What do you think?
Rate this book
Вонгозеро #1
Vongozero
Vene kirjaniku Yana Vagneri esimene romaan, apokalüptiline põnevik „Vongozero” räägib maailmast, kus inimesed on silmitsi surmava gripiviirusega. Selles kaoses, kus tavapärane elurutiin on katkenud ja maailma suurlinnad karantiinis, püüab noor perekond meeleheitlikult laastava haiguse eest põgeneda. Kuidas nad saavad hakkama uues maailmas, kus harjumuslikud reeglid enam ei kehti? Keerulises olukorras aitavad neid vaid ürginstinktid.
336 pages, Paperback
First published January 1, 2011
93 people are currently reading
1824 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 339 reviews
March 12, 2016
I picked this book for the year's book challenge, as "a book that scares me". It oh so worked.
A man is a wolf to another man, they say, and in this story it proves to be true. Anya, her husband Sergey, her son Misha and a bunch of people, that hardly can be called their friends, are escaping from Moscow, where deadly virus is taking a toll on the population. The situation is no different in every bigger or smaller place of the world, where people are trying to survive in all ways, right or wrong. So the party of eleven decides to hide and take their chance on surviving on a far island located by the Finnish border. But to get there, they must fight fear, cold and uncertainty.
They're not going to meet any zombies. Just people. Which is worse.
Don't expect any gore episodes, the terror is mostly psychological. It's all creepily realistic and while reading the novel I had all kinds of thoughts running through my head, starting with "I should start buying supplies" and ending with "which neighbours I should make friends with from now on, so we could survive together if something"...
Jokes aside, as I said, it really worked for me. Maybe because I could relate on some levels with Anna, introvert and a bit neurotic narrator (although she pissed me off at times), and I saw the story through her eyes just like a bad dream that was never going to end. It was well paced, well written, it was hard to put it down. But it is not a happy read and it won't let you keep your illusions about human kind. If you ever had any, of course.
Highly recommended.
August 16, 2021
3.5 rounded down
An outbreak of deadly flu occurs in Moscow and it’s a worst case scenario as it spreads like wildlife. The story is narrated by Anya who, along with her partner Sergey, Anya’s son Mishka, her father in law Boris and friends and neighbours, take the decision to leave the danger of the epidemic behind them and head for a house on the lake in the isolated north where they hope they will be safe. This is the story of their dangerous journey as they try to avoid the chaos, the sickness, roadblocks, hostility and overcome difficulties such as sourcing petrol, food, medicine and warmth.
This may seem like another Covid type novel (although it’s written several years before 2019) and I suppose to a certain extent it is. However, it examines the outbreak principally from a psychological angle especially how these disparate individuals relate to each other, to people they encounter on the journey and how they mentally cope with the dire straits they’re in. It’s brutal, it’s not an easy read by any means as at times it’s the lowest common denominator of human behaviour but it is very interesting. It feels realistic in several ways as we are living our particular world wide disaster as they are in Russia in the novel. The world they live in is very harsh and dangerous as it leads to the breakdown of society into chaos and disorder with a feral dog eat dog mentality. It has tension, malice, despair and sometimes generosity and kindness of which they are suspicious. Anya is not the most likeable of narrators as at times she can be mean spirited but she’s a survivor and she’s brutally honest and if you can’t be honest during a pandemic, when can you?? Her observations of the others seem very accurate, pertinent and I enjoy her thoughts. . I find her neighbour Marina much less likeable than Anya as she’s silly, stubborn and a drama queen who contributes as little as possible- at least Anya has gumption. Some of characters don’t like each other much, they’re all flawed and the tension between the couples and each other is done very well. In this particular patriarchal society I find it fascinating to see how the women cope though the male dominance is a tad hard to take!
The novel is well written, it’s slow to get going but does pick up pace. The journey gets very repetitious because the problems they encounter are pretty much the same in every area, hence the three stars.
Overall, though it’s worth reading for a slightly different take on a pandemic and I’m glad to have read it.
With thanks to NetGalley and especially to Swift Press for the much appreciated arc in return for an honest review.
An outbreak of deadly flu occurs in Moscow and it’s a worst case scenario as it spreads like wildlife. The story is narrated by Anya who, along with her partner Sergey, Anya’s son Mishka, her father in law Boris and friends and neighbours, take the decision to leave the danger of the epidemic behind them and head for a house on the lake in the isolated north where they hope they will be safe. This is the story of their dangerous journey as they try to avoid the chaos, the sickness, roadblocks, hostility and overcome difficulties such as sourcing petrol, food, medicine and warmth.
This may seem like another Covid type novel (although it’s written several years before 2019) and I suppose to a certain extent it is. However, it examines the outbreak principally from a psychological angle especially how these disparate individuals relate to each other, to people they encounter on the journey and how they mentally cope with the dire straits they’re in. It’s brutal, it’s not an easy read by any means as at times it’s the lowest common denominator of human behaviour but it is very interesting. It feels realistic in several ways as we are living our particular world wide disaster as they are in Russia in the novel. The world they live in is very harsh and dangerous as it leads to the breakdown of society into chaos and disorder with a feral dog eat dog mentality. It has tension, malice, despair and sometimes generosity and kindness of which they are suspicious. Anya is not the most likeable of narrators as at times she can be mean spirited but she’s a survivor and she’s brutally honest and if you can’t be honest during a pandemic, when can you?? Her observations of the others seem very accurate, pertinent and I enjoy her thoughts. . I find her neighbour Marina much less likeable than Anya as she’s silly, stubborn and a drama queen who contributes as little as possible- at least Anya has gumption. Some of characters don’t like each other much, they’re all flawed and the tension between the couples and each other is done very well. In this particular patriarchal society I find it fascinating to see how the women cope though the male dominance is a tad hard to take!
The novel is well written, it’s slow to get going but does pick up pace. The journey gets very repetitious because the problems they encounter are pretty much the same in every area, hence the three stars.
Overall, though it’s worth reading for a slightly different take on a pandemic and I’m glad to have read it.
With thanks to NetGalley and especially to Swift Press for the much appreciated arc in return for an honest review.
June 25, 2022
Майстори на пълзящия ужас от един разпадащ се свят са по-новите руски автори. Дали им е останало от голямата война, не знам. Защото пресъздават стара истина: ежедневието около нас съдържа всички необходими съставки, за да произведе апокалипсис в най-разнообразни вариации. Тези съставки често са полуприкрити под пелената на комфорта и заетостта, докато пандемия, война или друго бедствие не ги отключи в поредица от смъртоносни верижни реакции. Тогава, подобно на събудилите се прастари вируси в размекващата се от глобалното затопляне сибирска вледенена почва, те заискряват с целия си адски блясък.
Москва и Русия умират от непознат и нелечим грипен вирус. Лекарствата не помагат, ваксина няма. Сергей и Аня, руснаци от младата високоплатена технологична класа с къща в предградията, се оказват в бягство на път през загиваща Русия заедно с още 9 души към къщичка в средата на все по-митично изглеждащо езеро във вечно замръзналата Карелия, където да се укрият от заразата.
Яна Вагнер умело нагнетява атмосферата през гледната точка на Аня. Спътниците си имат подмолна история от миналото или пък са полуслучайни и не особено допадащи си познати. Шок, страх, адреналин, неизбежно себеразкриване откъм най-неприятните човешки страни, титатнични усилия да оцелеят психически и на моменти физически съпътстват всяка страница. Действието е преплетено с много вътрешни монолози, и комбинацията е сполучлива. Реализмът е плашещ. Вагнер залага на психологизиране, което едва ли Нетфликс са успели да възпроизведат, така че ще пропусна сериала. Аня ми е разбираема, симпатична и напълно несъвършена отначало докрай. С нетърпение чакам превод и на продължението “Живи хора”, макар там нещата значително да загрубяват според читателите.
Москва и Русия умират от непознат и нелечим грипен вирус. Лекарствата не помагат, ваксина няма. Сергей и Аня, руснаци от младата високоплатена технологична класа с къща в предградията, се оказват в бягство на път през загиваща Русия заедно с още 9 души към къщичка в средата на все по-митично изглеждащо езеро във вечно замръзналата Карелия, където да се укрият от заразата.
Яна Вагнер умело нагнетява атмосферата през гледната точка на Аня. Спътниците си имат подмолна история от миналото или пък са полуслучайни и не особено допадащи си познати. Шок, страх, адреналин, неизбежно себеразкриване откъм най-неприятните човешки страни, титатнични усилия да оцелеят психически и на моменти физически съпътстват всяка страница. Действието е преплетено с много вътрешни монолози, и комбинацията е сполучлива. Реализмът е плашещ. Вагнер залага на психологизиране, което едва ли Нетфликс са успели да възпроизведат, така че ще пропусна сериала. Аня ми е разбираема, симпатична и напълно несъвършена отначало докрай. С нетърпение чакам превод и на продължението “Живи хора”, макар там нещата значително да загрубяват според читателите.
January 12, 2021
Tai tiesiog šito laiko knyga, nepaisant, kad surašyta beveik prieš dešimtmetį. Atmosfera prisunkusi tokio realistiškumo, net jei ir yra sukurta, išgalvota. Ir jei ne šitas laikmetis, greičiausiai, kad aš jos ir nebūčiau skaičiusi, dar gi greičiausiai ir nebūčiau jautusi malonumo ją skaityti. Bet dabar, dabar man šiaip jau žiauriai patiko.
Kas šioje istorijoje buvo gerai: visų pirma, kartojuosi - tas tikroviškumas, ne tik kalbant apie realią pandemijos grėsmę, bet apskritai; aš tikrai pasakojime mačiau Rusiją, tą šiuolaikinę Rusiją - nei sudėtą į šuns dienas, nei išliaupsintą, išpuikintą savo didingumu, mačiau ją na tokią - vidutinių, nei varguolių, nei oligarchų, tiesiog dvimpirmo amžiaus žmonių Rusiją. Gal net gi primenančią Lietuvą - su savo sodų bendrijomis, pakrypūsiais kaimeliūkščiais ir su miestiečiais, gyvenančiais moderniuose kotedžuose. Kitas aspektas - tas veikėjų bendravimas, charakteriai ir vėl - tokie tipiniai rusiški: mergos nesutaria, nuolat dėl kažko konkuruoja, kaprizinasi, be priežasties ėda viena kitą; vyrai, kitaip nei moterys - vienas kitam broliai, na ir kas be ko jie mano, kad visiems sprendimams vainikuoti reikia stikliuko. Įsijaučiau, ką galiu pasakyt. O tas turbūt - gerai.
Kas šioje istorijoje buvo ne taip jau gerai: toks po pusės knygos atsiradęs monotoniškumas, nors nuotykių prigalvota daug, bet ratas kartojasi: nutinka kažkas labai blogo, imama įsivaizduoti patį blogiausią, bet viskas išsirpendžia kuo šauniausiai. Ir vėl iš naujo - kas nors blogo, tada...
Ir šiaip ta knyga tokia blitz, na kaip ir faina, patiko, bet vat antros knygos dalies skaityti nesigundau - kažkaip gana, nuojauta kužda, kad perskaičius dar tų pačių šauniai išsisprendžiančių blogumų - jau būčiau nebe tokia patenkinta prasidėjusi su visa šia herojų pekla.
Kas šioje istorijoje buvo gerai: visų pirma, kartojuosi - tas tikroviškumas, ne tik kalbant apie realią pandemijos grėsmę, bet apskritai; aš tikrai pasakojime mačiau Rusiją, tą šiuolaikinę Rusiją - nei sudėtą į šuns dienas, nei išliaupsintą, išpuikintą savo didingumu, mačiau ją na tokią - vidutinių, nei varguolių, nei oligarchų, tiesiog dvimpirmo amžiaus žmonių Rusiją. Gal net gi primenančią Lietuvą - su savo sodų bendrijomis, pakrypūsiais kaimeliūkščiais ir su miestiečiais, gyvenančiais moderniuose kotedžuose. Kitas aspektas - tas veikėjų bendravimas, charakteriai ir vėl - tokie tipiniai rusiški: mergos nesutaria, nuolat dėl kažko konkuruoja, kaprizinasi, be priežasties ėda viena kitą; vyrai, kitaip nei moterys - vienas kitam broliai, na ir kas be ko jie mano, kad visiems sprendimams vainikuoti reikia stikliuko. Įsijaučiau, ką galiu pasakyt. O tas turbūt - gerai.
Kas šioje istorijoje buvo ne taip jau gerai: toks po pusės knygos atsiradęs monotoniškumas, nors nuotykių prigalvota daug, bet ratas kartojasi: nutinka kažkas labai blogo, imama įsivaizduoti patį blogiausią, bet viskas išsirpendžia kuo šauniausiai. Ir vėl iš naujo - kas nors blogo, tada...
Ir šiaip ta knyga tokia blitz, na kaip ir faina, patiko, bet vat antros knygos dalies skaityti nesigundau - kažkaip gana, nuojauta kužda, kad perskaičius dar tų pačių šauniai išsisprendžiančių blogumų - jau būčiau nebe tokia patenkinta prasidėjusi su visa šia herojų pekla.
October 21, 2020
Probably the best thriller nowadays. Lieliska grāmata ! Sen nebiju lasījis grāmatu ar tādu aizrautību, kad lapaspuse dzen lapaspusi, kad saprāts liek grāmatu nolikt un nedaudz atpūtināt prātu, bet otra smadzeņu puslode tomēr skubina lasīt tālāk. Svētdienas pēcpusdienā domāju, vai pabeigšu grāmatu pirmdien. Izdevās , pirmdien plkst 00:30. :)
Apokaliptisks trilleris, kurš varētu notikt arī šodien. Ļoti liela līdzība ar patreizējiem notikumiem pasaulē saistībā ar Covid. Taču grāmatā ir stāsts par ļoti lipīgu un letālu gripai līdzīgu vīrusu. Saslimušie mirst dažu dienu laikā, inficēšanās risks ļoti liels. Kāda ģimene pieMaskavā saistībā ar infekcijas strauju izplatīšanos doties uz vasaras mājiņu Krievijas ziemeļos Karēlijā pie Vongezera. Šajā avantūriskajā braucienā viņiem piebiedrojas kaimiņu ģimene, vīratēvs un draugi un vīra pirmā sieva ar bērnu. Novācas ļoti raiba kompānija. Četrās mašīnās šī kompānija dodas tūkstošiem garā ceļā caur Krieviju. Pa ceļam var redzēt pandēmijas plašumu, kā mainās cilvēki tās iespaidā , kas kļūst par primārām vajadzībām. Pa ceļām visu laiku ir jādomā par pārtikas , degvielas rezervēm, kā arī nepārtraukti jābaidās no marodieriem. Un tu nezini, nākamais satiktais cilvēks ir inficēts/slims, vai viņš tev palīdzēs, vai centīsies tevi aplaupīt. Spriedze pastāvīga garantēta. Papildus odziņu piedod arī kompānijas iekšējās intrigas, raksturu nesaderība, bijušās un esošās sievas piespiedu komunikācija.
Lasot grāmatu, nācās arī nedaudz pastudēt Krievijas ģeogrāfiju, ar pirkstu velkot līdzi maršrutam pa Krievijas karti. Viss lieliski un patiesi nostrādāts. Ceļi, tilti, klosteri un pat benzīntanki. Viss atrodas reāli tieši tur ,kur rakstniece norādījusi. Vienīgi pārliecinoši neatradu slimnīcu Pudožā Pionieru ielā 69. Bet tā jau ir piekasīšanās sīkumiem. Citādāk ļoti reāli ticams romāns.
Varbūt nedaudz traucēja tas, ka visi notikumi aprakstīti no vienas personas skatu punkta. Varbūt gribējās vairāk redzēt arī citu personāžu iekšējo pasauli, bet tas jau būtu varbūt pat par daudz.
Protams , ka gribējās šo grāmatu salīdzināt ar nesen izlasīto "Vienpadsmitā stacija". Ideja līdzīga, bet produkts pavisam cits. Rezultāts viennozīmīgi izcilāks krievu rakstniecei. Nekavējoties iegādājos šīs grāmatas turpinājumu "Живые люди" Ru versijā. Jālasa oriģinālvalodā...
Laikam jau absoltais šī gada favorīts satura un aktualitātes ziņā. Rekomendēju visiem masku nevalkātājiem.
Citāti:
Inkubācijas periods ilgst no dažām stundām līdz vairākām dienām. Dažādiem cilvēkiem tas ir atšķirīgs, bet jebkurā gadījumā notiek ļoti ātri. Viss sākas ar drebuļiem kā parasta saaukstēšanās, lauž locītavas, sāp deniņos, taču cilvēks vēl jūtas gluži ciešami - spēj staigāt, runāt, vadīt mašīnu, bet viņš jau aplipina cilvēkus, kuriem pienāk tuvu klāt, ne visus, bet ļoti daudzus. Kad sāksies drudzis, pastaigāt viņš jau vairs nevarēs... viņš guļ vienos sviedros, dažs sāk murgot, citam sākas krampji, ir tādi, kuriem neveicas, un viņi visu laiku - vairākas dienas- paliek pie samaņas, bet pašās beigās parādās tādas asiņainas putas, un tas nozīmē ...
Vienpadsmit cilvēku divistabu medību namiņā bez ērtībām, cil;vēki, kuri, ja viņiem būtu izvēles iespēja, nemūžam nebūtu nekur devušies kopā, kuri šādā kompānijā pat atvaļinājumā nebrauktu.
Un tad es ieraudzīju sievieti. Ap galvu viņai bija lakats - pelēks, zem zoda cieši sasiets vilnas lakats - viņa gāja gar ceļu, pa kuru mēs braucām, gāja ne visai ātri, ar pūlēm brizdama pa sniega sanesām ceļmalā, un vilka ragaviņas - parastas bērnu ragaviņas ar saskrāpētām metāla sliecēm, bez atzveltnes, vilka aiz vairākkārt pārsietas rupjas auklas, un ragaviņās, abos galos neērti nokarājoties, atradās garš, melns plastmasas maiss.
-Tādos laikos kā šie ierastās morāles normas vairs nav spēkā.
-Lai gan , ticiet man, tieši šādos laikos morāles normas ir sevišķi vajadzīgas.
Jocīgi, cik daudz jauna var uzzināt par saviem tuviniekiem, kopā ar viņiem nonākot šādā situācijā...
Mums patiešām visu šo laiku ir veicies - neiedomājami, neticami veicies: sākot ar dienu, kad Serjožaaizbrauca pakaļ Irai un puisēnam un pārradās dzīvs, unn pēc tam, kad daudzgalvainais, briesmīgais vilnis jau slējās mums pāri, gatavs aprīt, bet mēs izrāvāmies, pēdējā brīdī izsprukām, atstājot tam saplosīšanai visu, kas mums mīļš un dārgs, - nākotnes plānus, sapņus, mājas, kurās mums tik ļoti patika dzīvot, un pat tuviniekus, kurus nepaspējām izglābt. Neveina no šīm ilgajām, nemierīgajām vienpadsmit dienām mums nebija nākusi lēti - katrai bija sava cena, un tagad, kad priekšā ir pēdējie divsimt kilometri, mazmazītiņš ceļa posmiņš, mums vairs nav, ar ko maksāt par savu veiksmi, jo mums vairs nav nekas atlicis - tikai mēs paši.
Apokaliptisks trilleris, kurš varētu notikt arī šodien. Ļoti liela līdzība ar patreizējiem notikumiem pasaulē saistībā ar Covid. Taču grāmatā ir stāsts par ļoti lipīgu un letālu gripai līdzīgu vīrusu. Saslimušie mirst dažu dienu laikā, inficēšanās risks ļoti liels. Kāda ģimene pieMaskavā saistībā ar infekcijas strauju izplatīšanos doties uz vasaras mājiņu Krievijas ziemeļos Karēlijā pie Vongezera. Šajā avantūriskajā braucienā viņiem piebiedrojas kaimiņu ģimene, vīratēvs un draugi un vīra pirmā sieva ar bērnu. Novācas ļoti raiba kompānija. Četrās mašīnās šī kompānija dodas tūkstošiem garā ceļā caur Krieviju. Pa ceļam var redzēt pandēmijas plašumu, kā mainās cilvēki tās iespaidā , kas kļūst par primārām vajadzībām. Pa ceļām visu laiku ir jādomā par pārtikas , degvielas rezervēm, kā arī nepārtraukti jābaidās no marodieriem. Un tu nezini, nākamais satiktais cilvēks ir inficēts/slims, vai viņš tev palīdzēs, vai centīsies tevi aplaupīt. Spriedze pastāvīga garantēta. Papildus odziņu piedod arī kompānijas iekšējās intrigas, raksturu nesaderība, bijušās un esošās sievas piespiedu komunikācija.
Lasot grāmatu, nācās arī nedaudz pastudēt Krievijas ģeogrāfiju, ar pirkstu velkot līdzi maršrutam pa Krievijas karti. Viss lieliski un patiesi nostrādāts. Ceļi, tilti, klosteri un pat benzīntanki. Viss atrodas reāli tieši tur ,kur rakstniece norādījusi. Vienīgi pārliecinoši neatradu slimnīcu Pudožā Pionieru ielā 69. Bet tā jau ir piekasīšanās sīkumiem. Citādāk ļoti reāli ticams romāns.
Varbūt nedaudz traucēja tas, ka visi notikumi aprakstīti no vienas personas skatu punkta. Varbūt gribējās vairāk redzēt arī citu personāžu iekšējo pasauli, bet tas jau būtu varbūt pat par daudz.
Protams , ka gribējās šo grāmatu salīdzināt ar nesen izlasīto "Vienpadsmitā stacija". Ideja līdzīga, bet produkts pavisam cits. Rezultāts viennozīmīgi izcilāks krievu rakstniecei. Nekavējoties iegādājos šīs grāmatas turpinājumu "Живые люди" Ru versijā. Jālasa oriģinālvalodā...
Laikam jau absoltais šī gada favorīts satura un aktualitātes ziņā. Rekomendēju visiem masku nevalkātājiem.
Citāti:
Inkubācijas periods ilgst no dažām stundām līdz vairākām dienām. Dažādiem cilvēkiem tas ir atšķirīgs, bet jebkurā gadījumā notiek ļoti ātri. Viss sākas ar drebuļiem kā parasta saaukstēšanās, lauž locītavas, sāp deniņos, taču cilvēks vēl jūtas gluži ciešami - spēj staigāt, runāt, vadīt mašīnu, bet viņš jau aplipina cilvēkus, kuriem pienāk tuvu klāt, ne visus, bet ļoti daudzus. Kad sāksies drudzis, pastaigāt viņš jau vairs nevarēs... viņš guļ vienos sviedros, dažs sāk murgot, citam sākas krampji, ir tādi, kuriem neveicas, un viņi visu laiku - vairākas dienas- paliek pie samaņas, bet pašās beigās parādās tādas asiņainas putas, un tas nozīmē ...
Vienpadsmit cilvēku divistabu medību namiņā bez ērtībām, cil;vēki, kuri, ja viņiem būtu izvēles iespēja, nemūžam nebūtu nekur devušies kopā, kuri šādā kompānijā pat atvaļinājumā nebrauktu.
Un tad es ieraudzīju sievieti. Ap galvu viņai bija lakats - pelēks, zem zoda cieši sasiets vilnas lakats - viņa gāja gar ceļu, pa kuru mēs braucām, gāja ne visai ātri, ar pūlēm brizdama pa sniega sanesām ceļmalā, un vilka ragaviņas - parastas bērnu ragaviņas ar saskrāpētām metāla sliecēm, bez atzveltnes, vilka aiz vairākkārt pārsietas rupjas auklas, un ragaviņās, abos galos neērti nokarājoties, atradās garš, melns plastmasas maiss.
-Tādos laikos kā šie ierastās morāles normas vairs nav spēkā.
-Lai gan , ticiet man, tieši šādos laikos morāles normas ir sevišķi vajadzīgas.
Jocīgi, cik daudz jauna var uzzināt par saviem tuviniekiem, kopā ar viņiem nonākot šādā situācijā...
Mums patiešām visu šo laiku ir veicies - neiedomājami, neticami veicies: sākot ar dienu, kad Serjožaaizbrauca pakaļ Irai un puisēnam un pārradās dzīvs, unn pēc tam, kad daudzgalvainais, briesmīgais vilnis jau slējās mums pāri, gatavs aprīt, bet mēs izrāvāmies, pēdējā brīdī izsprukām, atstājot tam saplosīšanai visu, kas mums mīļš un dārgs, - nākotnes plānus, sapņus, mājas, kurās mums tik ļoti patika dzīvot, un pat tuviniekus, kurus nepaspējām izglābt. Neveina no šīm ilgajām, nemierīgajām vienpadsmit dienām mums nebija nākusi lēti - katrai bija sava cena, un tagad, kad priekšā ir pēdējie divsimt kilometri, mazmazītiņš ceļa posmiņš, mums vairs nav, ar ko maksāt par savu veiksmi, jo mums vairs nav nekas atlicis - tikai mēs paši.
November 14, 2021
“TO THE LAKE” written by Yana Vagner was inspired by a flu epidemic in Moscow. A bestselling novel in Russia, it has now appeared in a dozen languages, and has been adapted into a popular Netflix TV series.
- When a virulent flu epidemic sweeps through Moscow, killing hundreds of thousands of inhabitants, Anya and her husband Sergei decide to flee to a lake in the far north of Russia. Eleven people, three cars, one destination and a race to survive. But will they make it?
With the obvious similarities to our recent Covid pandemic but written many years earlier, “To the Lake” is a look into the psychological effects of when an epidemic begins to wipe out the majority of the population and survival becomes the base instinct.
Narrated entirely by Anya, this allowed the reader to hear her innermost thoughts and determination to keep her close family safe from infection. Not just this necessity but her emotions regarding her husband’s first wife and child, who Sergei won’t allow to be left behind are a believable and genuine side story, that has a huge bearing on the survival trip to the lake.
You really tap into the minds of the characters and their often selfish actions, when the feral instincts to individually survive kicks in. Humans can be very cruel and dangerously unpredictable and it’s these actions that make this dystopian thriller tense and unputdownable. Although this is a very relatable novel (due to our recent scare of infection, mask wearing, stock piling and social distancing etc) this thriller takes it to another level, where inhabitants in small villages are entirely wiped out and you literally cannot trust any stranger you encounter on your survival type pilgrimage.
Slow but psychologically intense with the right amount of possible unforeseen anxiety in every chapter, this book would suit the YA audience just as well as older readers. Don’t expect a gore fest or flu infected zombies but a well written and thought out journey to safety and a look into how the mind works when fatally threatened.
I’m pleased I read “To the Lake” after our pandemic was at its peak, knowing we as a nation were a lot more civilised, even if toilet rolls were the main focus of stockpiling!
A thrilling, tense and believable story set in the heart of freezing Russia.
#ToTheLake - 4 stars
- When a virulent flu epidemic sweeps through Moscow, killing hundreds of thousands of inhabitants, Anya and her husband Sergei decide to flee to a lake in the far north of Russia. Eleven people, three cars, one destination and a race to survive. But will they make it?
With the obvious similarities to our recent Covid pandemic but written many years earlier, “To the Lake” is a look into the psychological effects of when an epidemic begins to wipe out the majority of the population and survival becomes the base instinct.
Narrated entirely by Anya, this allowed the reader to hear her innermost thoughts and determination to keep her close family safe from infection. Not just this necessity but her emotions regarding her husband’s first wife and child, who Sergei won’t allow to be left behind are a believable and genuine side story, that has a huge bearing on the survival trip to the lake.
You really tap into the minds of the characters and their often selfish actions, when the feral instincts to individually survive kicks in. Humans can be very cruel and dangerously unpredictable and it’s these actions that make this dystopian thriller tense and unputdownable. Although this is a very relatable novel (due to our recent scare of infection, mask wearing, stock piling and social distancing etc) this thriller takes it to another level, where inhabitants in small villages are entirely wiped out and you literally cannot trust any stranger you encounter on your survival type pilgrimage.
Slow but psychologically intense with the right amount of possible unforeseen anxiety in every chapter, this book would suit the YA audience just as well as older readers. Don’t expect a gore fest or flu infected zombies but a well written and thought out journey to safety and a look into how the mind works when fatally threatened.
I’m pleased I read “To the Lake” after our pandemic was at its peak, knowing we as a nation were a lot more civilised, even if toilet rolls were the main focus of stockpiling!
A thrilling, tense and believable story set in the heart of freezing Russia.
#ToTheLake - 4 stars
March 10, 2019
Šią knygą jau laaabai senai planavau perskaityti.. Ir nežinau kodėl vis atidėliodavau. Bet kuomet ją perskaičiau - supratau, kodėl ji daugeliui taip patiko.
Istorija prasideda viename iš Pamaskvio rajonų. Ten gyvenančius Anią ir Seriožą pasiekia siaubinga žinia - Maskvoje kilo mirtino gripo epidemija. Ji plinta tiesiog žaibišku greičiu.. Miestas yra uždaromas. Liaujiasi veikti internetas, telefono linijos bei dingsta elektra.
Serioža ir Ania nusprendžia, jog viską reikia palikti ir bėgti kuo toliau nuo mirtino užkrato..
Pora nusprendžia vykti į Rusijos šiaurę, prie Vongo ežero.
Kartu vyksta jų sūnus bei Seriožos tėvas. Netikėtai jų kompaniją papildo menkai pažįstami kaimynai, bei Seriožos draugai. Slapta Serioža pasiima ir savo buvusią žmoną su sūnumi.
Ši keista "šeimynėlė" keliomis mašinomis leidžiasi į nieko gero nežadančią kelionę.. Ar jiems pavyks išgyventi? Ir kokie išbandymai jų laukia?
Viską sužinosite perskaitę šią knygą.
Visų pirma, bent man pasirodė labai įdomi tokia apokalipsinė tema. Kiek menu, nieko panašaus iki šios knygos nebuvau skaičiusi, tad man buvo be galo įdomu.
Labai įtraukiantis bei įtaigus siužetas. Nenuspėjami įvykiai.
Vietomis skaičiau net užgniaužusi kvapą. Buvo baisu įsivaizduoti save jų vietoje..
Kiekviena kelionės valanda - tarsi žmogiškumo išbandymas.
Knygos nugarėlėje puikiai pasakyta, jog ši knyga netelpa į vieno žanro rėmus. Tai buvo ir išlikimo istorija, ir psichologinė drama.
Privertė susimąstyti ir į kai kuriuis dalykus pažvelgti šiek tiek kitaip.
Jau nekantrauju, kuomet imsiuosi antrosios dalies 🤩
Istorija prasideda viename iš Pamaskvio rajonų. Ten gyvenančius Anią ir Seriožą pasiekia siaubinga žinia - Maskvoje kilo mirtino gripo epidemija. Ji plinta tiesiog žaibišku greičiu.. Miestas yra uždaromas. Liaujiasi veikti internetas, telefono linijos bei dingsta elektra.
Serioža ir Ania nusprendžia, jog viską reikia palikti ir bėgti kuo toliau nuo mirtino užkrato..
Pora nusprendžia vykti į Rusijos šiaurę, prie Vongo ežero.
Kartu vyksta jų sūnus bei Seriožos tėvas. Netikėtai jų kompaniją papildo menkai pažįstami kaimynai, bei Seriožos draugai. Slapta Serioža pasiima ir savo buvusią žmoną su sūnumi.
Ši keista "šeimynėlė" keliomis mašinomis leidžiasi į nieko gero nežadančią kelionę.. Ar jiems pavyks išgyventi? Ir kokie išbandymai jų laukia?
Viską sužinosite perskaitę šią knygą.
Visų pirma, bent man pasirodė labai įdomi tokia apokalipsinė tema. Kiek menu, nieko panašaus iki šios knygos nebuvau skaičiusi, tad man buvo be galo įdomu.
Labai įtraukiantis bei įtaigus siužetas. Nenuspėjami įvykiai.
Vietomis skaičiau net užgniaužusi kvapą. Buvo baisu įsivaizduoti save jų vietoje..
Kiekviena kelionės valanda - tarsi žmogiškumo išbandymas.
Knygos nugarėlėje puikiai pasakyta, jog ši knyga netelpa į vieno žanro rėmus. Tai buvo ir išlikimo istorija, ir psichologinė drama.
Privertė susimąstyti ir į kai kuriuis dalykus pažvelgti šiek tiek kitaip.
Jau nekantrauju, kuomet imsiuosi antrosios dalies 🤩
May 25, 2020
Epidemija, noras išgyventi ir išlikti sveikam - ar gali būti kažkas aktualiau šiomis dienomis?
Janos Vagner knyga "Vongo ežeras" kaip niekada aktuali šiandien. Tai istorija apie žmones, nuo gripo epidemijos bėgančius prie Vongo ežero, kad ten galėtų pasislėpti ir išgyventi. Autorės žodžiais tariant - "Tai pasaulio pabaigos istorija, padedanti pagalvoti apie patį gyvenimą". Tai knyga apie tai, kaip paprasti žmonės elgiasi katastrofos salygomis, kai yra dvi užduotys - išgyventi ir išlikti žmogumi. Ir tikrai neaišku, kuri šių užduočių sunkesnė.
Tai romanas - kelionė, kurios metu pagrindiniai herojai priversti priimti sprendimus, kad išgyventų. Kiekvienas jų - geras žmogus, bet būtent tų sprendimų dėka jie priversti pažinti vienas kitą ir save iš naujo ir ne visada tas pažinimas bus iš pačios geriausios pusės.
Iki pat kūrinio pabaigos neaišku, ar keliaujantiems pavyks pasiekti savo tikslą ir jeigu pavyks, ar tai padarys visi. Romanas užburia nuolatiniu veiksmu ir tuo, kaip autorė moka išlaikyti įtampą. Vienas geriausių mano skaitytų tokio tipo kūrinių. Netrukus imsiu antrą jo dalį "Likę gyvi".
Be jokios abejonės penki iš penkių.
Rekomenduoju visiems, mėgstantiems įtempto siužeto knygas.
Janos Vagner knyga "Vongo ežeras" kaip niekada aktuali šiandien. Tai istorija apie žmones, nuo gripo epidemijos bėgančius prie Vongo ežero, kad ten galėtų pasislėpti ir išgyventi. Autorės žodžiais tariant - "Tai pasaulio pabaigos istorija, padedanti pagalvoti apie patį gyvenimą". Tai knyga apie tai, kaip paprasti žmonės elgiasi katastrofos salygomis, kai yra dvi užduotys - išgyventi ir išlikti žmogumi. Ir tikrai neaišku, kuri šių užduočių sunkesnė.
Tai romanas - kelionė, kurios metu pagrindiniai herojai priversti priimti sprendimus, kad išgyventų. Kiekvienas jų - geras žmogus, bet būtent tų sprendimų dėka jie priversti pažinti vienas kitą ir save iš naujo ir ne visada tas pažinimas bus iš pačios geriausios pusės.
Iki pat kūrinio pabaigos neaišku, ar keliaujantiems pavyks pasiekti savo tikslą ir jeigu pavyks, ar tai padarys visi. Romanas užburia nuolatiniu veiksmu ir tuo, kaip autorė moka išlaikyti įtampą. Vienas geriausių mano skaitytų tokio tipo kūrinių. Netrukus imsiu antrą jo dalį "Likę gyvi".
Be jokios abejonės penki iš penkių.
Rekomenduoju visiems, mėgstantiems įtempto siužeto knygas.
March 24, 2020
Ilgi turēju šo grāmatu "must read" sarakstā, bet atturējos lasīt, jo baidījos, ka tā būs fantastika par vakcīnas izgudrošanu un pasaules izglābšanu. Ai, kā es kļūdījos. Vakcīnas nav. Tāpat kā tūlīt vairs nebūs pasaules, ko glābt. Par ko pārvēršas civēks, kad ar pilnu jaudu darbojas visi izdzīvošanas instinkti, un vienīgais, kas ir svarīgi - izglābt savu ģimeni?
Es apbrīnoju autori par tik izcilu psiholoģiskās puses atainojumu. Katrs varonis šķita tik pazīstams, tik kaut kur redzēts un uz grāmatas beigām arī tuvs. Varbūt tāpēc, ka šoreiz tie ir krievi, nevis mums tik tālie amerikāņi?
Man reti izdodas tik ļoti iedzīvoties stāstā un pieķerties grāmatas tēliem. Bet šoreiz man teju likās, ka es pati sēžu vienā no mašīnām, kas dziļā Krievijas ziemā mēro tālu un smagu izdzīvošanas ceļu uz vienīgo vietu, kur vēl ir palikusi cerība.
Es apbrīnoju autori par tik izcilu psiholoģiskās puses atainojumu. Katrs varonis šķita tik pazīstams, tik kaut kur redzēts un uz grāmatas beigām arī tuvs. Varbūt tāpēc, ka šoreiz tie ir krievi, nevis mums tik tālie amerikāņi?
Man reti izdodas tik ļoti iedzīvoties stāstā un pieķerties grāmatas tēliem. Bet šoreiz man teju likās, ka es pati sēžu vienā no mašīnām, kas dziļā Krievijas ziemā mēro tālu un smagu izdzīvošanas ceļu uz vienīgo vietu, kur vēl ir palikusi cerība.
August 20, 2015
An outbreak of a flu-like deadly virus engulfs Moscow, all of Russia, and the whole world. As usual, the authorities' response is slugglish, and when the scale of the disaster becomes obvious, it is too late. Anya, the narrator, heads off towards a remote lake (the eponymous Vongozero) on the Finnish border, where the family has a small house; she is accompanied by a motley crew of relatives and friends and some piggy-backers, including a dog.
As disaster novels go, this one is quite solid: it reads well, it's well-paced, it's plot-based enough, a rarity in Russian literature; it's well-written (with perhaps a touch of narcissism in overlong sentences; also, there were a couple of ticks that I found excruciating, such as the high frequency of the word "прихлебывать" [sip/slurp], but this is certainly just my idiosyncratic response). It is also remarkably different from most disaster novels and movies, and the reason for that is quite simple. Most disaster narratives are men's narratives par excellence, from World War Z to the über-example of all disaster tales, Andy Weir's The Martian, which more or less follows the logic and narrative structure of a washing machine manual. Vongozero, on the other hand, is quintessentially a woman's tale, so much so that sometimes it borders on the ridiculous (as a friend put it, "showdowns with one's husband's ex inside a burning tank"). I kind of hated the narrator; she is manipulative, insincere, insecure, jealous, selfish, superstitious and vain. Even her introvert tendencies, which I share and as a rule find endearing in people, somehow grated on my nerves. (Ditto her smoking: I usually don't find smoking in books objectionable, but here for some reason I did.) I realize this probably says more about me as a reader than about Vagner as a writer, or even about Anya as the narrator; but for personal reasons I was paying additional attention to the text, and I find it fair to record my feelings.
Vongozero was translated into a number of European languages, and I kept asking myself, how would a foreign reader perceive it? With disaster tales, national boundaries are quickly blurred; since it is not very easy to predict what exactly could happen and how, realistic constraints do not interfere with the picture. However, one thing stood out for me: the story of Vongozero unfolds in an extremely patriarchal world. Sure, disasters (in real life and in fiction) tend to throw people back into the fold of some of their most archaic archetypes; men become hunters, women become guardians of the hearth; but in this case, Anya's world had been extremely patriarchal before disaster struck. This is not even a thing; the women of the novel never reflect on this sudden change in their roles and functions, because no change occurred. I find this disturbing (though probably true of the social stratum described by Vagner, middle-class affluent urbanites in Russia's large cities), and I'm pretty sure this will be noticed, at least unconsciously, by readers in more civilized countries.
All in all, this was a disturbing read, and for more reasons than the author had intended. Which is probably for the best in a disaster story. Cautiously recommended.
As disaster novels go, this one is quite solid: it reads well, it's well-paced, it's plot-based enough, a rarity in Russian literature; it's well-written (with perhaps a touch of narcissism in overlong sentences; also, there were a couple of ticks that I found excruciating, such as the high frequency of the word "прихлебывать" [sip/slurp], but this is certainly just my idiosyncratic response). It is also remarkably different from most disaster novels and movies, and the reason for that is quite simple. Most disaster narratives are men's narratives par excellence, from World War Z to the über-example of all disaster tales, Andy Weir's The Martian, which more or less follows the logic and narrative structure of a washing machine manual. Vongozero, on the other hand, is quintessentially a woman's tale, so much so that sometimes it borders on the ridiculous (as a friend put it, "showdowns with one's husband's ex inside a burning tank"). I kind of hated the narrator; she is manipulative, insincere, insecure, jealous, selfish, superstitious and vain. Even her introvert tendencies, which I share and as a rule find endearing in people, somehow grated on my nerves. (Ditto her smoking: I usually don't find smoking in books objectionable, but here for some reason I did.) I realize this probably says more about me as a reader than about Vagner as a writer, or even about Anya as the narrator; but for personal reasons I was paying additional attention to the text, and I find it fair to record my feelings.
Vongozero was translated into a number of European languages, and I kept asking myself, how would a foreign reader perceive it? With disaster tales, national boundaries are quickly blurred; since it is not very easy to predict what exactly could happen and how, realistic constraints do not interfere with the picture. However, one thing stood out for me: the story of Vongozero unfolds in an extremely patriarchal world. Sure, disasters (in real life and in fiction) tend to throw people back into the fold of some of their most archaic archetypes; men become hunters, women become guardians of the hearth; but in this case, Anya's world had been extremely patriarchal before disaster struck. This is not even a thing; the women of the novel never reflect on this sudden change in their roles and functions, because no change occurred. I find this disturbing (though probably true of the social stratum described by Vagner, middle-class affluent urbanites in Russia's large cities), and I'm pretty sure this will be noticed, at least unconsciously, by readers in more civilized countries.
All in all, this was a disturbing read, and for more reasons than the author had intended. Which is probably for the best in a disaster story. Cautiously recommended.
January 12, 2021
3,5/5
Sunku vertinti knygą, kurioje tokia žanrų samplaika: ir katastrofų romanas, ir trileris, ir psichologinis, ir fantastinis... Tuo labiau, kad tai pirma autorės knyga.
Viena aišku – autorė turi puikią vaizduotę, yra įdomi pasakotoja, pakankamai valdo stilių ir kalbą, tad galima toliau tikėtis gerų jos kūrinių.
Man nepatinka knygos (ir filmai), kur blogose situacijose įvyksta vos ne stebuklingi išsigelbėjimai; gyvenime (dažnai) būna kitaip – labiau galioja Merfio dėsniai. Suprantu, kad autoriui suderinti „nėra to blogo, kas neišeitų į gera“ ir „jei kas nors gali nepasisekti, būtinai nepasiseks“ su savo vaizduote ir knygos tikslu, visad nelengva. Nebuvo lengva ir Janai Vagner, bet pirmas blynas stipriai neprisvilo.
Vertinti šią knygą galima įvairiai: nuo „kaip ji pramatė Covid pandemiją!“ iki kabinėjimosi prie loginių klaidelių. Kiekvienas skaitytojas pasirenka – tai rodo patys įvairiausi knygos vertinimai. Manasis – nuosaikus, vidutinis, nes bendras meninis lygis – žemokas. Ir, švelniai sakant, truputį per ilga knyga.
Sunku vertinti knygą, kurioje tokia žanrų samplaika: ir katastrofų romanas, ir trileris, ir psichologinis, ir fantastinis... Tuo labiau, kad tai pirma autorės knyga.
Viena aišku – autorė turi puikią vaizduotę, yra įdomi pasakotoja, pakankamai valdo stilių ir kalbą, tad galima toliau tikėtis gerų jos kūrinių.
Man nepatinka knygos (ir filmai), kur blogose situacijose įvyksta vos ne stebuklingi išsigelbėjimai; gyvenime (dažnai) būna kitaip – labiau galioja Merfio dėsniai. Suprantu, kad autoriui suderinti „nėra to blogo, kas neišeitų į gera“ ir „jei kas nors gali nepasisekti, būtinai nepasiseks“ su savo vaizduote ir knygos tikslu, visad nelengva. Nebuvo lengva ir Janai Vagner, bet pirmas blynas stipriai neprisvilo.
Vertinti šią knygą galima įvairiai: nuo „kaip ji pramatė Covid pandemiją!“ iki kabinėjimosi prie loginių klaidelių. Kiekvienas skaitytojas pasirenka – tai rodo patys įvairiausi knygos vertinimai. Manasis – nuosaikus, vidutinis, nes bendras meninis lygis – žemokas. Ir, švelniai sakant, truputį per ilga knyga.
May 1, 2018
Negaliu skaityt. Ji prabudo, jautė, kad šalia nieko nėra, bet vis tiek ištiesė ranką, pačiupinėjo pagalvę. Pagalvė buvo neįduobta. Ašaros bėgo upeliais ir tekėjo per skruostus į ausis. O, kaip ji jo pasiilgo. O šuo už lango, o ji - be striukės, o kaip jis jai tą striukę apvilktų, tada nuvilktų, tada paklotų, tada... ir t.t.
Gal apokaliptinis siužetas ir įdomus būtų, bet aš neturiu tiek kantrybės iki jo prisikasti.
Gal apokaliptinis siužetas ir įdomus būtų, bet aš neturiu tiek kantrybės iki jo prisikasti.
August 21, 2020
The coronavirus pandemic has taken the world by storm, leaving many to stay at home. Books centered on epidemics are finding a new life through the health crisis. In this book we face the worst-case scenario possible in pandemic. The wave of infection lightning fast expands from the capital to all over the country.
Characters are complex and realistic. The story are drawn to psychological aspect like how human will act at life and death situation but less focused on the journey.
Characters are complex and realistic. The story are drawn to psychological aspect like how human will act at life and death situation but less focused on the journey.
April 1, 2017
Pabeidzu naktī un nebija spēka neko rakstīt. Kā pēc smaga brauciena, jo romāns atstāj ļoti reālistisku iespaidu. Varoņu nav, tikai labāki un sliktāki cilvēki. Izmisīga skriešanās ar nāvi. Tikai Aņa pārlieku kaitināja dažās vietās, bet ko zinām kā mēs katrs domātu tādā spriedzē.
October 2, 2014
Благодаря этой книге, я теперь испытываю навязчивую потребность купить соль. И спички. И консервы (свободный шкаф на кухне), а сегодня я увидела очередь на заправке и прямо похолодела от ужаса.
Яна Вагнер пишет вроде бы одну из сотен ничем не примечательных книг, но есть та редкая способность рассказчика, когда ты ему веришь. Очевидно, что все не умерли, за окном никто не мародерствует и вообще все чудесно, но небольшая книга убедительно и твердо ведет свой рассказ о людях, оказавшихся вместе перед лицом катастрофы и о том, как вообще не сойти с ума от ужаса и от ревности (и не закатывать милые женскому сердцу истерики).
История об Ане, ее муже Сереже и всех-всех-всех постепенно обрастает дополнительными персонажами, которые во многом почти уже фольклорные для русской литературы и просто втиснуты в реалии 21 века (а я и не против). Тягучее повествование, потому что не отпускает, катится и скользит по мерзлой колее, впереди которой неизвестно что (и Вонгозеро только начало пути, конечно же).
Не отнесу к категории mustread, но очень бодро и очень неплохо для женской прозы и для рассказа про катастрофы на территории России.
Яна Вагнер пишет вроде бы одну из сотен ничем не примечательных книг, но есть та редкая способность рассказчика, когда ты ему веришь. Очевидно, что все не умерли, за окном никто не мародерствует и вообще все чудесно, но небольшая книга убедительно и твердо ведет свой рассказ о людях, оказавшихся вместе перед лицом катастрофы и о том, как вообще не сойти с ума от ужаса и от ревности (и не закатывать милые женскому сердцу истерики).
История об Ане, ее муже Сереже и всех-всех-всех постепенно обрастает дополнительными персонажами, которые во многом почти уже фольклорные для русской литературы и просто втиснуты в реалии 21 века (а я и не против). Тягучее повествование, потому что не отпускает, катится и скользит по мерзлой колее, впереди которой неизвестно что (и Вонгозеро только начало пути, конечно же).
Не отнесу к категории mustread, но очень бодро и очень неплохо для женской прозы и для рассказа про катастрофы на территории России.
August 16, 2020
Read in Lithuanian.
What Russians are good at, is writing sci-fi.
At first, it seems like a roadbook like many other (The Road), but it has something - the story makes you hold your breath. Characters are complex, broken, can't stand each other. The world is harsh, unwelcoming, and dangerous. It was deeply psychological to read how all of them dealt with the crisis. Some of the - fantastic (Grandpa).
The main protagonist, a simple woman, who has a son, a husband, a life she left behind. There were moments I would have done way different decisions, but somehow I managed to like her. The inner strength she had was very strong, her will to live, survive, and protect her family astonishing.
I liked this one a lot. Will look forward to read anything by this author again. Good job.
What Russians are good at, is writing sci-fi.
At first, it seems like a roadbook like many other (The Road), but it has something - the story makes you hold your breath. Characters are complex, broken, can't stand each other. The world is harsh, unwelcoming, and dangerous. It was deeply psychological to read how all of them dealt with the crisis. Some of the - fantastic (Grandpa).
The main protagonist, a simple woman, who has a son, a husband, a life she left behind. There were moments I would have done way different decisions, but somehow I managed to like her. The inner strength she had was very strong, her will to live, survive, and protect her family astonishing.
I liked this one a lot. Will look forward to read anything by this author again. Good job.
February 11, 2017
Nezinu, kāpēc šo grāmatu lasīju tik ilgi, jo būtībā tas ir izdzīvošanas trilleris. Varbūt tādēļ, ka man patika lasīt braucot trolejbusā un iztēloties, ka tāpat kā galvenā varone atrodos siltā mašīnā, bet aiz loga ir sniegs un mīnus grādi (un trolejbusam pakaļ dzenas ar gripu slimi, pustraki cilvēki). Ritms gan ir gana lēns, un 400 lappuses mēs braucam gandrīz divas nedēļas.
Šī būs viena no retajām grāmatām, kur galvenā varone man krita uz nerviem ar katru lappusi aizvien vairāk. Vispār neteiktu, ka autore būtu laba cilvēku tēlu veidotāja - visi bija diezgan vienpusēji vai arī galvenās varones skatījums bija tāds "plakans". Man izteikti krita uz nerviem visi tie uzsvērtie bābiešu gājieni, izmisīgā ķeršanās vecim sterbelē. Var jau būt, ka krieviešu vidū tā ir ierasts, bet man šķiet, ka mūsu temperamenta un audzināšanas sievietes izturētos citādāk.
Kopumā, protams, grāmata bija diezgan aizraujoša, nedaudz biedējoša, bet nezinu, vai gribēšu lasīt turpinājumu, kas jau būs izdzīvošana slēgtā vidē uz ezera salas ar visiem tiem nesimpātiskajiem personāžiem.
Šī būs viena no retajām grāmatām, kur galvenā varone man krita uz nerviem ar katru lappusi aizvien vairāk. Vispār neteiktu, ka autore būtu laba cilvēku tēlu veidotāja - visi bija diezgan vienpusēji vai arī galvenās varones skatījums bija tāds "plakans". Man izteikti krita uz nerviem visi tie uzsvērtie bābiešu gājieni, izmisīgā ķeršanās vecim sterbelē. Var jau būt, ka krieviešu vidū tā ir ierasts, bet man šķiet, ka mūsu temperamenta un audzināšanas sievietes izturētos citādāk.
Kopumā, protams, grāmata bija diezgan aizraujoša, nedaudz biedējoša, bet nezinu, vai gribēšu lasīt turpinājumu, kas jau būs izdzīvošana slēgtā vidē uz ezera salas ar visiem tiem nesimpātiskajiem personāžiem.
April 4, 2020
Kad nu viens darbiņš ("Vienpadsmitā stacija") ir beigts, tad nākamais ("Vongezers") jau tiek steigts, jo apkārt esošais un no visiem stūriem uzglūnošais vīrusainais fons, kā izskatās, vēl uz kādu laiku būs aktuāls, nu vismaz ierobežojošo norādījumu ziņā.
"Vongezers" ir tiešām patīkams pārsteigums.
Vīrusa izraisīta pandēmija IR, turklāt vēl īpaši neganta "Nāves pļāvēja".
Trillera cienīgi momenti IR, tāds sava veida "road thriller", jo pamatā viss ir kustībā pa Krievijas ceļiem un neceļiem uz ziemeļiem, uz Karēliju, uz domājamo glābiņvietu.
Tēlu psiholoģiskās spriedzes attīstība arī IR, vēl pie tam tā, ka visas maskas krīt un katra vispatiesākā būtība visiem nu ir kā uz delnas. To labāk izprast un izdzīvot caur sevi palīdz tas, ka darbība notiek mums daudzmaz zināmajā kaimiņvalstī Krievijā un ar krieviem - tas noteikti ir liels pluss. Man vismaz noteikti, jo pirms diviem gadiem pabiju krieviski/somiskajā Karēlijā un krievu mentalitātei raksturīgais arī ir zināms.
"Vongezers" ir tiešām patīkams pārsteigums.
Vīrusa izraisīta pandēmija IR, turklāt vēl īpaši neganta "Nāves pļāvēja".
Trillera cienīgi momenti IR, tāds sava veida "road thriller", jo pamatā viss ir kustībā pa Krievijas ceļiem un neceļiem uz ziemeļiem, uz Karēliju, uz domājamo glābiņvietu.
Tēlu psiholoģiskās spriedzes attīstība arī IR, vēl pie tam tā, ka visas maskas krīt un katra vispatiesākā būtība visiem nu ir kā uz delnas. To labāk izprast un izdzīvot caur sevi palīdz tas, ka darbība notiek mums daudzmaz zināmajā kaimiņvalstī Krievijā un ar krieviem - tas noteikti ir liels pluss. Man vismaz noteikti, jo pirms diviem gadiem pabiju krieviski/somiskajā Karēlijā un krievu mentalitātei raksturīgais arī ir zināms.
May 12, 2022
Няма спор, настудувах се докато четях тази книга. Нито топлото майското слънце, нито фактът, че бях гледала сериала и знаех какво все пак ме очаква, не успяха да намалят смразяващото чувство на всепоглъщащ студ,както и това характерно усещане за необятната северна пустош и свързаната с него безнадеждност, самота и обреченост.
Интересно, само преди някакви си 4-5 години щях да погледна на тази история по напълно различен, по-дистанциран начин - като на някаква екзотична антиутопия, като на нещо, което не е възможно да се случи, като на страшна приказка за възрастни.
Но сега, в постковидната епоха всичко отеква по друг начин. Вече си помъдрял, вече си разбрал, че зарът на съдбата ти е предопределил да живееш във времената, когато страшните приказки стават реалност...
Четох тази страшна приказка за възрастни бавно и мъчително, подобно на бавното и мъчително пътуване на героите през затрупаните снежни пътища на Русия, бягайки от умиращата от неизвестен смъртоносен вирус Москва към митичното северно езеро и към къщичката на илюзорното си спасение. Героите са на пръв поглед странна група от хора, свързани от общата цел - да оцелеят в разпадащия се цивилизован свят, да запазят своя живот и този на децата си, да избягат от подивелите мародери, крадящи храна и убиващи без жалост за туба с гориво или за приличен автомобил, и надхитрят вируса и смъртта, дебнеща в ветровитите снежни полета. Дали успяват.....?
Хипнотично интересна книга...но по един ужасяващо реалистичен начин. Препоръчвам я на любителите на антиутопии. Няма да останат разочаровани.
Интересно, само преди някакви си 4-5 години щях да погледна на тази история по напълно различен, по-дистанциран начин - като на някаква екзотична антиутопия, като на нещо, което не е възможно да се случи, като на страшна приказка за възрастни.
Но сега, в постковидната епоха всичко отеква по друг начин. Вече си помъдрял, вече си разбрал, че зарът на съдбата ти е предопределил да живееш във времената, когато страшните приказки стават реалност...
Четох тази страшна приказка за възрастни бавно и мъчително, подобно на бавното и мъчително пътуване на героите през затрупаните снежни пътища на Русия, бягайки от умиращата от неизвестен смъртоносен вирус Москва към митичното северно езеро и към къщичката на илюзорното си спасение. Героите са на пръв поглед странна група от хора, свързани от общата цел - да оцелеят в разпадащия се цивилизован свят, да запазят своя живот и този на децата си, да избягат от подивелите мародери, крадящи храна и убиващи без жалост за туба с гориво или за приличен автомобил, и надхитрят вируса и смъртта, дебнеща в ветровитите снежни полета. Дали успяват.....?
Хипнотично интересна книга...но по един ужасяващо реалистичен начин. Препоръчвам я на любителите на антиутопии. Няма да останат разочаровани.
August 1, 2022
Към езерото, към безопасността: http://knigolandia.info/book-review/k...
Младо семейство живее спокойно в покрайнините на Москва – построили са си къщата мечта и са избягали от задуха на мегаполиса. Новината, че градът е карантиниран, предизвиква тревога, но не и паника, този опасен вирус все пак ще бъде победен, нали? До момента, в който се оказва, че няма и че властта внезапно е изчезнала – а градът е набрал гной, която ще се пръсне във всички посоки със страшна сила след изчезването на преградите около му. Семейството е подтикнато да бяга от бащата на мъжа, който има опит в оцеляването, а с тях поемат и техните богаташи съседи – внезапно животът им се свежда до намиране на бензин, избягване на градове, препятствия и засади по пътя, и движение все на север и на север, където в едно езеро ги очаква наглед безопасна вила, в която да се укрият от мародерите и болните.
Издателство "Лабиринт"
http://knigolandia.info/book-review/k...
Младо семейство живее спокойно в покрайнините на Москва – построили са си къщата мечта и са избягали от задуха на мегаполиса. Новината, че градът е карантиниран, предизвиква тревога, но не и паника, този опасен вирус все пак ще бъде победен, нали? До момента, в който се оказва, че няма и че властта внезапно е изчезнала – а градът е набрал гной, която ще се пръсне във всички посоки със страшна сила след изчезването на преградите около му. Семейството е подтикнато да бяга от бащата на мъжа, който има опит в оцеляването, а с тях поемат и техните богаташи съседи – внезапно животът им се свежда до намиране на бензин, избягване на градове, препятствия и засади по пътя, и движение все на север и на север, където в едно езеро ги очаква наглед безопасна вила, в която да се укрият от мародерите и болните.
Издателство "Лабиринт"
http://knigolandia.info/book-review/k...
July 7, 2021
Pasaules gals, kura darbība, pārmaiņas pēc, norisinās Krievijā. Tīri labi lasīsījās.
November 4, 2023
Grāmata lasās vienā elpas vilcienā. Liek aizdomāties par to, kā es pati rīkotos krīzes situācijās. Kā pārkāptu sev pāri un kas būtu tās lietas, ko es ziedotu, lai es un mani tuvie būtu drošībā. Cilvēks ir egoistisks dzīvnieks un krīzē attiecīgi arī rīkojas.
June 21, 2024
Grāmata, kura jūnijā man acu priekšā uzbūra aukstas ziemas ainas. Mazliet drūmi, bet tajā pašā laikā interesanti. Varoņi ļoti cilvēciski, tādi, kādi būtu mēs šādos apstākļos.
November 25, 2020
Несмотря на то, что я любитель книг и фильмов про эпидемии и концы света (да да, даже в условиях 2020!) , эта история мне никак... один снег, дорога и нытьё избалованной тетки, которая, к тому же, курит как паровоз... ее история словно сфотографирована iPhone с фильтром «портрет»: все остальные персонажи на ее заднем фоне очень размыты... досталось только бывшей жене Серёжи, но и ее характер изложен в искривлённом ��стеричном восприятии ревнивой женщины. Но даже в таком изложении бывшая жена Ира вызывает у меня больше интереса и симпатии чем основная героиня. В ней больше смелости и стержня. Позабавило, что к своей машине у героини больше чувств чем к людям вокруг неё и сыну мужа... даже не сделала попытки сблизиться с ним. Просто какое-то безразличие, даже в том, что она его называет «мальчик», а не по имени... В течение всей истории хотелось больше риска, угроз и сложных ситуаций. А тут: застряли машины, бензин закончился, но всегда кто то появляется как по взмаху волшебной палочки, чтобы всех спасти... ну и и никто не погиб, что тоже странно для такого жанра 🤪 в книгах про конец света всегда есть драма. А в этой книге только снег и женские истерики...
October 21, 2020
У Яны Вагнер талант копаться в человеческом психологизме и это прекрасно. В романе "Вонгозеро" поднимаются вопросы о том, что делают с обычными, хорошими людьми катастрофические обстоятельства. Ведь мы все считаем себя хорошими людьми, да? А ведь когда идет гонка за выживание, далеко не каждый поможет незнакомому человеку. Да что там "поможет" - есть варианты и пострашнее... Короче, очень хороший роман, хоть и начало было читать страшновато, учитывая нынешнюю ситуацию с коронавирусом.
April 4, 2020
"Vongo ežeras" kelis metus pragulėjo nejudintas namų lentynoje ir jei ne korona virusas tikriausiai gulėtų dar kelis. Tiesą sakant nieko labai gero iš šios knygos nesitikėjau ir buvau maloniai nustebintas.
Kažkaip galvojau, kad knyga bus apie žmonių aplinkybių uždarytų kartu ankštoje trobelėje santykių aiškinimąsi, o epidemija tebus tik fonas. Suklydau. Santykių aiškinimosi aišku buvo, nes į vieną būrį suvesti žmonės, kurie paprastai net atostogų nevažiuotu kartu. Knyga apie kelionę per ligos nusiaubtą Rusiją, kurioje po truputi atsiskleidžia katastrofos mastas. Atsiskleidžia po truputį - nuo sudegusio namo pakelėje iki ištuštėjusių kaimų ir miestų vaizdų, iš sutiktų žmonių - sužvėrėjusių ir dar nepraradusių žmogiškumo - pasakojimų.
Yra ir antra knygos dalis - ta jau tikrai bus apie gyvenimą trobelėj.
Rekomenduoju visiems, kas dar neskaitė - korona virusas palyginti su šia knyga atrodo nebaisus :)
Kažkaip galvojau, kad knyga bus apie žmonių aplinkybių uždarytų kartu ankštoje trobelėje santykių aiškinimąsi, o epidemija tebus tik fonas. Suklydau. Santykių aiškinimosi aišku buvo, nes į vieną būrį suvesti žmonės, kurie paprastai net atostogų nevažiuotu kartu. Knyga apie kelionę per ligos nusiaubtą Rusiją, kurioje po truputi atsiskleidžia katastrofos mastas. Atsiskleidžia po truputį - nuo sudegusio namo pakelėje iki ištuštėjusių kaimų ir miestų vaizdų, iš sutiktų žmonių - sužvėrėjusių ir dar nepraradusių žmogiškumo - pasakojimų.
Yra ir antra knygos dalis - ta jau tikrai bus apie gyvenimą trobelėj.
Rekomenduoju visiems, kas dar neskaitė - korona virusas palyginti su šia knyga atrodo nebaisus :)
September 9, 2017
I came across this book when reading an article about books in translation and as I always feel that I don't read enough of those, I was interested. When I found out that this was an apocalyptic scenario, I was really excited because I rarely get science fiction in translation, this made it a "must have right now" book and I'm so glad I read this.
Anya is fleeing suburban Moscow with her husband Sergey, son Mishka and father in law, along with the neighbors (Lenny, Martina & little Dasha) she dislikes from across the lane and finally, Sergey's ex-wife Ira and son Anton. To add to the pack, some friends of Sergey also show up to add to Anya's list of "People you'd least like to be left with at the end of the civilised world". And to top things off, Anya's grieving the loss of her loved ones who couldn't get out of quarantined Moscow and have succumbed to the deadly virus.
While reading, I always wanted to know what was next and if the group would make it to their destination or how many would be lost along the way. The states of societal breakdown and disorder they encountered as they went along were well done and so were the ethical contrasts within the group on what should be done given any situation. Even when I didn't agree with everyone, I completely understood where they were coming from, so it was a good exercise in thinking about where I'd fall in a similar circumstance. I loved that.
I admit to finding all the women in the group annoying at one time or another with their pettiness and whinging but then it occurred to me that it probably is just how some people would act given the situation and how very short a time they'd all been thrown into it. So though irritating, it felt true. Anya, in particular tended to be angry when she wasn't consulted in major decisions but she wasn't actively participating in most of the work, so I couldn't care as much that she was left out. I felt that I'd have empathized with the women more if they exercised more agency and activity and less lip service. They all seemed perfectly willing to leave the hard work to the men while they indulged in what I can only describe as "Princess" moments. I did my fair share of eye-rolling because of this but I still cared about everyone. As to the ending, it was a bit abrupt but still satisfying in its own way as the reader's been on tenterhooks wondering if the group would make it but as there's a sequel, there's more to the story to come.
I've found out that the second book is out already so here's hoping the translation is being worked on as I type because I very much want to know what happens next for the group. Recommended.
Anya is fleeing suburban Moscow with her husband Sergey, son Mishka and father in law, along with the neighbors (Lenny, Martina & little Dasha) she dislikes from across the lane and finally, Sergey's ex-wife Ira and son Anton. To add to the pack, some friends of Sergey also show up to add to Anya's list of "People you'd least like to be left with at the end of the civilised world". And to top things off, Anya's grieving the loss of her loved ones who couldn't get out of quarantined Moscow and have succumbed to the deadly virus.
While reading, I always wanted to know what was next and if the group would make it to their destination or how many would be lost along the way. The states of societal breakdown and disorder they encountered as they went along were well done and so were the ethical contrasts within the group on what should be done given any situation. Even when I didn't agree with everyone, I completely understood where they were coming from, so it was a good exercise in thinking about where I'd fall in a similar circumstance. I loved that.
I admit to finding all the women in the group annoying at one time or another with their pettiness and whinging but then it occurred to me that it probably is just how some people would act given the situation and how very short a time they'd all been thrown into it. So though irritating, it felt true. Anya, in particular tended to be angry when she wasn't consulted in major decisions but she wasn't actively participating in most of the work, so I couldn't care as much that she was left out. I felt that I'd have empathized with the women more if they exercised more agency and activity and less lip service. They all seemed perfectly willing to leave the hard work to the men while they indulged in what I can only describe as "Princess" moments. I did my fair share of eye-rolling because of this but I still cared about everyone. As to the ending, it was a bit abrupt but still satisfying in its own way as the reader's been on tenterhooks wondering if the group would make it but as there's a sequel, there's more to the story to come.
I've found out that the second book is out already so here's hoping the translation is being worked on as I type because I very much want to know what happens next for the group. Recommended.
February 6, 2017
Saņēmu pavisam ne to, ko biju gaidījusi. Nopirku Vongezeru, jo sižeta apraksts mani aizsauca Holivudiskajās filmās par pasaules galu. Nav jau tā, ka tas būtu mans iecienītākais žanrs, vienkārši likās forši kaut ko tādu palasīt tagad.
Sāku lasīt, notikumi tiešām strauji uzņēma apgriezienus, tepat un tūliņ arī mani ieraus līdzi epidēmijā. Atjēdzos kādā 100+ lpp., ka neesmu atrāvusies no pie sliekšņa stāvošajām briesmām. Ekspektācijas bija visai šaušalīgas - slepkavības, pašnāvības, sajukšana prātā, kādi tik potenciālie scenāriju man neiešāvās prātā. Bet līdzko sākas kustība prom no slimības epicentra, arī grāmatas ritējums kļuva mierīgāks (ar atsevišķiem sižetiskiem šķēršļiem, lai lasītājs neaizmirst, ka slimība tepat vien ir), un autore pievērsās galveno varoņu emocionālās pasaules šķetināšanai.
Un man patika. Vīra iepriekšējā sieva nebūs nekāda draudzene, kaut būsiet palikušas divas vien uz šīs pasaules... Gļēvuli apjausma par draudošām briesmām vien nepadarīs par drosminieku. Tādi mēs, cilvēki, sarežģīti zvirbulēni.
Bez ierunām mans mīļākais varonis - Suns.
Sāku lasīt, notikumi tiešām strauji uzņēma apgriezienus, tepat un tūliņ arī mani ieraus līdzi epidēmijā. Atjēdzos kādā 100+ lpp., ka neesmu atrāvusies no pie sliekšņa stāvošajām briesmām. Ekspektācijas bija visai šaušalīgas - slepkavības, pašnāvības, sajukšana prātā, kādi tik potenciālie scenāriju man neiešāvās prātā. Bet līdzko sākas kustība prom no slimības epicentra, arī grāmatas ritējums kļuva mierīgāks (ar atsevišķiem sižetiskiem šķēršļiem, lai lasītājs neaizmirst, ka slimība tepat vien ir), un autore pievērsās galveno varoņu emocionālās pasaules šķetināšanai.
Un man patika. Vīra iepriekšējā sieva nebūs nekāda draudzene, kaut būsiet palikušas divas vien uz šīs pasaules... Gļēvuli apjausma par draudošām briesmām vien nepadarīs par drosminieku. Tādi mēs, cilvēki, sarežģīti zvirbulēni.
Bez ierunām mans mīļākais varonis - Suns.
July 12, 2022
Moje celokupne utiske možete pročitati na blogu Knjiga za dušu:
https://knjigazadusu.wordpress.com/20...
Mooožda će zvučati malo pretenciozno, ali mene je roman idejno uveliko podsetio na Pekićevo Besnilo. U uslovima epidemije, gde se u početku vlada strah i opšta panika zbog same bolesti, u daljem toku isplivavaju iz dubine ljudske duše najveći strahovi i najgore osobine, a pojedinci jedni drugima postaju najgori neprijatelji. Virus je poslužio samo kao inicijalna kapisla za buđenje ljudske iskonske prirode – preživljavanje po svaku cenu i gubitak svih moralnih kompasa. Stoga, zaključio bih da je u romanu ’’Ka jezeru’’ virusna pandemija u drugom planu, a poslužila samo kao podloga dočaravanje ljudskog ponašanja u uslovima egzistencijalne ugroženosti.
Ocena: 4.5⭐
https://knjigazadusu.wordpress.com/20...
Mooožda će zvučati malo pretenciozno, ali mene je roman idejno uveliko podsetio na Pekićevo Besnilo. U uslovima epidemije, gde se u početku vlada strah i opšta panika zbog same bolesti, u daljem toku isplivavaju iz dubine ljudske duše najveći strahovi i najgore osobine, a pojedinci jedni drugima postaju najgori neprijatelji. Virus je poslužio samo kao inicijalna kapisla za buđenje ljudske iskonske prirode – preživljavanje po svaku cenu i gubitak svih moralnih kompasa. Stoga, zaključio bih da je u romanu ’’Ka jezeru’’ virusna pandemija u drugom planu, a poslužila samo kao podloga dočaravanje ljudskog ponašanja u uslovima egzistencijalne ugroženosti.
Ocena: 4.5⭐
August 2, 2019
Daug žadantis siužetas,skaitytojú pagyros,o man vis tik pasirodė labai silpna ir neišpildė lúkesčiú. Nekalbant apie tai,kad siužetas laaaabai ištęstas ir įvykiai besikartojantys labai panašūs..iš tiesú labai laukiau pabaigos,nes erzino tas gumos tempimas. Be to pagal nominacijas tikrai tikėjausi,kad bus daugiau kalbama ta gripo tema ar aplamai apie visà apokalipsės ištiktà visuomenę,bet.. nesakau,kad visiškai bloga ši knyga,ne..bet mano nuomone verta vos 3/5, o tikrai tikėjausi stipraus 4. P.S. O pabaiga.. tiesiog niekinė! Toks jausmas,kaip apgautas esi,riedi,riedi lyg ir su įtampa,lauki finalo pabaigoje ir jo nėra
Displaying 1 - 30 of 339 reviews