Grāmatā tiek aprakstīti notikumi no tik daudzu personāžu skatu punkta, ka nereti apreibst galva no varoņu vārdiem, kas starp citu, man personīgi šķita kā paraugdemonstrējums tēmai "dīvainu personvārdu izvēle". No vienas puses viegli lasāms romāns, no otras-nu kāpēc tik daudz tiek lietoti jau visiem aizmirsti senvārdi? Vai tiešām grāmatas mērķauditorija ir par mani 50gadus vecāka? Aptuveni grāmatas pusē jau sāka veidoties kāda lielāka skaidrība par notikumu saistību un tad arī man radās apņēmība tiešām izlasīt romānu līdz galam. Savukārt pēdējās nodaļas jau lasījās gaužām raiti, gaidot, kā nu atšķetināsies autores radītais pineklis.