What do you think?
Rate this book
“Šī ir grāmata par teritoriju, kur pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados — okupācijas stagnācijas zenītā – bija iespējams uzturēties ikvienam. Ja vien cilvēks spēja izdarīt izvēli. Alternatīvā dzīve kā brīvības ilūzija, iekšējā dzīve — kā brīvības slēdzene. Grāmata, kas nerotaļājas ar laikmeta ainiņām un butaforiju, bet ietiecas cilvēka pamatos, būtībā." Gundega Repše.
“Padomju Latvijas laiks atstājis ne tikai anekdotes, bet arī mītus. Tostarp par to, ka cilvēks arī krātiņā var būt brīvs, ja viņš vēlas tāds būt. Doma, protams, ir universāla visiem laikiem un vietām, vien dažbrīd tā īpaši aktualizējas. Tomēr — vai cilvēks, atsakoties no krātiņa, no kura viņš turklāt atkarīgs, īstenībā nebūvē sev visriņķī vēl biezākus mūrus? Un, ja tā, ko šajā mazajā brīvības pleķītī vispār iesākt?” Guntis Berelis.
“Astoņdesmitajos gados, Padomju Savienības norieta posmā, oficiālo ideologu radītie teksti arvien vairāk atgādināja ar realitāti nesaistītu mitoloģisku konstrukciju, parodiju par mītu. Starp jauniem cilvēkiem, kuri izvēlējās nepiedalīties, bija arī garīgo meklējumu ceļu gājēji. No valstiskajiem mītiem viņi norobežojās ar savējiem, pēc patiesības tiekdamies ne vien ārpus iekārtas uzspiestā dzīvesveida, bet arī ārpus ikdienišķās materiālās un racionālās pieredzes. Izvēlēdamies no vēstures līkločiem atšķirīgu garīguma vektoru, viņi tāpat kļuva par vēstures daļu.” Vents Zvaigzne.
“Kad dumpiniekus sakropļo lēģeros, bet mazāk dumpīgos pulēto sekciju interjerā izspiego programmas Vremja visu redzošā acs, daži no pilsoņiem ver meža durvis, lai kļūtu par brāļiem. Tur purva kraukļi ir vadātāji. Un vējš, kas notrauc ābeļu ziedus, ir rāgānu rokas. Lai atrastu durvis uz brīvību, vispirms jānokāpj sevī. Tur nonāksi labirintā, kurā bīstamāks par sistēmu izrādīsies tu pats.” Andra Manfelde.
“Padomju Latvijas laiks atstājis ne tikai anekdotes, bet arī mītus. Tostarp par to, ka cilvēks arī krātiņā var būt brīvs, ja viņš vēlas tāds būt. Doma, protams, ir universāla visiem laikiem un vietām, vien dažbrīd tā īpaši aktualizējas. Tomēr — vai cilvēks, atsakoties no krātiņa, no kura viņš turklāt atkarīgs, īstenībā nebūvē sev visriņķī vēl biezākus mūrus? Un, ja tā, ko šajā mazajā brīvības pleķītī vispār iesākt?” Guntis Berelis.
“Astoņdesmitajos gados, Padomju Savienības norieta posmā, oficiālo ideologu radītie teksti arvien vairāk atgādināja ar realitāti nesaistītu mitoloģisku konstrukciju, parodiju par mītu. Starp jauniem cilvēkiem, kuri izvēlējās nepiedalīties, bija arī garīgo meklējumu ceļu gājēji. No valstiskajiem mītiem viņi norobežojās ar savējiem, pēc patiesības tiekdamies ne vien ārpus iekārtas uzspiestā dzīvesveida, bet arī ārpus ikdienišķās materiālās un racionālās pieredzes. Izvēlēdamies no vēstures līkločiem atšķirīgu garīguma vektoru, viņi tāpat kļuva par vēstures daļu.” Vents Zvaigzne.
“Kad dumpiniekus sakropļo lēģeros, bet mazāk dumpīgos pulēto sekciju interjerā izspiego programmas Vremja visu redzošā acs, daži no pilsoņiem ver meža durvis, lai kļūtu par brāļiem. Tur purva kraukļi ir vadātāji. Un vējš, kas notrauc ābeļu ziedus, ir rāgānu rokas. Lai atrastu durvis uz brīvību, vispirms jānokāpj sevī. Tur nonāksi labirintā, kurā bīstamāks par sistēmu izrādīsies tu pats.” Andra Manfelde.
248 pages, Hardcover
First published January 1, 2017
1 person is currently reading
124 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 30 reviews
October 7, 2020
Es nezinu, kura dārziņā tas akmens būtu jāmet. Autores, jo grāmatas saturu līdz galam izpratu tikai pēc pēcvārda izlasīšanas? Vai tomēr tas akmens jāpatur pašai kabatā, jo, nu, pati vainīga, ka tā saprašana ir tāda, kāda tā ir.
Ulberga raksta tā, kā viņai tīk. Brīžiem nesapratu, kas ir sapnis, kas realitāte, kur mūsdienas, bet kur astoņdesmitie. Viss ir ļoti miglains un saputrojies, un lasītājam jābūt tiešām prasmīgam, lai cauri miglai izkultos un nonāktu sausumā.
Ulberga raksta tā, kā viņai tīk. Brīžiem nesapratu, kas ir sapnis, kas realitāte, kur mūsdienas, bet kur astoņdesmitie. Viss ir ļoti miglains un saputrojies, un lasītājam jābūt tiešām prasmīgam, lai cauri miglai izkultos un nonāktu sausumā.
April 28, 2018
Ir grāmatas, kuras var izlasīt vienā rāvienā, steidzoties pakaļ notikumiem un tikpat ātri aizmirstot tos, tā pa īstam pat nepaspējot izgaršot. Un tad ir tās, kuru lasīšana nenāk viegli, ir jāpiepūlas un jāiedziļinās stāstā, lai galu galā no tā paņemtu arī kaut ko sev. K. Ulbergas grāmata “Tur” pieder pie otrā tipa, tā nežēlo prātus un māca būt pacietīgam - ja tiec līdz stāsta vidum, tad esi nopelnījis darba augļus. Filozofiskie apcerējumi iegūst jēgu un mežā apslēptā, no visas pārējās pasaules norobežotā māja ar tās savādajiem iemītniekiem kļūst par pilnīgi pašsaprotamu patvērumu tiem, kuri meklēja miesas un gara brīvību laikā, kad tās pašai Latvijai nebija, laikā, kad gaisā virmoja pārmaiņu vēsmas.
Šī, kā vairums sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas ļauj paplašināt redzesloku un iepazīt tās pat pārsteidzošās un negaidītās vēstures lappuses, ko tikai daži iepriekš spējuši atvērt.
Šī, kā vairums sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas ļauj paplašināt redzesloku un iepazīt tās pat pārsteidzošās un negaidītās vēstures lappuses, ko tikai daži iepriekš spējuši atvērt.
July 25, 2017
Esmu pamanījusi, ka, lasot sērijas ''Mēs. Latvija, XX gadsimts'' grāmatas, ir ieteicams no sākuma izlasīt pēcvārdu, lai rastos priekštats un konteksts. Latviešu rakstniekiem vispār ir raksturīgas apziņas plūsmas un vairākas paralēles laikā un telpā, nebrīdinot lasītāju. Patika stāsts par 80. gadu fenomenu - komūnu/domubiedru grupu, kas dzīvo mežā, attālināti no (padomju) sabiedrības, bet izpildījums un forma - ai, ai. Un visu romānu caurvij nāves motīvs.
January 26, 2023
Lasot šīs sērijas ("Mēs. Latvija XX gadsimts") grāmatas, esmu nonācis pie kāda secinājuma. Vai nu man konkrētā grāmata ļoti patīk/liekas izcila vai arī man konkrētā grāmata nepatīk/liekas slikta. Diemžēl šīs grāmatas gadījumā ir otrais variants.
Kas man grāmatā nepatika? Nepatika tā visa lielā staigāšana pa laikiem (īsti nespēju izsekot līdz galam), līdz ar to stāsts likās saraustīts un grūti uztverams. Tāpat likās, ka konkrētais laika posms varēja būt aprakstīts/atspoguļots labāk/interesantāk nekā tas bija konkrētajā grāmatā.
Kas man grāmatā nepatika? Nepatika tā visa lielā staigāšana pa laikiem (īsti nespēju izsekot līdz galam), līdz ar to stāsts likās saraustīts un grūti uztverams. Tāpat likās, ka konkrētais laika posms varēja būt aprakstīts/atspoguļots labāk/interesantāk nekā tas bija konkrētajā grāmatā.
August 18, 2017
Nebija tik traki, kā likās pēc lasītajām atsauksmēm, bet arī nekas spīdošs. Stipri viduvējs stāsts. Man nelikās, ka šis stāsts kaut kādā veidā atspoguļotu laikmeta garu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka šīs sērijas grāmatas nerullē, bet, ja reiz apņēmusies esmu, jāizlasa ir.
Kaķerina ar saviem pīrāgiem gan man patika.
Kaķerina ar saviem pīrāgiem gan man patika.
Read
June 22, 2017Nepatika. Vidū pametu (Pirmā nepabeigtā šīs sērijas grāmata)
February 7, 2022
Izlasot atsauksmes, neko labu negaidīju, bet grāmata man patika, kaut arī ezotērikas šķita par daudz. Toties pēcvārdu labāk nebūtu lasījusi, izjauca gaisīgo pēcgaršu, kas bija palikusi pēc romāna.😄
January 5, 2022
Jāsaka gan, ka ar šo vēstījumu sadraudzēties īsti nespēju. Radās iespaids, ka autorei ir daudz ko teikt, bet tas tiek darīts gaužām haotiski un būtiskais ir izšķīdis nebeidzamos sānceļos. Īsāk sakot, īsti neuzrunāja izpildījums.
July 15, 2021
Ar ļarvu un kristāla režģu pieminēšanu, liekas šo grāmatu ir sarakstījusi pati Šmaragdu Magda.
Ja godīgi, es vēl nesaprotu vai šī grāmata bija ģeniāla vai tomēr lētu murgojumu mistrojums.
Sižetu tā kā sapratu, lēcieni laikā un telpā arī nebija baigi kaitinoši.
Bet bija daudz muldēšanas. Un es nezinun vai tā muldēšana bija gudra vai tomēr lēta - kā tāds 'filleris', ko rakstniece izmantoja, lai izveidotu fiziski apjomīgāku grāmatu.
Patika atziņa par to, ka sevis paša pilnveide ir smags darbs, kam nepietiek ar kādas Self-help grāmatas izlasīšanu. Patika arī tas, ka šī grāmata spēja manī izraisīt emocijas. Daži aprakstītie notikumi lika man iekšēji sarauties nepatikā, aizdomāties. Un manuprāt daži muldējamie/filozofiskie grāmatas gabali manā lasītāja klātbūtnē tika vairāk emocionāli izjusti nekā kognitīvi saprasti.
Kas man tomēr nepatika (kā mazai liberālai sniegpārsliņai) - tas, ka melnādains cilvēks (Džīma) šajā grāmatā tiek pieminēts teju vai kā suns. Šis varonis tiek izmantots, lai padziļinātu pārējo varoņu stāstus un papildinātu filozofiskās atziņas. Veids kā tiek runāts par šo varoni ir samērā noniecinošs. Šķebinošs bija arī teksts, kurā Džīma interpretē Lielvārdes jostu, tajā redzot latviešu tautas dievišķīgu pārākumu, sasaistot Baltijas jūru ar baltu ādas krāsu un lepnumu tajā, ka mēs kā balto tauta esam blakus Baltijas jūrai.
Vispār runājot par latviešu rakstniekiem, manī daudzos no tiem (it īpaši vecās paaudzes) ir vilšanās sajūta, jo, kā cilvēki un it īpaši kā rakstnieki, manuprāt daudzi no viņiem nav garīgi brīvi. Smadzenēs viņiem jorpojām ir iesēdusies Padomju savienība. Un savos darbos viņi cenšas izlavierēt starp PSRS nospraustām slūžām, tās nekad nebrucinot, bet tā vietā cenšoties padzerties no izžuvuša grāvja. Protams, ko gan es zinu par rakstniekiem un vai tad labās grāmatās nevar būt rasistiski, homofobiski vai misogīni varoņi/notikumi? Vai visiem rakstniekiem jābūt liberāli domājošiem? Nē, protams. Bet šis ir mans personīgs viedoklis - kā (liberāls) lasītājs, es vēlos lasīt vairāk latviešu grāmatu, kuras raksta cilvēki bez aizspriedumiem pret LGBT cilvēkiem, bez nostājas par to, ka sievietēm ir obligāti jābūt dzemdētājām, bez svētas pārliecības, ka kristiešu Dievs ir visas cilvēces morālais kompass, bez uzskata, ka bērni ir vislielākā dzīves dāvana, bez iedomas, ka latvieši var būt tikai balti, etno-latvieši, kuri katrs dzīvo savā viensētā.
Šī bija mana pēdējā "Mēs. Latvija. XX gadsimts" sērijas grāmata! Esmu izlasījis visas 13! Vēl gribu arī izlasīt stāstu krājumu "Mēs. XX gadsimts" - tad gan jutīšos ka esmu pabeidzis ļoti lielu darbu.
Bet jau tagad varu teikt, ka viens no labākajiem šajā visā ir bijis tas, ka esmu iepazinis latviešu rakstniekus. Piespiežot izlasīt visu šo sēriju, esmu sevi arī piespiedis iepazīties ar dažādiem rakstniekiem un nu es zinu, kuru rakstnieku darbus es labprāt lasītu arī nākotnē un kuriem es mestu līkumu.
Mans (subjektīvais!!) saraksts būtu šāds:
Rakstnieki, kuru darbus noteikti vēlētos lasīt vēl: Guntis Berelis, Inga Gaile, Inga Ābele, Laima Kota, Nora Ikstena, Māris Bērziņš, Andris Akmentiņš
Rakstnieki, kuru darbus es apsvērtu lasīt vēl: Osvalds Zebris, Kristīne Ulberga
Rakstnieki, kuru darbiem es metīšu līkumu: Pauls Bankovskis, Gundega Repše, Arno Jundze, Andra Manfelde
Ja godīgi, es vēl nesaprotu vai šī grāmata bija ģeniāla vai tomēr lētu murgojumu mistrojums.
Sižetu tā kā sapratu, lēcieni laikā un telpā arī nebija baigi kaitinoši.
Bet bija daudz muldēšanas. Un es nezinun vai tā muldēšana bija gudra vai tomēr lēta - kā tāds 'filleris', ko rakstniece izmantoja, lai izveidotu fiziski apjomīgāku grāmatu.
Patika atziņa par to, ka sevis paša pilnveide ir smags darbs, kam nepietiek ar kādas Self-help grāmatas izlasīšanu. Patika arī tas, ka šī grāmata spēja manī izraisīt emocijas. Daži aprakstītie notikumi lika man iekšēji sarauties nepatikā, aizdomāties. Un manuprāt daži muldējamie/filozofiskie grāmatas gabali manā lasītāja klātbūtnē tika vairāk emocionāli izjusti nekā kognitīvi saprasti.
Kas man tomēr nepatika (kā mazai liberālai sniegpārsliņai) - tas, ka melnādains cilvēks (Džīma) šajā grāmatā tiek pieminēts teju vai kā suns. Šis varonis tiek izmantots, lai padziļinātu pārējo varoņu stāstus un papildinātu filozofiskās atziņas. Veids kā tiek runāts par šo varoni ir samērā noniecinošs. Šķebinošs bija arī teksts, kurā Džīma interpretē Lielvārdes jostu, tajā redzot latviešu tautas dievišķīgu pārākumu, sasaistot Baltijas jūru ar baltu ādas krāsu un lepnumu tajā, ka mēs kā balto tauta esam blakus Baltijas jūrai.
Vispār runājot par latviešu rakstniekiem, manī daudzos no tiem (it īpaši vecās paaudzes) ir vilšanās sajūta, jo, kā cilvēki un it īpaši kā rakstnieki, manuprāt daudzi no viņiem nav garīgi brīvi. Smadzenēs viņiem jorpojām ir iesēdusies Padomju savienība. Un savos darbos viņi cenšas izlavierēt starp PSRS nospraustām slūžām, tās nekad nebrucinot, bet tā vietā cenšoties padzerties no izžuvuša grāvja. Protams, ko gan es zinu par rakstniekiem un vai tad labās grāmatās nevar būt rasistiski, homofobiski vai misogīni varoņi/notikumi? Vai visiem rakstniekiem jābūt liberāli domājošiem? Nē, protams. Bet šis ir mans personīgs viedoklis - kā (liberāls) lasītājs, es vēlos lasīt vairāk latviešu grāmatu, kuras raksta cilvēki bez aizspriedumiem pret LGBT cilvēkiem, bez nostājas par to, ka sievietēm ir obligāti jābūt dzemdētājām, bez svētas pārliecības, ka kristiešu Dievs ir visas cilvēces morālais kompass, bez uzskata, ka bērni ir vislielākā dzīves dāvana, bez iedomas, ka latvieši var būt tikai balti, etno-latvieši, kuri katrs dzīvo savā viensētā.
Šī bija mana pēdējā "Mēs. Latvija. XX gadsimts" sērijas grāmata! Esmu izlasījis visas 13! Vēl gribu arī izlasīt stāstu krājumu "Mēs. XX gadsimts" - tad gan jutīšos ka esmu pabeidzis ļoti lielu darbu.
Bet jau tagad varu teikt, ka viens no labākajiem šajā visā ir bijis tas, ka esmu iepazinis latviešu rakstniekus. Piespiežot izlasīt visu šo sēriju, esmu sevi arī piespiedis iepazīties ar dažādiem rakstniekiem un nu es zinu, kuru rakstnieku darbus es labprāt lasītu arī nākotnē un kuriem es mestu līkumu.
Mans (subjektīvais!!) saraksts būtu šāds:
Rakstnieki, kuru darbus noteikti vēlētos lasīt vēl: Guntis Berelis, Inga Gaile, Inga Ābele, Laima Kota, Nora Ikstena, Māris Bērziņš, Andris Akmentiņš
Rakstnieki, kuru darbus es apsvērtu lasīt vēl: Osvalds Zebris, Kristīne Ulberga
Rakstnieki, kuru darbiem es metīšu līkumu: Pauls Bankovskis, Gundega Repše, Arno Jundze, Andra Manfelde
February 10, 2018
Salasījusies patiešām atšķirīgas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt pašai grāmatai.
Viena no visbiežāk pārmestajām lietām šim romānam bija stāsta līnijas samudžinājums. Man gan nelikās, ka kaut kas būtu diži samudžināts. Tomēr tajā pašā laikā jāpiebilst, ka šo ziemu esmu pavadījusi Kafkas apskāvienos, līdz ar to dzīvē nekas vairs neliekas īsti samudžināts. Protams, novērtēju pēcvārdu, bet nevis tādēļ, ka tas man palīdzētu labāk izprast grāmatas saturu, bet tādēļ, ka cienu autores atklātību par to, no kurienes nācis Māstera tēls, lai nebūtu nekādu neskaidrību to starpā, kas iesaistītos prototipus pazīst/ir pazinuši.
Kas man visvairāk traucēja - ezotēriska satura tekstu blāķi dialogos. Man nav nekas pret ezotēriku, tomēr, ja es gribētu lasīt kaut ko par pašattīstību, izaugsmi un gaismas spēku uzturēšanu, manā grāmatu plauktā ir tam daudz piemērotāka literatūra. Līdz ar to es īsti nesapratu autores mērķi izmantot visus šos domu graudus. Vai drīzāk maizes blāķus. Ja neskaita Pāvelu un Johanu (vai arī tas bija kāds cits, kurš palika mājā divatā ar Pāvilu, man jūk vārdi), visi tēli man likās nedaudz plakani. Tāda pati arī bija pēcgarša pēc grāmatas izlasīšanas - nav slikti (ja neskaita daļu dialogu), bet nekā īpaša. Lai arī tematiski grāmatas centrā ir viena no īpašākajām parādībām Latvijā pagājušā gadsimta otrajā pusē! Un grāmata saņem Dienas gada balvu kultūrā. Ilgi par šo domāju, līdz atjēdzos - tā ir Dienas gada balva kultūrā!
Tomēr, tomēr. Jāatzīst, ka stāsti par nēģeri Džīmu bija patiešām burvīgi! Neatkarīgi, ka šī tēla autorība ir dalāma starp daudziem autores biedriem no 80tajiem, es ļoti ceru, ka K. Ulberga pie šīs tēmas (vai vismaz žanra) atgriezīsies vēl. Tā varētu būt lieliska pasaku grāmata pieaugušajiem! Džīmas stāsti man lika domāt par Rušdi Hārūns un Stāstu Jūra. Un man patīk Hārūns un Stāstu Jūra!
Kā arī vēl puszvaigzni par uzdrīkstēšanos (vai arī netīšu iznākumu) izcelties no grāmatu sērijas. Man patīk "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Un gandrīz visas citas grāmatas man patika labāk kā "Tur". Bet dažādība ir forša.
Un vēl vēl- lielisks nosaukums, daudz labāks par plānoto "Hanaka".
Tagad ķeršos pie Zaļā vārna, kas mani tikpat ļoti intriģē.
Pieļauju iespēju, ka nākotnē "Tur" būs jāpārlasa. Vasarā un dabā.
Viena no visbiežāk pārmestajām lietām šim romānam bija stāsta līnijas samudžinājums. Man gan nelikās, ka kaut kas būtu diži samudžināts. Tomēr tajā pašā laikā jāpiebilst, ka šo ziemu esmu pavadījusi Kafkas apskāvienos, līdz ar to dzīvē nekas vairs neliekas īsti samudžināts. Protams, novērtēju pēcvārdu, bet nevis tādēļ, ka tas man palīdzētu labāk izprast grāmatas saturu, bet tādēļ, ka cienu autores atklātību par to, no kurienes nācis Māstera tēls, lai nebūtu nekādu neskaidrību to starpā, kas iesaistītos prototipus pazīst/ir pazinuši.
Kas man visvairāk traucēja - ezotēriska satura tekstu blāķi dialogos. Man nav nekas pret ezotēriku, tomēr, ja es gribētu lasīt kaut ko par pašattīstību, izaugsmi un gaismas spēku uzturēšanu, manā grāmatu plauktā ir tam daudz piemērotāka literatūra. Līdz ar to es īsti nesapratu autores mērķi izmantot visus šos domu graudus. Vai drīzāk maizes blāķus. Ja neskaita Pāvelu un Johanu (vai arī tas bija kāds cits, kurš palika mājā divatā ar Pāvilu, man jūk vārdi), visi tēli man likās nedaudz plakani. Tāda pati arī bija pēcgarša pēc grāmatas izlasīšanas - nav slikti (ja neskaita daļu dialogu), bet nekā īpaša. Lai arī tematiski grāmatas centrā ir viena no īpašākajām parādībām Latvijā pagājušā gadsimta otrajā pusē! Un grāmata saņem Dienas gada balvu kultūrā. Ilgi par šo domāju, līdz atjēdzos - tā ir Dienas gada balva kultūrā!
Tomēr, tomēr. Jāatzīst, ka stāsti par nēģeri Džīmu bija patiešām burvīgi! Neatkarīgi, ka šī tēla autorība ir dalāma starp daudziem autores biedriem no 80tajiem, es ļoti ceru, ka K. Ulberga pie šīs tēmas (vai vismaz žanra) atgriezīsies vēl. Tā varētu būt lieliska pasaku grāmata pieaugušajiem! Džīmas stāsti man lika domāt par Rušdi Hārūns un Stāstu Jūra. Un man patīk Hārūns un Stāstu Jūra!
Kā arī vēl puszvaigzni par uzdrīkstēšanos (vai arī netīšu iznākumu) izcelties no grāmatu sērijas. Man patīk "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Un gandrīz visas citas grāmatas man patika labāk kā "Tur". Bet dažādība ir forša.
Un vēl vēl- lielisks nosaukums, daudz labāks par plānoto "Hanaka".
Tagad ķeršos pie Zaļā vārna, kas mani tikpat ļoti intriģē.
Pieļauju iespēju, ka nākotnē "Tur" būs jāpārlasa. Vasarā un dabā.
July 9, 2017
Padomijai alternatīvā un disidentiskā kultūra, kas dzīvoja kā tāda "air pockets" nogrimušā zemūdenē, ir fascinējošs materiāls grāmatai, īpaši, ja tā balstīta uz reāliem notikumiem, un īpaši, ja lasītājam pašam kaut mirkli bijusi iespēja 80.gadu beigās paelpot gaisu no šiem citas realitātes burbuļiem. Man tāda iespēja bija, ar samizdat grāmatām un ļaudīm, kuri darbu varēja atrast tikai zooloģiskajā dārzā kā dzīvnieku kopēji. Tad nu grāmatu vēru vaļā ar bijību un sajūsmas priekšnojautās. Un aplauzos.
Jebkuru ezotēriku, jebkuru mistiku un pārdzīvojumus var nodot nesamākslotā un tiešā prozā, tāpat kā jebkuras emocijas var izraisīt ar pareizi izvēlētiem vārdiem. Tas, kurš to nemāk, prieku rāda ar n-tajiem smailijiem, pārsteigumu ar 13 jautājuma zīmēm, ilgas ar pārspīlētiem dauzpunktiem. Pieturzīmju pārbagātība neaizstāj izjūtas, un par šo grāmatu man gribētos teikt, ka haoss tekstā ar notikumu secibu un paralēlajām sižeta līnijām ir lieks. Autorei pilnīgi noteikti ir ko teikt, viņas valodai ir savdabīgs un hipnotizējošs skaistums (Aiz apvāršaņa sāk parādīties pirmā rīta gaisma. Nezin kāpēc cilvēki teic, ka gaisma svīst. Tā iztek no Visuma, kādu pūļu un pārdzīvojumu dzīta. Un pārdzīvoVisumu katru dienu vienādi - lai uzvarētu tumsu). Viņas tēli, īpaši Pāvels, gribot negribot raisa empātiju un līdzciešanu, bet tas viss neglābjami slīkst bezformīgajā sižetā. Kaut kas tomēr nav kārtībā, ja grāmatā vispirms jālasa pēcvārds, lai kaut nedaudz apjausto, par ko tā ir.
Ja tūkstoškārt lietotajā pasaulē viss pārveidojas un nekad nemirst, kāpēc vajadzīgi kapi?
Bet nomirt neesot nekas patīkams. Tas esot tāpat kā iziet no istabas, kurā tu esi atstājis visas savas mīļākās mantas, un tad uz visiem laikiem pazaudēt atslēgu.
Jebkuru ezotēriku, jebkuru mistiku un pārdzīvojumus var nodot nesamākslotā un tiešā prozā, tāpat kā jebkuras emocijas var izraisīt ar pareizi izvēlētiem vārdiem. Tas, kurš to nemāk, prieku rāda ar n-tajiem smailijiem, pārsteigumu ar 13 jautājuma zīmēm, ilgas ar pārspīlētiem dauzpunktiem. Pieturzīmju pārbagātība neaizstāj izjūtas, un par šo grāmatu man gribētos teikt, ka haoss tekstā ar notikumu secibu un paralēlajām sižeta līnijām ir lieks. Autorei pilnīgi noteikti ir ko teikt, viņas valodai ir savdabīgs un hipnotizējošs skaistums (Aiz apvāršaņa sāk parādīties pirmā rīta gaisma. Nezin kāpēc cilvēki teic, ka gaisma svīst. Tā iztek no Visuma, kādu pūļu un pārdzīvojumu dzīta. Un pārdzīvoVisumu katru dienu vienādi - lai uzvarētu tumsu). Viņas tēli, īpaši Pāvels, gribot negribot raisa empātiju un līdzciešanu, bet tas viss neglābjami slīkst bezformīgajā sižetā. Kaut kas tomēr nav kārtībā, ja grāmatā vispirms jālasa pēcvārds, lai kaut nedaudz apjausto, par ko tā ir.
Ja tūkstoškārt lietotajā pasaulē viss pārveidojas un nekad nemirst, kāpēc vajadzīgi kapi?
Bet nomirt neesot nekas patīkams. Tas esot tāpat kā iziet no istabas, kurā tu esi atstājis visas savas mīļākās mantas, un tad uz visiem laikiem pazaudēt atslēgu.
November 2, 2020
Te nu Ulbergai bija iespēja izmantot izvēlēto laika griezni (aptuveni 83.–87. gads), lai būvētu stāstu ap Černobiļas katastrofā aizsūtītajiem latviešiem, brīvdomātāju kopienām, jogiju sekotājiem un citām tā laika slēptajām un nevēlajām lietām. Tā vietā noslēpumainie ļaudis, kas mīt mājā meža vidū un meklē sevi labirintā, savijas ar pusaudzi Pāvelu, kurš ir ar saviem noslēpumiem, varoņiem, kuriem citam par citu it kā ir vienalga, un pa gaisu lidojošu nēģeri un raganām (hello, Meistars un Margarita much?).
Atsevišķi vēlos izcelt neticamos dialogus, kādos runājam varu iedomāties vien divus ar intelektu neapdāvinātus teju četrdesmitgadniekus, kas nesen atklājuši Osho jēlības.
Šķiet, šī ir sliktākā no “Mēs. XX. gadsimts” grāmatām (un šī man ir vienpadsmitā no trīspadsmit). Stipri viduvēja, ja meklējat ko izcilu, netērējiet laiku.
Atsevišķi vēlos izcelt neticamos dialogus, kādos runājam varu iedomāties vien divus ar intelektu neapdāvinātus teju četrdesmitgadniekus, kas nesen atklājuši Osho jēlības.
Šķiet, šī ir sliktākā no “Mēs. XX. gadsimts” grāmatām (un šī man ir vienpadsmitā no trīspadsmit). Stipri viduvēja, ja meklējat ko izcilu, netērējiet laiku.
February 5, 2021
Jēziņ, tomēr piebeidzu... Nu tik murgainu grāmatu sen nebiju lasījusi, knapi piebeidzu un arī tikai tāpēc, ka esmu apņēmusies izlasīt visu XX gadsimta sēriju. Šī bija 11. no 13 sērijas grāmatām manā kontā, bet gāja vissmagāk. Ja jāuzraksta, kāpēc nepatika, pat grūti noformulēt.. Autore laikam pretendēja uz filosofisku un ezoterisku romānu, bet man trūka sižeta, varoņu personību un kaut kāda pavediena.. Stāsts stipri viduvējs un samudžināts, dialogi diezgan pliekani.. Laikam tiešām jāpiekrīt citiem komentāriem, ka vienīgās kaut cik baudāmās epizodes bija par Džīmu (nēğeris, kurš runā ventiš izloksnē) un Kaķerinas pīrāgiem.
October 17, 2017
Var arī tā skatīties uz 80. gadu beigām Latvijā un būs patiesi. Stāsts ir par kādu komūnu Latvijas mežos un puisi, kurš tur nejauši iemaldās, bēgot no savas dzīves. Pastāvēja tajā laikā vēlme uzzināt un interese par mistisko, astroloģiju un reliģijām. No rokas rokā gāja pārfotografētas taro kārtis, izvilkumi no grāmatām par attiecīgajām tematikām, ar roku rakstītas piezīmes, pārrakstītas tika nodotas tālāk un čukstus pārrunāti notikumi, kurus es ar maza bērna garo ausi kāri ķēru.
March 23, 2021
Pirmā un pagaidām vienīgā grāmata, ko esmu lasījis šajā grāmatu sērijā. Bet man ir sajūta, ka šī grāmata nesaņem to cieņu un atpazīstamību, ko tai vajadzētu
Grāmata ir interesanta, neparedzama, un stāsta par notikumiem un cilvēkiem, par kuriem mēs īpaši šodien vairs nerunājam, jo tie varbūt nebija tik nozīmīgi, bet vienalga interesanti
Grāmata ir interesanta, neparedzama, un stāsta par notikumiem un cilvēkiem, par kuriem mēs īpaši šodien vairs nerunājam, jo tie varbūt nebija tik nozīmīgi, bet vienalga interesanti
August 10, 2022
Atrasties totalitārā režīmā, kas sniedz Tev visu, kas nepieciešams un tanī pat laikā visu liedz, atņemot dārgāko - brīvību?
Vai atrasties vietā, kur Tev netiek liegts nekas un pats lielākais šķērslis sev esi Tu pats?
Šis nebija klasisks vēstures romāns. Taču tas tik un tā ļāva izjust šo laikmetu un varas diktāta “rāmi”, tā skaudro ietekmi un attieksmi pret brīvību.
Vai atrasties vietā, kur Tev netiek liegts nekas un pats lielākais šķērslis sev esi Tu pats?
Šis nebija klasisks vēstures romāns. Taču tas tik un tā ļāva izjust šo laikmetu un varas diktāta “rāmi”, tā skaudro ietekmi un attieksmi pret brīvību.
March 3, 2025
Šī noteikti nebija mana grāmata. Kad podkāstā sadzirdēju no viena blogeres, ka viņai šķiet, ka viņa nav pietiekami gudra Kristīnes Ulbergas grāmatām, es pie sevis nodomāju, ok skatīsimies! Jap! Es laikam arī neesmu :D
Kaut arī te nesen izteicos/sūdzējos, ka pēdējā laikā man nedaudz apnīk grāmatā pielietotais stils "toreiz/tagad", šeit man laikam tā visnotaļ pietrūka, jo līdz galam brīžam nevarēja saprast, kas īsti noteik, kad notiek, kur un kāpēc...Es līdz beigām, protams, tiku, jo iestājās kārtējais "nu, kas tad tur beigās būs?!", bet īsti nebija. Darbība notiek Latvijā, 80to gadu beigās. Tas bija vienīgais, kas bija skaidrs un nepārprotams...pārējais?! Es jau vienu brīdi domāju, ka varbūt beigās pateiks, ka tas sapnis?! Un grāmatu klubā vēl pajautāja: "KO? Nēģeris? Latvijā? 86ajā?"
Vispār es nezinu, vai to var saukt par labu grāmatu, ja kaut cik skaidra bilde paliek tikai tad, kad izlasa autores skaidrojošo pēcvārdu grāmatas beigās. Varbūt arī var. Kādam tā noteikti būs viņa grāmata!
Bet daži citāti tik un tā mani atrada...
"Bet vai tad cilvēks pats nedara to, kas ar viņu notiek?"
"Ja neko īpašu nejūti, tad tā nav nāve un nevajag lieki satraukties."
"Dzīve ir iespēja kaut ko mainīt, bet nāve ir jaunas piedzimšanas sākums."
"Mēs visi nomirsim. Kāds ar zināšanām, ko gribējis iegūt, bet cits vienkārši no vecuma un piečurātās biksēs..."
"Laime nav tā, par ko cilvēki priecājas,-viņš turpināja, -laime ir veidot sevi, pazīt sevi."
"Tad tu domā, ka es daru pareizi? Jā. TU domā, ka tu dari pareizi. Tāpēc ir jādara tā, kā vēlies."
"Varaskāre un ļaunums vienmēr būs līdzās, un iznīdēt to nebūs iespējams, tikai pielikt pūķim pie galvas zelta šķēpu, lai tas nekustas cilvēka apziņā."
"Un, patiesi, cilvēki kļūst nejauki, kad nepiepildās viņu laime, itin kā sauklis būt laimīgam un dzīvot viegli būtu ielikts jau zīdainim šūpulī, kā dāvana."
Nē, man nav ne jausmas, kāpēc pirmie citāti visi par nāvi :D...gadījās. Es nezinu, varbūt es šo grāmatu uztvertu citādāk, ja bērnībā es dzīvotu citādāk "burbulī", bet tā nebija...
Kaut arī te nesen izteicos/sūdzējos, ka pēdējā laikā man nedaudz apnīk grāmatā pielietotais stils "toreiz/tagad", šeit man laikam tā visnotaļ pietrūka, jo līdz galam brīžam nevarēja saprast, kas īsti noteik, kad notiek, kur un kāpēc...Es līdz beigām, protams, tiku, jo iestājās kārtējais "nu, kas tad tur beigās būs?!", bet īsti nebija. Darbība notiek Latvijā, 80to gadu beigās. Tas bija vienīgais, kas bija skaidrs un nepārprotams...pārējais?! Es jau vienu brīdi domāju, ka varbūt beigās pateiks, ka tas sapnis?! Un grāmatu klubā vēl pajautāja: "KO? Nēģeris? Latvijā? 86ajā?"
Vispār es nezinu, vai to var saukt par labu grāmatu, ja kaut cik skaidra bilde paliek tikai tad, kad izlasa autores skaidrojošo pēcvārdu grāmatas beigās. Varbūt arī var. Kādam tā noteikti būs viņa grāmata!
Bet daži citāti tik un tā mani atrada...
"Bet vai tad cilvēks pats nedara to, kas ar viņu notiek?"
"Ja neko īpašu nejūti, tad tā nav nāve un nevajag lieki satraukties."
"Dzīve ir iespēja kaut ko mainīt, bet nāve ir jaunas piedzimšanas sākums."
"Mēs visi nomirsim. Kāds ar zināšanām, ko gribējis iegūt, bet cits vienkārši no vecuma un piečurātās biksēs..."
"Laime nav tā, par ko cilvēki priecājas,-viņš turpināja, -laime ir veidot sevi, pazīt sevi."
"Tad tu domā, ka es daru pareizi? Jā. TU domā, ka tu dari pareizi. Tāpēc ir jādara tā, kā vēlies."
"Varaskāre un ļaunums vienmēr būs līdzās, un iznīdēt to nebūs iespējams, tikai pielikt pūķim pie galvas zelta šķēpu, lai tas nekustas cilvēka apziņā."
"Un, patiesi, cilvēki kļūst nejauki, kad nepiepildās viņu laime, itin kā sauklis būt laimīgam un dzīvot viegli būtu ielikts jau zīdainim šūpulī, kā dāvana."
Nē, man nav ne jausmas, kāpēc pirmie citāti visi par nāvi :D...gadījās. Es nezinu, varbūt es šo grāmatu uztvertu citādāk, ja bērnībā es dzīvotu citādāk "burbulī", bet tā nebija...
October 7, 2020
Godīgi sakot, biju patīkami atvieglota, pabeidzot "Tur", jo šī darba lasīšana man vairāk bija "klupdama, krisdama buros cauri", nekā baudpilns process.
Negribu teikt, ka grāmata būtu slikta vai neinteresanta, man patika Pāvela dzīvesstāsts, vērot savdabīgās attiecības starp viņu, Itālo un Margotu. Es gluži vienkārši neietipstu grāmatas mērķauditorijā.
"Tur" patiks filozofiskākas literatūras, brīvdomātāju domu plūsmas aprakstu cienītājiem.
Jāatzīst arī, ka, manuprāt, grāmata līdz galam neiederas tās sērijā. "Tur" auditorija ir pārāk šaura, tai dotais laikaposms un sabiedrība atspoguļota "kā caur pirts lodziņu", koncentrējoties nelielā sabiedrības daļā, pat teiktu vienā komūnā, kuras izcelšanas iemesls man nav skaidrs.
Taču, ja "Tur" tiktu izdota kā atsevišķa, sērijai nepiesaistīta grāmata, tai noteikti būtu lasītāji, kam grāmata šķistu 5 un pat 6 zvaigznes vērta.
Interesentiem sirsnīgi iesaku goodreads jau lasītu padomu - sākt ar pēcvārdu. Tas tiešām dod kontekstu un ir vieglāk uztvert grāmatā attēloto.
Negribu teikt, ka grāmata būtu slikta vai neinteresanta, man patika Pāvela dzīvesstāsts, vērot savdabīgās attiecības starp viņu, Itālo un Margotu. Es gluži vienkārši neietipstu grāmatas mērķauditorijā.
"Tur" patiks filozofiskākas literatūras, brīvdomātāju domu plūsmas aprakstu cienītājiem.
Jāatzīst arī, ka, manuprāt, grāmata līdz galam neiederas tās sērijā. "Tur" auditorija ir pārāk šaura, tai dotais laikaposms un sabiedrība atspoguļota "kā caur pirts lodziņu", koncentrējoties nelielā sabiedrības daļā, pat teiktu vienā komūnā, kuras izcelšanas iemesls man nav skaidrs.
Taču, ja "Tur" tiktu izdota kā atsevišķa, sērijai nepiesaistīta grāmata, tai noteikti būtu lasītāji, kam grāmata šķistu 5 un pat 6 zvaigznes vērta.
Interesentiem sirsnīgi iesaku goodreads jau lasītu padomu - sākt ar pēcvārdu. Tas tiešām dod kontekstu un ir vieglāk uztvert grāmatā attēloto.
August 17, 2017
Piecas zvaigznes par izvēlēto žanru, kurš faktiski neatbilsti romānu sērijas formātam un saturu. Romāns ir mistikas - fantastikas žanrā drīzāk ieliekams (es pat teiktu filozofisku darbu kategorijā), nekā vēsturiskā romāna, jo no vērtures ir tik daudz, ka darbība it kā norisinās 80-tajos un tajā laikā notikušu faktu minēšana, bet nekas vairāk.
Kaut arī tas nav vēsturisks romāns, šis fakts nemazina tā vērtību, izpildījums ir neordinārs, saturs ir dzīvs, īsts. Darbā tiek uzdoti daudz jautājumi man, - tev, - ikvienam, bet vislabākais, ko sludina Māsters ir, ka mums ir jāsāk iepazīt sevi, jāmēģina saprast sevi, kas mēs īsti esam, ko gribam, un tikai tad mēs varam mēģināt iespējams meklēt atbildes uz citiem eksistenciāliem jautājumiem (un viens no tādiem ir robežas jautājums - kas notiek un vai vispār noteiek, ar cilvēku pēc nāves).
Kaut arī tas nav vēsturisks romāns, šis fakts nemazina tā vērtību, izpildījums ir neordinārs, saturs ir dzīvs, īsts. Darbā tiek uzdoti daudz jautājumi man, - tev, - ikvienam, bet vislabākais, ko sludina Māsters ir, ka mums ir jāsāk iepazīt sevi, jāmēģina saprast sevi, kas mēs īsti esam, ko gribam, un tikai tad mēs varam mēģināt iespējams meklēt atbildes uz citiem eksistenciāliem jautājumiem (un viens no tādiem ir robežas jautājums - kas notiek un vai vispār noteiek, ar cilvēku pēc nāves).
October 5, 2017
Kapēc patīk kaut kas ko lasi? Iespējams, saslēdzas īstās nervu šūnas radot īstās emociju dzirksteles, atbalstoties pret pieredzes, emocionālās un materiālās dzīves bagāžu, aizķeroties aiz reiz jau lasītā.
Patika šī "Tur" pasaule burbulī, neskatoties ne uz ko. Un tikai tāmdēļ vien, ka izlasītais, tēli saslēdzās atbalsī ar Mariamas Petrosjanas "Nams, kurā...". Un nav svarīgi vai pamatoti.
Ar to pietika.
Patika šī "Tur" pasaule burbulī, neskatoties ne uz ko. Un tikai tāmdēļ vien, ka izlasītais, tēli saslēdzās atbalsī ar Mariamas Petrosjanas "Nams, kurā...". Un nav svarīgi vai pamatoti.
Ar to pietika.
Read
March 4, 2022Noteikti visēteriskākais no visiem sērijas romāniem. Psihopātiskā brāļa motīvs bija iespaidīgs un asinis stindzinošs. Un vēl es nekad nebiju lasījusi grāmatu, kur pīrāgiem visa romāna garumā būtu tik izteikta simbolika – lai cik savādi tas šķistu.
Kopumā bija mēreni interesanti, bet lasīšana mazliet bremzējās, teksts reti kad patiesi rāva sevī iekšā.
Kopumā bija mēreni interesanti, bet lasīšana mazliet bremzējās, teksts reti kad patiesi rāva sevī iekšā.
November 1, 2018
Izcili!
Sākumā šķita- kas tas vispār ir. Ar katru lappusi aizrāva, ievilka aizvien vairāk. Viena no neparastākajām latviešu autoru grāmatām. Tik dzīvi uzrakstīt, ar pilnīgu klātbūtnes efektu par laiku, kad pati (autore) vēl bija maza meitene...
Sākumā šķita- kas tas vispār ir. Ar katru lappusi aizrāva, ievilka aizvien vairāk. Viena no neparastākajām latviešu autoru grāmatām. Tik dzīvi uzrakstīt, ar pilnīgu klātbūtnes efektu par laiku, kad pati (autore) vēl bija maza meitene...
January 1, 2020
Ļoti gaidīju autores otro grāmatu,jo Zaļā vārna patīkami pārsteidza. Pieteiktais stāsts likās pilns potenciāla,bet,jo tālāk lasīju,jo vairāk likās,ka sanācis mocīties un tad redkolēģija palīdzēja piebeigt,jo termiņi spieda
June 19, 2017
Šāda realitāte vieš cerības, ka "1984" dzīvē tomēr grūti realizēt. Neuzrunāja teksti #astrālās_attīstības_transcendentālā_akadēmija stilā
February 24, 2018
Vēl viena grāmata par to, cik latviešiem grūti.
March 11, 2023
Grāmata šķita pārāk haotiska un lielu grāmatas daļu grūti izsekot paralēlajām sižeta līnijām. Ja neskaita atsevišķas epizodes, mani neaizrāva.
October 3, 2025
Kaut kā vispār neuztvēru domu. Paralēlās līnijas bieži jaucās un bija grūti uztvert kopainu.
May 14, 2018
Jāatzīst, ka kūlos šim romānam cauri klupšus krišus, bez īpašas iedvesmas un aizraušanās. Daudz filozofēšanas un lidināšanās prātojumos un brīvās domās. Uz to tad arī veļu vainu par to, ka nespēju šo darbu lasīt raiti.
Plašāk blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2017/08/k...
Plašāk blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2017/08/k...
Read
March 31, 2018Dzīve ir par īstu, lai to tērētu grāmatām, kas galīgi neuzrunā. 4 dienās 70 lappuses ir pārāk slikts rādītājs, lai turpinātu. Pat ja it kā gribi izlasīt visas sērijas grāmatas.
Displaying 1 - 30 of 30 reviews