"Cik iet ir kolosāli," saka Monta. Es viņai atbildu: "Vēl kolosālāk, Monta, ir iet pa tavām dzejas rindām!" Monta ir cilvēks–pilsētas pulss, caur viņu runā pilsēta, viņa pati ir pilsēta... Tu ej un ej, kaut ko aizdomājies, pēkšņi attopies nezināmā ielā. Kā te nokļuvi? Pa kurām dzejoļa rindām? "Mums nevajag varoņu mūžīgo piemiņu. Mums vajag klusumu siltu, labu kā vasaras nakti."