„Turėsi brolį!“ – devynmečiam Gvidui vieną dieną praneša tėvai. Jie, neatsiklausę sūnaus, nusprendžia įsivaikinti tokio pat amžiaus berniuką Tomą iš vaikų namų. Gvidui skaudu ir pikta, kad nei mama, nei tėtis su juo nepasitarė, berniukas nesupranta, kodėl tėvams neužtenka jo vieno. Priešindamasis tokiam tėvų poelgiui, jis ryžtasi padaryti viską, kad tik Tomas netaptų jų šeimos nariu.
Gaja Guna Eklė (g. 1989) - vaikų literatūros kritikės, vaikų skaitymo skatinimo specialistės Eglės Baliutavičiūtės kūrybinis pseudonimas, kuriuo pasirašinėja knygas vaikams. Debiutinė autorės knyga „Brolis, kurio nereikėjo“ užėmė antrą vietą Nacionaliniame vaikų literatūros konkurse ir dalyvavo akcijoje „Metų knygos rinkimai“. Antra knyga „Keistuoliai“ pelnė dr. Aloyzo Petriko literatūrinę premiją.
4,5* Ļoti laba grāmata par pieņemšanu. Stāsts par Gvidi, kura vecāki izlēmuši ģimenē pieņemt vēl vienu bērniņu, skar adopcijas tēmu, bet ļauj domāt arī par to, kas ir ģimene. Grāmata labi atklāj arī to, ko jūt bērni, kad ģimenē ienāk otrs bērns – bailes, nedrošību, vecāku nodevību. Šai grāmatai ir ļoti, ļoti daudz dažādu saskares punktu ar ģimenes ikdienu, rūpēm un citam cita pieņemšanu, un tā liek stipri aizdomāties par cilvēcisko pieņemšanu un labestību daudz plašāk un globālāk, ne tikai vienas ģimenes ietvaros. Iesaku lasīt arī vecākiem! Noteikti!
Esi uzmanīgs, ko vēlies, jo tas var piepildīties. Deviņgadīgais Gvids tik ļoti vēlējās brāli, un ne jau kaut kādu tur māsu kā labākajam draugam, jo māsas mēdz būt nešpetnas un nelaist istabā. Bet dienā, kad vecāki paziņoja Gvidam jaunumus, ka viņam tiešām būs pašam savs brālis, viņš vēl nenojauta, cik daudz emocijas un pārdzīvojumus neatgriezeniski tas ieviesīs viņa idilliskajā dzīvē. To, ka brālis būs tieši tikpat vecs kā Gvids un nevis izaugs kā visi mazi bērni mammas vēderā, bet gan tiks adoptēts no bērnu nama, Gvidam pat prātā neienāca. Vai tiešām vecākiem ar Gvidu vairs nepietiek? Vai viņš tiešām nav pietiekami labs, lai viņu tā vienkārši aizstātu ar svešu bērnu? Vai pieņemot tik nopietnu lēmumu, vecākiem neienāca prātā par to vispirms apspriesties ar Gvidu?
"Brālis, kas nebija vajadzīgs" emocijas samilzt kā rauga mīkla omes bļodā- rūgst, burbuļo, gurguļo līdz veļas pāri malām. Kā lai bērns tiek galā ar tik daudz nepiedzīvotām un nepazīstamām emocijām, kā lai saprot, kas notiek ne tikai ārpus viņa teikšanas un varēšanas, bet visvairāk jau pašā iekšienē. Šis stāsts ir arī par vecāku nerēķināšanos ar bērna jūtām, noklusējot nozīmīgas lietas, kuras grūti mazajam pašam izprast, kā arī par savādākā pieņemšanu, dzīves procesiem, kuri nenotiek vienvirziena, bet, reizē ar plašu emociju gammu, apmet neskaitāmus kūleņus.
Lai arī bērnu nama un adopcijas tēma ir rūgtuma, sāpju un skumju pilna, grāmatā jaušams bērnišķīgs pozitīvisms, kurā empātija un labsirdība ir vienojošais kodols.
Šī, protams, nav grāmata tikai adopcijas kontekstā, jo liek paraudzīties no malas uz jebkuru situāciju, kurā mēs esam bijuši, kad kāds nerēķinās ar mums, pieņemot lēmumus mūsu vietā, gadījumi, kad mēs jūtamies bezspēcīgi, nespējot ietekmēt pārmaiņas, kā arī jebkura citādā pieņemšanu sabiedrībā, kad viss savādākais tiek nonicināts, pirms vēl ļauts to patiesi iepazīt.
Cik gan viegli vai grūti bērnu un jauniešu literatūras kritiķei, kura ikdienā pieradusi vērtēt un analizēt citus rakstniekus, ir sarakstīt pašai savu bērnu grāmatu? Gaja Guna Ekle ir Eglės Baliutavičiūtės pseidonīms. Lietuvā viņai iznākušas jau četras bērnu grāmatas.
Grāmata bērniem un pieaugušajiem, kas aicina uz empātiju un labsirdību.
Kā tas ir, ja tavā dzīvē ienāk brālis un tu vairs neesi viens? Kā tas ir, ja tavā dzīvē vispār ienāk kaut kas jauns un nezināms? Un, ja šo nezināmo tu neesi lūdzis tādā formā?
Tajā grāmatā bija par to, ka sākumā Gvids ļoti, ļoti sāka priecāties par brāli, bet tad, kad uzzināja, ka brāli adoptēs, viņš sāka dusmoties uz vecākiem.
Jautri knyga apie įsivaikinimą, kai jau turi šeimoje paauglį. Nepastebėjau, kad šia tema knygų būtų daug, tad tikrai smagu, kad ji iš viso yra. Man labiausiai patiko, kad knygos dėka galėjom pakalbėti su dukra apie įsivaikinimą, kaip jaučiasi tas, kuriam norima parvesti brolį/sesę į namus ir tas, kuris laukia bent kokio dėmesio ir meilės. Parašyta paaugliams patrauklia kalba.
3⭐️ Nekad nebiju iedomājusies, ka man tā nepatiks kāds neīsts 9 gadnieks.. Es saprotu, ka grāmata vēsta par bērna emocijām, kad viņa dzīvē notiek pārmaiņas - ģimenē ienāk audžubrālis, kā pieņemt pārmaiņas?! Taču es uztvēru pavisam ko citu..
Gvids - izlaists, nekrietns, melīgs zēns, kurš neprot novērtēt to, kas viņam ir, kā jau liela daļa vienīgie bērni ģimenē🤣 Toms - bērnunamā audzis zēns, kurš nekad neticēja, ka piepildīsies viņa sapnis - iekļūt kādā ģimenē. Zēns, kurš novērtē katru sīkumu.
Man ļoti nepatika kā autore beigās pataisa Gvidu par upuri un vēl “nemanot” pasaka, ka vispār vecāki pie visa ir vainīgi. Manuprāt, Gvida vecāki skaidri un gaiši pateica, ka vēlas adoptēt dēlu, un diezgan lēnā garā centās pieradināt Gvidu pie šīm pārmaiņām. Šeit nav runa par to vai pajautāja, šis jautājums atskanēja kā vecāku darbības - neuzspiesta iepazīšanās un adaptācija ar jauno vidi. Kas attiecas uz Gvidu.. kāds upuris? Diezgan nejauki lasīt, ka 9 gadīgs zēns var tā domāt par citu zēnu, nezinot kāds viņš ir, vel melot par nezināmo.. fuj!
Šis divas pasaules - Gvida un Toma pasaules daudziem ir nesaprotamās un es zinu, ka ir daudzi, kuri domā tāpat kā Gvids “Nav mana vaina, ka viņam nav mājas! Vai man jājūtas slikti?” Nē, Tev nav jājūtas slikti, taču kripatiņa labsirdība, cieņa un sapratne neko nemaksā!! Savā dzīvē esmu sastapusi daudz, patiesi daudz, ģimenes, kuru sastāvā ir 3 un pat vairāk adoptētu bērnu - šie bērni ir lieliski, tieši tāpat kā Toms, protams, ne visi, bet liela daļa. Ļoti nepatika lasīt, kā viens nekrietnelis vispār neprot izrādīt kaut kripatiņas līdzjūtību savam vienaudzim. Un pirms kāds saka “Diez kā Tu rīkotos, ja Tavi vecāki rīkotos tā?” Tad es uzreiz atbildēšu. Ja man būtu 9 gadi un mani vecāki paziņotu, ka vēlas adoptēt brālīti vai māsiņu es notiekti nedomātu tāds lietas kā Gvids. Es priecātos, jo bērns paliek bērns, jā, protams, sākumā būtu grūti, bet nejau tik grūti, ka jāzaudē pieklājība un cieņa pret citu cilvēku.
“Vecākiem taču ir jāmāca bērni, nevis otrādi…Bet varbūt reizēm gadās arī citādi?”
Man lika aizdomāties. Par to, ko mēs sakām saviem bērniem, par to, kā mēs to darām. Nav pamācības, kā pareizi veidot attiecības ar savu bērnu, lai viss ir labi. Lai būtu vairāk smaidu, mazāk asaru. Katrs vecāks bakstās un mēģina kā to prot un saprot vislabāk. Kādu dienu izdodas, kādu dienu vispār ne. Tas, kas nostrādā vienmēr - beznosacījuma mīlestība…milzīga, bezgalīga…tā nekad nebeidzas.
Vai atsauksme bija par grāmatu?! Nezinu! Bet pārdomas tā noteikti raisīja. Šogad sapratu, ka ļoti vērtīgi ik pa laikam izlasīt kādu bērnu un jauniešu grāmatu.
Stāstu būtu vērtīgi izlasīt ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo tajā ļoti precīzi ir atspoguļotas bērna emocijas, ja viņa dzīvē ir gaidāmas pārmaiņas. Bieži vien vecāki vēlas maksimāli maz iesaistīt bērnu nozīmīgumu lēmumu pieņemšanā, ar domu, ka paši visu izdarīs un bērnam tā būs labāk, taču, arī grāmata pierāda, ka ir pretēji – ja bērns netiek iesaistīts, tad viņš jūtas nenovērtēts, nemīlēts, ir apvainojies un ir dusmīgs.