Norakstītie

by Ilga Raščevska

Valdone ir mazs pagastiņš uz novadu robežas. Un dzīve te rit līdzīgi kā jebkurā citā vietā Latvijā. Romānā atklājas četru ģimeņu likteņi. Mūžīgā pabalstu diedelētāja Māra, viņas vīrs černobilietis Aldis un bērni Egmārs un Uldis – tie Mārai no pirmā vīra. Uz kopīgu pasēdēšanu pie glāzītes vienmēr gatavie kaimiņi – Guntis un viņa kādreiz tik piemīlīgā un čadīgā rudmate Sofija. Dievs vien zina, ko pa to laiku dara viņu bērni Reinis, Andris un mazā Madariņa. Zenta un viņas vīrs tālbraucējs šoferis Visvaldis gan no tiem dzērājiem turas pa gabalu. Viņi savam vienīgajam dēlam Zigmundam gatavi nopirkt un sagādāt itin visu. Juris un Elza izaudzinājuši divas meitas un pastarīti Oskaru, kam iepatikusies smukā Karīna – bet visiem taču zināms, kāda bijusi viņas māte! Tik dažādas dzīves kā slikti satīti dzijas kamoli, – saņerkstījušās, sapinušās, kožu saēstas; neko lāga no tādiem vairs nenoaudīsi.
Taču reizēm kaut kas izjauc ikdienas ritmu. Negaidīti notikumi kā upē iekritis koks, nobremzē un atsviež atpakaļ straumes plūdumu, un visa draza, ko upe mierīgi būtu aiznesusi uz jūru, sakrājas un paliek turpat, pašu krastā. Un tikai tad ieraugām, cik pārsteidzoši daudz ir vienkārši izmestā, noliegtā un nesakārtotā tajā, ko sauc par dzīvi. Varbūt kaut ko vēl var savākt, izvērtēt vai saglābt. Kamēr nav par vēlu...

416 pages, Hardcover

First published January 1, 2016

Reviews

[Kristīne · Rating 4 out of 5]

Ja nav ticības grāmatas varoņiem, iesaku 15 min pasēdēt autoostā - visa, reālā Latvija kā uz delnas.

Visu cieņu autorei par tēmas pacelšanu. Tāds izvērstāks un skarbāks "Es esmu šeit". Daži stāsta pavedieni gan aizgāja mazliet par tālu, un arī alkoholiķu un citu dzīves pabērnu vārdos pārāk ātri un pārāk viegli nāca nožēla un vēlme mainīties - diez vai cilvēki sev tik viegli atzīst savas kļūdas vai savu nespēju (to es pēc personīgās pieredzes, jo šādu cilvēku apkārt ļoooti daudz).
Ļoti labs romāns, ja uznāk luste pagruzīties - un pēc tam ļoti ātri savākties un mobilizēt sevi dzīvei.

[Lauma Gurgone · Rating 4 out of 5]

Tik drūmi, ka sāc novērtēt to, kāda dzīve un iespējas tiek dotas tev. Kā ir ar tiem, kuriem jau saknē no bērna kājas tiek atņemts viss labais un pats galvenais - cerības? Mēs diemžēl nepiedzimstam ar vienādām iespējām un būt laimīgam ne vienmēr ir viegli.

[Elīna Jurberga · Rating 4 out of 5]

Šī pavisam noteikti ir grāmata ar intensīvu garšu un tikpat intensīvu pēcgaršu. Tā neatlaiž vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas .. Iespējams šī nav literāri skaistākā un poētiskākā grāmata, arī par vieglu atpūtu to ir grūti nosaukt, taču tā pavisam noteikti ir ļoti cilvēciska un svarīga.

vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...

[Sintija Buhanovska · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kas paņem savā varā un nelaiž vaļā. Stāsts varētu būt par daudziem, kuri mums dzīvo apkārt, un autores valoda darbu dara vēl reālāku, un brīžiem šķiet, ka noklausāmies kaimiņu ģimenes strīdu. Ļoti skarbs, bet spēcīgs darbs. To gribas pamest un nelaist sevī, bet to nav iespējams izdarīt.

[Ints Brunenieks · Rating 5 out of 5]

Savdabīgi strukturēta grāmata, bet iemeslu iespējams izpradt tikai beigās. Sižets izklāstīts no vairāku varoņu aspekta. katra nodaļa nosaukta kāda varoņa vai varoņu vārdā. Grāmatas sižets notiek kād nelielā Latvijas pagastā, kuru pat reāli nevar atrast kartē. Grāmatas pirmajā nodaļā pat īsti nav saprotams galvenais varonis. Pamatā tiek atspoguļota pagasta cilvēku ikdiena, darbi, sadzīve un izklaides. darbi ir parastie lauku darbi, sadzīve ir strīdi un kautiņi, izklaide ir alkohols un baļļuki. Iespējams, ka vairumam nav pat priekšstata par šo mūsu sabiedrības daļu.
Otrajā nodaļā notikumi jau izplešas uz Rīgu un citām Latvijas pilsētām, pamazām jau nojaušam galvenos varoņus un sākam arī reāli viņiem just līdzi.
Kopumā diezgan smaga, psiholoģiski smaga grāmata, brīžiem pat gribējās likt nost. Grāmata, kur pozitīvie tēli sabrūk un no negatīviem tēliem rodas varoņi. Nevis tie , kuri izglābj valsti un tautas, bet tie, kuri mums nepieciešami ikdienā, kuri ir pat vairāk kā draugi.
Bet tomēr pat nosacīti laimīgās beigas atstāj rūgtenu pēcgaršu. Bet izlasīt noteikti vajag.

Citāti:
Sieviete ir tā , kas nosaka gaisotni mājās. Ne tikai gaisotni, bet arī bērnu psiholoģisko veselību.

Jo cilvēki cits citu ilgāk pazīst, jo labāk zina, kā var sāpīgāk iedzelt.

Ja nav ne dzīves, ne sadzīves, tad lai vismaz ir uzdzīve!

Ir brīži, kad , lai izdzīvotu, laiks mērāms stundās, minūtēs, pat sekundēs. Un tad tiek dota atelpa, mums atvēlē dienas, mēnešus, mums atļauj saņemties, pārdomāt, atkal dzīvot, sapņot un just. Izlabot labojamo, sasniegt vēlamo... Dzīve nav nepārtraukta laika tecējums, tā sastāv no mirkļiem, izvēlēm, krustcelēm... No ceļabiedriem, ar kuriem iet īsāku vai garāku ceļa gabaliņu... Kā mēs izmantojam šo likteņa dāvanu - laiku? Kā un kam?

Pilsētas sabiedriskais transports. Skaļrunī tiek nosauktas pieturas. Ja mums dzīvē kāds tā pateiktu: nākamā pietura - tikšanās, nākamā - zaudējums, nākamā - mirkļa laime, nākamajā - uzticies, nākamajā - padomā ... Cik vienkārši būtu dzīvot! Pieturā "Tikšanās" mēs meklētu kāda acis, nevis vienkārši truli sēdētu, nevis raktos sevī vai urdītu, mēs uzsmaidītu Cilvēkam, jo vabūt tieši šis... Mēs ieklausītos vārdos un meklētu to jēgu, nebvis veinkārši laistu gar ausīm svešus un mums tobrīd nevajadzīgus tekstus.

Cilvēkam vajag prieku. Pat ne to lielo - svētku prieku, kad tu tiec sumināts un novērtēts, kad tev nes ziedus un saka komplimentus. Vajag ikdienas sajūtas - prieku, ka atkal ir jauna diena, ka tu satiksi cilvēkus, ar kuriem tev ir interesanti, ka iesi un darīsi to, kas tev patīk, ka būs acis, kas meklēs tavu skatienu, vienalga - vīrieša vai bērna. Kā lai dzīvo, ja tā visa nav?

Saruna ir tikai tad, kad tu cilvēkam atklāj kādu daļiņu no sevis . Saruna ir tikai tad, kad klausies otrā un mēģini viņu saprast, pat uzminēt vārdos nepasacīto, kad drīksti pārjautāt un zini, ka netiksi atgrūsts vai izsmiets.

Tad varbūt tomēr taisnība ir teorijai, ka katram mums dzīvē ir sava sūtība: kaut vai vienkārši būt īstajā vietā un īstajā laikā - tieši tajā brīdī, kad kādam, varbūt pat pilnīgi svešam cilvēkam mēs esam vajadzīgi? Kas to zina...

[Kaspars · Rating 4 out of 5]

Tēma laba, interesanta un svarīga. Līdz ar to, žetons autorei par tēmas pacelšanu.

Par pašu grāmatu - uzrakstīta interesanti (būšu atklāts - grāmata ievilka), vienlaikus izpildījuma trūkumi atņēma vienu zvaigzni, tāpēc ir tikai četras zvaigznes. Kas man nepatika? Pirmkārt, samērā līdzīgie vārdi un daudzie tēli. Brīžiem bija grūti izsekot kurš tēls ir ar kuru kopā, un kuri bērni ir kuram pārim. Diemžēl tēlu līdzīgie vārdi nepadarīja izsekošanu vieglāku. Otrkārt, grāmatas II un III daļa - manuprāt, bija tāda pārlieku salkana un klišejiska. Salīdzinot ar grāmatas I daļu tās likās arī samērā vājas. Tāpat noteikti atzīmi pavilka uz leju tas "happy end" stila nobeigums. Treškārt, autore, manuprāt, varēja izveidot epilogu, kurā norādītu, kā dzīve turpinājās vairākiem varoņiem (Oskaram, Ziģim, Uldim, arī bāriņtiesas vadītājai), kuri kaut kādā brīdī atgāja malā.

Kopumā - grāmata, kura noteikti ir interesanta un būtu jāizlasa (lai saprastu, ka šādi cilvēki ir mums apkārt, un ka varbūt ir nepieciešams viņus atbalstīt).

[Kristiāna K. · Rating 4 out of 5]

Ieliku četras zvaigznītes, jo darbs ir aktuāls un brīnišķīgi, patiesi un skarbi uzrakstīts, tikai grāmata kaut kur ap pēdējo trešdaļu, manuprāt, kļuva pārlieku sentimentāla, līdz ar to zuda ticamība - pārāk daudz vāvuļojošu, stilistiski klišejisku iekšējo monologu, pārāk daudz pēkšņu pozitīvu pārmaiņu tik salauztos varoņos, arī darba izskaņai es tomēr nenoticēju. Ja jau tik ļoti vajadzēja optimistiskas beigas un atstāt cerības par to, ka dzīve var mainīties, to varēja izstrādāt oriģinālāk, kaut mazāk uzspēlēti un bez patosa.
Tomēr kopumā gribu teikt, ka latviešu literatūrā tieši šādu darbu trūkst - par "nepareizajiem", salauztajiem jauniešiem un cilvēkiem, kuri jau paaudzēs pārdzīvo disfunkcionālu ģimeņu likteņus. Liels paldies autorei, kas ir centusies atvērt acis mūsu pusaklajai, nosodošajai un truli vienaldzīgajai sabiedrības daļai, lai parādītu, ka dzīvē viss nebūt nav tik vienkārši un viennozīmīgi.

[Kristīne · Rating 5 out of 5]

Kamols sēž kaklā un nelaiž vaļā.
Tas laikam ir tas izslavētais latviešu (V.D.) "veiksmes stāsts"- norakstīti cilvēki, ģimenes, ciemi, novadi... Vai viņiem ir cerības kādreiz izrauties?

Latvija, kādu to redz sociālais darbinieks:
"Pelēkā vakarā pelēkās ielās pelēks lietus līst,
pelēkā alā zem pelēka akmens- kāpēc gan nenolīst?
Pazust no visa pelēkā miglā, pelēkā dūmakā ietīties,
Pārstāt domāt, cerēt, sapņot, pēc tevis ilgoties!"

Iesaku izlasīt! Grāmata, kas uzspridzina prātu.

[Arta · Rating 4 out of 5]

Tik smagi un drūmi, man sāka trūkt gaisa, ko elpot, kamēr lasīju. Smagi un drūmi no vienaldzības, no tās briesmīgās “slimības”, kas saēd cilvēku no iekšas un āras.

[Sandra Rubene · Rating 5 out of 5]

Lasot grāmatu, ilgi svārstījos starp 4 un 5 zvaigznēm. Grāmatas saturs un nobeigums lika tomēr izšķirties par 5 zvaigžņu vērtējumu. grāmata, kuru vajadzētu izlasīt ikvienam, lai redzētu, kas notiek ārpus Tava burbuļa.

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 3 out of 5]

Vispār es pēdējās desmitgadēs ar latviešu autoriem esmu uz 'jūs', jo nepanešu viņu rakstības stilu (manuprāt, nenormāla liekvārdība, cenšanās, lai būtu skaisti un vēlme katru cilvēka rīcību/darbību paskaidrot), Ikstenas "Mātes piens" bija ļooti patīkams izņēmums (savukārt "Klavierkoncerts" unn "Meitarstiķis" citām autorēm - nebaudāmi). Bet es jau esmu tik veca, ka varu teikt, ka manā jaunībā zāle bija zaļāka un autori rakstīja sakarīgāk.

"Norakstītie" man atgādināja kaut kādā veidā Egilu Lukjanski (lai gan lasījusi es viņu kopš dziļas jaunības neesmu) - raits sižets + domugraudi (kas jaunībā ļoti iet pie sirds). Šis gabals man tiešām lasījās ļoti labi, nebija liekvārdības, bet prātuļojumiem, ja vēlējās, varēja skriet pāri pa diagonāli. Man patika (nezinu kā to nosaukt), ka viss teksts ir sadalīts pa grāmatu varoņiem, sižets turpinās no viņu skata punkta. Priekš attēlotās vides gan jātzīst, ka varonu iekšējie monologi / pārspriedumi par dzīvi man likās par inteliģentu, bet lasīt varēja. Patika autores labsirdīgā/cilvēcīga attieksme pret saviem varoņiem.

Grāmata sadalīta it kā 3 lielās daļās un, jātzīst, ja autore būtu apstājusies pie pirmās daļas (nu labi, + 2.daļa), es teiktu, ka darbs ir pat ļoti izdevies. Vienkārši otrajā un trešajā daļā aizgāja par daudz sižeta līniju un trešās daļas happy and man bija par salkanu.

Kā debijas darbs ir tiešām ok. Bet man nez' kādēļ šķiet, ka tas arī paliks vienīgais (varbūt tam tā arī jāpaliek), jo autore ir rakstījusi par lietām, ko no dzīves (lasi - darba) pieredzes ir līdz kaulam izkodusi (brīžiem lasot bija par dokumentālisma sajūta). Nezinu, vai cita tēma tā sanāktu.

[Ligita · Rating 3 out of 5]

Tēma laba. Kopumā pārdzīvoju, visvairāk jutu līdzi Karīnai. Tātad ideja laba, bet izpildījums so so. Pārāk maz mākslinieciskā. Pārāk daudz tēlu, turklāt ar līdzīgiem vārdiem - Aldis, Valdis, Uldis, Visvaldis un Zenta, Zinta, Dzintra, Antra utt. Brīžiem grūti izsekot tik daudziem personāžiem, tie sāk jukt. Par laimi pieķēros dažiem un tomēr tiku līdzi. Kopumā es liktu 3,5. Patika, bet ar minētajiem iebildumiem.

[Madara Stade · Rating 4 out of 5]

Vērtīga un vajadzīga grāmata par smagām bet ļoti reālām tēmām.
Ikdienā ērtāk ir par to nedomāt, izlikties, ka tik smagi nemaz nevar būt. Tāpēc šis gabals noteikti nav priekš tiem, kas grib lasīt lai "atslēgtos".
Tikai neievērtēju moralizējošās atkāpes – doma bija ļoti labi saprotama arī bez tām.

[Ego..te · Rating 4 out of 5]

Atgādinā kādreiz lasītās Kosteņeckas un Dripes grāmatas, vismaz aizskarto tēmu ziņā. Vienīgas, kas traucēja -vecišķā valoda un didaktiskais tonis.

[Jolis · Rating 4 out of 5]

Mēs katrs pazīstam šīs grāmatas varoņus. Laikam tāpēc jau romāns arī tā "pavelk". Jā, ne katra miesta iedzīvotājiem dzīves ir tik dramatisma pilnas kā autore tās uzbūrusi Valdones cilvēkiem, bet ko gan mēs par šiem "sava miesta" cilvēkiem patiesībā zinām? Bieži aizejam tālāk, izliekoties, ka neko neredzējām un nopriecājoties, ka mums nu gan tā nav. Autore vismaz liek nedaudz aizdomāties par vienaldzību.

Palika iespaids, ka autore varoņiem vārdus izvēlējusies pašķirstot decembra-janvāra vārdadienas.

[Aija · Rating 4 out of 5]

Skarbi un šokējoši, pat līdz nelabumam šokējoši.
Aicinājums nenorakstīt pirms laika. Cerību himna visiem dzīves pabērniem.