Autors grāmatas ievadā kā centrālo šīs grāmatas problēmu izvirza jautājumu, kāpēc ir
tik daudz bulšita? Kāpēc cilvēki tam notic? Tāpēc autora mērķis ir izskaidrot, kāpēc bulšits
tiek tik plaši izmantots, un kā to var izmantot savā labā. Šī grāmata ir par godīgumu un
komunikāciju, jo meli ir mūsu ēras iezīme: “Mēs slīkstam bulšitā, kas ir tikai tik daudz
patiess, lai tie nebūtu meli..”.
Aprakstu uz vīna pudeles var uztvert kā bulšitu, jo cilvēks nevar vienlaicīgi sajust
septiņas garšas, kuras tiek aprakstītas. Pat frizūras ieveidošana un sapucēšanās ir bulšits ,
kas nes vēstījumu par sakārtotu dzīvi. Mums visapkārt ikdienā ir bulšits, visvairāk, protams,
reklāmas tirgū, no kurienes ļoti daudzus piemērus min arī Deiviss. Būtisks ir autora
secinājums, ka īstermiņā var mēģināt lietas izpušķot, taču ilgtermiņā patiesība nāks gaismā.
Evans Deiviss ir izskaidrojis dažādās bulšita formas, tomēr neskaidrs paliek
jautājums, kāpēc cilvēki to pieprasa, jo lielai daļai bulšita nevajadzētu eksistēt, tam būtu jābūt
ignorētam. Ja tas tiktu ignorēts, to nebūtu jēgas ražot. Šķiet tieši tik vienkārši tas būtu ar
viltus ziņām tiešsaistes sociālajos tīklos un klikšķu pelnītājiem, ja cilvēki neuzspiestu uz
saitēm, nebūtu jēga šos ziņojumus publicēt. Tomēr, ja ar šādu ierakstu padalās draugs, mēs
tam uzticamies un nevilšus atveram saiti – “klikšķu mednieks” pelna, savukārt, mēs esam
“informācijas burbulī”. Ja ar bulšitu dalās cilvēki, ar kuriem mēs domājam līdzīgi (draugi),
mēs neuzdodam jautājumus par bezjēdzībām, ar kurām viņi dalās.
Grāmatas noslēgumā Evans Deiviss norāda, ka ir pienācis laiks, kad komunikācija
var kļūt svaigāka, tiešāka, godīgāka un dabīgāka. Šobrīd daudz svarīgāk ir, kas ir ziņotājs,
nevis ziņotāja teiktais. Līdz ar to patiesība ir kļuvusi par nesvarīgu vai neatbilstošu.
Šī grāmata, manuprāt, ir ļoti vērtīga šajā laikmetā. Ļoti patīk veids, kā autors pievērš
uzmanību cilvēka psiholoģijai – tam, ka cilvēks vienmēr ir centies nest par sevi labāku
vēstījumu, nekā viņš ir patiesībā, kā darbojas cilvēka uztvere, kā to savā labā var izmantot
komunikācijas speciālisti. Protams, ir smagi apjaust kāds absurds ir izveidojies mūsdienu
sabiedrībā – jo būtībā šīs viltus ziņas ir tas, ko pati sabiedrība pieprasa, tās nav absolūtais
ļaunums, jo pēc būtības tās nevar nodarīt reālu ļaunumu, tomēr cilvēki dzīvo savos
“informācijas burbuļos”, dusmās par pašu radītajiem apstākļiem, Latvijas gadījumā sliktajiem
deputātiem, kurus paši ir ievēlējuši. Diemžēl šīs dusmas ļoti ātri izplatās tiešaistes sociālajos tīklos. Vienīgais, ko var darīt cilvēki, kuri dzīvo ārpus šiem burbuļiem un skandalozus ziņu
virsraktus neuztver par patiesiem, ir šo informācijas burbuļu spridzināšana, tiešā tekstā
norādot saviem “tīkla draugiem”, ka tā ir ilūzija, kurā viņi dzīvo,kas ir izdevīga kādam, kuru
iespējams pats cilvēks nemaz neatbalsta.