Vēstule

by Vladimirs Kaijaks, Māra Svīre

"Vēstule var iepriecināt, vēstule var skumdināt, paretam gadās, ka vēstule iejaucas cilvēka liktenī, notikumi sāk vērpties pavisam citādi, nekā iepriekš gribēts, un mīlestībai basām kājām jāiet asām šķembām kaisīts ceļš – kā notiek šajā romānā.

Vladimirs Kaijaks paspēja to uzrakstīt līdz pusei. Viņš nekad nevienam, pat man, nestāstīja, ko raksta. Nejautāju un nespiegoju, kad viņš kaut kur aizgāja, zināju, ka, tikko pabeigs, iedos izlasīt. Kad Vladimira vairs nebija, ilgi neuzdrošinājos apskatīt uzrakstīto, likās: nedrīkstu, jo vēl tikai pusē... Tomēr saņēmos, jo sapratu, ka pabeigt vajadzēs man.

Izrādījās, šis ir turpinājums romānam “Meitene no nekurienes”, bet tiklab lasāms kā patstāvīgs darbs. Līdz 167. lappusei ir Vladimira Kaijaka teksts, tālāk – mans. Centos iztēloties, kā viņš būtu sižetu risinājis. Skaidrs, ka vajadzīgi notikumi un cilvēku rīcība Kaijaka stilā, manā romānā tas droši vien būtu mazāk dramatiski."
Māra Svīre

303 pages, Hardcover

Published January 1, 2017

About the author

Prozaiķis Vladimirs Kaijaks dzimis 1930. gada 2. septembrī Cēsīs. Rakstnieces Māras Svīres dzīvesbiedrs. Beidzis Rīgas 50. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu (1950). Strādājis Latvijas Radio par reportieri, bijis arī mežstrādnieks un Rakstnieku savienības literārais konsultants un referents. Publicējas kopš 1949. gada. Sarakstījis scenārijus kinofilmām "Šahs briljantu karalienei" (1973, kopā ar M.Steigu un L.Volfu), "Zem apgāztā mēness" (1977, kopā ar Ē.Lāci), "Bailes" (1986). Pēc V.Kaijaka romānu motīviem veidots populārais televīzijas seriāls "Likteņa līdumnieki" (kopš 2003. gada). Latvijas Rakstnieku savienības biedrs (1964). Par stāstu "Cilda" apbalvots ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1990). Romāns "Rēgi" godalgots pirmajā "Karoga" romānu konkursā (1993).

Vladimirs Kaijaks (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms; 1930–2013) – rakstnieks. Vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Pazīstams kļuva 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados ar saviem kriminālromāniem un romantiski liriskiem stāstiem. Latviešu literatūras vēsturē nozīmīgi viņa stāsti ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem. Fantastiskā reālisma
motīvi vijas cauri visai Vladimira Kaijaka daiļradei. Krājums "Visu rožu roze" (1987) ir viens no 20. gadsimta 80. gadu
spožākajiem. Mūža pēdējos gados vairāk pazīstams ar tetraloģiju "Likteņa līdumnieki", pēc kuras motīviem tapa tautā iemīļots Latvijas Televīzijas seriāls.

Līdz 1959: īstajā vārdā – Kārlis Laimonis Lazdovskis.
1959–1970: Kārlis Bendrups.
Kopš 1970: vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms.
Bijis precējies ar rakstnieci Mirdzu Bendrupi un Māru Svīru.

1949. 5. nov.: pirmā publikācija – dzejolis "Kolhoza tirgus" laikraksta "Padomju Jaunatne" literatūras un mākslas pielikumā.

Dzejoļu krājumi
1963: "Putni laižas pret vēju".

Stāsti
1966: "Stāsti par laimi".
1967: "Vistu elks".
1969: "Smagās sirdis".
1970: "Mans pavasaris".
1970: "Brigitas brīnums".
1973: "Akācija akmens pagalmā" (1973).
1977: "Soļi".
1980: "Atgriešanās".
1987: "Visu rožu roze".
1992: "Vecis".
2001: "Masku teātris".

Romāni
1970: "Direktora klints".
1976: "Bailes".
1983: "Signe".
1993: "Rēgi".
1999: "Enijas bize".
1999: "Zem Marsa debesīm".
2000: "Nārbuļu dēli".
2002: "Mantinieki".
2005: "Atraidītā sindroms".
2009: "Meitene no nekurienes".
2017: "Vēstule" (kopā ar Māru Svīri).

Videoromāns
2007: "Līdumnieku mantojums" (kopā ar Māru Svīri).

Proza bērniem
1964: stāsts "Putenī".
2003: stāsts "Melnais kamols-amols-mols".

Autobiogrāfiskā proza
2011: "Koka kāja, Kapu māja".

Ārzemju autoru darbu atdzejojumi
No krievu valodas
1962: Fjodors Tjutčevs "Dzeja" (kopā ar Mirdzu Bendrupi).
1981: Fjodors Tjutčevs "Lirika" (kopā ar Mirdzu Bendrupi, Māri Čaklo, Olafu Gūtmani, Montu Kromu un Māru Misiņu).


Darbība kinodramaturģijā
1973: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Šahs briljantu karalienei" (kopā ar Miermīli Steigu un Lazaru Volfu, režisors Aloizs Brenčs).
1977: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Zem apgāztā mēness" (kopā ar Ēriku Lāci, režisors Ēriks Lācis).
1986: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma romāna Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Bailes" (režisors Gunārs Cilinskis).
1992: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma stāsta Dekrim studijas spēlfilmai "Zirneklis (režisors Vasilijs Mass).

Reviews

[Kristīne Līcis · Rating 3 out of 5]

"Meitenes no nekurienes" turpinājumā priekšplānā iznāk sadzīve un ļaužu raksturi, un skumjā atziņa, ka teatrāla paštaisnuma, lišķības, divkosības un gļēvuma sekas nevar novelt tikai uz politisko režīmu, un ka sīkmanīga mietpilsoniskā labsajūta izdzīvo un pastāv līdztekus lielam tautas postam, kā epizodē, kad Linards mājās ēd mātes uzsildītās vakariņas, kamēr Anna iekāpj deportāciju vagonos. Bet kur beidzas iztapība, un sākas vienkārša izdzīvošana? Vai vēlme pasargāt dēlu un mazbērnus no iespējamām represijām ir pietiekama, lai attaisnotu Riharda mātes patosa pilno kolhoza atbalstīšanu? Tā ir ellišķīga dilemma - pašcieņa vai mazbērnu liktenis! - un režīms, kas liek starp tiem izvēlēties, ir vairāk nekā noziedzīgs. /../ vai tad joka lieta noskatīties, kā uzar tavu senču zemi, kura tev vairs nepieder, jo pats no tās atteicies?

Romānā daudz interesantu sīkumu, kuru nozīme katram lasītājam būs sava, piemēram, kapela ar Dievmātes gleznojumu uz sienas, ko pēc Astrīdas uzdevuma sakopj Dāvs, man šķiet kā simbols izmisīgai vēlmei kaut mazumiņu dvēseles miera saglābt un kaut nedaudz sirdsapziņu notīrīt.

Autoriem labi izdevies atklāt katra tēla tik šķebinošo, bet laikam arī tik cilvēcīgo neglīto pusi; Linarda māte Spodra sanākusi īpaši kolorīta, bet joprojām ticama. Taču manai gaumei ir daudz par daudz "ziepju operām" raksturīgu attiecību pavērsienu, rezultātā sižets kļūst salkans. Neglābj arī nobeigums, kas šķiet sasteigts, nepārliecinošs un pārējam grāmatas tonim nepiederīgs.

[Ieva · Rating 4 out of 5]

Par grāmatu ieinteresējos tāpēc, ka mamma beidzot lasīt nedaudz apraudājās. Un mana mamma (atšķirībā no manis pašas) nav nekāda pinkšķe, grāmatas raudāt viņai lieka ļoti, ļoti reti.
Nudien nezinu, vai man mazliet traucēja tas, ka neesmu lasījusi pirmo daļu (piem., vai to citiem neredzamās mazās meitenes motīvu saprastu, ja būtu to izlasījusi), bet man pat īsti uz raudienu nevilka. Bet visādi citādi - laikmeta aina skaidra, ikdiena Latvijā pēc otrā aizvešanas viļņa diezgan ticama. Un ļoti atgādina slaveno "Likteņa līdumnieku" sāgu - kas var būt gan labi, gan slikti, atkarīgs no kuras puses uz to skatās.

[Kristine · Rating 4 out of 5]

Stāsts labs. Arī varoņu attēlojums, manuprāt, ir ļoti reāls. Nav šaubu, ka tādi dzīves pavērsieni un prototipi varētu būt no reālās dzīves. Beigas gan brutāli "nogrieztas", prasījās kādu savādāku nobeigumu. Tieši nobeiguma dēļ viena zvaigzne pazuda, bet tā arī nevarēju saprast likt 3 vai 4.

[Lelde Liepa · Rating 5 out of 5]

Nobeigums pārsteidzošs, bet tāds kā vajag! Pāri visam - mīlestība!

[Kristaps · Rating 5 out of 5]

Turpinājums “Meitenei no nekurienes”, ko iesāka viens autors un bija jāpabeidz otram. No vienas puses tā šķiet tāda pati vai līdz ar to vājāka, no otras – vēl skaudrāka. Pēdējās lappuses pārlasīju vairākkārt. Tās bija tādas līdz asarām, bet arī – vismaz viens pareizs lēmums galvenā varoņa dzīves laikā.

[Anna (Tējtasītes blogs) · Rating 3 out of 5]

Ticami uzrakstīts un dramatiski piesātināts vēsturisks darbs, kas runā par izdarīto izvēļu smagumu un nejaušību lielo spēku.
Vairāk par grāmatu manā blogā: http://wp.me/pL6Ka-4SM