Ilgu putni ar sasietiem spārniem : Austras Skujiņas dzīve un kaislības

by Maija Krekle

M. Krekles romāns ir par Austru Skujiņu (1909–1932) sākot no bērnības līdz traģiskajai dienai, kad dzejniece beidz dzīvi pašnāvībā. Romāna vēstījums ir plūstošs, līgans, šķiet, autore identificējusies un saplūdusi ar pašu dzejnieci. Mierīgajā romāna vēstījumā ieskanas ģimenes likstas, laikmeta satricinājumi, notikumi, sabiedriskā dzīve, literārās aizkulises ar tā laika spilgtākajām personībām – Aleksandru Čaku, Jāni Ziemeļnieku, Jāni Grotu, Valdi Grēviņu un citiem, tā uzburot dzīvu 20. gadsimta 20.–30. gadu ainu.

368 pages, Hardcover

Published January 1, 2016

Reviews

[Signe]

Skumjas acis man bija tovakar, kad šīs grāmatas aizmugurējais vāks pēc smagas nopūtas sakļāvās ar pašu pēdējo romāna lappusi.

Esmu daudzdaudz lasījusi par Austru un viņas dzīvi, bet šis darbs ir līdzvērtīgs Rūtas Skujiņas "Zvaigžņu bērniem", ne tik ļoti valodas daiļuma ziņā, bet noskaņa ir ārkārtīgi līdzīga - saldsērīga.

Man patīk, ka šeit Austra atainota ne tikai kā depresīvā dzejniece, kurai ir afēra ar precētu vīrieti, bet arī kā nenopietna meitene/pusaudze/jauniete, kura mīl mīlēt dzīvi un tikai vēlāk saskaras ar vilšanos tuvākajos draugos un letāli lauztu sirdi. Austras dzejas fragmenti prasmīgi savijas ar sižetu un konkrētā brīža noskaņām (visbiežāk - ārkārtīgi skumjām). Brīžiem atpazinu fragmentus no Austras dienasgrāmatas, kuri palikuši prātā no kāda cita darba - Maija Krekle tik autentiski iekļāvusi šos fragmentus sarunās un aprakstos, ka prieks lasīt.

Austra nekad nežēloja naudu grāmatām un ziediem. Ieteiktu to arī pārējiem.
Tāpat arī iesaku šo romānu.

4,5

[r]

Austrai Skujiņai manā sirdī ir īpaša vieta, un caur šo romānu, kas sarakstīts dienasgrāmatas formātā, šķiet, izdevās pienākt viņai kaut nedaudz tuvāk. Tomēr lasot saglabājās neskaidrība - cik daudz šajā darbā ir no tā autores un cik - no pašas Skujiņas. Dažviet iezīmējās centieni padarīt dzejnieces dzīvesstāstu pēc iespējas prozaiskāku, tādu, lai tajā iezīmētos sižets, kas aizrautu (?) lasītāju, un šī samākslotība, šķiet, Austras klātbūtni arvien samazināja. Bet dialogi un viņas dzejas rindas turpināja to uzturēt visa romāna garumā - no sapņainas gaisa piļu cēlājas, kas nupat kā iemīlējusies Rīgā un tās cilvēkos, cauri neskaitāmiem laimes un traģisma brīžiem, līdz beigām tumšajos Daugavas ūdeņos.
Jau kaut kur ap grāmatas vidu kļuva grūti turpināt lasīt - zināju, kā stāsts noslēgsies. Un aizšķirot pēdējo lappusi, paliek vien viegla saldsērības dvesma un Austras pēdējā dzejoļa rindas:
"Sapņi bija skaisti meli -
jāatmostas tam, kas dzīvs,
jāredz - tāli balti ceļi
aizved to, kas savs un brīvs."

[Sintija Meijere]

Var nosodīt samīlēšanos precētā vīrietī, var nesaprast depresiju un tādu sevis nemīlēšanu un dzīves izpostīšanu, bet labākais un interesantākais šajā grāmatā ir 20.-30. gadu Rīgas, pilsētas, krogu un cilvēku apraksti. Kopā ar Skujiņu grāmatā aprakstīts to laiku Rīgas dzejas zieds - Rainis, Čaks, Grots, Grēviņš, Ziemeļnieks, Grigulis, u.c.

[Agnese Neimane]

Vēl vairākas dienas pēc izlasīšanas dzīvoju 30to gadu Rīgā un saldsērīgās izjūtās. ❤️❤️❤️

[monta cine]

Svaigi neatkarīgās Latvijas laiks, atpazīstami dzejnieku vārdi, skumjas dzejnieces biogrāfija aprakstīta romānā un... dzeja. Brīnumskaista dzeja.
Daiļa mīlestība pret Rīgu, lai arī cik grūti tur būtu nopelnīt un mūžīgi meklēties, meklējot mājas, mīlestību un pašai sevi.
Grauž un smeldz, un sāk likties, ka nekā skaistāka par skumjām nemaz nav.

Par Austru Skujiņu lasu pirmo, bet noteikti ne pēdējo reizi. Raita, skaista valoda un vārdiem neaprakstāmi saldsērīga noskaņa viscaur stāstam, kas rezonē.
Un iedvesmo rakstīt :)

Es vēl kādu laiku padzīvošu tajā 30-to Rīgā, savā prātā.

[Agnese]

Pārizdotās grāmatas vāks ar Austras Skujiņas fotogrāfiju uz tās ir skaists.

Par pašu grāmatu - autores pārlieku zīmīgie teksti šur tur romānā bija lieki. Austra jūrmalā netīši izveido mazu smilšu kapu kopiņu Ziemeļniekam. Pēc gada viņš nomirst. Austra dievojas Mildai, ka viņa ir pati labākā draudzene un ka nezina, kas notiks, ja viņa viņu nodos. Protams, ka Milda viņu nodod. Nu tā.

Dzejnieces sarkasms dialogos vienreizīgi labs.

[Kristaps Pastars]

…Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot…
Ar šo grāmatu pagājušā gadā biju nolēmis atsākt savu vaļasprieku - grāmatu lasīšanu. Ieraudzīju to grāmatu bodē ar klāt pieliktu zīmīti, ka šo iesaka laikam grāmatu ietekmeļi, vai kautkas tāds. Protams iegādājos un pēc laika arī iesāku lasīt. Grāmata ļoti ievilka un dažu stundu laikā biju ticis jau pusē, bet ar to viss arī beidzās. Laika trūkums, prioritāšu pārdale, slinkums un vēl dažas lietas bija par iemeslu, ka atstāju šo darbu pusmastā.
Šobrīd gan nolēmu, ka grāmata ir jāpārlasa un jāfinišē.

Par pašu grāmatu… Pirms tam nebiju iepazinies ar Austras Skujiņas biogrāfiju un pat īsti neko par viņu nezināju un tas laikam arī palīdzēja noturēt manu interesi visas grāmatas garumā.

Grāmata ir lieliska un visvairāk patīk, kā lasītājām tiek dota iespēja izdzīvot 20.-30. gadu bohēmu Rīgas krodziņos, dzīvokļu ballītēs un saietos. Acu priekšā burtiski tiek uzburta aina ar tālaika Rīgas sabiedrību, ēkām, krīzi un kultūru. Viss tas tiek izdzīvots un pārdzīvots ar jaunās un talantīgās dzejnieces A.Skujiņas acīm, domām un darbiem.
Tiešām iesaku!

[Sabīne Indrikova]

Raudāju uz beigām. Skaisti. Atradu jaunu dzejnieci, ko mīlēt. Dīvaini, es bieži sevi saskatīju Skujiņā.