 no 10 ballēm. Visi mēs sēžam lopu ekspresī vēlamies vai nevēlamies. Grāmatu var lasīt kā visnotaļ veiksmīga Volstrītas darboņa karjeras sākumu, kuram autora personīgā pieredze piedod papildus autentiskumu. Var lasīt kā kārtējo Sibīrijas stāstu un par to kā sadzīvot ar padomju represiju mantojumu, par to kā tas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tai pat laikā labi tiek parādīts, ka Latvijas iedzīvotāji šajā bēdā nudien nav nekas unikāls. Var pavisam vienkāršotā veidā pafilozofēt kopā ar autoru par lielo baņķieru ētiku un rīcības motīviem. Par to kā pasauli nevada gudri un viszinoši cilvēki ar mērķi, tā vietā ir daudz cilvēku, kas tikai dara savu darbu likuma ietvaros un ar savu vēlmi nopelnīt lieku dolāru apzināti vai neapzināti rauj bezdibenī visus pārējos. Nudien ir vērts izlasīt.
September 19, 2019
Neļaujiet sevi maldināt vākam, šis nebūs vēl viens stāsts par latviešiem laipni piedāvātajiem bezmaksas ceļojumiem uz Sibīriju. Jā, par Sibīriju tur ir, tomēr gana spēcīgas ir arī pārējās stāsta līnijas - Volstrīta, banku krīze, jauna cilvēka sirdsapziņas robežu meklējumi, cenšanās iejusties un iejukt svešinieku vidū, kļūstot par savējo. Kopumā raiti lasāms stāsts ar labu struktūru.
Plašāk blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2019/09/t...
Plašāk blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2019/09/t...
June 14, 2017
Patika. Bez liekiem izskaistinājumiem un izpušķojumiem. Dzīve kāda tā ir. Mazliet pietrūka niansētības un dziļuma.
April 19, 2019
Nezinu pat ko teikt. Visu grāmatas lasīšanas laiku nepamet sajūta, ka šis ir autora debijas romāns un tāpēc jāpiever acis uz neveiklo valodu un nenostrādātajiem teikumiem. Bet skatos, ka šis izrādās nebūt nav autora pirmais romāns.
Tad jau laikam jāveļ vaina uz tulkojumu. Daži teikumi, lai arī ar latviešu vārdiem, pat skanēja angliski. Viss Volstrītas dzīves apraksts latviešu valodā izklausās neveikli. Varbūt galu galā pie vainas ir latviešu valoda - varbūt mums vienkārši (vēl) nav tādu vārdu, ar kuriem aprakstīt banku darbības procesus un finanšu spekulācijas?
Bet stāsts jau nav tikai par Volstrītu. Stāsts ir arī par latviešu puisi, kas ar savu padomju bagāžu, brīvajā pasaulē cenšas atrast sevi, atrast tuvību, atrast mīlestību. Vai paaudzei, kas lai arī pati nav piedzīvojusi izsūtīšanas šausmas, un tomēr iepriekšējo paaudžu pieredzēto nes sev līdzi kā cietumniekam piekaltu ķēdi, tas ir iespējams?
Grāmatai ir ļoti spēcīga pēcgarša. Tik daudz, kas nepateikts, neizteikts, palicis pusvārdā, vēl ilgi pēc izlasīšanas lidinās gaisā.
Tad jau laikam jāveļ vaina uz tulkojumu. Daži teikumi, lai arī ar latviešu vārdiem, pat skanēja angliski. Viss Volstrītas dzīves apraksts latviešu valodā izklausās neveikli. Varbūt galu galā pie vainas ir latviešu valoda - varbūt mums vienkārši (vēl) nav tādu vārdu, ar kuriem aprakstīt banku darbības procesus un finanšu spekulācijas?
Bet stāsts jau nav tikai par Volstrītu. Stāsts ir arī par latviešu puisi, kas ar savu padomju bagāžu, brīvajā pasaulē cenšas atrast sevi, atrast tuvību, atrast mīlestību. Vai paaudzei, kas lai arī pati nav piedzīvojusi izsūtīšanas šausmas, un tomēr iepriekšējo paaudžu pieredzēto nes sev līdzi kā cietumniekam piekaltu ķēdi, tas ir iespējams?
Grāmatai ir ļoti spēcīga pēcgarša. Tik daudz, kas nepateikts, neizteikts, palicis pusvārdā, vēl ilgi pēc izlasīšanas lidinās gaisā.
October 2, 2018
Nosaukums un vāks varbūt atstāj maldinošu iespaidu, jo stāsta pamatlīnija patiesībā ir par to kā jauns cilvēks no Latvijas ir nonācis Amerikā - pamazām tur studējot iedzīvojas, tad iegūst darbu 2007.g. krīzes laika Volstrītā un paralēli veido attiecības. Interesantākais, ka, visā šajā dzīves sakārtošanas jūklī, Pēterim palīdz nepazust un pozicionēties vecmāmiņas izsūtījuma stāsts, par kuru viņš veido komiksu (kurš daļēji grāmatā ir apskatāms!!!). Manuprāt, grāmatas lieliskākais veikums ir kā parādīts tas, ka izsūtīšanas stāsts nav tikai atmiņa par salauztu dzīvi, bet tas paliek dzīvs un kalpo par spēka avotu nākamajām paaudzēm. P.S. Varbūt kādu īpaši uzrunās fonā ik pa laikam pieminētie matemātiskie termini un teorijas.
January 20, 2023
Grāmata samiksēta no 2 sižeta līnijām - galvenā varoņa Pētera dzīvei Ņujorkā, centieniem izsisties Volstrītā un privātās dzīves peripetijām paralēli tiek izstāstīts viņa dzimtas stāsts - vecmāmiņas izsūtījums uz Sibīriju, par ko Pēteris zīmē komiksu.
Kopumā man šis koncepts likās ļoti oriğināls un interesants. Patika Ņujorkas stāsts un galveno varoņu attiecības, mazliet garlaikoja Volstrītas darba apraksti, jo tas galīgi nav mans lauciņš.
Bet - lai arī ideja kopumā likās interesanta, šīs lēkāšanas starp tēmām dēļ, manuprāt, Sibīrijas stāsts daudz cieta. Vismaz man nebija viegli pārslēgties no trağēdijām, bada un nāves Sibīrijā uz nākamo nodaļu ar seksu un steikiem Ņujorkā.
Šī varētu būt laba grāmata tiem, kam bail no smagās Sibīrijas tematikas. Man pietrūka dziļuma.
Kopumā man šis koncepts likās ļoti oriğināls un interesants. Patika Ņujorkas stāsts un galveno varoņu attiecības, mazliet garlaikoja Volstrītas darba apraksti, jo tas galīgi nav mans lauciņš.
Bet - lai arī ideja kopumā likās interesanta, šīs lēkāšanas starp tēmām dēļ, manuprāt, Sibīrijas stāsts daudz cieta. Vismaz man nebija viegli pārslēgties no trağēdijām, bada un nāves Sibīrijā uz nākamo nodaļu ar seksu un steikiem Ņujorkā.
Šī varētu būt laba grāmata tiem, kam bail no smagās Sibīrijas tematikas. Man pietrūka dziļuma.
Read
October 13, 2025Interesants fakts, ka latvietis vispirms grāmatu uzraksta angļu valodā un tad kopā ar tulkotāju un redaktori latviskoja latviešu valodā. Kāpēc vispirms grāmata tapa angļu valodā? Jo autoram ir bagātāki resursi angļu valodā, jo vairāk grāmatas lasījis angļu valodā nekā latviešu valodā.
Grāmatu var salikt divās daļās.
Pēteris - jauns vīrietis, kas beidzis studijas ASV, raksta un zīmē komiksus par savas vecmāmiņas laiku izsūtījumā Sibīrijā, un savu jauno darba vietu Volstrītā.
Laura - jeb komiksa stāsta daļas par Pētera vecmāmiņas laiku - bērnību pirms izsūtīšanas, izsūtīšana uz Sibīriju un atgriešanos Latvijā.
Pēteris man sākumā atgādina tradicionālu vidējo latvieti - vēlas daudz pelnīt, maz strādāt un daudz sapņot par veiksmīgu dzīvi.
Grāmatas gaitā var izjust kā Pēteris no zēna kļūst par vīrieti.
Arī katra meitene, kas ienāk Pētera dzīvē, liek viņam sapurināties un uzlikt sev kādu dzīves mērķi, tikai žēl, ka viņš to nedara pats savā labā, bet tās meitenes dēļ, kas parādījusies viņa dzīvē. Kāda arī iedzen arī kādā iekšējā traumā, kas vēlāk liek viņam apšaubīt citas attiecības.
Lauras stāsts ir daudz emocionālāks, jo tās šausmas, kam bija jāiziet cauri tā laika cilvēkiem, iztēloties nevar nevies tikai tie, kas to piedzīvojuši, bet ikreiz, kad esmu saskārusies ar tā laika stāstiem, man emocijas kāpj pāri un parādās kamols kaklā, jo jūtos pateicīga tam, ka esmu kopā ar savu ģimeni sveika un vesela.
Izejot cauri ellei, novērtē, kas tev ir dots!
“Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis.”
Esmu lasījusi atsauksmēs, ka grāmatas vāks neatbilst stāstam, maldinot lasītājus, bet es sliecos uz to, ka grāmatas vāks atbilst abām stāstu daļām - gan tiešais Lopu ekspresis uz Sibīriju, gan metoforiskā doma, ka mēs paši pa dzīvi vadam savu Lopu ekspresi - tas ir ceļojums vai nu uz kaut ko labu, vai sliktu, galvenais tam noticēt.
Grāmatu var salikt divās daļās.
Pēteris - jauns vīrietis, kas beidzis studijas ASV, raksta un zīmē komiksus par savas vecmāmiņas laiku izsūtījumā Sibīrijā, un savu jauno darba vietu Volstrītā.
Laura - jeb komiksa stāsta daļas par Pētera vecmāmiņas laiku - bērnību pirms izsūtīšanas, izsūtīšana uz Sibīriju un atgriešanos Latvijā.
Pēteris man sākumā atgādina tradicionālu vidējo latvieti - vēlas daudz pelnīt, maz strādāt un daudz sapņot par veiksmīgu dzīvi.
Grāmatas gaitā var izjust kā Pēteris no zēna kļūst par vīrieti.
Arī katra meitene, kas ienāk Pētera dzīvē, liek viņam sapurināties un uzlikt sev kādu dzīves mērķi, tikai žēl, ka viņš to nedara pats savā labā, bet tās meitenes dēļ, kas parādījusies viņa dzīvē. Kāda arī iedzen arī kādā iekšējā traumā, kas vēlāk liek viņam apšaubīt citas attiecības.
Lauras stāsts ir daudz emocionālāks, jo tās šausmas, kam bija jāiziet cauri tā laika cilvēkiem, iztēloties nevar nevies tikai tie, kas to piedzīvojuši, bet ikreiz, kad esmu saskārusies ar tā laika stāstiem, man emocijas kāpj pāri un parādās kamols kaklā, jo jūtos pateicīga tam, ka esmu kopā ar savu ģimeni sveika un vesela.
Izejot cauri ellei, novērtē, kas tev ir dots!
“Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis.”
Esmu lasījusi atsauksmēs, ka grāmatas vāks neatbilst stāstam, maldinot lasītājus, bet es sliecos uz to, ka grāmatas vāks atbilst abām stāstu daļām - gan tiešais Lopu ekspresis uz Sibīriju, gan metoforiskā doma, ka mēs paši pa dzīvi vadam savu Lopu ekspresi - tas ir ceļojums vai nu uz kaut ko labu, vai sliktu, galvenais tam noticēt.
August 7, 2018
Negaidīti labi! Stāsts ar izteiksmi 😊
August 24, 2019
Grāmata lasās raiti. Sākumā pat likās mazliet garlaicīga, jo notikumi attīstījās lēnu. To posmu izturēju , tālāk jau grāmata pati vien vilka pie sevis.
October 30, 2016
Iesaku izlasīt. Lasījās labi un raiti. Jāatzīst, ka lielāku spriedzi radīja Volstrītas nodaļas, bet tas varētu būt tāpēc, ka tikko biju pabeigusi spilgtāku darbu par Sibīriju. Īpaši priecēja kritiskais skatījums uz mūsu attieksmi pret Latvijas krieviem.
Kas mazliet traucēja, bija paralēļu vilkšana starp mūsdienu jaunieša dzīvi "ekspresī", kas joņo bez iespējas izkāpt, un viņa izsūtītās vecmāmiņas likteni. Var jau piekrist, ka ir zināmas līdzības, bet pagaidām gribētos teikt, ka īsti salīdzināmi tas tomēr nav.
Kas mazliet traucēja, bija paralēļu vilkšana starp mūsdienu jaunieša dzīvi "ekspresī", kas joņo bez iespējas izkāpt, un viņa izsūtītās vecmāmiņas likteni. Var jau piekrist, ka ir zināmas līdzības, bet pagaidām gribētos teikt, ka īsti salīdzināmi tas tomēr nav.
December 31, 2022
Man patīk tas, ka, līdzīgi kā "Havanas kaķu karalī", varoņi nav ideāli. Tie nav super skaistie, gudrie, veiksmīgie varoņi, un pat viņu elki vai mīļotie cilvēki tādi nav. Arī laimīgie vai nelaimīgie pavērsieni nav tik viennozīmīgi. Tie ir cilvēki, kas meklē savu vietu, meklē paši sevi un dzīves jāgu, katrs pa savam kuļoties pa nejaušību pilno dzīvi.
Bija interesanti palasīt par vidi, kādā nekad nav būts un ko arī filmās vai stāstos ne vienmēr atspoguļo no iekšpuses. Pētera stāsts ļāva palūkoties uz baņķieru aizkadriem, kas ir visai ciniski. Un gribot negribot lasīšanas gaitā "lopu ekspresi" vairāk gribās attiecināt tieši uz šo stāsta daļu. Protams, ne viss slengs ir pilnībā saprotams tādam, kas tur nav pats bijis, bet man tas netraucēja. Tas piederās pie lietas.
Sibīrijas līnija bija interesanta. Vietām varbūt pārāk vispārināta, bet tā kā romāns primāri bija angļu valodā un droši vien arī mērķēts ārzemju auditorijai, lai vispār uzzinātu par padomju puses aizkadriem, tad tas būtu piedodami. Arī vietējās situācijas apraksts brīžam raisīja "ko tu stāsti visiem sen zināmas lietas", bet tas izskatās pavisam citādi, ja paskatās no tāda lasītāja puses, kas nekad pats nav dzīvojis padomju vai postpadomju laikā un telpā.
Kopumā stāsts bija vērtīgs, lasījās raiti. Lai arī ar nevienu no varoņiem pilnībā identificēties neizdevās, tomēr tie visi bija ticami un bija interesanti sekot līdzi viņu dzīves gaitām un lēmumiem.
Neiesaku tiem, kas meklē balts-melns pasaku ar idealizētiem varoņiem. Tādu te nav. Bet tiem, kas labprāt palūkotos uz pasauli no mazliet cita skatu punkta - būs laba lasāmviela.
Bija interesanti palasīt par vidi, kādā nekad nav būts un ko arī filmās vai stāstos ne vienmēr atspoguļo no iekšpuses. Pētera stāsts ļāva palūkoties uz baņķieru aizkadriem, kas ir visai ciniski. Un gribot negribot lasīšanas gaitā "lopu ekspresi" vairāk gribās attiecināt tieši uz šo stāsta daļu. Protams, ne viss slengs ir pilnībā saprotams tādam, kas tur nav pats bijis, bet man tas netraucēja. Tas piederās pie lietas.
Sibīrijas līnija bija interesanta. Vietām varbūt pārāk vispārināta, bet tā kā romāns primāri bija angļu valodā un droši vien arī mērķēts ārzemju auditorijai, lai vispār uzzinātu par padomju puses aizkadriem, tad tas būtu piedodami. Arī vietējās situācijas apraksts brīžam raisīja "ko tu stāsti visiem sen zināmas lietas", bet tas izskatās pavisam citādi, ja paskatās no tāda lasītāja puses, kas nekad pats nav dzīvojis padomju vai postpadomju laikā un telpā.
Kopumā stāsts bija vērtīgs, lasījās raiti. Lai arī ar nevienu no varoņiem pilnībā identificēties neizdevās, tomēr tie visi bija ticami un bija interesanti sekot līdzi viņu dzīves gaitām un lēmumiem.
Neiesaku tiem, kas meklē balts-melns pasaku ar idealizētiem varoņiem. Tādu te nav. Bet tiem, kas labprāt palūkotos uz pasauli no mazliet cita skatu punkta - būs laba lasāmviela.
July 16, 2017
Sākumā lasot daļu par Volstrītu, nemaz negribēju pārslēgties uz daļu par Lauru, jo likās, ka tās būs divas nesasaistāmas tēmas. Bet abas daļas man bija vienlīdz interesantas. Stāstu par Sibīriju uztvēru īpaši personīgi, jo izsūtīta tika arī mana vecmamma, kura man ir stāstījusi par savu dzīvi Sibīrijā un ceļā uz to. Vienīgi Pēteris teica, ka grib savu stāstu "Lopu ekspresī" noslēgt ar blīkšķi, bet šo blīkšķi es tā arī nesagaidīju. 4.5/5
July 15, 2022
Vienmēr esmu brīnījusies, nu kā tā var - viens cilvēks vienkārši izlemj miljonu citu cilvēku likteņu. Un tagad būs tā …. un tevi aizved, un Tu cīnies, kā vien vari, lai izdzīvotu un atgrieztos savā Latvijā. Un tad ir Ņujorka, kur jāspēlē pēc kaut kādiem noteikumiem, lai pelnītu, lai te paliktu, lai tevi neizdzītu no ASV. Jo ne jau tikai latviešiem klājas grūti.
September 26, 2016
Kā garām aizrīb daudzvagonu sastāvs.
Un dodas turp, kurp viņa to sūta.
Un dodas turp, kurp viņa to sūta.
August 27, 2016
''Lai kaut ko salauztu, nav vajadzīgs daudz. Reizēm pietiek ar trim dienām...''
Well...hmm...ending.
Es biju domājusi likt 3 zvaigznes. Varbūt 3,5... ja būtu uz laba viļņa. Taču, galīgo vērtējumu izveidoja romāna pēdējie teikumi. Tas bija perfekts punkts šim stāstam un tas bija tas, kas...uzsita augstāku vērtējumu. Tam nebūs dziļa paskaidrojuma, jo es to īsti nevaru ietērpt vārdos. Vnk izlasīju un bija skaidrs - es tomēr varu ielikt 4.
Man bija ļoti interesanti lasīt par Volstrītu, jo es par darbu tur neko nezinu. Tās bija nodaļas, kur aizrautīgi sekoju līdzi galvenajam varonim un beigu daļā domāju, kā tas viss beigsies. Nē, nu ok, es nojautu, bet vienalga - to iznākumu jau var ļoti dažādi pasniegt.
Un tad man vēl patika brīži, kuros varēja iepauzēt un apdomāties. Tādas vietas, ar dažiem teikumiem, kas vnk...ir labi uzrakstītas, ka aptur.
Piemēram, grāmatas sākumā Pēteris prāto, vai viņam pietiek izpratnes, lai stāstītu par Lauru un par to, ko viņa piedzīvojusi vai jutusi. Es blakus, uz grāmatas malas automātiski uzrakstīju: ''Vai mums pietiek izpratnes?'' Par lietām. Par pagātni. Par citu piedzīvoto.... Un tā doma man tā arī nosēdēja prātā visu laiku. Un vēl bija citas līdzīgas vietas, tāpēc man ir daudz pasvītrotu citātu šajā grāmatā.
''Pēteris prātoja, cik ātri cilvēki kļūst sveši. Ātrāk nekā iemīlas; daudz ātrāk nekā kļūst par draugiem...''
Well...hmm...ending.
Es biju domājusi likt 3 zvaigznes. Varbūt 3,5... ja būtu uz laba viļņa. Taču, galīgo vērtējumu izveidoja romāna pēdējie teikumi. Tas bija perfekts punkts šim stāstam un tas bija tas, kas...uzsita augstāku vērtējumu. Tam nebūs dziļa paskaidrojuma, jo es to īsti nevaru ietērpt vārdos. Vnk izlasīju un bija skaidrs - es tomēr varu ielikt 4.
Man bija ļoti interesanti lasīt par Volstrītu, jo es par darbu tur neko nezinu. Tās bija nodaļas, kur aizrautīgi sekoju līdzi galvenajam varonim un beigu daļā domāju, kā tas viss beigsies. Nē, nu ok, es nojautu, bet vienalga - to iznākumu jau var ļoti dažādi pasniegt.
Un tad man vēl patika brīži, kuros varēja iepauzēt un apdomāties. Tādas vietas, ar dažiem teikumiem, kas vnk...ir labi uzrakstītas, ka aptur.
Piemēram, grāmatas sākumā Pēteris prāto, vai viņam pietiek izpratnes, lai stāstītu par Lauru un par to, ko viņa piedzīvojusi vai jutusi. Es blakus, uz grāmatas malas automātiski uzrakstīju: ''Vai mums pietiek izpratnes?'' Par lietām. Par pagātni. Par citu piedzīvoto.... Un tā doma man tā arī nosēdēja prātā visu laiku. Un vēl bija citas līdzīgas vietas, tāpēc man ir daudz pasvītrotu citātu šajā grāmatā.
''Pēteris prātoja, cik ātri cilvēki kļūst sveši. Ātrāk nekā iemīlas; daudz ātrāk nekā kļūst par draugiem...''
December 30, 2019
"Varbūt katram cilvēkam ir savs lopu ekspresis. Katrai nācijai, katrai pilsētai, katrai ģimenei savi pagātnes rēgi, kurus nedzēš ne gadi, ne gadu desmiti, ne gadu simteņi.”
Manuprāt, grāmatā dots viens no precīzākajiem skatījumiem (nebūsim liekuļi !) uz manas paaudzes cilvēkos iedēstītajiem stereotipiem:
“Līdz vidusskolai viņam bija maz īpašu uzskatu par dzīvi. Viņš uzauga Baltijā pēc Padomju Savienības sabrukuma, un tas nozīmēja, ka pašam savus uzskatus nevajag. Pasaules skatījums, ko pauda vecāki un ģimene, skolotāji skolā un spriedelētāji televīzijā, viņu aptvēra homogēnā, vienkrāsainā masā. Ciktāl Pēteris saprata, šī skatījuma postulāti bija šādi.
Pirmais. Padomju Savienība bija slikta, un Latvijas Republika ir laba.
Otrais. Latvija ir īpaša zeme, leknu mežu, skaistu pakalnu un dzintara pludmaļu pilna. Latvijas pilsētas ar vecām akmens mājām, šaurām, bruģētām ieliņām un astoņsimt gadus senām baznīcām ir visskaistākās pasaulē.
Trešais. Latviešu tauta ir čakla un gudra un izcili dzied.
Ceturtais. Ja nebūtu piecdesmit gadu komunistu okupācijas, Latvija būtu attīstītāko Eiropas valstu vidū.
Piektais. Krievi, kas padomju laikos te apmetās, ir problēma. Viņu ir par daudz, viņi nemācās latviešu valodu un grib atjaunot padomju iekārtu. Un vispār ar viņiem kaut kas īsti nav kārtībā.”
Vai kaut kas no šī ir samelots? Nenieka. Bet grāmatas galvenais varonis, tāpat kā grāmatas autors, jau pieder pie jaunākas paaudzes, kuru māc šaubas par šo stereotipu pareizību, viens no tiem, kas dodas plašajā pasaulē, uz daudzu iespēju zemi, mūsdienu Eldorado.
“”Arnis Brothers” sešdesmit trešajā stāvā, kur visapkārt mudžēja cilvēki, kas ar peles klikšķiem bīdīja miljardus, viņš jutās piederīgs pie kaut kā ļoti liela. Vakaros visā stāvā paliekot viens, Pēteris stāvēja pie loga un noraudzījās uz dzelteno taksometru jūru 6. avēnijā, izbaudot savu svarīgumu.
Nu un tad, ka viņš bija tikai analītiķis, kuru katrs te var pasūtīt. Nu un tad, ka viņa alga bija tikai sešdesmit tūkstoši dolāru gadā, kas pēc Volstrītas standartiem bija graši, ar ko gluži nepietiek stilīgam dzīvesveidam pēc īres un studiju aizņēmuma atmaksas.”
“— Smieklīgi, – viņš sacīja. – Es iemīlējos kapitālismā komunisma dēļ – tā dēļ, ko mana ģimene piedzīvoja Staļina laikos un vēlāk. Varētu pat teikt, ka devos uz Volstrītu Staļina dēļ. Taču tur atklāju, ka sapnis, kurā biju iemīlējies, nemaz nav tāds, kā man bija licies.”
Es apbrīnoju, kā gan tik jauns cilvēks spējis uzrakstīt kaut ko tik superīgi labu, savilkt paralēles un perpendikulus starp 1926.-1940.gada notikumiem un mūsdienām, ne tikai ar šā brīža Latviju, bet ar tāltālo Ameriku, kurai “Latvija. Tas ir kaut kur pie Kazahstānas?” ?
Laura brauc lopu vagonā cauri plašajai Krievzemei.
“Vilcienam braucot cauri Krasnojarskas piepilsētām, Laurai ienāca prātā, ka (..) jau gadiem viņu ģimene pie sava virtuves galda sēdēja lopu ekspresī un raudzījās uz tumšā galapunkta tuvošanos, zinādami, ka varētu bēgt, taču neko nedarīdami. Ticēdami, ka pastāv plāns. Varbūt visa latviešu tauta jau gadiem ilgi sēdēja tajā vilcienā? Varbūt arī pats Ulmanis bija tikai pasažieris ar Hitlera un Staļina nopirktu biļeti? (..) Bet, ja arī pats Ulmanis bija šajā lielajā vilcienā, tad kurš gan nebija? Kārnie, bālie, badīgie krievi, kurus viņi pa ceļam redzēja pilsētās? Zaldāti, kurus veda uz fronti? Īgnie vilciena sargi? Čekisti? Partijas sekretāri? Armijas ģenerāļi? Kuri no viņiem visiem bija patiešām droši, ka spēj vadīt likteni? Varbūt Hitlers un Staļins? Vai viņi šai pasaulē būtu vienīgie brīvie cilvēki, kas pēc savām iegribām pārvalda miljoniem dzīvību? Neskarti un neaizskarami, stāvot pāri visam? Bet ja nu arī tā nebija patiesība? Varbūt arī Hitleram un Staļinam šķita, ka viņus rauj līdzi straume, varenāka par pašiem un nekontrolējama? Varbūt ne vienmēr un visur, bet dažbrīd gan?”
Bet arī Volstrītas haizivis un banku klienti traucas šādā vilcienā. “Dženija varbūt nekontrolēja savu likteni, bet nebija pareizi par viņu domāt kā par šī konkrētā vilciena pasažieri. Viņa, Pēteris, Haime, Haizivjģīmis un tūkstoši citu Volstrītā bija konduktori, biļešu kontrolieri, varbūt pat saldējuma pārdevēji, kas klīda no vagona uz vagonu, meklēdami izdevīgu darījumu. Pasažieri bija visi pārējie. Māte, kas bija paņēmusi aizdevumu, jo banka bija viņu pārliecinājusi, ka tā var atļauties māju. Visas pasaules nodokļu maksātāji, kas gadu no gada gadu desmitiem ilgi finansēja nebeidzamus banku problēmu izpirkumus. Skolotāji un celtnieki, maiznieki un frizieri, šoferi un paklāju pārdevēji, kas zaudēja darbu, jo ekonomika sabruka kārtējā finanšu burbuļa dēļ. Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis. Tāpat kā tam ticēja Dženija. Kāds viņiem bija pārdevis labo vēsti par mērķa eksistenci. Bet patiesībā bija tikai ceļojums. Cauri tumsai grabēdami traucās veci, sarūsējuši vagoni. Un miljards seju, piespiedušās pie netīriem lodziņiem, priekšā redzēja tikai sliedes.”
Kāds protestēs – kā gan var salīdzināt traģiskos Sibīrijas notikumus ar mūsdienu ekonomisko emigrāciju. Bet, šķiet, ka tieši šajā salīdzinājumā grāmatas galvenais varonis (un arī autors?) rod spēku nesalūzt.
“— Cik dzirdēju, mums vienam otru būs jāpacieš vēl pāris mēnešu.
— Jums klāsies lieliski, – Haime pasmīnēja.
— Jā, – Pēteris teica. – Neapšaubāmi.
Galu galā tie nebūs seši gadi Sibīrijā.”
““Lopu ekspresis” ļāva Pēterim uztvert notiekošo mierīgāk. Te, bankā, neviens negaidīja klauvējienu pie durvīm. Te varēja tikai zaudēt darbu.”
Mani dažkārt tracina jaunākās paaudzes paustie uzskati, tieksme uz visu anglisko, latvisko tradīciju ignorēšana, pat viņu pārmērīgā iecietība pret migrantiem (kam mēs apzināti pretojamies citastarp savas padomjlaika negatīvās pieredzes iespaudā) un vēl simtiem citu lietu… bet varbūt šī grāmata ir viens no ceļiem uz sapratni. Pasaule taču ir mainījusies.
Manuprāt, grāmatā dots viens no precīzākajiem skatījumiem (nebūsim liekuļi !) uz manas paaudzes cilvēkos iedēstītajiem stereotipiem:
“Līdz vidusskolai viņam bija maz īpašu uzskatu par dzīvi. Viņš uzauga Baltijā pēc Padomju Savienības sabrukuma, un tas nozīmēja, ka pašam savus uzskatus nevajag. Pasaules skatījums, ko pauda vecāki un ģimene, skolotāji skolā un spriedelētāji televīzijā, viņu aptvēra homogēnā, vienkrāsainā masā. Ciktāl Pēteris saprata, šī skatījuma postulāti bija šādi.
Pirmais. Padomju Savienība bija slikta, un Latvijas Republika ir laba.
Otrais. Latvija ir īpaša zeme, leknu mežu, skaistu pakalnu un dzintara pludmaļu pilna. Latvijas pilsētas ar vecām akmens mājām, šaurām, bruģētām ieliņām un astoņsimt gadus senām baznīcām ir visskaistākās pasaulē.
Trešais. Latviešu tauta ir čakla un gudra un izcili dzied.
Ceturtais. Ja nebūtu piecdesmit gadu komunistu okupācijas, Latvija būtu attīstītāko Eiropas valstu vidū.
Piektais. Krievi, kas padomju laikos te apmetās, ir problēma. Viņu ir par daudz, viņi nemācās latviešu valodu un grib atjaunot padomju iekārtu. Un vispār ar viņiem kaut kas īsti nav kārtībā.”
Vai kaut kas no šī ir samelots? Nenieka. Bet grāmatas galvenais varonis, tāpat kā grāmatas autors, jau pieder pie jaunākas paaudzes, kuru māc šaubas par šo stereotipu pareizību, viens no tiem, kas dodas plašajā pasaulē, uz daudzu iespēju zemi, mūsdienu Eldorado.
“”Arnis Brothers” sešdesmit trešajā stāvā, kur visapkārt mudžēja cilvēki, kas ar peles klikšķiem bīdīja miljardus, viņš jutās piederīgs pie kaut kā ļoti liela. Vakaros visā stāvā paliekot viens, Pēteris stāvēja pie loga un noraudzījās uz dzelteno taksometru jūru 6. avēnijā, izbaudot savu svarīgumu.
Nu un tad, ka viņš bija tikai analītiķis, kuru katrs te var pasūtīt. Nu un tad, ka viņa alga bija tikai sešdesmit tūkstoši dolāru gadā, kas pēc Volstrītas standartiem bija graši, ar ko gluži nepietiek stilīgam dzīvesveidam pēc īres un studiju aizņēmuma atmaksas.”
“— Smieklīgi, – viņš sacīja. – Es iemīlējos kapitālismā komunisma dēļ – tā dēļ, ko mana ģimene piedzīvoja Staļina laikos un vēlāk. Varētu pat teikt, ka devos uz Volstrītu Staļina dēļ. Taču tur atklāju, ka sapnis, kurā biju iemīlējies, nemaz nav tāds, kā man bija licies.”
Es apbrīnoju, kā gan tik jauns cilvēks spējis uzrakstīt kaut ko tik superīgi labu, savilkt paralēles un perpendikulus starp 1926.-1940.gada notikumiem un mūsdienām, ne tikai ar šā brīža Latviju, bet ar tāltālo Ameriku, kurai “Latvija. Tas ir kaut kur pie Kazahstānas?” ?
Laura brauc lopu vagonā cauri plašajai Krievzemei.
“Vilcienam braucot cauri Krasnojarskas piepilsētām, Laurai ienāca prātā, ka (..) jau gadiem viņu ģimene pie sava virtuves galda sēdēja lopu ekspresī un raudzījās uz tumšā galapunkta tuvošanos, zinādami, ka varētu bēgt, taču neko nedarīdami. Ticēdami, ka pastāv plāns. Varbūt visa latviešu tauta jau gadiem ilgi sēdēja tajā vilcienā? Varbūt arī pats Ulmanis bija tikai pasažieris ar Hitlera un Staļina nopirktu biļeti? (..) Bet, ja arī pats Ulmanis bija šajā lielajā vilcienā, tad kurš gan nebija? Kārnie, bālie, badīgie krievi, kurus viņi pa ceļam redzēja pilsētās? Zaldāti, kurus veda uz fronti? Īgnie vilciena sargi? Čekisti? Partijas sekretāri? Armijas ģenerāļi? Kuri no viņiem visiem bija patiešām droši, ka spēj vadīt likteni? Varbūt Hitlers un Staļins? Vai viņi šai pasaulē būtu vienīgie brīvie cilvēki, kas pēc savām iegribām pārvalda miljoniem dzīvību? Neskarti un neaizskarami, stāvot pāri visam? Bet ja nu arī tā nebija patiesība? Varbūt arī Hitleram un Staļinam šķita, ka viņus rauj līdzi straume, varenāka par pašiem un nekontrolējama? Varbūt ne vienmēr un visur, bet dažbrīd gan?”
Bet arī Volstrītas haizivis un banku klienti traucas šādā vilcienā. “Dženija varbūt nekontrolēja savu likteni, bet nebija pareizi par viņu domāt kā par šī konkrētā vilciena pasažieri. Viņa, Pēteris, Haime, Haizivjģīmis un tūkstoši citu Volstrītā bija konduktori, biļešu kontrolieri, varbūt pat saldējuma pārdevēji, kas klīda no vagona uz vagonu, meklēdami izdevīgu darījumu. Pasažieri bija visi pārējie. Māte, kas bija paņēmusi aizdevumu, jo banka bija viņu pārliecinājusi, ka tā var atļauties māju. Visas pasaules nodokļu maksātāji, kas gadu no gada gadu desmitiem ilgi finansēja nebeidzamus banku problēmu izpirkumus. Skolotāji un celtnieki, maiznieki un frizieri, šoferi un paklāju pārdevēji, kas zaudēja darbu, jo ekonomika sabruka kārtējā finanšu burbuļa dēļ. Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis. Tāpat kā tam ticēja Dženija. Kāds viņiem bija pārdevis labo vēsti par mērķa eksistenci. Bet patiesībā bija tikai ceļojums. Cauri tumsai grabēdami traucās veci, sarūsējuši vagoni. Un miljards seju, piespiedušās pie netīriem lodziņiem, priekšā redzēja tikai sliedes.”
Kāds protestēs – kā gan var salīdzināt traģiskos Sibīrijas notikumus ar mūsdienu ekonomisko emigrāciju. Bet, šķiet, ka tieši šajā salīdzinājumā grāmatas galvenais varonis (un arī autors?) rod spēku nesalūzt.
“— Cik dzirdēju, mums vienam otru būs jāpacieš vēl pāris mēnešu.
— Jums klāsies lieliski, – Haime pasmīnēja.
— Jā, – Pēteris teica. – Neapšaubāmi.
Galu galā tie nebūs seši gadi Sibīrijā.”
““Lopu ekspresis” ļāva Pēterim uztvert notiekošo mierīgāk. Te, bankā, neviens negaidīja klauvējienu pie durvīm. Te varēja tikai zaudēt darbu.”
Mani dažkārt tracina jaunākās paaudzes paustie uzskati, tieksme uz visu anglisko, latvisko tradīciju ignorēšana, pat viņu pārmērīgā iecietība pret migrantiem (kam mēs apzināti pretojamies citastarp savas padomjlaika negatīvās pieredzes iespaudā) un vēl simtiem citu lietu… bet varbūt šī grāmata ir viens no ceļiem uz sapratni. Pasaule taču ir mainījusies.
July 5, 2017
Par to, cik daudz savu dzīvi un tās līkločus spēj ietekmēt cilvēks pats. Vai mūsu soļi ir mūsu pašu izvēle? Vai tomēr to nosaka nauda, mīlestība, paša iedomāti ceļamērķi?
Skaista lopu ekspreša metafora kā cilvēka dzīves vadītāja liek pārdomāt pašam savu gaitu un to, kas tad ir lokomatīvei pue stūres.
Bez tā visa arī ļoti raita autora valoda, nesamākslots rakstības stils un saprorami varoņi.
Skaista lopu ekspreša metafora kā cilvēka dzīves vadītāja liek pārdomāt pašam savu gaitu un to, kas tad ir lokomatīvei pue stūres.
Bez tā visa arī ļoti raita autora valoda, nesamākslots rakstības stils un saprorami varoņi.
January 25, 2017
Bija ok. Patika labāk par stāstu krājumu. Tātad jāraksta vairāk un būs vēl labāk.
August 4, 2023
No apraksta īsti nebija skaidrs, ko sagaidīt, taču saņēmu ļoti interesantu stāstu vai drīzāk pat divus, kas savijušies kopā, – viens no tagadnes ar Pēteri un otrs no pagātnes ar Lauru, kas stiepjas līdz tagadnei. Bija pavisam viegli identificēties ar abiem un just līdzi. Tur vispār bija daudz sajūtu, ko uztvert pazīstami.
Grāmata sākas tā diezgan vienkārši, taču vēstījums kļūst arvien sarežģītāks un dziļāks, stāsta uz priekšu un tad palec atpakaļ, sasienot visu kopā, ir par pieķeršanos, par bailēm no vēsuma un atbildēm bez vārdiem. Tāpat arī par vēsturiskajiem notikumiem Latvijā un tviterī tik pazīstamajiem mūsdienu rietumu pasaules klaviatūras staļinistiem. Interesanti arī lasīt par Volstrītā notiekošo (vairākas reizes aizdomājos, cik daudz no tā ir autora personīgā pieredze).
No Toma, zinot, ar ko viņš ikdienā nodarbojas, tiešām negaidīju ko tādu. :) Ļoti labs stāsts!
Grāmata sākas tā diezgan vienkārši, taču vēstījums kļūst arvien sarežģītāks un dziļāks, stāsta uz priekšu un tad palec atpakaļ, sasienot visu kopā, ir par pieķeršanos, par bailēm no vēsuma un atbildēm bez vārdiem. Tāpat arī par vēsturiskajiem notikumiem Latvijā un tviterī tik pazīstamajiem mūsdienu rietumu pasaules klaviatūras staļinistiem. Interesanti arī lasīt par Volstrītā notiekošo (vairākas reizes aizdomājos, cik daudz no tā ir autora personīgā pieredze).
No Toma, zinot, ar ko viņš ikdienā nodarbojas, tiešām negaidīju ko tādu. :) Ļoti labs stāsts!
Pēterim nebija iebildumu pret atmiņām, kas vēlās pāri. Tās nesāpēja vai sāpēja paciešami, un sāpēs bija saldums. Bet katrai atmiņai ir atzarojumi. Kādreiz tos bija izgaismojusi dzīvība, bet tagad tie bija trausli un melni, miruši un salūzuši. Šie atzarojumi bija atmiņas par nākotni, kas nekad nepienāks.(..)
– Man ir sava teorija. Es domāju, ka mēs nesam cilvēkus sev līdzi – attēlus, tādas kā viņu ēnas. Jo vairāk laika mēs pavadām kopā ar tiem, jo vairāk šos attēlus uztveram kā īstenību.(..)
– Tu zini, kā tas ir. Visi runā, joko un tā tālāk, bet es sēžu kaktā un mēģinu izdomāt, ko lai pasaka. – Leila izaicinoši skatījās, vai Pēteris nesmiesies.
– Pazīstami, – viņš noteica. – Tev it kā būtu miljoniem interesantu lietu, ko teikt par… nu nezinu… kvantu fiziku, Freida psiholoģiju, Strasberga metodi vai nezin ko vēl. Bet tu nevari izdomāt, kā veikli iesākt, un, kad izdomā, ir jau par vēlu. Tad kāds piesauc kaut kādu astoņdesmito gadu TV seriālu, un visi rēc, bet tu pat nezini, par ko ir runa.
– Jā, tādās reizēs man šķiet, ka es nekad neiederēšos šajā zemē, šo cilvēku vidū, – Leila sacīja.
April 2, 2021
“Pēteris atcerējās, ko vecmāmiņa bija stāstījusi neilgi pirms nāves kādā decembra vakarā, kad viņi virtuve cepa piparkūkas. “Tie cilvēki, kas mūs sadzina vagonos.. daudzi no viņiem bija parasti cilvēki. Daži bija dusmīgi. Daži- nobijušies. Daži bija muļķi. Bet ļauni? Tādu, protams, bija gana daudz - bet nemaz tik lielā skaitā, kā varētu likties.” No kurienes tad bija radies viss tālaika ļaunums?”
“Viņš sēdēja kafetērijā. Neatbilstoši priecīgajam nosaukumam telpa bija milzīga un atgādina restorāna sadaļu lepnā tirdzniecības centrā, kur var dabūt visu, sākot ar picu, turpinot ar steiku un beidzot ar omāru sviestmaizēm. Pie galdiņiem gandrīz neviens nesēdēja. Daudzi ēda pie datora ekrāna, lai nepalaistu garām izmaiņas tirgū, bet citi tā darīja tāpēc vien, lai izskatītos aizņemti.”
Divi paralēli stāsti, kurus šķir divas paaudzes. Par jaunu meiteni, kura tiek izsūtīta uz Sibīriju, tur zaudē vecākus un vēlāk arī māsu, savukārt, otrs stāsts par jaunu ņujorkieti - viņas mazdēlu. Katrs stāsts ar saviem tā brīža dzīves izaicinājumiem, grūtībām, dzīves neparedzamību. Raiti izlasāma, interesanta, jo asociācijas raisoša, bet stāsts nepaliek prātā uz ilgu laiku.
“Viņš sēdēja kafetērijā. Neatbilstoši priecīgajam nosaukumam telpa bija milzīga un atgādina restorāna sadaļu lepnā tirdzniecības centrā, kur var dabūt visu, sākot ar picu, turpinot ar steiku un beidzot ar omāru sviestmaizēm. Pie galdiņiem gandrīz neviens nesēdēja. Daudzi ēda pie datora ekrāna, lai nepalaistu garām izmaiņas tirgū, bet citi tā darīja tāpēc vien, lai izskatītos aizņemti.”
Divi paralēli stāsti, kurus šķir divas paaudzes. Par jaunu meiteni, kura tiek izsūtīta uz Sibīriju, tur zaudē vecākus un vēlāk arī māsu, savukārt, otrs stāsts par jaunu ņujorkieti - viņas mazdēlu. Katrs stāsts ar saviem tā brīža dzīves izaicinājumiem, grūtībām, dzīves neparedzamību. Raiti izlasāma, interesanta, jo asociācijas raisoša, bet stāsts nepaliek prātā uz ilgu laiku.
March 5, 2019
Ja grāmatu lasot nākas pāris reizes apraudāties, tad kaut kas ir uzrakstīts pareizi. Sibīrijas stāsti gan man viegli var raisīt asaras, jo manu ģimeni arī tas ir skāris. Tomēr - autors raksta aizraujoši un ar īstuma sajūtu, un izstāsta notikušo no manas paaudzes skatījuma. Sibīrija gan īstenībā ir mazākā daļa no romāna: pamatdarbība notiek mūsdienu Volstrītā ar darbu bankā un kaislīgi bezcerīgu mīlasstāstu. Mīlasstāsts gan laikam mani šoreiz aizkustināja vismazāk, jo likās tāds pajauns un tipisks. Taču dzīve Volstrītas birojos aprakstīta krāsaini un asprātīgi. Nav nemaz tik tālu no dzīves lielos advokātu birojos, vismaz nostrādāto stundu ziņā pietiekami tuvu. Šī grāmata noteikti patiks visiem, kas arī kādu laiku pavadījuši Amerikā studējot vai strādājot.
May 26, 2017
Mani vairāk uzrunāja Volstrītas sadaļa, Pētera dzīve Ņujorkā un izsūtīšanas stāsts likās kā neliela piedeva. Protams, kas nu kuram. Neteikšu, ka sadaļa par padomju laiku ienākšanu Latvijā likās tikai ieskicēta, bet man personīgi prasījās tad vairāk tā sasaiste, varbūt vairāk arī Pētera atmiņas par vecmāmiņu.
Kopumā darbs ļoti raiti lasījās.
Uzrunāja citāts no darba:
Viņam ienāca prātā, ka varbūt katram cilvēkam ir savs lopu ekspresis. Katrai nācijai, katrai pilsētā, katrai ģimenei savi pagātnes rēgi, kurus nedzēš ne gadi, ne gadu desmiti, ne gadu simteņi.
Noteikti iesaku izlasīt!
Kopumā darbs ļoti raiti lasījās.
Uzrunāja citāts no darba:
Viņam ienāca prātā, ka varbūt katram cilvēkam ir savs lopu ekspresis. Katrai nācijai, katrai pilsētā, katrai ģimenei savi pagātnes rēgi, kurus nedzēš ne gadi, ne gadu desmiti, ne gadu simteņi.
Noteikti iesaku izlasīt!
September 1, 2020
Raiti, aizraujoši, ievelkoši. Laušanās caur Ņujorkas ielām un brokeru džungļiem ar Kreicbergu šķita kā pastaiga parkā, tas tika izskaidrots ļoti cilvēcīgi. Patīkama varoņu un viņu interešu, domu dažādība, uzburot katra iekšējo ekspresi un vietu tajā.
Lauras stāsts bija iespēja dziļāk izprast dzīves "ekspresi".
Lasītgribētājus brīdināšu - (manuprāt) "Lopu ekspreša" Sibīrijas daļa, jau pieminētais Lauras stāsts, vairāk kalpo kā ekspreša metaforu skaidrojošs vēstures pārstāsts, nevis paralēls, pilntiesīgs stāsts.
Lauras stāsts bija iespēja dziļāk izprast dzīves "ekspresi".
Lasītgribētājus brīdināšu - (manuprāt) "Lopu ekspreša" Sibīrijas daļa, jau pieminētais Lauras stāsts, vairāk kalpo kā ekspreša metaforu skaidrojošs vēstures pārstāsts, nevis paralēls, pilntiesīgs stāsts.
September 6, 2023
Lielāko grāmatas daļu šķita, ka tā būs 3/5, sausi, stīvi un cieti dialogi. Neveiklas epizodes komunikācijā, sajūta ka vājš tulkojums. Kā stāstnieks, autors ir labi pastrādājis, bet parādoties cilvēku saskarsmei, tas izzūd kā aizā starp šodienu un 1940.gadu. Beigu beigās kā vidējam, skumju nomāktam latvietim, pienākas, es nevaru nenovērtēt parādītās tautas ciešanas, kaut arī, brīžam varētu pat teikt, tās saduras ar izteicieniem par attieksmi pret krieviem, kuriem arī šodien var piekrist vai nepiekrist. Atkarīgs, kurā pusē stāvi.
October 14, 2020
Pēteris un Laura - vienas gimenes locekli, kuri katrs nonāk vilcienā. Pēteris mūsdienīgā, straujā, haizivju un mahināciju pilnā Volstrītas un ne līdz galam atbildētas mīlestības vilcienā un vina vecmāmina Laura krietni senāk, 1941.gadā reālajā vilcienā (lopu ekspresī) uz Sibīriju. Abu dzīvē tas ir pārbaudījumu pilns laiks un liek pārdomāto to, cik lielā mērā mēs katrs pats nosakam savas dzīves sliedes, to virzienu un ātrumu kādā pa tām traucamies.
June 14, 2022
Viņa bija domājusi, ka atrodas tādā kā garā ceļojumā. Varbūt dzīves ceļojumā, varbūt lopu ekspresī, bet viņa noteikti devās uz priekšu, un tur, tālumā, gaidīja kāds nezināms mērķis.
Tagad Laura saprata, ka nekāda ceļojuma nav. Viņa jau atradās galamērķī - reālā, bezkrāsainā un galīgā.
Viņam ienāca prātā, ka varbūt katram cilvēkam ir savs lopu ekspresis. Katrai nācijai, katrai pilsētai, katrai ģimenei savi pagātnes rēgi, kurus nedzēš ne gadi, ne gadu desmiti, ne gadu simteņi.
Tagad Laura saprata, ka nekāda ceļojuma nav. Viņa jau atradās galamērķī - reālā, bezkrāsainā un galīgā.
Viņam ienāca prātā, ka varbūt katram cilvēkam ir savs lopu ekspresis. Katrai nācijai, katrai pilsētai, katrai ģimenei savi pagātnes rēgi, kurus nedzēš ne gadi, ne gadu desmiti, ne gadu simteņi.
Displaying 1 - 30 of 54 reviews