Zvaigžņu bērni

by Rūta Skujiņa

159 pages, Paperback

Published January 1, 1992

About the author

Rūta Skujiņa (1907–1964) – dzejniece un rakstniece, dzejnieces Austras Skujiņas māsa. Pēc Austras nāves sarakstījusi romānu "Zvaigžņu bērni" (1937), kura centrālā tēla prototips ir māsa. Rūta Skujiņa rakstījusi dzeju un dzeju bērniem. Mūža nogalē sarakstījusi trīs autobiogrāfiskus darbus – prozas impresijas "Sirds dzīvo no niekiem" (1963), "Vējš svaida kaijas" (1964) un dzejoļu krājumu "Viss elpo zem saules" (1964).

Dzimusi mežsarga ģimenē.
1932. gada 3. septembris: apprecējusies ar Dailes teātra aktieri Artūru Filipsonu.
1934. gada 31. decembris: apprecējusies ar Jūliju Lāci.
1941: Jūlijs Lācis tiek represēts.
1944: Rūta Skujiņa ar meitām Māru un Lalitu devusies bēgļu gaitās uz Vāciju; dzīvojusi bēgļu nometnēs Minhenē un Fišbahā. Ugunsgrēkā Fišbahas latviešu bēgļu nometnē bojā gājuši manuskripti.
1949: oktobrī ar meitām pārcēlusies uz bēgļu nometni Dillingenā un gatavojās izceļot uz Pensilvāniju, ASV.
1949: nogalē izceļojusi uz ASV.
Mūža nogali pavadījusi vecākās meitas dzejnieces un valodnieces Lalitas Muižnieces ģimenē.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1927: pirmā publikācija – dzejolis "Uz mājām" žurnāla "Domas" 8. numurā.
1935: žurnāla "Piesaule" 9., 10. un 11. numurā publicēts pirmais īsprozas darbs "Bula laikā".

LITERĀRIE DARBI

Dzejas krājumi
1935: Kuģi. Rīga: A. Gulbis.
1947: Putni. Gincburga: Latvija.
1964: Viss elpo zem saules. Bruklina: Grāmatu Draugs.

Dzejas izlases
1994: Mīlai un dzīvībai atdota būšu. Rīga: Teātra anekdotes.
2007: Uz Dieva plaukstas. Rīga: Daugava.
2014: Zintis. Rīga: liels un mazs.

Proza
1937: Zvaigžņu bērni: romāns. Rīga: A. Gulbis, atkārtoti 1992.
1963: Sirds dzīvo no niekiem: autobiogrāfiskas prozas impresijas. Bruklina: Grāmatu Draugs.
1964: Vējš svaida kaijas: autobiogrāfiskas prozas impresijas. Bruklina: Grāmatu Draugs; atkārtoti 1994.
2007: Kuģi, kas neatgriežas. Rīga: Daugava.

Dzeja un proza bērniem
1936: Mani bērnības stāsti. Rīga: A. Gulbis.
1937: Bērnības zemē. Rīga: A. Gulbis.
1938: Mārīte. Rīga: Valters un Rapa; atkārtoti, 1994, 2012.
1939: Palaidnīgie zaķēni. Rīga: Emīlija Benjamiņa; atkārtoti 1949.
1939: Vasariņa. Rīga: Emīlija Benjamiņa.
1939: Saulainie gadi: stāsti jaunatnei. Rīga:Valters un Rapa; atkārtoti 1940, 1941.
1940: Strupastīša talcinieki. Rīga: VAPP Jaunatnes rakstu apgāds, 1991, 2015.
1943: Lāču bērni Pinkainīts un Ķepainīte. Rīga: Alfrēda Ūdra apgāds; 1934: publicēts žurnālā "Atpūta".
1947: Kas var gadīties? Eslingena: J. Kadiļa apgāds.
1947: Mani bērnības stāsti. Altgarge: Alksnis.

1938: 13. martā laikrakstā "Rīts" publicēta ziņa, Rūta Skujiņa strādā pie prozas grāmatas jaunatnei "Kāpas ēnā", kas drīzumā tiks arī izdota. Darbs ar šādu nosaukumu nav ticis izdots, iespējams, ka tas ir stāstu krājums jaunatnei "Saulainie gadi".

CITI DARBI
2003: Eju, aizeju, atskatos... Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju. Rīga: Daugava.

Atdzejojusi Korneja Čukovska pasakas, kas 1941. gadā izdotas grāmatā.

Dzeju komponējuši komponisti Leonīds Slaucītājs, Valdemārs Ozoliņš, Jānis Norvilis,

Reviews

[Signe · Rating 4 out of 5]

"..bet viņi klusēja kā pielijis vakars."
Brīnišķīgi skaistā valodā uzrakstīta grāmata.

Autore šajā īsajā, bet visnotaļ kvalitatīvajā romānā atspoguļojusi kādas talantīgas jaunietes pēdējos dzīves mēnešus. Galvenās varones Astrīdes prototips ir neviens cits kā autores māsa - dzejniece Austra Skujiņa. Arī pati Rūta ienirusi sižetā, ne kā miesīgā māsa, bet kā negaidīti uzradusies dvēseles radiniece vārdā Alita. Vēl pavīd Čaka un Sudrabkalna prototipi, un noteikti vēl vairāki, kurus vēl neesmu īsti pacentusies atkost. Ak jā, un, protams, slavenais Valdis Grēviņš, kas romānā nes Dr. Laivas vārdu.

Var just, ka autore ir ļoti pieķērusies Astrīdes tēlam - ik rindā jaušas nožēla, negriba atsvabināt viņu no dzīves. Man kā lasītājai bija ļoti interesanti vērot, kā tiks atspoguļota dzejnieces nāve, iztēlē jau dzirdēju Daugavas bangas un rudens vēja šalkoņu. Jutu aukstumu pāršalcam kaulus. Astrīde bieži tika salīdzināta ar kādu lidoni, viņas rokas tika aprakstītas kā spārni, tādēļ likās tīri loģiski, ka viņa būs putns, kas veic savu pēdējo lidojumu, neizplešot spārnus. Te nu es drusciņ aplauzos, jo Astrīde paņēma un Lieldienu nogalē pārdozēja zāles. Te tev nu bija rudens un Daugavas dramatika. Protams, nevar jau gribēt, ka Rūta Skujiņa visos sīkumos pieturēsies pie reālās dzīves notikumiem, nav jau tā nekāda Austras biogrāfija, tomēr drusku poētiskāk aprakstīta nāve man būtu vairāk gājusi pie sirds, bet tā jau ir gaumes lieta, ko tur daudz.

Pēc Astrīdes nāves agrāk tik ciešā un bohēmas apvītā draugu grupiņa pašķīrās, un romāna pēdējās divdesmit lappusēs centrā bija nevis Astrīde, bet Alita un viņas turpmākās gaitas, kas nemaz tik daudz nesaistījās ar skumšanu pēc sirdsdraudzenes, viņa praktiski netika pieminēta, ja vien neskaita garāmejošu aprakstu par to, ka Alitas istabā ir ierāmēta viņas ģīmetne. Protams, moving on ir sasodīti laba lieta, bet mazliet gribējās, lai pēdējā lappuse atstāj dedzinošu smeldzi, zaudējuma sāpes, izmisumu. Varbūt esmu traka mazohiste, bet šajā gadījumā sasodīti sāpīgas beigas liktos ļoti autentiskas.

Ja jums ir kaut kripatiņa intereses par Austru Skujiņu, jums šis romāns liksies ārkārtīgi baudāms, pat ar mazākām un lielākām novirzēm no patiesajiem notikumiem. Bet jebkurā gadījumā - darbs ir tik prasmīgi un daiļi uzrakstīts, ka neatstās vienaldzīgu.

Nākamo lasīšu Leona Brieža "Asinīs krāsotas ilgas".
Nav man vēl gana Austras Skujiņas.

[Ieva Ieva · Rating 4 out of 5]

Rūta Skujiņa, Austras Skujiņas māsa, šajā darbā ir aprakstījusi savas māsas sāpīgo aiziešanu no dzīves un Rīgas radošo jauniešu ikdienu, kad tie bez naudas dirn kafejnīcās, un sapņo par pasaules apceļošanu. Lai gan personu vārdi ir mainīti, un arī nāves apstākļi ir citi, jūtas ir patiesas un skaudras. Grāmatas valoda ir bagāta un skaista.