Kaut arī 40 gadus nodzīvoju PSRS, sākot lasīt likās - pārspīlēts, bet tā nav, tā tiešām viss arī bija. Kad autore aizbrauca no PSRS, sākās manas skolas gaitas tieši tādos pat ideoloģiskajos žņaugos. Tikai mums, piedzimušajiem jau padomju laikā, kaut kādā ziņā bija vieglāk pieņemt to divējādo dzīvi, kā arī mēs jau neko labāku nebijām redzējuši , tikai dzirdējuši no vecākiem, cik nu viņi varēja, neriskējot, pastāstīt, kā bija dzīvot brīvā valstī. Tikai pamazām, sabrūkot PSRS, varējām uzzināt, kas īsti ar Latviju ir noticis un cik sarežģīta bijusi tās vēsture 2 okupācijās. Aiz dzelzs priekškara nebija arī nekādas info par pārējo pasauli. Autorei citādāk, viņa uz PSRS režīmu skatījās, nokļūstot vienā mirklī demokrātiskā iekārtā un kad rakstīja grāmatu, PSRS vēl bija tālu no sabrukuma.