Jānis Lejiņš (1954) ir viens no ievērojamākajiem vēsturisko romānu autoriem mūsdienu latviešu literatūrā. Viņa iepriekšējie darbi – triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā” un romāns “Kamera obskura” – guvuši gan plašu lasītāju atsaucību, gan vairākas literāras balvas.
Arī rakstnieka jaunākajā romānā “Vīrieša sirds” ir Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona. Pamatstāsts ir par armijas instruktoru Ludi Šteinbergu, kurš 1939. gada pavasarī ierodas kādas mazpilsētas ģimnāzijā, lai mācītu zēnus kļūt par īstiem vīriešiem. Viņš pats, protams, labi zina, kā tas darāms, un sparīgi ķeras pie darba. Bet tad notiek kaut kas dīvains, un pareizākajam no pareizajiem vīriešiem nojūk visi orientieri. Viņa rūpīgi koptajā mazajā vecpuiša pasaulītē ienāk Viņa...
Taču lielās pasaules dzirnas ir sākušas savu baiso gaitu un ir gatavas samalt ikvienu, kurš nokļūst starp akmeņiem. Daži sižeta pavedieni aizvijas vēl tālākā pagātnē, citi iestīdz nākotnē. Un izrādās, ka itin viss šajā brīnumainajā pasaulē ir nesaraujami vienots un daži sīki graudiņi nav pa spēkam pat smagajiem dzirnakmeņiem.
Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2017. Pirms pirkšanas bija zināmas šaubas, jo no triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” man bija radies iespaids, ka autoram ar to mīlestības attēlošanu diez cik labi neveicas. Te pēc uzraksta tiek solīta bez maz vai vesela grāmata par šādām tēmām! Beigu beigās grāmatu nopirku, mēnesi pamarinēju un sāku lasīt.
Izvilkums no anotācijas: “… Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona. Pamatstāsts ir par armijas instruktoru Ludi Šteinbergu, kurš 1939. gada pavasarī ierodas kādas mazpilsētas ģimnāzijā, lai mācītu zēnus kļūt par īstiem vīriešiem. Viņš pats, protams, labi zina, kā tas darāms, un sparīgi ķeras pie darba. Bet tad notiek kaut kas dīvains, un pareizākajam no pareizajiem vīriešiem nojūk visi orientieri. Viņa rūpīgi koptajā mazajā vecpuiša pasaulītē ienāk Viņa…”
Domāju, ka katrs no mums dzīvē ir vismaz reiz sastapis un pazīst tādu Ludi. Viņš ir hiperaktīvs, par visu ir savs viedoklis, tā saskaņa ar realitāti viņu maz uztrauc. Šo Ludi izceļ viņa neredzamā sāpe, apkārtējie to nemaz nepamana, bet Ludim tas ir visas dzīves vadlīnija. Un vismaz sākumā tā nudien nav sievietes. Ludis ir no armijas atvaļināts instruktors, kurš kara laikā ir pamanījies karot dažādās ierakumu pusēs. Tagadiņās viņš visu enerģiju velta Pilsētiņas jauniešu fiziskajai sagatavotībai. Kā tēls ir visnotaļ interesants. Viņa raksturs pieļauj viņa nokļūšanu dažnedažādās situācijās, kuras Ludis interpretē pa savam, bet lasītājs, redzot kopain,u saprot, ka Luda interpretācijai nav itin nekāda pamatojuma.
Šī Luda vienaldzība pret apkārtni mani no sāka nedaudz baidīja, šķita, ka vēl nedaudz, un mums literatūrā būs parādījies kārtējais Vilibalds Drosmiņš, un viss notiekošais kļūs par šveikveidīgu farsu. Par laimi lasītājam autors ir nolēmis šo ceļu neiet. Taču, ja grāmata būtu tikai par nedaudz pasistu vīriņu, kuram netrūkst drosmes un apņēmības trīsdesmito gadu beigās, tad tas nebūtu nekāds interesantais lasāmais.
Sižets noris uz Padomju Savienības, britu, vācu un Latvijas specdienestu darbības fona. Visiem ir skaidrs, ka tūliņ būs lielais vēstures pagrieziena posms, un katrs dara, ko var, lai nodrošinātu savas valsts pārsvaru gaidāmajās izmaiņās. Pilsētiņai, kurā Ludis audzina jaunatni, ir viena no centrālajām vietām, kurās saskaras šo dienestu intereses un kur apslēpti šādi tādi noslēpumu atrisinājumi. Šis fons ir pārbagāts ar laikam atbilstošiem patiesiem notikumiem, nelielām atkāpēm pagātnē un nākotnē. Ja Latvijas teritorijā šajā laikā ir noticis kaut kas, kas dod iespēju izvērst konspirāciju teoriju, tad autors to ir izmantojis uz pilnu klapi.
Finālā mums ir vēsture sajaukta ar izdomājumiem. Grāmatā vienlaicīgi noris daudzas sižeta līnijas, kuras beigu beigās, man par brīnumu tiek novestas līdz atrisinājumam. Dažas gan tīri tradicionālā manierē, pāris teikumos uzrakstot par to, kas notika pēc tam. Lasītājam ir jābūt gatavam daudzu tēlu invāziju, tie gāzīsies iekšā sižetā, gandrīz vai līdz pēdējai grāmatas lapaspusei. Tas nedaudz pašķīdina mūsu varoņa Luda (sauktu arī par Štenku) stāstījumu, bet tai pat laikā piedod notikumiem ticamības momentu. Man personīgi tas netraucēja, bet es jau esmu vēsturisko detaļu cienītājs.
Pozitīvi, ka autors bija nolēmis atteikties no okupācijas un represiju apraksta standartkanona. Šīs lietas tiek pieminēts, taču visus cilvēkus nevar mērīt ar vienu mēru. Dažus šādas lietas vienkārši neskāra, citiem Padomju okupācija dzīvē neko daudz nemaz neizmainīja, vismaz sākumā. Kāds varbūt pat tika ārā no aukstā gatera, kur mūždien zābakos bira skaidas.
Grāmata izlasījās vienā rāvienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturiski notikumi, specdienesti, sazvērestības, tad šis lasāmais neliks vilties. Ludis ir pietiekami kolorīts varonis, lai spētu noturēt kopā sižeta galveno līniju un paliktu principiāls līdz pašam galam. Viens gan ir skaidrs, mīlestība pie laba gala īstus vīrus nekad nenoved.
Lejiņš raksta skanīgā valodā, tekstā neiztiek bez humora un ironijas, varoņi ir kolorīti un spilgti. "Vīrieša sirds" man patika, bet nedaudz sapinos daudzajos vadošās sižetiskās līnijas atzaros. Kopumā - vīlusies neesmu.
Laikam esmu sevišķi neattapīga, bet man ļoti prasījās norādīt, kur un kad notiek darbība katrā sižeta fragmentā - jo nudien lielāko daļu grāmatas pavadīju apjukumā kur un kad tad atkal esmu pārlēkusi. Lai cik ļoti man patika Lejiņa iepriekšējie romāni, šajā nekā nesanāca "ielasīties", un būtībā romānu pabeidzu lasīt inerces pēc.
Likšu 5 zvaigznes. Lai jau būtu tā! Tas, ka ne visam spēju izsekot, ir tikai un vienīgi mana vaina, jo vēsture un spiegi mani diezgan veikli maldināja pa manu mērenā lasītāja rutīnu. Galvenā mana "atziņa" - par varoni var kļūt, pat neesot varonim. Varonis nevaronis. Nē, nu, zināma varonība viņa rīcībās bija, kā nu ne!
Grūti novērtēt šo grāmatu. No vienas puses - ļoti labs romāns (latviešu autora un ar vēstures virzienu), kurš ātri lasās un ir interesants/aizraujošs. No otras puses - liekas, ka autors tomēr ir "sapinies meistarībā" - pārāk daudz sižetu līniju, kurām ir zināmas grūtības izsekot (iespējams, pie vainas mana nespēja uztvert, bet varbūt fakts, ka īsti nebija dalīts apakšnodaļās (lai gan sižetu/līniju maiņa notika pamanāmi ar tukšu rindu vai zvaigznītēm lapas vidū). Tāpat likās, ka autors ir centies salikt vienā grāmatā pārāk daudz notikumus.
Kopumā vērtējumā liku četras zvaigznes (svārstījos starp trīs, četrām un piecām zvaigznēm), tomēr grāmata, kuru noteikti ir vērts ieteikt izlasīt arī citiem.
Jānis Lejiņš ar "Vīrieša sirdi" mani patīkami pārsteidza - labdabīga ironija, uzmanība pret detaļām, nesasteigts sižeta plūdums. Romāns atstāja labu pēcgaršu; šķiet, ka es starp rindām ietverto morāli arī sadzirdēju. Vienīgi nesaprotu tos lasītājus, kam tas šķiet humoristisks gabals...
grāmata liek atkāpties no tradicionālā labais/ sliktais skatījuma uz vēstures notikumiem un pieļaut, ka cilvēku izvēles diktēja ne vien augsti un svarīgi ideoloģiski apsvērumi, bet gan jūtās balstīti lēmumi, kas ne vienmēr bija vēsturiski korekti. man patīk, kā mīlas sižeta līnija tiek savīta ar daudzu un dažādu spiegu un politikas aktīvistu darbībām, kas bieži vien pat neapzinās savu lomu Lielajā spēlē un aizspēlējas par tālu. tomēr sižets manuprāt ir nedaudz par daudz samudžināts, lai grāmata dabūtu no manis vairāk zvaigznes...