Ja pulkstenis nenodos

by Māra Svīre

Gaismas un ēnas robeža vajadzīga pat laimei, tad tā ir spilgtāka. Laimes ēna dažreiz pasaka vairāk nekā laime pati. Arī cilvēka ēnas puses ļauj īsti spriest, kas par putnu viņš ir. Lai gan esam saistīti ar savu ēnu tikpat cieši kā ar ādu, kuru kopjam, ēnu turpretim ne visai ieredzam. Labākajā gadījumā - neievērojam. Gadās, tā nogulstas priekšā, un mēs bezcerīgi lūkojam pārkāpt pāri. Citreiz pašaujas aiz muguras, lai noticam, ka pazudusi. Visvairāk maldu ir bezsaules dienās, kad ēna nerādās un cilvēks jau domā, ka no tās atbrīvojies. Kāpēc gan tāda vēlēšanās? Bez ēnas mēs nespējam pastāvēt, jo tad mūsu nebūtu - tikai spokam nav ēnas. Pat dienai ir sava ēna - nakts.

Par to, kādi esam, ko gūstam un ko zaudējam, par dzīvi laikā, kas mums dots, par cilvēka dabu un mums pašiem dabā Māra Svīre šajā grāmatā dalās ar lasītāju domās un apcerēs.

190 pages, Hardcover

First published January 1, 2006

Reviews

[Elina Tola (Bookeliina) · Rating 3 out of 5]

3,5
Par cilvēku, par dabu, par cilvēka dabu. Par to, ko redzam sev apkārt un kā mēs to redzam. Ir grūti novērtēt stāstu krājumu, jo katrs ir vērtējams atsevišķi. Ir tādi, kuri nelasījās un tādi, kuri iepatikās tik ļoti, ka pat ielīmēju līmlapiņas lapu atzīmēšanai.
Un pieminēšanas vērts pavisam noteikti ir skaistais vāka noformējums un nodaļu dizains.

Pavasaris līdzinās nerātnam puisēnam! Uzmini nu, kas tādam aiz ādas!

Iedvesma līdzinās slimībai - nekad nevar zināt, kā tā ir radusies.

Nelaimīgs ir cilvēks, kurš nekad nav juties nelaimīgs.

[Malvīne S. · Rating 3 out of 5]

«Es gribu Tev būt kā maize. Ne aplūkojama pa gabalu vai apjūsmojama nepieskaroties, bet izgaršojama, izsmaržojama un baudāma. Pieminama un kārojama, ja pietrūkst kaut vienu dienu. Stipra un maiga, dienišķa un tomēr svēta, kas dod spēku dzīvot. »