Latvių klasiko Aleksandro Gryno (1895–1941) istoriniame romane pasakojama apie Kuržemės hercogo Jokūbo pastangas XVII a. įsigyti kolonijų. Jo laivai iš Ventspilio plaukia į Gambiją (Afrikoje) ir Tobago salą, o žmonės kelionėse ir ten įsikūrę patiria begalę pavojų ir nuotykių. Knyga žadina romantiškas svajones apie tolimas jūrų keliones, burlaivius, lobius, kovas su piratais, indėnais ir net žmogėdromis. Knygos herojų žygiai ir likimas tarpais užima kvapą, tačiau visur ir visada jiems prieš akis švyti gimtinės paveikslas – baltais žiedais apsipylusios ievos Ventos pakrantėse.
Aleksandrs Grīns (īstajā vārdā Jēkabs Grīns, dzimis 1895. gada 15. augustā [v.s. 1895. gada 3. augustā], Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Ziedos", miris 1941. gada 25. decembrī) bija latviešu rakstnieks, tulkotājs, kā arī Latvijas armijas virsnieks.
Aleksandrs Grīns dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Ziedos" zemnieka ģimenē. Mācījās Muižgales pamatskolā, pēc tam Jēkabpils pilsētas tirdzniecības skolā un Rūjienas proģimnāzijā. 1914. gadā viņš pabeidza Cēsu reālskolu. Grīns bija plānojis studēt medicīnu Tērbatas universitātē, bet sākās 1. Pasaules karš un viņš devās mācīties uz karaskolu Maskavā. Pēc dažu mēnešu apmācības Grīnam piešķīra karodznieka (praporščika) pakāpi un viņš tika nosūtīts uz fronti. 1916. gadā Grīns panāca pārcelšanu uz jaundibinātajām latviešu strēlnieku vienībām. Sākumā viņš bija rezerves bataljonā Tērbatā, pēc tam nonāca frontē pie Smārdes un Olaines. Kauju laikā viņš nolēma mainīt savu vārdu un no Jēkaba pārtapa Aleksandrā. 1917. gada 20. jūlijā Grīnu smagi ievainoja un septembrī, sākoties vācu uzbrukumam Rīgai, viņš tika evakuēts uz Petrogradu. Pēc Latviešu strēlnieku korpusa izformēšanas, 1918. gada 6. aprīlī Grīns tika demobilizēts no armijas un devās uz dzimtajām Ziedu mājām, bet atrada tās nopostītas. Devās studēt medicīnu uz Tērbatas universitāti, bet 1919. gada sākumā tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Sarkanās armijas atkāpšanās laikā Bauskā viņš dezertēja un pārgāja Niedras valdības karaspēka pusē, nokļuva Baloža brigādē un kopā ar to ienāca Rīgā. 1919. gada rudenī atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē un 1924. gadā Grīns demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē. No 1920. gada viņš strādāja laikrakstos "Latvijas Kareivis", "Latvis", "Brīvā Zeme", "Rīts" par žurnālistu. Paralēli Grīns sāka rakstīt vēsturiskos romānus. 1939. gada gadā atsāka dienestu Latvijas armijā, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, Aleksandrs Grīns tika nosūtīts uz Litenes nometni, kur 1941. gada 14. jūnijā tika apcietināts. Viņu pārveda uz Rīgu un pratināja čekā, 24./25. jūnija naktī deportēja uz Krieviju, kur oktobrī viņu notiesāja uz nāvi un 1941. gadā nošāva Astrahaņas cietumā.
Vispār, manuprāt, nav spēcīgākais Grīna romāns, taču bija diezgan interesanti. Es uzskatu, ka vajadzēja to gaļu tomēr atstāt nevis mīkstināt pasākumu - varbūt atkristu jaunāki lasītāji, toties parādītu patieso ļaunumu, ko darīja saniknotie pirāti. Tas, ka par tādu bija pārvērties viens no mums, bija nelaimīga sakritība un cilvēcības atņemšana.
Pirmkārt jau lasot šo grāmatu nācās ielauzīties tās īpatnējajā valodā. Pēc pāris nodaļām gan biju jau pieradis. Es, laikam, pārāk reālistiski uztvēru visu romānu, jo tas, it kā esot balstīts uz reāliem faktiem. Vietām pārsteidza, ka vienlīdz pragmatiskā formā autors apraksta gan galvenā varoņa "laimīgās dienas" gan pārsteidzošas brutālākās vardarbības ainas un asinsdarbus, kas savā ziņā pastiprināja priekšstatu par tā laika cilvēka dzīvības nevērtību. Tagad domāju, kā kaut ko vēl pateikt par grāmatu neizpļāpājoties interesnato. Ziniet, lai arī 1/3 no grāmatas notikumiem ir vienkārši bēdu ieleja un katra lapa mirkst asinīs, tomēr tā ir izlasīšanas vērta, jo, pateicoties atsaucēm ļauj uzzināt arī daudz faktu, kas varētu būt tuvu patiesībai tam laikmetam tieši saistībā ar Tobago. Izlasiet un "uzraujieties" paši uz to pārsteidzošo šajā grāmatā. Neesmu īsti pārliecināts, ka šī literatūra būtu piemērota pusaudžiem uz kuriem ir tendēta visa šī Zvaigznes "Piedzīvojumu sērija".
Mani pašu pārsteidza, cik šī grāmata viegli lasījās, bija aizraujoša un gribējās izlasīt tālāk. Es saprotu, ka tas ir 20.gs. pirmās puses rakstnieka iespaids par notikušo 17.gs., bet tas ir daudz balstīts īstās vietās un atsaucēs var izlasīt pilnu ar interesantiem faktiem. Nebūtu domājusi, ka Grīns liks man apdomāt vai nevajag pameklēt kādu pirātu grāmatu, ko izlasīt.
Es vispār domāju, ka no šī varētu sanākt fantastiska filma - asa sižeta tur ir pilns un arī daudz nāvju un asiņu, kas mūsdienās šķiet ir populāri. Man gan arī likās, ka vienā brīdī pie tik daudz nāvēm jau kaut kā nedaudz pierod. Kad kāds nomirst pārdzēries arī šķiet, ā, nu ok.
Ir sanācis izlasīt vairākus A. Grīna darbus (Dvēseļu putenis; Nameja gredzens), un godīgi jāatzīst, ka šis darbs manā ieskatā nebija viņa labākais/stiprākais darbs, tomēr vienlaikus šo grāmatu ir samērā viegli lasīt un tā "ievelk" sevī. Kā mīnusu uzskatu to, ka iespējams A. Grīnam vajadzēja atstāt vairāk "gaļas"/asiņainās ainas (bet iespējams, tas ir tikai konkrētā izdevuma trūkums nevis romāna trūkums).
Kopumā interesants A. Grīna romāns, kuru ir vērts izlasīt.
P.S. Lasīju 1989.gada izdevumu (iespējams ir atšķirības, jo šajā izdevumā iztrūka V nodaļa (iespējams, vienkārši nebija norādīta, kur tā sākas).
Sākot lasīt, noteikti gaidīju ko citu. Gaidīju mazāk. Reti gadās lasīt grāmatu ar tik pilnvērtīgiem aprakstiem, tik daudz notikumiem un šķietamām kulminācijām. Noslēgumā iespējams gan mazliet par pastieptu, bet tāpat izcili.
Ne gluži grāmata ar daudz morāles un gudriem citātiem, bet ļoti aizraujošs senlatviešu/kolonistu/pirātu-viss-vienā gabals.