What do you think?
Rate this book
Plikie rukši
Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.
Autobiogrāfiskajā romānā “Plikie rukši” Rihards Bargais gan turpina īsprozas krājumā “Tenkas” aizsākto anekdotisko tekstu ciklu, kas humoristiski, varbūt dažbrīd groteski, tomēr visnotaļ trāpīgi attēlo dažādas Latvijas kultūras dzīvē pazīstamas personības, gan savu vēstījumu talantīgi izvērš intonatīvi un stilistiski daudzveidīgā prozas darbā ar savdabīgu kompozīciju.
Romāna “Plikie rukši” aizsākums ir tagadne, šis brīdis, un notikumi, skatīti caur Riharda Bargā subjektīvo prizmu, ačgārnā hronoloģijā slīd caur lasītāja uztveri kā atklātas skumīgas, filozofiskas, pārsteidzošas, smieklīgas un sirsnīgas pārdomas un vērojumi. Tagadni turpina autora personiskais skatījums uz 20. gs. 90. gadiem, atjaunotās Latvijas valsts sākumu, uz Trešo atmodu, Padomju Latvijas sadzīves kurioziem un stereotipiem, uz savas bērnības atmiņām.
“Pliko rukšu” unikalitāte rodama romāna vispārcilvēciskajā, talantīgajā un daudzveidīgajā vēstījumā, kas attēlo marginālo cilvēku un tā likteni Latvijā teju piecdesmit gadu šķērsgriezumā.
Autobiogrāfiskajā romānā “Plikie rukši” Rihards Bargais gan turpina īsprozas krājumā “Tenkas” aizsākto anekdotisko tekstu ciklu, kas humoristiski, varbūt dažbrīd groteski, tomēr visnotaļ trāpīgi attēlo dažādas Latvijas kultūras dzīvē pazīstamas personības, gan savu vēstījumu talantīgi izvērš intonatīvi un stilistiski daudzveidīgā prozas darbā ar savdabīgu kompozīciju.
Romāna “Plikie rukši” aizsākums ir tagadne, šis brīdis, un notikumi, skatīti caur Riharda Bargā subjektīvo prizmu, ačgārnā hronoloģijā slīd caur lasītāja uztveri kā atklātas skumīgas, filozofiskas, pārsteidzošas, smieklīgas un sirsnīgas pārdomas un vērojumi. Tagadni turpina autora personiskais skatījums uz 20. gs. 90. gadiem, atjaunotās Latvijas valsts sākumu, uz Trešo atmodu, Padomju Latvijas sadzīves kurioziem un stereotipiem, uz savas bērnības atmiņām.
“Pliko rukšu” unikalitāte rodama romāna vispārcilvēciskajā, talantīgajā un daudzveidīgajā vēstījumā, kas attēlo marginālo cilvēku un tā likteni Latvijā teju piecdesmit gadu šķērsgriezumā.
208 pages
Published January 1, 2017
1 person is currently reading
90 people want to read
About the author
Rihards Bargais
7 books5 followersRihards Bargais latviešu literatūrā pazīstams kā lirisks provokators, kurš iesaistīts vairākos literāros un Latvijas kultūras dzīves skandālos, tostarp astoņus gadus (2007. — 2015. gads) ilgušās tiesas prāvās par dzejnieces Agitas Dragunas goda un cieņas aizskaršanu.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 26 of 26 reviews
March 1, 2017
Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši. Klīdu Grāmatu izstādē 2017 gar dažādiem stendiem, un viss pirkšanas vērtais man jau bija, izskatījās šī gada guvums man būs pavisam plāns. Tad Zvaigznes stendā ieraudzīju Bārbalu piestrādājam par pārdevēju. Piegāju parunāties un palūdzu viņai ieteikt man kaut ko lasīšanas vērtu. Viņa man ieteica šo grāmatu ar visnotaļ necilo vāciņu, kurš nekad nespētu pievēst manu uzmanību.
Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.
Būs jau vien man jātic anotācijai, jo par grāmatas autoru pirms lasīšanas uzsākšanas neko nezināju. Protams, pēc izlasīšanas sevi par neko citu kā tumsoni nemaz nevaru saukt, bet ir jau tikai loģiski, ja man tās literātu aprindas un viņu dzīve atrodas kaut kur tālā manas dzīves perifērijā. Kā tajā anekdotē – “Ko tu man visu laiku par tiem saviem čomiem - Raini, Vili Lāci! Mācās virsū ar savu brandžu, bet pats klibo Pēteri pazīsti?” No visiem grāmatā minētajiem personāžiem es, šķiet, esmu sasveicinājies tikai ar Krivadi, bet tas ar’ bija pirms tik daudziem gadiem, ka nevaru droši apgalvot pat to.
Bet nu par pašu grāmatu. Tipisks latvieša atmiņu stāsts parasti sākas miglainā laukā ar rasā sabristām kājām, gadās pa Sibīrijas ziemai. Bet vienmēr sākumā ir ņiprs puika vai ņipra meitene, kas raugās uz to, ko dzīve nesīs. Šeit atmiņas sākas ar pamācību smēķu pirkšanā, pastaigu pa Briseli un tā tālāk. Pēc pārdesmit lapaspusēm lēnām kļūst skaidrs, ka visi šie stāstiņi lēnā gaitā konverģēs uz to pašu jauko bērnību, taču šeit dzīve tiks atstāstīta uz otru pusi. Ja to vispār var saukt par stāstījumu, te tas nav nepārtraukts, te autors no savas dzīves ir izplēsis pa gabaliņam un izlicis uz pus vai vairākām lapaspusēm. Izlicis un devies tālāk pie saknēm. Es tagad spēlēju datorspēli Torment: Tides of Numenera, tur arī galvenais varonis dieva pamests ķermenis klīst pa pasauli, uzmeklēdams savas iepriekšējās dzīves atmiņu fragmentus, esmu tajā diezgan “iegruzījies”, un tādēļ šīs grāmatas lasīšanu paralēli uztveru kā vienu no lieliskajām dzīves sakritībām, kas laiku pa laikam reizi pāris dienās ar mums visiem atgadās.
Pazīstam vai nepazīstam cilvēkus, kuru atmiņas lasām, lasītājam vienmēr ir interesanti. Jo autors izdara to, no kā lielākais vairums cilvēku baidās - ielaist pārējos savā pasaulē. Un parastam vidējam cilvēkiem no šādas iespējas ir grūti atteikties. Es neesmu izņēmums, un tādēļ grāmatu izlasīju ar aizrautību, jo vienmēr tak ir interesanti salīdzināt citus ar sevi. Un te ir tā lielā iespēja to izdarīt diskrēti un nemanāmi, jo sarunājoties nāktos dot kaut ko pretī, bet grāmatā vari mierīgi visu patērēt. Nav jau tā, ka jebkurš no atmiņu vai domu fragmentiem ir trakoti interesants, tie pēc savas kvalitātes un iespējas saprast ārpus konteksta variē, bet interesantie ir pietiekoši daudz, lai lasītāju vilktu sev līdzi.
Anotācija tik tiešām lasītājus nemāna - te ir par homoseksualitāti, ciklodolu un dimidrolu, izdevniecībām, literātiem un kultūras dzīvi. Autoram ar to visu ir bijis vairāk vai mazāk kaut kāds sakars, jo dzīve jau ir tāds process, kurā var pieredzēt it visu. Tā kā par šo sabiedrības marginālo pusi savu ziņkārību varēs apmierināt pilnībā, bet galvenais nevajag aizmirst arī pašu cilvēku, citādi tā sanāks vien tāda netīro drēbju revidēšana.
Var noprast (ja paskatās Wikipēdijā, tad arī konstatēt to kā faktu) šis nav autora pirmais veikums, un iepriekšējais ir vilcis sev līdz tiesu darbus daudzu gadu garumā. Nav jau viegli, ja kāds tev pazīstams cilvēks ne tikai pasaka, ko viņš par tevi domā, bet ņem un par to ieraksta grāmatā. Nebrīnīšos, ja daudzi autora draugi un paziņas pirms šīs grāmatas lasīšanas pa rokai novietoja sirdsdrapes vai izvēlējās nemaz nelasīt.
Vispār man patika - 9 no 10 ballēm, reti jau kāds tā saņemas un uzraksta par sevi (neglorificējot, neciešot un necenšoties izsaukt pret sevi žēlastību, nepadarot savu dzīvi par procesu, kurš sastāv tikai no smieklīgām epizodēm). Kas zina, iespējams, izlasīšu arī viņa pirmo grāmatu, ja vien to vēl kaut kur varēs nopirkt. Vai es kādam ieteiktu šo grāmatu lasīt? Nezinu, lai izlasa manu aprakstu un izlemj pats.
Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.
Būs jau vien man jātic anotācijai, jo par grāmatas autoru pirms lasīšanas uzsākšanas neko nezināju. Protams, pēc izlasīšanas sevi par neko citu kā tumsoni nemaz nevaru saukt, bet ir jau tikai loģiski, ja man tās literātu aprindas un viņu dzīve atrodas kaut kur tālā manas dzīves perifērijā. Kā tajā anekdotē – “Ko tu man visu laiku par tiem saviem čomiem - Raini, Vili Lāci! Mācās virsū ar savu brandžu, bet pats klibo Pēteri pazīsti?” No visiem grāmatā minētajiem personāžiem es, šķiet, esmu sasveicinājies tikai ar Krivadi, bet tas ar’ bija pirms tik daudziem gadiem, ka nevaru droši apgalvot pat to.
Bet nu par pašu grāmatu. Tipisks latvieša atmiņu stāsts parasti sākas miglainā laukā ar rasā sabristām kājām, gadās pa Sibīrijas ziemai. Bet vienmēr sākumā ir ņiprs puika vai ņipra meitene, kas raugās uz to, ko dzīve nesīs. Šeit atmiņas sākas ar pamācību smēķu pirkšanā, pastaigu pa Briseli un tā tālāk. Pēc pārdesmit lapaspusēm lēnām kļūst skaidrs, ka visi šie stāstiņi lēnā gaitā konverģēs uz to pašu jauko bērnību, taču šeit dzīve tiks atstāstīta uz otru pusi. Ja to vispār var saukt par stāstījumu, te tas nav nepārtraukts, te autors no savas dzīves ir izplēsis pa gabaliņam un izlicis uz pus vai vairākām lapaspusēm. Izlicis un devies tālāk pie saknēm. Es tagad spēlēju datorspēli Torment: Tides of Numenera, tur arī galvenais varonis dieva pamests ķermenis klīst pa pasauli, uzmeklēdams savas iepriekšējās dzīves atmiņu fragmentus, esmu tajā diezgan “iegruzījies”, un tādēļ šīs grāmatas lasīšanu paralēli uztveru kā vienu no lieliskajām dzīves sakritībām, kas laiku pa laikam reizi pāris dienās ar mums visiem atgadās.
Pazīstam vai nepazīstam cilvēkus, kuru atmiņas lasām, lasītājam vienmēr ir interesanti. Jo autors izdara to, no kā lielākais vairums cilvēku baidās - ielaist pārējos savā pasaulē. Un parastam vidējam cilvēkiem no šādas iespējas ir grūti atteikties. Es neesmu izņēmums, un tādēļ grāmatu izlasīju ar aizrautību, jo vienmēr tak ir interesanti salīdzināt citus ar sevi. Un te ir tā lielā iespēja to izdarīt diskrēti un nemanāmi, jo sarunājoties nāktos dot kaut ko pretī, bet grāmatā vari mierīgi visu patērēt. Nav jau tā, ka jebkurš no atmiņu vai domu fragmentiem ir trakoti interesants, tie pēc savas kvalitātes un iespējas saprast ārpus konteksta variē, bet interesantie ir pietiekoši daudz, lai lasītāju vilktu sev līdzi.
Anotācija tik tiešām lasītājus nemāna - te ir par homoseksualitāti, ciklodolu un dimidrolu, izdevniecībām, literātiem un kultūras dzīvi. Autoram ar to visu ir bijis vairāk vai mazāk kaut kāds sakars, jo dzīve jau ir tāds process, kurā var pieredzēt it visu. Tā kā par šo sabiedrības marginālo pusi savu ziņkārību varēs apmierināt pilnībā, bet galvenais nevajag aizmirst arī pašu cilvēku, citādi tā sanāks vien tāda netīro drēbju revidēšana.
Var noprast (ja paskatās Wikipēdijā, tad arī konstatēt to kā faktu) šis nav autora pirmais veikums, un iepriekšējais ir vilcis sev līdz tiesu darbus daudzu gadu garumā. Nav jau viegli, ja kāds tev pazīstams cilvēks ne tikai pasaka, ko viņš par tevi domā, bet ņem un par to ieraksta grāmatā. Nebrīnīšos, ja daudzi autora draugi un paziņas pirms šīs grāmatas lasīšanas pa rokai novietoja sirdsdrapes vai izvēlējās nemaz nelasīt.
Vispār man patika - 9 no 10 ballēm, reti jau kāds tā saņemas un uzraksta par sevi (neglorificējot, neciešot un necenšoties izsaukt pret sevi žēlastību, nepadarot savu dzīvi par procesu, kurš sastāv tikai no smieklīgām epizodēm). Kas zina, iespējams, izlasīšu arī viņa pirmo grāmatu, ja vien to vēl kaut kur varēs nopirkt. Vai es kādam ieteiktu šo grāmatu lasīt? Nezinu, lai izlasa manu aprakstu un izlemj pats.
April 2, 2018
Nudien negaidīju, ka grāmata būs tik sirsnīgs un personīgi uzrunājošs pieaugšanas stāsts (ačgārnā kārtībā gan). :)
Un man arī bērnībā mājās bija slavenā fašistu dakša ar kāškrustu, bet es ar to nekad neēdu, tāpēc laikam izvairījos no tām briesmīgajām molekulārajām pārmaiņām. Bet man bija arī fašistu tējkarotīte, kuru es dažreiz aplaizīju, tā nu saprotiet paši...
Un man arī bērnībā mājās bija slavenā fašistu dakša ar kāškrustu, bet es ar to nekad neēdu, tāpēc laikam izvairījos no tām briesmīgajām molekulārajām pārmaiņām. Bet man bija arī fašistu tējkarotīte, kuru es dažreiz aplaizīju, tā nu saprotiet paši...
February 16, 2021
Jautrā bohēma brīvību, bet varbūt drīzāk pseidobrīvību, mīlošā autora (ar netradicionālo orientāciju) izpildījumā.
Ar smaidu pa dzīvi, kaut arī, kā dzied Morisejs: "Trouble Loves Me" :)
Labs stāstnieks, tas nu gan.
Ar smaidu pa dzīvi, kaut arī, kā dzied Morisejs: "Trouble Loves Me" :)
Labs stāstnieks, tas nu gan.
July 2, 2017
Vislabākā reklāma "Tenkām" ir nevis tiesāšānās piecu gadu garumā, bet tieši šī grāmata.
Svaigi un viegli par to, par ko literatūrā un ikdienā cilvēki pārāk daudz nemīl runāt. Dievinu, cik dabiski visa sižeta fonā skan homoseksualitāte. Lai arī dažas ainas ir ļoti detalizētas un galīgi ne fonā, homoseksualitāte nevienā mirklī nekļūst par gāmatas pašmērķi vai galveno tēmu. Tā vienkārši tur ir, tikpat dabiski, cik dzīvē tā ir.
Es pilnībā ticu, ka "Pliko rukšu" tapšana autoram bijusi pašterapija, it sevišķi uz grāmatas beigām, kad no lasītājs no ķiķināšanas vai pat smiešanās skaļā balsī paliek ar vien nopietnāks, jo tiek ievilkts patiešām personīgās pārdomās un attiecībās (piemēram, atmiņās par R. Bargā pirmo mīlestību). Nenoliedzami, arī atsauces uz svētajiem rakstiem un literatūras vēsturi ir tik pamatīgas, ka es droši vien pamanījos nolasīt labi ja 10% no tā visa. Talantīgs, inteliģents autors, kuru varu lasīt ar baudu, par to arī tik augsts novērtējums.
Daudzi noteikti pazīst cilvēkus aiz un starp rindām, es nepazīstu. Man atliek tikai nolūkoties uz rakstnieku bohēmisko pasauli tur, aiz stikla, aiz vākiem, aiz tiesas procesiem. Nolūkoties, klusībā ilgoties tur arī kādreiz būt un vēl klusāk priecāties, ka mana dzīve ir tik vienkārša, cik tā ir.
Svaigi un viegli par to, par ko literatūrā un ikdienā cilvēki pārāk daudz nemīl runāt. Dievinu, cik dabiski visa sižeta fonā skan homoseksualitāte. Lai arī dažas ainas ir ļoti detalizētas un galīgi ne fonā, homoseksualitāte nevienā mirklī nekļūst par gāmatas pašmērķi vai galveno tēmu. Tā vienkārši tur ir, tikpat dabiski, cik dzīvē tā ir.
Es pilnībā ticu, ka "Pliko rukšu" tapšana autoram bijusi pašterapija, it sevišķi uz grāmatas beigām, kad no lasītājs no ķiķināšanas vai pat smiešanās skaļā balsī paliek ar vien nopietnāks, jo tiek ievilkts patiešām personīgās pārdomās un attiecībās (piemēram, atmiņās par R. Bargā pirmo mīlestību). Nenoliedzami, arī atsauces uz svētajiem rakstiem un literatūras vēsturi ir tik pamatīgas, ka es droši vien pamanījos nolasīt labi ja 10% no tā visa. Talantīgs, inteliģents autors, kuru varu lasīt ar baudu, par to arī tik augsts novērtējums.
Daudzi noteikti pazīst cilvēkus aiz un starp rindām, es nepazīstu. Man atliek tikai nolūkoties uz rakstnieku bohēmisko pasauli tur, aiz stikla, aiz vākiem, aiz tiesas procesiem. Nolūkoties, klusībā ilgoties tur arī kādreiz būt un vēl klusāk priecāties, ka mana dzīve ir tik vienkārša, cik tā ir.
June 29, 2021
Tiešām laba - dzīva, viegla, asprātīga. Man īpaši patika, cik viegli Rihards stāsta par savām attiecībām. Un cik sirsnīgi par saviem draugiem, īpaši Sarmīti. Un patika, ka tas viss bija atpakaļgaitā.
Piekrītu Lindas komentāram, ka šī nu ir vislabākā Tenku reklāma, tā tagad ir arī manā sarakstā.
''Putni dziedot tad, kad ir mīlestības apreibināti. Kad pūce ir mīlestības apreibināta, viņa saka u-hu.'' (137)
Piekrītu Lindas komentāram, ka šī nu ir vislabākā Tenku reklāma, tā tagad ir arī manā sarakstā.
''Putni dziedot tad, kad ir mīlestības apreibināti. Kad pūce ir mīlestības apreibināta, viņa saka u-hu.'' (137)
November 14, 2017
"Bargais bērnībā ēda ar fašistu alumīnija dakšu, tāpēc viņā notika molekulārās pārmaiņas, un viņš kļuva homoseksuāls." Ja grāmata satur šādu teikumu, ir maza iespēja, ka man tā nepatiks.
March 16, 2018
Daudz ļoti foršu pastāstiņu, kuriem pa vidu nez kāpēc ir ieklīdusi kaut kāda zīmēšanās un spalvas vingrinājumi. Bet labi, pieņemsim, ka tas nozīmē lielāku izvēli.
May 17, 2021
Dinamisks šķērsgriezums, kas krietni papildināts “Nemodernajās Slampes meitenēs”.
June 28, 2017
..esmu lasījis dažādas šāda tipa grāmatas, bet neviena nav bijusi tik dziļa un īpatnēja kā šī. jātiek izlasīt arī Tenkas.
April 2, 2019
Pat īsti nezinu, ko teikt. Viena no tām grāmatām, kas it kā nepatīk, bet ievelk un nelaiž vaļā. Līdzīga sajūta bija, lasot Vlada Spāres pēdējo romānu. Rupjš kā zirga deķis, bet ar maza zēna dvēseli - tādu es te ieraudzīju Rihardu Bargo. Pieaugšanas - vai drīzāk - iniciācijas stāsts. Kolorīti tēli, tenkas, vājprāta murgi un pasakas - viss kopā kaleidoskopisks ceļojums.
March 11, 2017
"Bērniem jau bērnībā var redzēt, kas tur ir un kas tur būs, vairums bērnu ir tikpat stulbi, cik viņu vecāki."
August 22, 2017
Ņemot vērā autora sakāpināto uztveri, par ko uzzināju, protams, šajā grāmatā, sākumā netaisījos rakstīt komentāru, jo ir zināms risks, ka atsvešināts komentārs internetā varētu kļūt par aizsākumu atsevišķai nodaļai nākamajā grāmatā. Tomēr, tā kā grāmata man gana patika, nevarēju tai veltīt tikai zvaigznītes.
Lasīju bez ekspektācijām, tāpēc pagāja zināms lappušu daudzums, kamēr sapratu, kas notiek, un ka tie nav tikai atsevišķi stāsti vai impresijas (kaut arī tosteris, ar ko spēlējas Ērikas Bērziņas bēbītis, būtu pelnījis vietu literatūras vēsturē arī bez pārējā teksta), bet gan secīgs stāstījums. Nosaukums izrādījās pavisam nevainīgs, kaut arī komplektā ar vāka noformējumu izskatās samērā dramatisks.
Stāstījums bija pietiekami asprātīgi veidots, lai brīžiem spētu no manis izvilināt skaļus smieklus. Parasti lasot smejos iekšēji, tāpēc nespēja nespurgt mani pārsteidza. Vislabāk atmiņā palikusi situācija ar autora galvā iesprūdušo naglu. Varētu pat teikt, ka tā bija mana mīļākā vieta grāmatā. Lai gan veselais saprāts saka, ka komentārā vajadzētu atzīmēt kādu cienīgāku vietu, palikšu pie šīs.
Nu, ko? Rezumē!? Rekomendēju. Ne visiem. Annai M. noteikti nē. Bet kādam citam gan jau patiks.
Lasīju bez ekspektācijām, tāpēc pagāja zināms lappušu daudzums, kamēr sapratu, kas notiek, un ka tie nav tikai atsevišķi stāsti vai impresijas (kaut arī tosteris, ar ko spēlējas Ērikas Bērziņas bēbītis, būtu pelnījis vietu literatūras vēsturē arī bez pārējā teksta), bet gan secīgs stāstījums. Nosaukums izrādījās pavisam nevainīgs, kaut arī komplektā ar vāka noformējumu izskatās samērā dramatisks.
Stāstījums bija pietiekami asprātīgi veidots, lai brīžiem spētu no manis izvilināt skaļus smieklus. Parasti lasot smejos iekšēji, tāpēc nespēja nespurgt mani pārsteidza. Vislabāk atmiņā palikusi situācija ar autora galvā iesprūdušo naglu. Varētu pat teikt, ka tā bija mana mīļākā vieta grāmatā. Lai gan veselais saprāts saka, ka komentārā vajadzētu atzīmēt kādu cienīgāku vietu, palikšu pie šīs.
Nu, ko? Rezumē!? Rekomendēju. Ne visiem. Annai M. noteikti nē. Bet kādam citam gan jau patiks.
January 24, 2021
Protams, ka man bija šis darbs jāsalīdzina vispirms ar Tenkām un tas pat nebija speciāli. Vairākas vizuālas un satura norādes mudina to darīt jebkuru lasītāju. Ja būtu tāda iespēja, Plikajiem rukšiem es sniegtu vēl puszvaigzni, jo šis krājums mani spēja gan sasmīdināt (tās nebija anekdotes), gan aizkustināt. Lai noturētos pie darba palīdzēja arī hronoloģija un tā zināmā mērā pati kļūst kā emocionāls tēls grāmatas izskaņā. Nu, ko - šā vai tā padzīvots ir -vai sāksim visu no sākuma? Vai darīsim savādāk? Tiesas procesa iztirzājums liek domāt, ka autoram nest skandāla plakātu tomēr nav bijis viegls ceļš (es nesaku, ka jebkuras grāmatas panākumus vai pagrimumus nest ir viegli), bet tie fragmenti, kas vietām liek aizdomāties, ko starp uzrakstītajiem vārdiem vēlas pateikt autors, manuprāt ir vislabākie. Un tie nav plakātiski. Tie ir ļoti vienkārši, bet iedarbīgi.
March 21, 2019
Kaut kad sen biju lasījusi labas atsauksmes par šo grāmatu un pieturēju prātā kā izlasāmu. Ieraudzīju to e-bibliotēkā un ņēmu ciet, taču nepabeidzu. Man kļuva žēl sava laika. Grāmata kaut kā nepavilka... It kā humors bija, bet mani īsti nesmīdināja. It kā bija kaut kas no literāro aprindu baumā, bet arī tas mani tā neaizķēra.. Iespējams, ka vienkārši lasīju nepiemērotā omā. Varbūt kādreiz mēģināšu vēlreiz.
January 13, 2019
Visnotaļ interesants un atklāts autobiogrāfisks darbs, kurā lineāram vēstījumam ir mazsvarīgāka loma nekā necenzētai leksikai. Lai gan darbā ir minēti daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki, galvenokārt literāti, nepamet sajūta, ka varbūt ne visas ilzes, sarmītes un sašiņi, kas ieņem stāstā būtiskāku lomu, ir reālas personas. Dažos aprakstos šķietamāks skaidrojums ir vairāku dzīves notikumu mikslis, kurā personāži pārklājas. Darbs, kas nemoralizē.
January 11, 2018
R.Bargajam nevar pārmest, ka viņš izliekas labāks, nekā ir. Drīzāk jādomā pretējo. Kā jau liriskajam provokatoram pienākas. Šī grāmata ir kā drudža laika sapņi un drebuļi, kuri pēc tam nav ne saprotami, ne izstāstāmi... katram jālasa pašam. Daudz humora, daudz skumju, daudz smalkas lirikas un eksistenciālas filosofijas ekstravaganti necenzētā valodas reģistrā. Valodas lietojums ir jaudīgs un trāpīgs. Lokālpērle.
December 30, 2019
"Nolēmu, ka sarakstīšu grāmatu, un pats to arī lasīšu. Vai tad nav forši, ja grāmatplauktā ir tieši tāda grāmata, kāda pašam patīk.”
Kādā recenzijā lasu, ka “par tēmām, par kurām pieņemts puritāniski klusēt vai cieņpilni klusēt, vai vēl kaut kādā akceptējamā veidā klusēt, viņš [Bargais – tas, kurš grāmatas varonis] līksmi tarkšķ pilnā balsī – vienādā intonācijā vēstīdams gan par sava mūža vīriešiem, gan balto patversmes sunīti, svētbildēm, alkoholu un latviešu literātiem”.
Tā arī to visu var raksturot – kā patarkšķēšanu. Kurā brīžiem patīkami ieklausīties: “Vinila plates atgādina gara fizisku iemiesošanos. Katrai dziesmai ir sava vieta, tuvāk ārmalai vai uz vidu, un melnā miesa, kuru var redzēt un aptaustīt (kas nav ieteicams), katra spēlēšanas reize ieskrāpē dziesmā vēsturi, un pēc tam sprakšķ visas skaistās dienas reizē. Adatiņa, kas slid arvien tuvāk centram, apļošanas diametrs, kurš ar katru griezienu sarūk, atgādina dzīvi, kas riņķojot tuvojas noslēgumam un punktam šī riņķadanča centrā. Daži tur vidū uzliek mantiņas, visādas plikas gumijas Britnijas neilona plīvuriņos, kur tās uz mazā puļķīša griežas kā Zeme ap savu asi, un apkārt melns Morisejs, Morisejs vien.”
Bet brīžiem vienaldzīgi vai pat kaitinoši – visas tās apskaidrības par gejiem, narkomāniem, dzeršanu, trakuma simulēšanām.
“Ja zinātnieki tiešām pierādīs, ka par zilo kļūst, bērnībā saindējoties ar pesticīdiem, degošiem maisiņiem un alumīniju, tad literatūras vēsturēs varēs rakstīt – Bargais bērnībā ēda ar fašistu alumīnija dakšu, tāpēc viņa notika molekulāras pārmaiņas, un viņš kļuva homoseksuāls.”
“Jau iekšā lavījos trīcēdams – tur bija visa tā laikmetīgā māksla uz sienām. Aizgūtnēm pētīju nemākulīgi uzzīmētos pimpjus un lasīju par satikšanos, sūkāšanu un gribēšanu, viens pats tajā atejā, bet vienalga slepus, caur pieri. Kamēr čurāju, ātri, ātri. Bet pačurāt bija grūti zināmu iemeslu dēļ. Saspringti ausījos, ka tik kāds nenāk un nepieķer mani šajā nodarbē, un, ja nāca, tad nenokārtojies metos ārā. Šī ateja bija vienīgā vieta, kas apliecināja, ka neesmu viens tāds pasaulē, kaut gan šie rakstītāji vienalga likās tik nereāli kā eņģeļi debesīs. Pēc trīsdesmit gadiem atklājās, ka uz to pašu Tukuma ateju tai pašā laikā tos pašus uzrakstus lasīt gājis mācītājs Sants. Un ne tikai lasījis, bet arī pats uz tām sienām rakstījis.”
“Astoņdesmito vidū toksikomānija bija topā. Pat normāli cilvēki, Dostojevski salasījušies, rija amitriptilīnu. Robčiks, vienīgais mana vecuma pacients, arī bija toksikomāns, un tas jau tikpat kā narkomāns. Jauniešu žurnālā Liesma biju salasījies Dripes reportāžas no Rietumberlīnes un sen sapņoju kļūt par narkomānu kā tās vācu pancenes krievu vateņos. Sāku rīt tabletes kopā ar Robčiku. Staigājām gar ezermalu, pagrabā spēlējām biljardu un nepārtraukti trankvilizējāmies. Un ne mēs vieni tur tādi bijām. Citi gan pārsvarā dzēra.”
Mans secinājums diezgan bērnišķīgs, bet viennozīmīgs – šo grāmatu var lasīt un var arī nelasīt. Tāpat kā, uzklausot vecenīšu klačiņas, var saklausīt kaut ko interesantu, uzjautrinošu un noderīgu, tomēr cauri visam skan garāmgājējam (lasītājam) aiz muguras izčukstēti provokatoriski aicinājumi: “nu, dzirdēji, ja, ko tagad teiksi, labais, pareizais un no īstās dzīves neko nesaprotošais?” Da neko neteikšu. Dzīvo un domā ko gribi, godājamais autor.
“Nogrimis zaļās dūņās, aplipis dēlēm, kukaiņiem, fosīlijām no ārpuses, iekšpusē pildīts ar tārpiem un jūrasčūskām pa visiem caurumiem, dziļāk vēderā kāpuru midzenis niezošs, amerikāņu pīrāgs es esmu, pa gaļīgai sliekai katrā acī, degunā, dirsas caurumā veci krabji integrē mani, mute pūžņo un žūžo, ausīs skrubinās vaislīgas vaboles, ūdensmērītāji pa spožo virsmu, tik viens vienīgs apgabals manī ir palicis tīrs, pēdējais bastions, baltais akmentiņš, kurš bez vārda, uz tā arī uzrāpies mans plikais sniegavīrs, stulbais ārpusnieks, sēž un, saspiestos celīšus pie vēdera pierāvis, krāniņu ciskās, drebēdams noskatās uz vispārējo apetīti. Tāda ir Atvērta Persona, biedri, pisiet mani, es esmu auksts.”
Kādā recenzijā lasu, ka “par tēmām, par kurām pieņemts puritāniski klusēt vai cieņpilni klusēt, vai vēl kaut kādā akceptējamā veidā klusēt, viņš [Bargais – tas, kurš grāmatas varonis] līksmi tarkšķ pilnā balsī – vienādā intonācijā vēstīdams gan par sava mūža vīriešiem, gan balto patversmes sunīti, svētbildēm, alkoholu un latviešu literātiem”.
Tā arī to visu var raksturot – kā patarkšķēšanu. Kurā brīžiem patīkami ieklausīties: “Vinila plates atgādina gara fizisku iemiesošanos. Katrai dziesmai ir sava vieta, tuvāk ārmalai vai uz vidu, un melnā miesa, kuru var redzēt un aptaustīt (kas nav ieteicams), katra spēlēšanas reize ieskrāpē dziesmā vēsturi, un pēc tam sprakšķ visas skaistās dienas reizē. Adatiņa, kas slid arvien tuvāk centram, apļošanas diametrs, kurš ar katru griezienu sarūk, atgādina dzīvi, kas riņķojot tuvojas noslēgumam un punktam šī riņķadanča centrā. Daži tur vidū uzliek mantiņas, visādas plikas gumijas Britnijas neilona plīvuriņos, kur tās uz mazā puļķīša griežas kā Zeme ap savu asi, un apkārt melns Morisejs, Morisejs vien.”
Bet brīžiem vienaldzīgi vai pat kaitinoši – visas tās apskaidrības par gejiem, narkomāniem, dzeršanu, trakuma simulēšanām.
“Ja zinātnieki tiešām pierādīs, ka par zilo kļūst, bērnībā saindējoties ar pesticīdiem, degošiem maisiņiem un alumīniju, tad literatūras vēsturēs varēs rakstīt – Bargais bērnībā ēda ar fašistu alumīnija dakšu, tāpēc viņa notika molekulāras pārmaiņas, un viņš kļuva homoseksuāls.”
“Jau iekšā lavījos trīcēdams – tur bija visa tā laikmetīgā māksla uz sienām. Aizgūtnēm pētīju nemākulīgi uzzīmētos pimpjus un lasīju par satikšanos, sūkāšanu un gribēšanu, viens pats tajā atejā, bet vienalga slepus, caur pieri. Kamēr čurāju, ātri, ātri. Bet pačurāt bija grūti zināmu iemeslu dēļ. Saspringti ausījos, ka tik kāds nenāk un nepieķer mani šajā nodarbē, un, ja nāca, tad nenokārtojies metos ārā. Šī ateja bija vienīgā vieta, kas apliecināja, ka neesmu viens tāds pasaulē, kaut gan šie rakstītāji vienalga likās tik nereāli kā eņģeļi debesīs. Pēc trīsdesmit gadiem atklājās, ka uz to pašu Tukuma ateju tai pašā laikā tos pašus uzrakstus lasīt gājis mācītājs Sants. Un ne tikai lasījis, bet arī pats uz tām sienām rakstījis.”
“Astoņdesmito vidū toksikomānija bija topā. Pat normāli cilvēki, Dostojevski salasījušies, rija amitriptilīnu. Robčiks, vienīgais mana vecuma pacients, arī bija toksikomāns, un tas jau tikpat kā narkomāns. Jauniešu žurnālā Liesma biju salasījies Dripes reportāžas no Rietumberlīnes un sen sapņoju kļūt par narkomānu kā tās vācu pancenes krievu vateņos. Sāku rīt tabletes kopā ar Robčiku. Staigājām gar ezermalu, pagrabā spēlējām biljardu un nepārtraukti trankvilizējāmies. Un ne mēs vieni tur tādi bijām. Citi gan pārsvarā dzēra.”
Mans secinājums diezgan bērnišķīgs, bet viennozīmīgs – šo grāmatu var lasīt un var arī nelasīt. Tāpat kā, uzklausot vecenīšu klačiņas, var saklausīt kaut ko interesantu, uzjautrinošu un noderīgu, tomēr cauri visam skan garāmgājējam (lasītājam) aiz muguras izčukstēti provokatoriski aicinājumi: “nu, dzirdēji, ja, ko tagad teiksi, labais, pareizais un no īstās dzīves neko nesaprotošais?” Da neko neteikšu. Dzīvo un domā ko gribi, godājamais autor.
“Nogrimis zaļās dūņās, aplipis dēlēm, kukaiņiem, fosīlijām no ārpuses, iekšpusē pildīts ar tārpiem un jūrasčūskām pa visiem caurumiem, dziļāk vēderā kāpuru midzenis niezošs, amerikāņu pīrāgs es esmu, pa gaļīgai sliekai katrā acī, degunā, dirsas caurumā veci krabji integrē mani, mute pūžņo un žūžo, ausīs skrubinās vaislīgas vaboles, ūdensmērītāji pa spožo virsmu, tik viens vienīgs apgabals manī ir palicis tīrs, pēdējais bastions, baltais akmentiņš, kurš bez vārda, uz tā arī uzrāpies mans plikais sniegavīrs, stulbais ārpusnieks, sēž un, saspiestos celīšus pie vēdera pierāvis, krāniņu ciskās, drebēdams noskatās uz vispārējo apetīti. Tāda ir Atvērta Persona, biedri, pisiet mani, es esmu auksts.”
May 26, 2019
Viens no skumjākajiem latviešu literatūras iespiedumiem, kas ir lasīts. Laikam jau tāpēc, ka nesaprotu - kur vidusskolas laikos, kad izlasīju "Mīļvārdiņus" un kaut ko vēl no Bargā, man viņa daiļrade baigi iepatikās. Tolaik, pašai esot tieši tajos īstajos protestanta gados, kā reiz ļoti patika tāda sulīga un tieša attieksme un vārdi.
Lasot šo grāmatu ar manu šodienas aci un izpratni, es saprotu, ka nevar izbraukt vien ar brašu runāšanu par skumīgajiem un prastajiem dzīvesstāstiem, ir tomēr jābūt arī kaut kādai centrālai jēgai un karkasam. Pirms neilga laika kāri lasīju Bukovska "Sievietes" - mani ļoti aizrāva galvenā varoņa pilnīgi absurdais, prastais un nolaistais dzīvesstāsts. Laikam jau tāpēc, ka tas visas grāmatas garumā secīgi turpinājās.
Šī grāmata bija haoss. Pirmās lappuses aizpildīja ar pārējo grāmatas saturu pilnīgi nesaistīti stāsti. Tad autors sāka skaidroties par saviem skandāliem (par kuriem man nebija ne mazākās nojausmas). Tad iesākās kaut kādi īsi stāstiņi, kas savā starpā arī beidzot bija saistīti un secīgi. Pāri pusei tiekot, grāmata jau pavisam pārtapa no īsstāstu un rupjību kolekcijas par romānu. Ik pa laikam starp secīgo stāstu iemaisījās kaut kādi jocīgi īsgabali, absolūti nesaistīti ar pārējo.
Kopumā es sajutos visai skumji, lasot grāmatu. Ja videnes laikā autors savā dzīvē varēja darīt, ko vien vēlas, jo man interesēja tikai viņa daiļrade - tad tagad, esot pieaugušai, autora dzīves fons var būtiski ietekmēt to, kā tiek uztverts viņa rakstītais. Tā arī nesaprotu - stāsti ir izdomāti vai īsti, tāpēc nesapratu, vai man just līdzi par autora skumjo dzīvesstāstu vai arī pasmieties - jo tas taču izdomāts.
Lasot šo grāmatu ar manu šodienas aci un izpratni, es saprotu, ka nevar izbraukt vien ar brašu runāšanu par skumīgajiem un prastajiem dzīvesstāstiem, ir tomēr jābūt arī kaut kādai centrālai jēgai un karkasam. Pirms neilga laika kāri lasīju Bukovska "Sievietes" - mani ļoti aizrāva galvenā varoņa pilnīgi absurdais, prastais un nolaistais dzīvesstāsts. Laikam jau tāpēc, ka tas visas grāmatas garumā secīgi turpinājās.
Šī grāmata bija haoss. Pirmās lappuses aizpildīja ar pārējo grāmatas saturu pilnīgi nesaistīti stāsti. Tad autors sāka skaidroties par saviem skandāliem (par kuriem man nebija ne mazākās nojausmas). Tad iesākās kaut kādi īsi stāstiņi, kas savā starpā arī beidzot bija saistīti un secīgi. Pāri pusei tiekot, grāmata jau pavisam pārtapa no īsstāstu un rupjību kolekcijas par romānu. Ik pa laikam starp secīgo stāstu iemaisījās kaut kādi jocīgi īsgabali, absolūti nesaistīti ar pārējo.
Kopumā es sajutos visai skumji, lasot grāmatu. Ja videnes laikā autors savā dzīvē varēja darīt, ko vien vēlas, jo man interesēja tikai viņa daiļrade - tad tagad, esot pieaugušai, autora dzīves fons var būtiski ietekmēt to, kā tiek uztverts viņa rakstītais. Tā arī nesaprotu - stāsti ir izdomāti vai īsti, tāpēc nesapratu, vai man just līdzi par autora skumjo dzīvesstāstu vai arī pasmieties - jo tas taču izdomāts.
August 11, 2024
Jauks lasījums, ja gribās ko vienkāršu un humorisku, protams, par salīdzinoši necenzētām tēmām.
Man patika cik nelineārs bija pats stāstījums, vienā brīdi R. Bargais runā par pieredzi ar tiesu un kriminālprocesiem, bet nākošajā pilnīgi nesaistīts stāststiņš par vīrieti ar “cepurīti”. Valoda ir vienkārša, stāstījums plūstošs. Nav pārāk daudz jāiedziļinās stāsta, nav tas pierastais latviešu rakstniekiem visu paslēpt metaforās. Patīkami arī bija, ka visbiežāk visi cilvēki, kas tiek pieminēti, vēlākā daļa tiks dziļāk apskatīti, nu, viņu saistībā ar autoru.
Noteikti iesaku izlasīt, kādā brīdi, kad parādās vēlme ieskatīties cita cilvēka dzīves dēkās.
Man patika cik nelineārs bija pats stāstījums, vienā brīdi R. Bargais runā par pieredzi ar tiesu un kriminālprocesiem, bet nākošajā pilnīgi nesaistīts stāststiņš par vīrieti ar “cepurīti”. Valoda ir vienkārša, stāstījums plūstošs. Nav pārāk daudz jāiedziļinās stāsta, nav tas pierastais latviešu rakstniekiem visu paslēpt metaforās. Patīkami arī bija, ka visbiežāk visi cilvēki, kas tiek pieminēti, vēlākā daļa tiks dziļāk apskatīti, nu, viņu saistībā ar autoru.
Noteikti iesaku izlasīt, kādā brīdi, kad parādās vēlme ieskatīties cita cilvēka dzīves dēkās.
August 4, 2017
Forša grāmata, bet...
October 8, 2017
Labākā lasāmviela latviešu valodā no latviešu autora šogad. Dzīvi. Asprātīgi. Sulīgi.
November 7, 2017
Pagāja pārāk ilgs laiks līdz sapratu virzienu.
July 30, 2024
Nopirku, jo autoru sajaucu ar citu, neieskatoties. Gadās. Bagāta valoda un vēl bagātīgāki piedzīvojumi. Nospiedu, ka reizēm ir labi kļūdīties un iekrist citā kastē. Paplašināja redzesloku.
November 26, 2024
Ļoti sirsnīgi.
March 9, 2017
Vietām smieklīgi, vietām pārsteidzoši, bet kopumā - ļoti interesanti. Šī grāmata gan radīja iespaidu, ka ir stipri liela atšķirība starp rakstnieku Bargo un cilvēku Bargo. Rakstnieks Bargais, šķiet, ir asāks, nepiespiestāks un nepiekāpīgāks nekā cilvēks Bargais, kas "Transcendetajos lasījumos" radīja ļoti pieklājīga un pieticīga vīra iespaidu. Bet tas grāmatas kvalitāti patiesībā neietekmē.
December 10, 2024
Parasti man nepatīk stāstiņi, bet šie lika pasmieties, notraukt kādu asaru un "pacringot". Patika :)
Displaying 1 - 26 of 26 reviews