На фотографии – большая дружная семья. Симпатичные взрослые, милые дети. Величественный старик смотрит сурово и прямо. Среди них – убийца и жертва. Беззаботное лето в деревенском доме вдруг превращается в триллер, ближайшие родственники – в непримиримых врагов, а желание понравиться дедушке – в гонку на выживание. Семейный пирог невыносимо горчит. Сможет ли убийца стереть с себя страшное клеймо? Найдутся ли пропавшие драгоценности? Частные детективы Макар Илюшин и Сергей Бабкин берутся за дело пятнадцатилетней давности.
Pirms kāds laika beidzot uzzināju par tādu apzīmējumu "'cosy' detective story", kaut kas līdzīgs mājīgam detektīvam. Tad nu šo es pilnībā varu attiecināt, ja ne uz visām Mihalkovas grāmatā, tad uz "Rūgto mandeļu pīrāgu" noteikti. Viena ģimene, pieaugušie, bērni, viena slepkavība, viena nesaprotama nāve kaimiņos. Autore izzīmē visus raksturus un sadzīviskās ainas. Tā ļoti krieviski (bet labā nozīmē). Un, protams, intriga - kurš tad ir slepkava. Bija daudz blakus motīvu un daļu no tiem es diezgan ātri atkodu (lasīšanas gaitā), bet ar slepkavu un motīvu autore tomēr man 'izgrieza pogas'. Par to es viņai pieliku ceturto zvaigzni (lai gan savā žanrā viņa tiešām ir pelnījusi). Tā vēsi paskatoties, var jau teikt, ka motīva pamats tāds nedaudz nereāls (priekš ciemata), bet man vienalga patika. Upuri gan viņa ir attēlojusi kā riktīgu mērgli - nemaz nebija žēl. Un tā jau droši vien vajadzēja, lai n-tajiem ļaudīm būtu motīvs tikt no viņa vaļā. Beigās kā parasti (cik nu esmu viņas grāmatas lasījusi) melodramatiskas ainas iz ģimenes dzīves. Lai arī melodrāmas kā tādas nelasu, viņai tie emocionālie nobeigumi iederas. Šo grāmatu lasīju latviski, bet Mihalkovai ir tik viegla valoda, ka droši var lasīt oriģinālā. P.s. Jumavas izdevumam gan ir baiss tas vāks - ja es nezinātu drēbi, t.i., autori un viņas darbu, pat virsū nebūtu paskatījusies tai grāmatai.
Lasīju latviešu valodas tulkojumu "Rūgto mandeļu pīrāgs". Krieviem ir vesela rinda autoru, kuru romāniņi tiek izdoti nelielā, mīksto vāku iesējumā; parasti tie ir viegli romāni izklaidei - detektīvi vai mīlas stāsti. Mani ieinteresēja, kāpēc Mihalkovai (kas seko Mariņinas un Ustinovas labākajām tradīcijām) latviski iznak jau otrā grāmata. Detektīvs bija labs - par defektīvu ģimeni, kas cīnās par ģimenes galvas labvēlību un tam izmanto visus līdzekļus. Beigās bija patīkams sižeta pagrieziens un slepkavu nav viegli uzminēt. Par tulkojumu es varētu piepilināt darvu un veikt plašus pārspriedumus par tēmu "ja dari kādu darbu, tad izdari to kārtīgi un pēc labākās sirdsapziņas". Manuprāt, konkrētā tulkotāja ir pieradusi pie redaktora, jo viss ir ļoti apzinīgi iztulkots - arī izteicieni un parunas, burtiski pārceltas metaforas utt., acīmredzot ar domu, ka pēc viņas vēl kāds nāks un tekstu "savāks". Bet redaktora jau nav... Šāda veida sadzīves detektīvos teksts noteikti ir jādod rediģēt kādam "native speaker", jo īstenībā tulkot sarunvalodu un pat žargonu ir grūtāk nekā romānu literārā valodā.