Dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā, mirusi 1978. gada 25. aprīlī Bāzelē, Šveicē. Tēvs – ārsts, māte – pianiste. Bērnībā perfekti apguvusi vācu valodu. Uzaugusi Grobiņas doktorātā. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi spēju staigāt. 1913. gadā iestājusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, ko absolvējusi 1915. gadā. 1921. - 1923. gadā LU studējusi filozofiju, 1923. - 1927. gadā baltu filoloģiju. Pēc tam skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, 1929. – 1944. g. arī pašas dibinātā studijā. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1929. gadā papildinājusies filozofijā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Heidelbergas universitātē Vācijā. Pirmā literārā publikācija 1919. gada 29. jūlijā Liepājā, laikrakstā "Libausche Zeitung" – J.Akurātera stāsta "Mana vismīļā" tulkojums. Pavisam Latvijā līdz 1944. gada rudenim publicējusi 19 grāmatu: monogrāfijas par Raini, Poruku, Dostojevski, Brigaderi, Danti, Frici Bārdu (doktora disertācija), 7 eseju krājumi par latviešu un cittautu rakstniekiem, romāns "Dzīves vilcienā" (1941) un daudz rakstu periodikā, tulkojumi. Izdoti viņas Kopoti raksti 2 sējumos (1939. – 1940.). 1944. gadā kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrēja uz Vāciju. 1946. gadā pārcēlusies uz Zviedriju. 1949. - 1963. gadam bija docētāja Upsalas Universitātē. 1960. gadā ieguva Zviedrijas karaļa stipendiju Itālijas ceļojumam. Kopš 1965. gada dzīvoja Vācijā, Badkrocingenā. Mirusi mūža 81. gadā. Apbedīta Badkrocingenas kapos, netālu no savas dzīvesvietas.
Zenta Mauriņa savas ceļa gaitas atklāj tik dziļi un patiesi, ka lasītājam rodas sajuta - esmu bijusi viņai lidzās. Ar siltumu un mīlestību aprakstītais tēvs piešķir stāstam īpašu gaišumu. Šī grāmata ļauj kopā ar Zentu atkal un atkal izdzīvot viņas dzīves pirmsākumus - dziļi, atklāti un patiesi.
Ar katru lappusi nebeidzu brīnīties par to, cik viegliem un skaistiem vārdiem Zentai Mauriņai izdevies aprakstīt dzīves grūtības. Reizē skumjš un aizrautīgs stāsts. Brīnišķīga valoda. 5/5.
Zenta Mauriņa apraksta savu dzīvesgājumu līdz 24 gadu vecumam. Apbrīnojami, cik stipram garam jābūt, lai tai laikā cilvēks ratiņkrēslā uzsāktu patstāvīgu dzīvi. Tēlaini ikdienas un tā laika apraksti, ļoti izzinoša grāmata.
Jāatrod nākamās daļas par Zentas Mauriņas dzīvi, nav lasīts. Apbrīnojama meitene.