Grāmatā esmu ceļojusi pa sievietes ķermeni, īpašu uzmanību veltot mātišķības iezīmētām teritorijām. Seksualitāte, menstruācijas, grūtniecība, dzemdības, laktācija ir dažas no tēmām, kuras esmu šķetinājusi, mēģinot nolobīt aizspriedumus, mītu uzslāņojumus un romantiskus izskaistinājumus. Atsedzot mātišķības ideoloģijas formas, esmu meklējusi nevis iedomāto vai leģitīmo, bet reālo mātišķības pieredzi, lai cik daudzpusīga un pretrunīga tā būtu. “Daiļajās mātēs” es oponēju klasiskās Rietumu filozofijas subjekta koncepcijai, kas par cilvēka “es” runā galvenokārt kā par kaut ko garīgu un nemateriālu. Esmu pārliecināta, ka ķermeņa pieredze ir neatņemama subjektivitātes daļa, tāpēc mātišķību skatu kā ne tikai garīgu, bet arī ķermenisku praksi. Mani darba instrumenti ir feministiskā teorija un mūsdienu (galvenokārt Latvijas) laikmetīgā māksla, kas savā māksliniecisko pētījumu lokā ietver ar mātišķību saistītus jautājumus. Visbeidzot, jāatzīst, ka nozīmīgu artavu grāmatas sarakstīšanai sniegusi arī mana personīgā pieredze un Latvijas sabiedrības vērojumi.
Ir vērts šo izlasīt tāpēc, lai pamanītu jaunas paradigmas esošajā lietu kārtībā, kuras ikdienā neizdodas ievērot, jo nav īsti laika par to padomāt un jo šķiet, ka tāda nu tā cilvēka daba ir, tur nekas nav maināms. Pat ja autore reizēm, šķiet, realitāti parāda no savai dienaskārtībai vairāk izdevīga skata, te ir ļoti, ļoti daudz labas informācijas, kas brīnišķīgi konsolidē sievietības pieredzes ēnas puses, taču cenšas arī reflektēt par to, kā iespējams situāciju mainīt.
Atklāti un tieši par to, ko mūsdienās nozīmē būt sievietei, mātei. Lasot reižu reizēm aizsitās elpa par kādu sen noglabātu emociju un domu... dziedinoša grāmata, ko noteikti vēl pārlasīšu. Ja es būtu šo grāmatu sastapusi tad, kad vēl biju "pilnas slodzes mamma", tad droši vien nebūtu jutusies tik vientuļa.
Mani ļoti iedvesmoja. Pati esmu māte ar zīdaini grūtā vecumposmā. Pati izjūtu sevi kā ne-tikai-māti, bet nerodu laiku tam, ko mīlu -- radošajai attīstībai. Tajā pašā laikā mammas pieredzi izjūtu kā milzīgu piepildījumu un spēka avotu. Šīs pretrunas tik spilgti atšķetinās šajā grāmatā. Spēcīgi aprakstīta patriarhālā sabiedrība, kas lasot liek izjust gan dusmas, gan savādas nepatikas tirpas, gan smieklus. Grāmata atrada mani īstajā laikā; es atradu sevi šajā grāmatā.
”Pienākumi un lomas, ko sabiedrība gaida no mātes, pēc būtības ir nesavienojami, kā galveno minot koķetēriju, mātišķību un ekonomiju”🍄 . . 📓Grāmatas vāks (lieliski pieskarties “diegiem”, kas attēlo “rētas”, ko sieviete iegūst ķermeņa transformācijā uz mātes statusu) lieliski ilustrē, ka šī nebūs vienkārši grāmata par virspusējo mātišķuma garoziņu- te sievišķība/feminisms/mātes statuss tiek preperēts pamatīgā pētnieciskā analīzē, analizējot to mākslas, kultūras, vēstures un sociālo steriotipu rakursā. Ar attēliem, pētījumiem un ideoloģijām tiek meklētas atbildes, kā mātes/ sievietes loma tiek parādīta arī mūsdienu Latvijā. Ar mulsu kautrīgumu un bailīgu plīvuru tikai mazlietiņ mākslas pasaulē tiek attēlotas tās tēmas par ko sabiedrībā pieņemts klusēt. Katrā ziņā interesanti paraudzīties uz šo tēmu caur atropoloģisku prizmu. . . 3.5⭐️
Galvenais jautājums, kas bija man pašai, kam mēģināju rast atbildi arī šajā darbā - vai mātes loma ir sociāli konstruēta? Vai es atradu atbildi? Jā un nē.
Feminisma teorētiķes un mākslas kritiķes Janas Kukaines darbs trāpīgi šķetina ar mātišķību saistītās seksualitātes, grūtniecības, dzemdību un laktācijas tēmas, cenšoties tām nolobīt aizspriedumus un romantiskus izskaistinājumus. Tajā saistoši aplūkoti arī latviešu mākslinieču-feministu darbi.
Mammu blogi, protams, ir super. Bet grāmata par mammām, mātes būšanu, mākslu un feminismu ir vēl labāk. Izlasot šo grāmatu, var gan padomāt, gan kaut ko jaunu iemācīties, gan salīdzināt ar savu pieredzi, esot mātei. Arī iepazīt Latvijas mākslas darbus, kur skarta mātes vai sievietes tēma. Lieliska grāmata, iesaku visiem!