Jānis Ezeriņš (1891 – 1924) – latviešu rakstnieks, modernās noveles aizsācējs latviešu literatūrā – savos darbos pārsteidzošos formas un stila risinājumos savij ikdienas dzīves rutīnu ar tai piemītošajiem dramatiskajiem, traģiskajiem un komiskajiem pavērsieniem. Rakstnieks psiholoģiski smalki attēlo noveļu un stāstu varoņu domu un pārdzīvojumu pasauli. Viņu vidū sastopami gan indivīdi ar “smalkajām kaitēm”, gan veci ļaudis, gan daudzbērnu ģimenes, karavīri, studenti, saimnieki, prasmīgi amata meistari u.c. Izlasē “Stāsti un noveles” apkopoti darbi no krājumiem “Dziesminieks un velns”, “Majestātes kazarmās”, “Fantastiska novele un citas”, “Leijerkaste”.
Līdz šim visbiežāk dzirdēts ka Ezeriņu salīdzina ar E.A. Po, bet es saku - raksta kā Čehovs! Augsta literatūras kvalitāte, savdabīgi personāži, aizrautīga stāsta plūsma, neparasti pavērsieni un meistarīgas beigas. It īpaši krājumā “Leijerkaste”. Vai nu tā iespaidā, ka nesen lasīju Čehova stāstus, bet “Leijerkasti” lasot mani patiešām nepameta asociācijas ar dižo literatūras lielmeistaru. “Mērkaķis”, “Muitnieks un varizejs”, “Šaha partija”, “Burbeka tēva noslēpums”, “Piezīmes dēlam”, “Prātnieka atriebšanās” - šie bija mani favorīti. Grand prix dodu “Kapračiem”!
Ļoti ļoti žēl, ka Ezeriņš ir tik maz iestudēts Latvijas teātros. Čehova iestudējumi, liekas, katru sezonu ir vairāki. Labi, protams, ne jau stāsti, bet lugas. Un te nu man jānonāk pie skumjajām beigām, ka Ezeriņa dzīve aprāvās tik ātri. Viņa lugas Latvijas teātros noteikti ietu uz urrā un papildinātu blaumanisko sadzīviskumu ar dziļākiem dvēseles slāņiem.
Apraksti ir ļoti jauki un rosina iztēli, vēl jo vairāk, tad ja pats pa šīm grāmatas takām esi staigājis un turpat vien dzīvo. Bet diemžēl jasaka, ka grāmatu nespēju izlasīt līdz galam. Tā pārāk tomēr uzdzina miegu un roka pēc tās nebūt nestiepās. Ir noderīga mazam ceļojumam laikā, bet ne ilgstoši.
Ezeriņš ir jau lasīts skolas laikā un atmiņā ļoti palika "Šaha partija" un "Kādas blusas stāsts" un vispārēja sajūta par ko labu. Tagad, lasot 2015. gada izlasi Stāsti un noveles, mani pārsteidza, cik ļoti daudzi stāsti man nepatika! Izņemot pašu pirmo stāstu, "Lietavas", mani neuzrunāja neviens krājums, vienīgi Leijerkaste, kur es atzinīgi vērtēju atkal jau šahu, "Prātnieka atriebšanās" un "Kaprači". Pārsteidzošas, negaidītas beigas, kas sasien kopā visu stāstu. Un ko tad lai domā? Stāsti nav slikti, bet daži tomēr liekas ne pietiekami konkrēti.
Neatkārtojamais Ezeriņš. Nav šaubu, īsā stāsta meistars latviešu literatūrā. Viņa noveles un stāsti ir asprātīgi, katrs ar savu odziņu, neretu piesātināti ar melno humoru, ar gaidītiem un negaidītiem pavērsieniem un visi ar unikālo Ezeriņa stilu, kuru nav iespējams sajaukt ar nevienu citu. Mani favorīti: Lietavas, Rūtes Ķēniņš, Gulripšas dārzā un lieliskais Kādas blusas stāsts.
Ezeriņa noveles mani piesaistīja. Starp manām favorītēm noteikti būtu "Šaha partija" (viena no pašām labākajām), "Prinča mantinieks", "Kādas blusas stāsts", "Tornis", "Prātnieka atriebšanās" (varētu vēl pāris nosaukt, bet laikam pietiks). Atkal jau bija šis moments, kad grāmata bija jālasa steidzīgi, vienas dienas laikā, tāpēc nebija iespējams tik ļoti iedziļināties it visās novelēs, kas, visticamāk, izskaidro to, kāpēc dažas līdz galam neizpratu. Noteikti labprāt izlasītu vēl citas Ezeriņa noveles, kā arī nesteidzīgi pārlasītu šīs.