Grāmatā apkopota mākslinieku Jāzepa Grosvalda un Konrāda Ubāna sarakste. To papildina tajā pašā laika posmā rakstītās Voldemāra Tones, Aleksandra Drēviņa, Kārļa Johansona vēstules, kā arī daži citi dokumenti. Pirmā pasaules kara gados, kad līdz ar evakuētajām skolām un dodoties bēgļu gaitās latvieši izklīduši Krievijas plašumos, jaunie mākslinieki vēstulēs no Petrogradas, Maskavas, Penzas, Rīgas un Cēsīm joprojām paliek kopā. Viņus saista ne tikai bohēma vai ilgas pēc mājām. Te viņi kopā ar citiem tādiem pašiem jauniem censoņiem kaļ plānus, kā veidot īsti latvisku mākslu, kas stāstītu par Latvijas ikdienu un vēsturi, un liktu tai atskanēt pasaulē. Tā ir lepna doma, un tikko divdesmit gadu slieksnim pārkapušie un entuziasma pārpilnie mākslinieki ne mirkli nešaubās, ka viņi to realizēs. Jo viņi ir viena paaudze un domubiedri.