Jana Egle pieskaras un raksta par cilvēka dabu – kaislīgo, spēcīgo, visu varošo sievieti, parasti kaut kur esošo vīrieti, abu kaisli, dziņām un katra noslēpumiem. Instinktiem, zemapziņas dzīlēm. Stāstu varoņi ilgi dzīvo lasītāja prātā un sirdī.
būs vien jāsāk ticēt, ka arī tumsa var izgaismot cilvēku. viss, ko mēs gribam paslēpt no citiem, no kā baidāmies un par ko negribam runāt, te top izclets prožektoru gaismā. bez nosodījuma un aizvainojuma. lai ar savu dzīvi mēs paši varētu tikt galā.
Zinu, ka neesmu vienīgā, kam šī mazā, pēc taustes un skata pat mīlīgā grāmatiņa, kas it kā liekas viena vakara lasāmgabals, patiesībā izrādās smags vezums, no kura birst ārā, un nevar to visu saturēt, un kaut kas iebirst aiz zābaka un berž. Klusi, bet bez apstājas berž.
Kā jau autore pati saka - gaismā izvilktas ainas. Un tas nav nekas nezināms un unikāls - ainas no mūsu bērnības ciemiem, stāsti aiz mūsu dzīvokļu sienām, avīžu ziņu mazie ieraksti kriminālslejā. Tas viss mums apkārt ir. Diemžēl nevaru atcerēties, kurš no dižajiem rakstniekiem to ir teicis, bet šajā gadījumā ienāca prātā - rakstnieki nav stāstnieki, rakstnieki ir diženākie klausītāji. Viņi klausās, kas notiek apkārt un to pieraksta tik daiļi, ka tas kļūst par literatūru. Rakstnieki kā sava laika piereģistrētāji. Lai arī Jana Egle ir lieliska stāstniece, šoreiz grāmatu arī redzu kā piereģistrētu mūsu laika realitāti. Esam tādi, tādi ir starp mums. Man personīgi bija veselīgi ieraudzīt Cilvēku šajā ainā - cietēju vai varmāku, klusētāju vai bēgli, bet Cilvēku, dvēseli. Droši vien tas ir kāds pašaizsardzības mehānisms, kas liek man šīs reālās dzīves ainas salikt pa kastītēm, redzēt kā "tās situācijas" ar "tiem cilvēkiem". Un autorei izdevies izvilkt gaismā un parādīt, ka "tie cilvēki" ir īsti, dzīvi, ar asinīm, diemžēl reizēm ārpus ādas, bet tik un tā - sarkanām, kā manas.
Mazs, bet jaudīgs literatūras dārgums, talantīgi uzrakstīts, pastāstīts. Gaidīšu nākamo krājumu, lai jau grauž, manis vēl daudz.
Cik atsvaidzinoši lasīt latviešu darbu, kas nav par padomju laikiem, dikti liels sagurums no tā. Stāsti un latviešu darbi kopumā nav mans iemīļotākais formāts, ko lasīt, taču ne brīdi nenožēloju šo izvēli - stāsti ir koncentrēti, bez liekvārdības, un ar tādiem sižeta pavērsieniem, ka sametas grūti ap sirdi.
es nedomāju, ka man tik ļoti patiks. galvenokārt tēmu izvēlē nevar nošaut greizi, jo katrs lasītājs (ja vien nav audzis alā un nepazīst pasaules ļauno pusi) varēs identificēt vismaz vienu sev pazīstamu cilvēku kaut uz mirkli. ar šo es metu nost skepsi pret latviešu literatūru.
Beidzot, beidzot es esmu šo grāmatu godīgi izlasījis. Tā kā autori pazīstu personīgi, un uzskatu, par savu zināmā mērā, dzejā vienu no darba audzinātājām, bija bail šo grāmatu atvērt. Beidzot es esmu sapratis, kāpēc šī grāmata radījusi lasītājam dažādas sajūtas, kam sajūsmu, kam sašutumu, kam bailes. Grāmata ir par dzīvi un no dzīvēs un vēl vairāk par mums pašiem lasītājiem. Nezinu vai tāds bija autores nolūks, bet vairāk par to kas lasāms grāmatas lapusēs, paralēli lasās tevī, skaudri, dažreiz tumši, dažreiz sāpīgi. Grāmata, kas nevienu nesaudzēs. Tā nepasaudzēja arī mani.
īsā rezumējumā - pēc garās, saraustītās miega nakts lielu daļu no stāstiem neatceros. kāpēc? vai mans prāts ir izveidojis sev dabisku filtru, kas neļauj iesēsties sāpīgām parādībām, jo tā jau ir grūti, vai arī es šos stāstus lasīju pilnīgākā bezapziņā, kaut arī abi varianti ir vienlīdz iespējami, ja tu brutāli esi iekritis TUMSĀ kur gaismas klātbūtne ir jaušama tikai iluzionāri un gaisma burtiski atrodas to cilvēku, tēlu neredzamajā pasaulē...
tas arī īsumā ir viss. pēc mēneša neatcerēšos vairs nevienu stāstu. tie ir pārāk smagi, lai nestu sev līdzi.
kādas gan sāpes izcieta pati autore, rakstot šos stāstus!
Dikti, dikti drūmi. Es nevaru apgalvot, ka stāsti man nepatika vai bija slikti, taču laikam nepiemērotā laikā lasīju šo grāmatu - nebiju gatava tādām sāpēm, tādai tumsai.
Stāsti ir uzrakstīti ļoti meistarīgi, tikai 127 lappuses, 8 stāsti, bet tie uzrakstīti tik smeldzīg un īsti, ka rodas sajūta, ka te ieliktas iekšā 8 dzīves. Emocionāli piepildīti, bez liekas pompozitātes un līdz nežēlībai patiesi. Te gaismā izvilkts vistumšākais, kas mīt cilvēkā. Neizdevušās dzīves un ģimenes, nāves tuvums, citādība, vardarbība, alkohols, sāpes, tukšums, tumsa. Manuprāt vienai lielai daļai latviešu sievieškārtas autoru ir tendence šīs tēmas aprakstīt gari, pārlieku poētiski un filozofiski, aizcakināt un apcakināt, bet Jana Egle bliež pa tiešo un trāpa tieši mērķī.
Visi stāsti šajā krājumā ir ļoti labi, bet mani visvairāk uzrunāja "Judīte", "Aiziet jūriņā" un "Lūdzu, lūdzu, lūdzu".
Šī ir mana pirmā šīs autores grāmata, līdz ar to, nebija ar ko salīdzināt šo autores darbu (pret citiem šīs autores darbiem), lai zinātu vai tas ir autores stils vai kaut kas cits. Godīgi šī grāmata mani pārsteidza (un nedaudz arī šokēja) un kā cilvēku, kurš nav liels stāstu (vēl jo vairāk īsstāstu) fans, spēja noturēt un izlasīt šo grāmatu. Pārsteidza, cik ļoti autore spēja uzrakstīt smeldzīgi un īsti. Līdz ar to grāmata godam ir nopelnījusi piecas zvaigznes.
nav noslēpums, ka ar latviešu autoriem man nav labu attiecību. kad visi skolā analizēja Upīti, es kampu Remarku lieliem malkiem. kad Raini - es Hemingveju. kad man būs nākamais suns, tas noteikti būs saukts Žila vārdā (pēc Ž.Verna). kad mana burvīgākā skolotāja - latviešu valodas & literatūras - aizrādīja, ka necienu Blaumani, es debesīs cēlu Bulgakovu & Dostojevski (mana mīla). tā kā grūti vērtēt… nesaprotamo. Janas Egles valoda ir burvīga, daiļrunīga, piesātināta. metiet man ar akmeņiem, bet reti kurš darbs latviešu literatūrā ir vienkārši… izcils. & es nezinu kas ir pie vainas. nepamet sajūta, ka autori nerimstoši vēlas, lai lasītāji meklētu stāstu morāli, bet reizēm ģeniālais ir vienkāršs. laikam asociējos ar tēliem (gan uz skatuves, gan literatūrā) & šai grāmatā es nespēju asociēties ne ar ko. mazliet neomulīgi lasīt par postpadomju lielāko traumu - tiem vīriešiem, kas nodzeras tik tālu, ka savā delīrijā pazemo/izvaro/ir pedofīli & tām sievietēm, kas nejēdz tādus pamest. “jo mīlu tak!” neuzskatu, ka man šis ir jātolerē tikai aiz cieņas pret autori, jo katrā no prozas stāstiem ir patiesība. bet ir apsveicami, ka tas tiek izcelts “Gaismā”. izdevniecībai uzslava par iespiedumu, papīra izvēli & noformējumu.
Jo vecāka palieku, jo vairāk cenšos lasīt lēnāk, rūpīgāk, ar lielāku piedomāšanu un iedziļināšanos. Tādēļ laiku pa laikam pārlasu svarīgāko no senāk lasītā, lai atklātu ko jaunu, iepriekš nepamanītu.
Otrajā lasīšanas reizē Janas Egles stāstu krājums "Gaismā" nav zaudējis neko no sava triecienspēka. Visos stāstos galvenās varones ir sievietes - dzērāju sievas, skarbas mātes un ievainotas meitas, paļāvīgas, stūrgalvīgas un bezatbildīgas, ar visiem saviem trūkumiem un vājībām attēlotas ar milzīgu empātiju un iejūtību un brīnišķīgā valodā - eleganti un bez liekvārdības. Visos stāstu pašu spēkiem vai ar citu palīdzību salauztas un aizlauztas dzīves, pārprasta upurēšanās un ziedošanās, ko apkārtējie sāk uztvert kā pašsaprotamu, kā normu. Īsie, bet ļoti trāpīgie un sadzīviskie stāsti iznes gaismā to, kas parasti noslēpts kaktu tumsā, jo kauns, neērti, baisi, nāvējoši - ikdienišķu vardarbību, noziegumus, bet arī liktenīgu nejaušību, sakritību. Visos stāstos šodiena aizved pagātnē, caur pagātnes traumu izgaismošanu varoņi var attīrīties, dziedēties. Varbūt tādēļ stāsti ir sāpīgi, smeldzīgi, skumji, taču neviens no tiem nav tumšs vai drūms.
Šī nav pavirši lasāma izklaidējoša grāmata, šai grāmatai ir gravitāte, kas vēl ilgi piesaista.
Es nezinu, cik ilgi atcerēšos šos stāstus, to parādīs laiks. Varbūt vēl mēnešiem ilgi prātā uzplaiksnīs drūmās epizodes, bet varbūt jau parīt es tos būšu aizmirsusi. Taču es pavisam noteikti turpināšu lasīt Janu Egli.
Es nodrebēju. Vai tāpēc, ka grāmata tik lieliska, vai tāpēc, ka tik rūgti un sāpīgi viss izcelts GAISMĀ... nezinu. Bet skaidri zinu to, ka mani aizķēra un par šiem stāstiem domāšu vēl ilgi...
Nenoliedzami šie ir labi stāsti. Tie ir izcili. Izcili savā skarbumā, skaudrumā, skumjās. Es nespēju izprast, kāpēc latviešu stāstniekiem tik ļoti patīk sevi un lasītājus mocīt ar dzīves drūmo pusi. Man tā visa ir par daudz, jo pēc šādiem stāstiem gribas stundām mērcēties vannā gluži kā Egles stāstu izvarotajām sievietēm. Šie stāsti par dzērājģimenēm un mazajiem bērniem, kas mammu ved pie rokas mājās no dzerstiņiem, ik pa brīdim rada vēlēšanos pārtraukt lasīšanu, jo zinu, ka tā ir īstenība, taču ne manā pasaulē. “Gaismā” ir lieliska grāmata, taču gatavojieties lasīt to īpašā brīdī, kad skumjas sevī spējat ielaist. Jo neba lasītāja spēkos ir glābt pasauli, kurā mitinās autora tēli.
Izcils teksts. Man patīk, ka nav pārāk vizuāls, ka vairāk ir cilvēki un notikumi, ne tik daudz, kā katrs izskatās un kādās telpās uzturās. Ar to kā ir - man perfekti pietiek, lai uzsūktu tekstu un līdzpārdzīvotu.
Janas Egles “Gaismā” man lika atcerēties, kāpēc nav iespējams aizmirst patiesību. Jo patiesība vienmēr izceļas, kā gaisma tumsā. “Viņa necentās aizmirst tos pāris gadus, lai cik stipri kaunējās. Evai šķita, ka, aizmirstot visu to zanķi, var atkal nonākt turpat, var nepamanīt, kā dzīve, apmetot kādu viltīgu cilpu, atkal aizved viņu tai pašā purvā. No atkārtošanās bija paniskas bailes. Tad labāk kauns.“
Māra Zālīte ir teikusi apmēram tā, "ja autors ir smagi strādājis, tad ir viegli lasīt," izlasot saprotams tas, ka ne tikai smagi ir strādāts, bet arī autore respektē lasītāja laiku, ieliekot to, kas varēja būt astoņas atsevišķas grāmatas vienā. Janas Egles rakstītas, lasītu arī visas astoņas.
Vairākus gadus vairījos no šiem stāstiem, jo, šķita, ka negribu laist sevī iekšā "tumsu". Pa šo laiku, protams, paspēju izlasīt daudzas citas tumsas, un šodien nebūt nešķiet, ka sevi kaut kā pasargāju. Cik labi, ka visi dzīves stāsti nav kā Gaismā. Un, cik labi, ka ir kāds/a, kas pieraksta šādus stāstus, lai mēs zinātu.
Īsi stāsti ar tumšu dzelmi. Cilvēki, kuros varu atpazīt kādu sev pazīstamo, īpaši uzsita atmiņas no bērnības, mazā ciematiņā, meža vidū. Vislabāk patika stāsts "lūdzu, lūdzu, lūdzu".
" Tomēr māja pamazām pārvērtās. Blāvās puskrēslas vietā pa logiem ielika spilgti saulesstari, un to gaismā vairs nedejoja mirdzoši putekļi. Uz galdiem parādījās vāzes ar ziediem, un gaiss istabās viegli smaržoja." Jana Egle " Gaismā" stāsti.
Skarbi , reālistiski stāsti. Par maz gaismas staru šajos stāstos .
Janas Egles stāsti rada atkarību. Gribas lasīt vēl un vēl. Lai arī smagi un pat bezcerīgi, tie atklāj pasauli visās krāsās. Ir liela māksla uzrakstīt vienā stundā izlasāmu grāmatu, par ko jādomā nedēļam un mēnešiem ilgi. Tā kā strādāju bērnu tiesību jomā, tad autores vēstījums mani skar dubultsmagi, jo ar tādām problēmām savā darbā saskaros ik dienas, un sāp bezspēcība, jo neko tā pa īstam jau mainīt nav ne literatūras, ne speciālistu spēkos. Varam tikai dzēst ugunsgrēkus un mēģināt (cerot, ka izdosies) kādam atvērt acis un parādīt, kas notiek mūsu sabiedrībā ar bērniem un pārējiem neaizsargātajiem cilvēkiem.
Bija aizraujoši apsēsties un stundas laikā izlasīt astoņus īsus stāstus. Varbūt kādreiz latviešu autoriem bija laiki, kad tie katram mākonītim meklēja zelta maliņu, taču nu jau ierasts, ka katrā medus podā tiek meklēta darvas pile, kuru vajag izstaipīt pēc iespējas lielāku. Šai ziņā Egle nepārkāpj kanonu - "Gaismā" neviens stāsts nav priecīgs, dzīvi apliecinošs utt. Taču uzrakstīts talantīgi, lasīt ir vērts.
pēc vairākiem gadiem medību (2021. gadā centrālajā bibliotēkā nebija atlikusi neviena pati kopija), beidzot nejauši uzgāju to grāmatnīcā.
saturiski - lieliski, smagi, intensīvi. īpaši sabaidījos par alkoholisma problēmām, un kā jaunie vīrieši man apkārt saka, ka vēlāk jau nu tā nedzers... mmm.
formas ziņā kaitināja. apm palūdz uzzīmēt māju, un tev iedod kvadrātu ar diviem logiem, durvīm un trīsstūrainu jumtu. ļoti standarti "by the book" stāsti. manai gaumei šis tas šķita lieks un par daudz pateikts priekšā.
katrā ziņā nosēdās, atmiņā paliekoši, visu cieņu šai vēlajai debijai.
Autore liek aizdomāties par skaudriem dzīves notikumiem, ko cilvēki atsakās publiski apspriest, dažreiz pat ignorē šādus dzīves apstākļus, lai gan tiem būtu jāpievērš uzmanība, un tad, lasot šāda veida stāstus, rodas sajūta, ka tas taču ir tikai izdomājums, kaut kas, kas nebūt nenotiek reālajā pasaulē. Tomēr diemžēl notiek. Un kā vēl notiek...