What do you think?
Rate this book
Noveles
Grāmatā ir noveles no krājumiem "Aiz paradīzes vārtiem" un "Kailā dzīvība".
- GenresRead For School
134 pages, Hardcover
1 person is currently reading
14 people want to read
About the author
Andrejs Upīts
54 books5 followersLatviešu rakstnieks, kritiķis un literatūrzinātnieks. Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā, pēc tam izglītojies pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas - vācu, krievu, angļu, franču un itāļu. Strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 5 of 5 reviews
December 4, 2022
Ja es kādreiz biju lasījusi Upīša noveles, tad esmu to veiksmīgi aizmirsusi, tādēļ tagad iepazīstu kā pirmo reizi. Jumts aizbraucis, smadzenes uzsprāgušas, jo tas, ko lasu, ir kolosāls kosmoss, marksists Upīts godam nopelnījis visas 5 zvaigznes.
Noveļu intensitāte gāž no kājām. "Kailā dzīvība", "Ksavjēra Perjē nāve", "Jūrā", "Trāķietis Kilons" ir eksplicīts sociālpolitisks komentārs, kas būtu derīgs visu vardarbīgo režīmu ilustrācijai, jo īpaši marksisma-komunisma savārstījumam. Bet tas nemazina novelēs tik spilgti un detalizēti parādīto netaisnību un ikdienišķo nežēlību, un tas, ka Upīts to droši vien šīs noveles domājis kā slavinājumu revoluzionārajai pārliecībai, man netaucē sajūsmināties par krāšņo prozu, pilnasinīgajiem tēliem un ļoti pārliecinošo sižeta kompozīciju.
"Rožu slepkava" vairāk par konkrētu cilvēku attiecībām un šajā ziņā varbūt tuvāk Blaumanim, bet saspīlējums un nicinājums pret pastāvošo iekārtu parādās arī te, kad rožu dārznieks apcer pils saimniekus: "...Visa Eiropa drīz liesmos cīņā par tautu patstāvību un brīvību. Šie izvirtuļi te ir katras pasaules brīvības nāvīgākie ienaidnieki. Kā mēris, kā puvekļi no šīs zemes izplatās pa visu pasauli."
Bet mana absolūtā favorīte šajā krājumā ir "Aiz paradīzes vārtiem". Ievas un Ādama pirmie soļi ārpusē, kur "[m]aigu vēsmu pieradušos, vēji skarbiem viļņiem plosīja viņu kailos augumus. Zem mūžīgās rāmās zilgmes dzīvojošos, mākoņi kā drausmīgi putni tvarstīja viņus rūsgainiem spārniem." Atkal varētu palikt pie tā, ka novele varētu būt iecerēta kā kritika par jaunizveidoto Latvijas valsti, ka izdzīšana no paradīzes ir pamošanās no ilūzijas un sastapšanās ar skarbo realitāti, bet man tik ļoti patīk Upīša doma par paradīzi kā mietpilsonisku stagnāciju bez kontrasta un attīstības, ka autora politiskā pārliecība kļūst sekundāra. "Paradīzē viņi nezināja nekādu starpību starp tuvāko un tālāko. Un nekur viniem tur nebij jāiet. Dienas un laiki viņiem tur gāja garām nemanāmi un neizjusti."
Favorīte Nr.2 ir "Cēloņi un sekas", visnotaļ ticama, bet vienlaikus arī absurda cēloņsakarību virkne no saplīsušas olas līdz trakonamam, pa ceļam paķerot dažus mīļākos un lugas pirmizrādi.
Vienvārdsakot, Upīts nav tikai "Zaļā zeme".
"-Kailā dzīvība - - tas ir tas. Vai tad tu par citu ko cīnies? Vai vispār bez viņas ir vēl kāda cita vērtība? Apziņā, izjūtā, tieksmēs un sāpju izbaudā - tikai viņa!"
Noveļu intensitāte gāž no kājām. "Kailā dzīvība", "Ksavjēra Perjē nāve", "Jūrā", "Trāķietis Kilons" ir eksplicīts sociālpolitisks komentārs, kas būtu derīgs visu vardarbīgo režīmu ilustrācijai, jo īpaši marksisma-komunisma savārstījumam. Bet tas nemazina novelēs tik spilgti un detalizēti parādīto netaisnību un ikdienišķo nežēlību, un tas, ka Upīts to droši vien šīs noveles domājis kā slavinājumu revoluzionārajai pārliecībai, man netaucē sajūsmināties par krāšņo prozu, pilnasinīgajiem tēliem un ļoti pārliecinošo sižeta kompozīciju.
"Rožu slepkava" vairāk par konkrētu cilvēku attiecībām un šajā ziņā varbūt tuvāk Blaumanim, bet saspīlējums un nicinājums pret pastāvošo iekārtu parādās arī te, kad rožu dārznieks apcer pils saimniekus: "...Visa Eiropa drīz liesmos cīņā par tautu patstāvību un brīvību. Šie izvirtuļi te ir katras pasaules brīvības nāvīgākie ienaidnieki. Kā mēris, kā puvekļi no šīs zemes izplatās pa visu pasauli."
Bet mana absolūtā favorīte šajā krājumā ir "Aiz paradīzes vārtiem". Ievas un Ādama pirmie soļi ārpusē, kur "[m]aigu vēsmu pieradušos, vēji skarbiem viļņiem plosīja viņu kailos augumus. Zem mūžīgās rāmās zilgmes dzīvojošos, mākoņi kā drausmīgi putni tvarstīja viņus rūsgainiem spārniem." Atkal varētu palikt pie tā, ka novele varētu būt iecerēta kā kritika par jaunizveidoto Latvijas valsti, ka izdzīšana no paradīzes ir pamošanās no ilūzijas un sastapšanās ar skarbo realitāti, bet man tik ļoti patīk Upīša doma par paradīzi kā mietpilsonisku stagnāciju bez kontrasta un attīstības, ka autora politiskā pārliecība kļūst sekundāra. "Paradīzē viņi nezināja nekādu starpību starp tuvāko un tālāko. Un nekur viniem tur nebij jāiet. Dienas un laiki viņiem tur gāja garām nemanāmi un neizjusti."
Favorīte Nr.2 ir "Cēloņi un sekas", visnotaļ ticama, bet vienlaikus arī absurda cēloņsakarību virkne no saplīsušas olas līdz trakonamam, pa ceļam paķerot dažus mīļākos un lugas pirmizrādi.
Vienvārdsakot, Upīts nav tikai "Zaļā zeme".
"-Kailā dzīvība - - tas ir tas. Vai tad tu par citu ko cīnies? Vai vispār bez viņas ir vēl kāda cita vērtība? Apziņā, izjūtā, tieksmēs un sāpju izbaudā - tikai viņa!"
December 11, 2018
Jūrā 5/5
Trāķietis Kilons 4/5
Kailā dzīvība 4/5
Trāķietis Kilons 4/5
Kailā dzīvība 4/5
September 18, 2024
No krājuma “Aiz paradīzes vārtiem” ( 1922)
Rožu slepkava (1922)
Darbība notiek Grāfa Ezterhāzi vasaras pilī. Novele ir par dārznieka (Franka Aršalika) neatļauto mīlestību pret grāfieni Frančesku. Šī mīlestība nogalina rožu dārznieku no iekšas, jo grāfiene tikai vienreiz ļāvusi viņu skūpstīt, bet pēc šī iesmej un ķircina dārznieku dažādos veidos. Tajā pašā laikā viņa aukstums nosit vienu no kalpotājām - Marinu, kura mīl viņu. Grāfiene par savu mīļoto izvēlas Vikontu Pikaru, pēc tā, kad dārznieks to apjēdz viņš “noslepkavo” savu dzīves darbu - rozes. Tad dodas prom no pils.
Novele ir ļoti tēlaina, un šo lauztās mīlestības trijstūri var izprast tikai otrajā noveles daļā. Viss ir ļoti tēlaina un līdzības, manuprāt, lai lasītu ko šādu jābūt lielam līdz šim simbolisko noveļu izlasītajam krājumam.
Aiz paradīzes vārtiem (1922)
Manuprāt, šī novele vēlreiz atgādina par to, ka cilvēkam nepatīk labklājība un miers: “Tikai vienu nakti mēs esam palaiduši zemes plašumā, bet tā ir vairāk vērts nekā garie gadi aiz tiem mūriem.” Cilvēks nemāk to vērtēt. Tad, kad mēs esam tur, kur ir labi ilgu laiku, mums gribas doties kaut kur citur, kur mēs neesam bijuši (pat tur, kur būs sliktāk). Kā arī noveles beigās tiek atspoguļots cilvēka egoisms un narcisms, pārliekus liela pārliecība par savām spējām: “Mūs nebiedēs Jahves visu redzošā acs un lielās dusmas. (…) Paradīzi mēs esam pazaudējuši! Mēs ejam iekarot zemi!” Vēl var saskatīt to, ka abi cilvēki uzskata sevi par pārākiem par Dievu: “(…) divi odi pārlaidās manai galvai pāri. Un divas zivtiņas peldēja augšup pa straumi. Un tie divi putni - man liekas, viņi jau meklē lizdu vīt (…) Jahve nav iedomājis savās dusmās, kādu piemēru viņš dod visai dzīvai radībai, mūs izdzīdams.”
Novele ir par Ādamu un Ievu, kurus Dievs ir izdzinis no paradīzes. Par viņu pašu iesākuma zemē aiz Paradīzes mūra. Par to, ka viņiem liekas, ka viss tikuntā būs brīnišķi un labi.
Cēloņi un sekas (1922)
Šī novele ir salīdzināma ar domino kauliņu rindu, kurā pirmais domino kauliņš tiek pagrūsts un visi pārējie krīt tam līdz.
Viss sākas ar to, ka Lankevica mādāmai no kurvja izkrīt ola un saplīst uz ietves, tādēļ Ada Liepiņa iekliedzas iekliedzas ofisā. Tad Libesmaņa kundzei paliek slikti un viņa ieveļas Annas dzīvoklī, tā dēļ Rotfinka kungam jāsteidzas prom no sarunas par cukura cenu. Viņa aiziešanas dēļ Zevalda kundzei nav cukura ābolkūkai un šokolādei, tādēļ Apmaņa kundze sāk uzskatīt, ka viņ apsmej. Apmaņa kungs tā dēļ pasaka sievai nomierināties, bet tā savukārt pasauc ciemos simpātisko Miķelsonu, kurš skūpsta kundzi. Miķelsona paps jaunās mīlas dēļ zaudē spožās nākotnes iespēju un mirst. Vēlāk kritiķa Bumbata manuskriptu par Audzespudura neizdevušos izrādi neiespiež rīta avīzē. “Un tas viss notikās tikai tāpēc, ka (…) Lankevica madāmai no kurvja izkrita ola un saplīsa uz ietves. Un tas bij vēl tikai iesākums”.
Manuprāt šī ir humoristiska novele par to, ka mēs nekad nevaram zināt, kā mūsu vārds vai darbība var kādu iespaidot. Tāpēc nekad nevajag domāt, ka es esmu nulle/vienkārši smilts grauzdiņš šajā lielajā pludmalē, jo katra cilvēka darbība var iespaidot kādu, pat nepazīstamu, cilvēku.
No krājuma “Kailā dzīvība” (1926)
Kailā dzīvība (1924)
Šī novele ir par septiņpadsmit gadus vecu puisi, kurš par propagandas izplatīšanu ticis cietumā. Pirmais kameras biedrs runā, ka katram savs laiks, ka tikt laukā var (viņš pats tur nosēdējis visu zēna dzīvi). Otrs jau sen ir padevies un tik meklē nāvi. Jaunais zēns klausās viņu vārdus un “vāra” tos savās galvā. Pie viņa nāk arī Dievs, bet zēns tik domā un cer uz pasaulīgo, cer tikt laukā “ Savai sodītai neviens nevar izbēgt, tu, apcietinātais grēciniek. Tev prāts tikai pie pasaulīgām domām. Pie šīs zemes pīšļiem, kas ir tava laicīgā dzīve, un putekļiem, kas esi tu pats. Simts gadi še ir tikai mirklis viņsaules mūžībā…” Beigās zēns speciāli ieskatās kameras lodziņā un tiek nošauts.
Manuprāt, šī novele ir par realitātes neizbēgamību. Sākumā galvenais varonis ticēja, ka tiks laukā pie savas māsiņas un slimās mātes. Viņam bija cerība. Tomēr cietuma darbinieki sita nost viņa cerību, kā arī kameras briedi padarīja gaišo zēnu pelēku. Beigās šis cerības diegs pārplīsa. Sākumā viņš tam neticēja (ka tā var būt) viņš padzina Dievu, bet tad pats paspēra šo soli pretim nāvei. Ir jāskatās uz dzīvi arī ar realitātes brillēm.
Klemansa Perjē nāve (1924)
Novele ir par vīna un delikatešu veikala īpašnieku - Perjē kungu, kurš pilnībā atbalsta jauno režīmu Francijā. Viņš tic tiesas godīgumā: “Bez pierādījumiem nevienu nenotiesās”, teica viņš savai kaimiņienei. Viņš bija pilnībā par to, ka varas ienaidnieki ir jānogalina. Vienā no dienām viņa veikalā ieradās drošības dienests un apcietināja viņu, sākumā viņš ticēja tam, ka tā ir kļūda, tomēr ar laika gaitu viss mainījās. Dienas gāja uz priekšu un sev apkārt viņš redzēja realitātes briesmas: ieslodzītie dzer no peļķēm ar savu biedru asinīm, apkārt viss smird, ēst neko lādzīgi nedod un Francijas augstākie slāņi, režīma atbalstītāji nāk kā uz izrādi - paskatīties kā jauniem un jauniem “ienaidniekiem” tiek ielaistas lodes pierē (Perjē kungam šis pasākums arī patika, bet pirms apcietināšanas). Vienā no dienām sētas otrā pusē tika piežogots viņa dēls - Ogists, kuru nobendēja tēva acu priekšā (protams, neviens nezināja, ka viņi ir saistīti, to zināja tikai viens oficieris, kurš agrāk bija Klemansa Perjē palīgs, bet tad, kad viņš gribēja palīdzēt savam vecajam pazīstamajam un viņa dēlam, bija jau par vēlu). Nāvessoda izpildes dienā, Perjē pie staba stāvēja stalti, skaļi nolādot valsts cilvēkus un aizejot mūžībā ar jau izietu “elles skolu”.
“Par to jau mēs esam cilvēki, lai iznīcinātu putnus un zvērus, un paši cits citu”.
Jūrā (1925)
Šī novele no pārējām atšķiras ar to, ka galvenais varonis nevis tiek ielikts cietumā, bet gan vests uz kaujas lauku. Klāsam bija jādodas karot pret tiem, kurus uzskatīja par nevainīgiem. “Piespiedīs, un jūs iesiet kā automāts, kā vērsis barā, ko dzen uz kautuvi, - kā visi citi. Mīkstu jūs jau rītu pataisīs. Kaulu kaulus jums salauzīs un tad izmetīs kaut kur, hiēnām vakariņās.” Tomēr esot uz kuģa, viņš izlemj lekt jūrā, jo pašnāvību uzskatīja par labāku variantu. Atrodoties jūras plašumā viņš sāka vairāk apdomāt savu kailu dzīvību, jo kaut kas viņu visu laiku turēja uz jūras virsmas, bet beigās, kad palīdzība jau bija atbraukusi viņš atsitās ar galvu pret bortu un mira.
Manuprāt, šī novele labi atspoguļo pašnāvnieku pēdējās domas un to, ka ja ir iespēja - pēdējā brīdī - viņi vēlas savu lēmumu atcelt, jo arī Klāss ķērās pie glābšanas virves.
“Kāpēc tikai putnam ir spārni? Cilvēks nevar pacelties no riebīgās dubļu peļķes, kura patlaban smeļas mutē…”
Trāķietis Kilons (1925)
Novele ir par sagūstīto Kilonu un viņa lielo brāli Hipiju, kuriem izdodas aibēgt no gūstījuma vietas. Tomēr sargi ātri vien pamana, ka viņu nav, bet tā kā brāļi neuzspēja aibēgt tālu viņiem ir tikai viens variants - vilkt zālīti: “kuram krita garākais, tam jānogalina otrs un tad pašam jānonāvējas”. Šī nelaime krīt uz Kilona pusi, viņš iegremdējas zobenu Hipija miesā, bet neuzspēja nonāvēties pats: “Divdesmit kārās rokas reizē tvēra pēc viņa matiem, pēc viņa kakla, pēc viņa rokām un kājām.”
Man liekas, ka šī novele labi atspoguļo cilvēka vēlmi būt brīvam, jo pat nāvi galvenie varoņi uzskatīja labāku par gūstu un nāvi no pretinieku rokām. Beigās tika aprakstītas arī pēdējās domas pirms pašnāvības, kuras tik ļoti aizrauj, ka Kilsons paliek pretinieku rokās.
Kaut arī brīžiem iedziļināties noveļu kontekstā bija grūti, tomēr man patika iepazīties ar šiem A.Upīša darbiem, jo neskatoties uz traģisko domu “Kailā dzīvība” noveļu krājumā, tomēr tās ir uzrakstītas tik psiholoģiski iedziļināti un līdzsajūtīgi.
Visvairāk man atmiņā palika un patika noveles “Cēloņi un sekas”, jo bija gan smieklīgi, gan varēja secināt to, ka kaut arī pasaulē saka, ka tu esi viena smilts grūbiņa lielajā okeānā, tomēr Tava rīcība var iespaidot, un “Klemansa Perjē nāve”, jo novelē bija plašs emociju spektrs un uzskatu leņķi daudzums.
Rožu slepkava (1922)
Darbība notiek Grāfa Ezterhāzi vasaras pilī. Novele ir par dārznieka (Franka Aršalika) neatļauto mīlestību pret grāfieni Frančesku. Šī mīlestība nogalina rožu dārznieku no iekšas, jo grāfiene tikai vienreiz ļāvusi viņu skūpstīt, bet pēc šī iesmej un ķircina dārznieku dažādos veidos. Tajā pašā laikā viņa aukstums nosit vienu no kalpotājām - Marinu, kura mīl viņu. Grāfiene par savu mīļoto izvēlas Vikontu Pikaru, pēc tā, kad dārznieks to apjēdz viņš “noslepkavo” savu dzīves darbu - rozes. Tad dodas prom no pils.
Novele ir ļoti tēlaina, un šo lauztās mīlestības trijstūri var izprast tikai otrajā noveles daļā. Viss ir ļoti tēlaina un līdzības, manuprāt, lai lasītu ko šādu jābūt lielam līdz šim simbolisko noveļu izlasītajam krājumam.
Aiz paradīzes vārtiem (1922)
Manuprāt, šī novele vēlreiz atgādina par to, ka cilvēkam nepatīk labklājība un miers: “Tikai vienu nakti mēs esam palaiduši zemes plašumā, bet tā ir vairāk vērts nekā garie gadi aiz tiem mūriem.” Cilvēks nemāk to vērtēt. Tad, kad mēs esam tur, kur ir labi ilgu laiku, mums gribas doties kaut kur citur, kur mēs neesam bijuši (pat tur, kur būs sliktāk). Kā arī noveles beigās tiek atspoguļots cilvēka egoisms un narcisms, pārliekus liela pārliecība par savām spējām: “Mūs nebiedēs Jahves visu redzošā acs un lielās dusmas. (…) Paradīzi mēs esam pazaudējuši! Mēs ejam iekarot zemi!” Vēl var saskatīt to, ka abi cilvēki uzskata sevi par pārākiem par Dievu: “(…) divi odi pārlaidās manai galvai pāri. Un divas zivtiņas peldēja augšup pa straumi. Un tie divi putni - man liekas, viņi jau meklē lizdu vīt (…) Jahve nav iedomājis savās dusmās, kādu piemēru viņš dod visai dzīvai radībai, mūs izdzīdams.”
Novele ir par Ādamu un Ievu, kurus Dievs ir izdzinis no paradīzes. Par viņu pašu iesākuma zemē aiz Paradīzes mūra. Par to, ka viņiem liekas, ka viss tikuntā būs brīnišķi un labi.
Cēloņi un sekas (1922)
Šī novele ir salīdzināma ar domino kauliņu rindu, kurā pirmais domino kauliņš tiek pagrūsts un visi pārējie krīt tam līdz.
Viss sākas ar to, ka Lankevica mādāmai no kurvja izkrīt ola un saplīst uz ietves, tādēļ Ada Liepiņa iekliedzas iekliedzas ofisā. Tad Libesmaņa kundzei paliek slikti un viņa ieveļas Annas dzīvoklī, tā dēļ Rotfinka kungam jāsteidzas prom no sarunas par cukura cenu. Viņa aiziešanas dēļ Zevalda kundzei nav cukura ābolkūkai un šokolādei, tādēļ Apmaņa kundze sāk uzskatīt, ka viņ apsmej. Apmaņa kungs tā dēļ pasaka sievai nomierināties, bet tā savukārt pasauc ciemos simpātisko Miķelsonu, kurš skūpsta kundzi. Miķelsona paps jaunās mīlas dēļ zaudē spožās nākotnes iespēju un mirst. Vēlāk kritiķa Bumbata manuskriptu par Audzespudura neizdevušos izrādi neiespiež rīta avīzē. “Un tas viss notikās tikai tāpēc, ka (…) Lankevica madāmai no kurvja izkrita ola un saplīsa uz ietves. Un tas bij vēl tikai iesākums”.
Manuprāt šī ir humoristiska novele par to, ka mēs nekad nevaram zināt, kā mūsu vārds vai darbība var kādu iespaidot. Tāpēc nekad nevajag domāt, ka es esmu nulle/vienkārši smilts grauzdiņš šajā lielajā pludmalē, jo katra cilvēka darbība var iespaidot kādu, pat nepazīstamu, cilvēku.
No krājuma “Kailā dzīvība” (1926)
Kailā dzīvība (1924)
Šī novele ir par septiņpadsmit gadus vecu puisi, kurš par propagandas izplatīšanu ticis cietumā. Pirmais kameras biedrs runā, ka katram savs laiks, ka tikt laukā var (viņš pats tur nosēdējis visu zēna dzīvi). Otrs jau sen ir padevies un tik meklē nāvi. Jaunais zēns klausās viņu vārdus un “vāra” tos savās galvā. Pie viņa nāk arī Dievs, bet zēns tik domā un cer uz pasaulīgo, cer tikt laukā “ Savai sodītai neviens nevar izbēgt, tu, apcietinātais grēciniek. Tev prāts tikai pie pasaulīgām domām. Pie šīs zemes pīšļiem, kas ir tava laicīgā dzīve, un putekļiem, kas esi tu pats. Simts gadi še ir tikai mirklis viņsaules mūžībā…” Beigās zēns speciāli ieskatās kameras lodziņā un tiek nošauts.
Manuprāt, šī novele ir par realitātes neizbēgamību. Sākumā galvenais varonis ticēja, ka tiks laukā pie savas māsiņas un slimās mātes. Viņam bija cerība. Tomēr cietuma darbinieki sita nost viņa cerību, kā arī kameras briedi padarīja gaišo zēnu pelēku. Beigās šis cerības diegs pārplīsa. Sākumā viņš tam neticēja (ka tā var būt) viņš padzina Dievu, bet tad pats paspēra šo soli pretim nāvei. Ir jāskatās uz dzīvi arī ar realitātes brillēm.
Klemansa Perjē nāve (1924)
Novele ir par vīna un delikatešu veikala īpašnieku - Perjē kungu, kurš pilnībā atbalsta jauno režīmu Francijā. Viņš tic tiesas godīgumā: “Bez pierādījumiem nevienu nenotiesās”, teica viņš savai kaimiņienei. Viņš bija pilnībā par to, ka varas ienaidnieki ir jānogalina. Vienā no dienām viņa veikalā ieradās drošības dienests un apcietināja viņu, sākumā viņš ticēja tam, ka tā ir kļūda, tomēr ar laika gaitu viss mainījās. Dienas gāja uz priekšu un sev apkārt viņš redzēja realitātes briesmas: ieslodzītie dzer no peļķēm ar savu biedru asinīm, apkārt viss smird, ēst neko lādzīgi nedod un Francijas augstākie slāņi, režīma atbalstītāji nāk kā uz izrādi - paskatīties kā jauniem un jauniem “ienaidniekiem” tiek ielaistas lodes pierē (Perjē kungam šis pasākums arī patika, bet pirms apcietināšanas). Vienā no dienām sētas otrā pusē tika piežogots viņa dēls - Ogists, kuru nobendēja tēva acu priekšā (protams, neviens nezināja, ka viņi ir saistīti, to zināja tikai viens oficieris, kurš agrāk bija Klemansa Perjē palīgs, bet tad, kad viņš gribēja palīdzēt savam vecajam pazīstamajam un viņa dēlam, bija jau par vēlu). Nāvessoda izpildes dienā, Perjē pie staba stāvēja stalti, skaļi nolādot valsts cilvēkus un aizejot mūžībā ar jau izietu “elles skolu”.
“Par to jau mēs esam cilvēki, lai iznīcinātu putnus un zvērus, un paši cits citu”.
Jūrā (1925)
Šī novele no pārējām atšķiras ar to, ka galvenais varonis nevis tiek ielikts cietumā, bet gan vests uz kaujas lauku. Klāsam bija jādodas karot pret tiem, kurus uzskatīja par nevainīgiem. “Piespiedīs, un jūs iesiet kā automāts, kā vērsis barā, ko dzen uz kautuvi, - kā visi citi. Mīkstu jūs jau rītu pataisīs. Kaulu kaulus jums salauzīs un tad izmetīs kaut kur, hiēnām vakariņās.” Tomēr esot uz kuģa, viņš izlemj lekt jūrā, jo pašnāvību uzskatīja par labāku variantu. Atrodoties jūras plašumā viņš sāka vairāk apdomāt savu kailu dzīvību, jo kaut kas viņu visu laiku turēja uz jūras virsmas, bet beigās, kad palīdzība jau bija atbraukusi viņš atsitās ar galvu pret bortu un mira.
Manuprāt, šī novele labi atspoguļo pašnāvnieku pēdējās domas un to, ka ja ir iespēja - pēdējā brīdī - viņi vēlas savu lēmumu atcelt, jo arī Klāss ķērās pie glābšanas virves.
“Kāpēc tikai putnam ir spārni? Cilvēks nevar pacelties no riebīgās dubļu peļķes, kura patlaban smeļas mutē…”
Trāķietis Kilons (1925)
Novele ir par sagūstīto Kilonu un viņa lielo brāli Hipiju, kuriem izdodas aibēgt no gūstījuma vietas. Tomēr sargi ātri vien pamana, ka viņu nav, bet tā kā brāļi neuzspēja aibēgt tālu viņiem ir tikai viens variants - vilkt zālīti: “kuram krita garākais, tam jānogalina otrs un tad pašam jānonāvējas”. Šī nelaime krīt uz Kilona pusi, viņš iegremdējas zobenu Hipija miesā, bet neuzspēja nonāvēties pats: “Divdesmit kārās rokas reizē tvēra pēc viņa matiem, pēc viņa kakla, pēc viņa rokām un kājām.”
Man liekas, ka šī novele labi atspoguļo cilvēka vēlmi būt brīvam, jo pat nāvi galvenie varoņi uzskatīja labāku par gūstu un nāvi no pretinieku rokām. Beigās tika aprakstītas arī pēdējās domas pirms pašnāvības, kuras tik ļoti aizrauj, ka Kilsons paliek pretinieku rokās.
Kaut arī brīžiem iedziļināties noveļu kontekstā bija grūti, tomēr man patika iepazīties ar šiem A.Upīša darbiem, jo neskatoties uz traģisko domu “Kailā dzīvība” noveļu krājumā, tomēr tās ir uzrakstītas tik psiholoģiski iedziļināti un līdzsajūtīgi.
Visvairāk man atmiņā palika un patika noveles “Cēloņi un sekas”, jo bija gan smieklīgi, gan varēja secināt to, ka kaut arī pasaulē saka, ka tu esi viena smilts grūbiņa lielajā okeānā, tomēr Tava rīcība var iespaidot, un “Klemansa Perjē nāve”, jo novelē bija plašs emociju spektrs un uzskatu leņķi daudzums.
This entire review has been hidden because of spoilers.
May 27, 2017
Vislabāk patika "Rožu slepkava" un "Kailā dzīvība".
October 13, 2023
vairs neatceros, tomēr izlasīju
Displaying 1 - 5 of 5 reviews