Matss un Samsons ir nešķirami draugi. Kad suns saslimst, zēns kopā ar viņu aizbēg no mājām, lai dotos garā un bīstamā ceļojumā pie vectētiņa Vējavicas – izgudrotāja un zintnieka, kurš dzīvo mazā, brīnumu pilnā namiņā meža vidū. Vai viņi laimīgi nonāks pie vectēva? Vai viņš zinās, kā glābt Samsonu?
Grāmata bērnu iepazīstina ar zaudējuma sāpēm, vai arī parāda, ka tu neesi viens tāds, ja tā sanācis, ka esi zaudējis kādu tuvu personu, draugu, mīļu dzīvnieku. Man patika šis darbs, kas ļauj skumt un arī līdzi just un parāda, ka neviens jau nav vainīgs, ja kāds mīļš mirst.
Bērnu grāmatu autore Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Rakstniecei patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis. Vairāk par grāmatu blogā: https://austra.lv/2020/06/26/anete-mi...
Emocionāls darbs, kurā ir zaudējums un sāpes, ko piedzīvo bērns.
Matss - puika un Samsons - suns, ir nešķirami draugi. Matsam Samsons ir kā brālis - vistuvākais, vismīļākais, vissaprotošākais... Pienāk brīdis, kad abi dodas Samsona pēdējā ceļojumā...ceļojumā pie Matsa vectētiņa Vējavicas. Tieši pie vectētiņa Vējavicas gan Matss, gan viņa mamma atvērs savas sirdis un satuvināsies.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~ "Matss dzirdēja viņu abu sirdis - vienu, kas mežonīgi sitās un kūsāja no dzīvības un spēka, un otru, kas pukstēja viegli un lēni, it kā gribēdama vēl reizi pieklaudzināt un klusiņām teikt ardievas." ~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Par nāves gaišumu, lai gan tā šķiet tumsas pilna. Par bērna skatījumu un nojausmu, taču skaidru neziņu par nāvi. Par tuva drauga zaudēšanu, izdzišanu, sāpēm, taču pozitīvā gaismā. Vēlme piepildīt suņa drauga dzīvi ar pēdējo prieka un pārsteigumu pilīti, saprotot, ka tas ir viņa pēdējais ceļojums, ir stiprāka par bailēm par neizdošanos. Par piedzīvojumiem, kam nebūs beigties arī aizsaulē.
Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības. (133.lpp)
Lieliska grāmata par zaudējumiem, kuru lasīt kopā ar bērnu. Aizkustinoši varoņi un piedzīvojums, viegla valoda un dabas spēks, tam visam pāri liela mīlestība un zaudējuma sāpes, kā tās izdzīvot.
Skaists stāsts par atvadām no mīļajiem, suņiem vai cilvēkiem - tas jau vairs nav svarīgi. Pēdējais ceļojums - patiesas un mīļas puisēna atvadas no suņa un, iespējams, vēl kāda. Patīkama lasāmviela, kas uzrunā arī manus asaru kanālus.
Tomēr uz beigām grāmata kļūst diezgan haotiska, plūsma tiek izplūkāta, un, lai arī dažas ainas ir īpaši skaistas (lampiņotā Luna, koka dobums), man kopumā likās pa raibu. Joprojām nesaprotu pieaugšas sievietes slapstīšanos pa mežiem, līdz galam nenoticēju vai varbūt neizpratu Matsa jūtas pret vectēvu. Un kopumā tāda sajūta, ka tika uzbūvēts kāds noslēpums, kurš līdz galam tā arī netika atklāts. Tomēr saprotu citu labās atsauksmes - grāmatā aiziešanas tēma ir bērnam pietuvināta un brīnumaina.
Suņu grāmatas ir mana vājība un jau pēc apraksta sapratu, ka šī būs skumjā - bet nenojautu, ka sagaidāms kas tik traks. "Suņa dzīves jēga" (uz kuras ekranizāciju gāju nekrāsojusies, jo zināju, ka tušai būs kaput tik un tā) tad jau ir optimisma paraugs. Šņukstēju visā grāmatas garumā, un sapratu, ka nevaru lasīt ārpus mājas. Šaubījos, kādu vērtējumu likt - neko citu kā raudāšanu noteikti neatcerēšos un nekādas citas vērtības nevaru saskatīta aiz tās asaru miglas. Bet grāmatu uzdevums jau ir arī izsaukt emocijas un to Samsons paveica pat pārsniedzot tos 100%.
Jūtos vīlusies. Tika solīts, ka stāsts ir tik emocionāls un skumjš, ka lasot ir jāraud. Jā, stāsts ir skumjš, pat ļoti, un var redzēt kādēļ dažviet ir iekļauts vasaras rekomendētajā literatūrā, bet es neuztvēru tik emocionāls kā solīts.
Aizkustinošs stāsts bērniem par nāvi, draudzību un citām lielām lietām. Tomēr ļoti daudz pārāk uzbāzīgas didaktikas. Stāsts nevis risinās pēc savas iekšējās loģikas, bet uzstiepts autores iecerētās morāles rāmim.
"Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības." (133.lpp.)
Nebiju domājusi, ka aiziešanu un atvadas var aprakstīt tik gaisīsi gaiši un cieņpilni. Ikviens, kuram mājdzīvnieks ir bijis vairāk par četrkājainu dzīvnieku, ar visām maņām sajutīs, cik liela var būt mīlestība pret dzīvo radībiņu, un, cik milzonīgas ir skumjas, kad no tuvākā drauga ir jāatvadās. Man nekad nav bijis suns, bet stāsts par desmitgadīgo Matsu un viņa labāko draugu Samsonu, mani aizkustināja līdz saules pinumam, jo šis nav tikai stāsts par bērna pieķeršanos spalvainajam kustonītim, šis ir stāsts par dzīves un nāves trauslo līniju, pazaudēšanos un atrašanos kāda tuva cilvēka zaudējumā.
Matss un viņa mamma dzīvo katrs savā kosmosā, jo mamma pēc tēta nomiršanas ir tik aizņemta ar savu pasauli, ka Matsam vienīgais tuvākais draugs ir suns Samsons. Taču Samsons, kurš ir sasniedzis jau pieauguša večuka vecumu, vairs nevar pavadīt dienas daudzoties un rotaļājoties ar mazo puiku. Nespējot pieņemt domu, ka Samsonam ir jāmirst, Matss nolemj mērot ceļu pie daudzus gadus nesatiktā vecotēva, kurš apmeties uz dzīvi meža ieskautā nekurienē. Dodoties atpakaļ uz vietu, no kurienes Samsons ir nācis. Tā nu abi draugi dodas pēdējā Samsona ceļojumā.
Grāmata sola "domāt, priecāties un skumt"- tieši tik precīzi tā arī izpilda savu solījumu, bet pāri visam šeit mutuļo beznosacījuma mīlestība, cilvēku sirsnība, izpalīdzība un vēlme pakāpties soli pretīm, lai sadzirdētu viens otru.
Iesaku! Kā lieliem, tā maziem. Suņu īpašniekiem jo īpaši! Grāmata, kas atver sirdis.
Ļoti sirsnīga, silta grāmata. Ar garantiju, asaras šķīst uz visām pusēm. Ir tik labi, atslodzei no "lielo cilvēku grāmatām" uz pāris vakariem "iekrist" (jo līdz galam) labā bērnu literatūrā.