Vācu rakstnieks Hermanis Hese Francu Kafku (1883–1924) nodēvējis par "vācu prozas nekronēto karali".
Kafkas daiļrades savrupais un svaigi asredzīgais skatījums uz viņu pārsteidzošo un savādo pasauli izpaužas arī šajā krājumā, kurā lasāmi īsie stāsti jeb parabolas, hrestomātiskais "Pārvērtība" (1915) un biogrāfiskais stāsts "Vēstule tēvam" (1919).
Saturs: Atgriešanās mājās ; Klauvējiens pie lauku sētas vārtiem ; Kaimiņš ; Tilts ; Kopība ; Padoms ; Poseidons ; Stūrmanis ; Aizstāvji ; Par likumiem ; Pilsētas ģērbonis ; Lija ; Krustojums ; Mūsu sinagogā ; Ikdienišķs notikums ; Precēts pāris ; Lauku skolotājs ; Pārvērtība ; Vēstule tēvam
Franz Kafka was a German-speaking writer from Prague whose work became one of the foundations of modern literature, even though he published only a small part of his writing during his lifetime. Born into a middle-class Jewish family in Prague, then part of the Austro-Hungarian Empire, Kafka grew up amid German, Czech, and Jewish cultural influences that shaped his sense of displacement and linguistic precision. His difficult relationship with his authoritarian father left a lasting mark, fostering feelings of guilt, anxiety, and inadequacy that became central themes in his fiction and personal writings. Kafka studied law at the German University in Prague, earning a doctorate in 1906. He chose law for practical reasons rather than personal inclination, a compromise that troubled him throughout his life. After university, he worked for several insurance institutions, most notably the Workers Accident Insurance Institute for the Kingdom of Bohemia. His duties included assessing industrial accidents and drafting legal reports, work he carried out competently and responsibly. Nevertheless, Kafka regarded his professional life as an obstacle to his true vocation, and most of his writing was done at night or during periods of illness and leave. Kafka began publishing short prose pieces in his early adulthood, later collected in volumes such as Contemplation and A Country Doctor. These works attracted little attention at the time but already displayed the hallmarks of his mature style, including precise language, emotional restraint, and the application of calm logic to deeply unsettling situations. His major novels The Trial, The Castle, and Amerika were left unfinished and unpublished during his lifetime. They depict protagonists trapped within opaque systems of authority, facing accusations, rules, or hierarchies that remain unexplained and unreachable. Themes of alienation, guilt, bureaucracy, law, and punishment run throughout Kafka’s work. His characters often respond to absurd or terrifying circumstances with obedience or resignation, reflecting his own conflicted relationship with authority and obligation. Kafka’s prose avoids overt symbolism, yet his narratives function as powerful metaphors through structure, repetition, and tone. Ordinary environments gradually become nightmarish without losing their internal coherence. Kafka’s personal life was marked by emotional conflict, chronic self-doubt, and recurring illness. He formed intense but troubled romantic relationships, including engagements that he repeatedly broke off, fearing that marriage would interfere with his writing. His extensive correspondence and diaries reveal a relentless self-critic, deeply concerned with morality, spirituality, and the demands of artistic integrity. In his later years, Kafka’s health deteriorated due to tuberculosis, forcing him to withdraw from work and spend long periods in sanatoriums. Despite his illness, he continued writing when possible. He died young, leaving behind a large body of unpublished manuscripts. Before his death, he instructed his close friend Max Brod to destroy all of his remaining work. Brod ignored this request and instead edited and published Kafka’s novels, stories, and diaries, ensuring his posthumous reputation. The publication of Kafka’s work after his death established him as one of the most influential writers of the twentieth century. The term Kafkaesque entered common usage to describe situations marked by oppressive bureaucracy, absurd logic, and existential anxiety. His writing has been interpreted through existential, religious, psychological, and political perspectives, though Kafka himself resisted definitive meanings. His enduring power lies in his ability to articulate modern anxiety with clarity and restraint.
Šis bija mans parāds pašai sev, jo šovasar bijām ceļojumā uz Prāgu, bet tā arī neko no Kafkas nepalasīju. Bet, patiesību sakot, Kafkas stāstiem arī labāk piestāv rudens un tumsa nekā saulainā, spožā un tūristiem pilnā Prāga.
"Pārvērtību" biju jau lasījusi pasen, šoreiz man tā likās vēl ģeniālāka. Tāpat arī īsie stāsti ir izcili. Vienīgais, par ko neesmu pārliecināta, ir "Vēstule tēvam".
Pēcvārdā atrodama teorija, ka Kafka pats apsvēris vēstules publicēšanu, bet mani tā arī nepameta neveiklības sajūta, to lasot. Parasti cimperlīga neesmu, bet šoreiz bija sajūta, ka labāk būtu bijis, ja vēstule pie lasītāja nebūtu nonākusi. To, ka Kafka bij pārjūtīgs, kautrīgs un kompleksains, mēs zinājām tāpat. Vai mums bija jāuzzin visas viņa un tēva attiecību mokošās detaļas, nudien nezinu. Līdzīgas pārdomas man bija, lasot Vailda "De profundis", bet šoreiz sajūta bija vēl izteiktāka.
Kad es pirmo reizi lasīju Kafku, es biju nedaudz vīlusies, jo "Process" mani neaizveda solītajos prātu mežģījošajos labirintos. To īsto vilni es noķēru tikai pēc pusotra gada, kad apmeklēju patiešām izcili veidoto Kafkas muzeju Prāgā. Pēc šīs vizītes es ne tikai iebraucu "Procesā", bet apņēmos braukt arī tālāk. Pagāja pieci gadi un brauciens var sākties. Nejauši bibliotēkā atradu Kafkas "Stāstus", kas sagatavoti pēc autora tekstiem rokrakstā. Tas nozīmē, ka neviens nevar būt drošs, vai autors uzskatīja, ka tie ir pietiekami gatavi lasītājam. Tātad - lasīt tos kļūst vēl interesantāk.
Visi viņa īsie stāsti ļoti kafkiski, depresīvi vai drīzāk - ar pamatīgu nolemtības sajūtu. It īpaši "Lauku skolotājs", kas ar katru jaunu rindkopu ievelk dziļāk it kā vienkārši atrisināmā, tomēr tajā pašā laikā arvien pineklīgākā situācijā. Labirintā. Nesaprotu, kādēļ visi izceļ "Vēstuli tēvam", nevis "Lauku skolotāju", kas, manuprāt, ir izcils Kafkas darbs. Tātad - "Vēstule tēvam". Skaidrs, ka tas ir viens no autora privātākajiem un personsikākajiem darbiem, kas atklāj viņa dabu (daļu no tās) - empātijas trūkumu, egocentrismu, mūžīgā cietēja lomu, sevis attaisnošanu. Un kādēļ lasītāji to tik ļoti novērtē? Idejas? Protams, ka šajā diezgan garajā vēstulē, kura līdz Kafkas tēvam tā arī nekad nenonāk, var gūt ieskatu autora attieksmē par ģimeni, audzināšanu, nedaudz par reliģiju un rakstīšanu. Tātad vai cilvēku šūmēšanās ap šo vēstuli tikai apliecina autora (vispārināti, ne tikai Kafkas) nebeidzamo varu pār lasītāju, par autora kultu, par autora Vārda, nevis autora vārdu lasīšanu?
Vēl veselu zvaigzni gribētu uzdāvināt par izcilo literatūrzinātnieces Zandas Gūtmanes komentāru grāmatas beigās, bet tas jau nebūtu godīgi. Sagaidīšu viņas grāmatu.
Kafkas stāstus pārlasīt, laikam šķita pareizais laiks, it sevišķi šogad, kad zaudēta ticība, dažādiem cēliem vārdiem un idejām, kas kopupmā sasaistās ar tādu anti utopisku sajūtu. Mehānismi turpina mūs malst, Kafkas stāstos, var saprast, ka tu nekad neesi bijis viens savās vientuļajās sajūtās.
Starp nepamanāmiem stāstiem pavīd arī kāda pērle, jeb tāds vārdu salikums, kas parāda, ka darba autors ir plaša mēroga cilvēks. Visur caurvējā skumjas...