What do you think?
Rate this book
Trīs
Triloģija, ko veido trīs rakstnieces romāni - «Dzīves svinēšana» (1998), «Jaunavas mācība» (2001) un «Mātes piens» (2015). To vienojošais pavediens - mātes un meitas, kuras dažādos laikos un laikmetos cenšas noskaidrot, kā dzīvot, lai nepazaudētu savu balsi, lai nekļūtu par zvanu bez mēles.
Noras Ikstenas darbi — vairāk nekā divi desmiti romānu, stāstu un eseju krājumu, biogrāfisku apcerējumu — ir plaši pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Rakstnieces grāmatas tulkotas angļu, dāņu, grieķu, gruzīnu, hindi, igauņu, itāļu, krievu, vācu, zviedru un citās valodās.
“Noras Ikstenas triloģijas sakarā man tomēr vispirms jādomā par Mātes pienu. Tā, šķiet, ir pirmā un patlaban vienīgā grāmata manā mūžā, kuru izlasījis es aizvēru un noskūpstīju,” stāsta aktieris Gundars Āboliņš.
Savukārt rakstnieks Alvis Kolmanis norāda: “Tik atšķirīgie trīs pavedienu (cilvēks, liktenis, laikmets) cauraustie darbi, saplūduši triloģijā, pārdzimst jaunā līmenī, jau pavisam cita mēroga tekstā. Gluži vai eposā. Arī — rakstnieces daiļrades kvintesencē. Kas būtiski: Nora Ikstena nekad nav atļāvusies rakstīt ar mērķi iztapt lasītājam, taču viņas grāmatas allaž bijušas vienas no lasītākajām. Tas nav paradokss, bet ideāls, par ko sapņo vairākums rakstnieku.”
“Ja tas būtu vīns, es teiktu: pilnmiesīgs, asinssarkanā tonī kā aicinājums atgriezties pie pirmsākumiem, ar gruzdoša koka nemierīgo aromātu, kam garšā jūtami dzimtās zemes minerāli un jutekliski iztēles tanīni, bet pēcgaršā – dūmu sarežģītās, ilgi negaistošās notis. Ja tā būtu roze, es teiktu: tai piemīt seno rožu šarms, kaut gan tā radīta mūsdienās — spēcīgie krūmi ar tumšzaļām, spīdīgām lapām uz dzeloņainiem, eleganti nolīkušiem kātiem tur neparastus, nostalģiskas formas ziedus, kam krāsas pārplūst cita citā, kad ziedlapām pieskaras gaisma.
Bet tie ir trīs romāni vienos vākos, un man jāsaka: laiks apstiprina rakstnieka noredzēto. Katrs no tiem ir vienīgais un unikāls, bet tajā pašā laikā pilnībā piederīgs dzimtai.” Inga Ābele
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis. Vāka noformējumā izmantota Levana Beridzes fotogrāfija. Redaktore Gundega Blumberga
Divu romānu sākumlapās uzrādīts: Otrais izdevums jaunā redakcijā.
Noras Ikstenas darbi — vairāk nekā divi desmiti romānu, stāstu un eseju krājumu, biogrāfisku apcerējumu — ir plaši pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Rakstnieces grāmatas tulkotas angļu, dāņu, grieķu, gruzīnu, hindi, igauņu, itāļu, krievu, vācu, zviedru un citās valodās.
“Noras Ikstenas triloģijas sakarā man tomēr vispirms jādomā par Mātes pienu. Tā, šķiet, ir pirmā un patlaban vienīgā grāmata manā mūžā, kuru izlasījis es aizvēru un noskūpstīju,” stāsta aktieris Gundars Āboliņš.
Savukārt rakstnieks Alvis Kolmanis norāda: “Tik atšķirīgie trīs pavedienu (cilvēks, liktenis, laikmets) cauraustie darbi, saplūduši triloģijā, pārdzimst jaunā līmenī, jau pavisam cita mēroga tekstā. Gluži vai eposā. Arī — rakstnieces daiļrades kvintesencē. Kas būtiski: Nora Ikstena nekad nav atļāvusies rakstīt ar mērķi iztapt lasītājam, taču viņas grāmatas allaž bijušas vienas no lasītākajām. Tas nav paradokss, bet ideāls, par ko sapņo vairākums rakstnieku.”
“Ja tas būtu vīns, es teiktu: pilnmiesīgs, asinssarkanā tonī kā aicinājums atgriezties pie pirmsākumiem, ar gruzdoša koka nemierīgo aromātu, kam garšā jūtami dzimtās zemes minerāli un jutekliski iztēles tanīni, bet pēcgaršā – dūmu sarežģītās, ilgi negaistošās notis. Ja tā būtu roze, es teiktu: tai piemīt seno rožu šarms, kaut gan tā radīta mūsdienās — spēcīgie krūmi ar tumšzaļām, spīdīgām lapām uz dzeloņainiem, eleganti nolīkušiem kātiem tur neparastus, nostalģiskas formas ziedus, kam krāsas pārplūst cita citā, kad ziedlapām pieskaras gaisma.
Bet tie ir trīs romāni vienos vākos, un man jāsaka: laiks apstiprina rakstnieka noredzēto. Katrs no tiem ir vienīgais un unikāls, bet tajā pašā laikā pilnībā piederīgs dzimtai.” Inga Ābele
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis. Vāka noformējumā izmantota Levana Beridzes fotogrāfija. Redaktore Gundega Blumberga
Divu romānu sākumlapās uzrādīts: Otrais izdevums jaunā redakcijā.
352 pages, Hardcover
Published January 1, 2017
5 people are currently reading
45 people want to read
About the author
Nora Ikstena
45 books172 followersNora Ikstena (1969-2026) was a prose writer and essayist. Ikstena is considered one of the most visible and influential prose writers in Latvia, known for elaborate style and detailed approach to language. After obtaining a degree in Philology from the University of Latvia in 1992, she went on to study English literature at Columbia University. In her prose, Nora Ikstena often reflected on life, love, death and faith. Soviet Milk (2015, shortlisted for the Annual Literature Award for best prose), Besa (2012), Celebration of Life (1998), The Virgin's Lesson (2001) are some of her most widely appreciated novels.
The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology.
Ikstena was an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.
The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology.
Ikstena was an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 6 of 6 reviews
October 10, 2025
TRĪS Noras Ikstenas romāni vienā grāmatā. Triloģija, kurā ietilpst:
”Dzīves svinēšana” (1998)
“Jaunavas mācība” (2001)
“Mātes piens” (2015)
Grāmata, kas prasa nedalītu uzmanību, iedziļināšanos, domāšanu. Ikstenas teksti nav viegli vai vienkārši. Tie ir ļoti daudzšķautņaini, savīti. Brīdī, kad tev šķiet, esi uztvēris to pavedienu, tas atkal kaut kur nojūk un paslēpjas. Bet tas raisa interesi un ievelk nemanot. Viegli nebija, bet man patika.
No šiem visiem trīs romāniem man vistuvākais būs “Mātes piens”, tas - arī visvieglāk lasāmais un uztveramais 😏👌 Ļoti dzīves pilns stāsts ar visiem cēlumiem un kritumiem, priekiem un asarām, ģimeni Padomju Latvijā.
Bet par ko vispār ir šī triloģija? Par mātēm, meitām, sievietēm. Attiecībām, kas bieži nav ne skaistas, ne vienkāršas. Par dzīvi, grūtībām, izvēlēm un pastāvēšanu par sevi. Par dažādiem laikmetiem, kas uzliek savu zīmogu.
Šī būs grāmata, kuru aizvērsi, bet tā turpinās dzīvot tevī. Var gadīties, ka kaut kas malsies “pa iekšu” un nedos miera. Kaut kas var “atnākt” arī tikai vēlāk, pēc laika… 👌
”Dzīves svinēšana” (1998)
“Jaunavas mācība” (2001)
“Mātes piens” (2015)
Grāmata, kas prasa nedalītu uzmanību, iedziļināšanos, domāšanu. Ikstenas teksti nav viegli vai vienkārši. Tie ir ļoti daudzšķautņaini, savīti. Brīdī, kad tev šķiet, esi uztvēris to pavedienu, tas atkal kaut kur nojūk un paslēpjas. Bet tas raisa interesi un ievelk nemanot. Viegli nebija, bet man patika.
No šiem visiem trīs romāniem man vistuvākais būs “Mātes piens”, tas - arī visvieglāk lasāmais un uztveramais 😏👌 Ļoti dzīves pilns stāsts ar visiem cēlumiem un kritumiem, priekiem un asarām, ģimeni Padomju Latvijā.
Bet par ko vispār ir šī triloģija? Par mātēm, meitām, sievietēm. Attiecībām, kas bieži nav ne skaistas, ne vienkāršas. Par dzīvi, grūtībām, izvēlēm un pastāvēšanu par sevi. Par dažādiem laikmetiem, kas uzliek savu zīmogu.
Šī būs grāmata, kuru aizvērsi, bet tā turpinās dzīvot tevī. Var gadīties, ka kaut kas malsies “pa iekšu” un nedos miera. Kaut kas var “atnākt” arī tikai vēlāk, pēc laika… 👌
July 12, 2019
Dzīves svinēšana un Mātes piens viennozīmīgi atzīstami par ārkārtīgi aizraujošu un intelektuāli barojošu prozu, kas liek ieskatīties aiz ikdienas dzīves un pieskaras dziļākiem būtības un esības jautājumiem - sieviete kā mistērija, mātes un meitas pēctecība, dzimšanas un nāves noslēpums, dzīvības jēgas atrašana un apgūšana, un tālāknodošana. Jaunavas mācība nepadevās tik viegli un veiklais pavediens brīžiem lasot nemanot norāvās, bet visas trīs grāmatas kopā veido lielisku salikumu.
January 7, 2021
Nora Ikstena "Trīs".
"Dzīves svinēšana" un "Jaunavas mācība" - šos 2 stāstus mocīju 2 dienas. Vārda vistiešākajā nozīmē - mocīju. Es nesapratu un man ļoti nepatika. Teikumi, vārdi pat kopā viens ar otru negāja, nemaz nerunājot par kopējo stāsta domu. Īsāk sakot, šie 2 stāsti bija totāls murgs. Tik daudz pesimisma, negāciju varoņu dzīvē. Brīžiem pat bija pretīgi lasīt, vairākkārt gribēju grāmatu nolikt malā un nemocīties vairs ar to. Bet nu katram jau savs. Šie 2 stāsti absolūti nebija priekš manis. Nekad vairs neko tādu negribētu lasīt.
"Mātes piens". Grāmatas trešais stāsts jau bija daudz saprotamāks satura ziņā. Beidzies karš. Padomju laiki. Latvijas valsts atgūšana. Un jau atkal - visa stāsta garumā viens vienīgs pesimisms. Galvenā varone - ārste, kurai ir meita, par kuru viņa īsti nerūpējas kā mātei pienāktos. Vismaz to viņa pati apzinās. Viņa būtu lieliska ārste, ja vien jau no sākta gala viņai nebūtu aizbraucis jumts - visa stāsta garumā viņa vēlas aiziet no dzīves, vairākkārt mēģinot pārdozēt medikamentus. Nabaga meita māti visu laiku mēģina glābt.
Un par ko šim stāstam ir šīs labās atsauksmes un sajūsma? Par "māti", kura nerūpējas par savu bērnu, grib izdarīt pašnāvību, kurai nav motivācijas dzīvot? "Māte", kura galu galā beidz dzīvi pašnāvībā. Par ko ir sajūsmā tik daudzi lasītāji???
Cerībā, ka meita dzīvos labāku dzīvi, neies mātes pēdās, jo nav dabūjusi šīs sievietes mātes pienu. Varbūt tas šo nabaga bērnu glābs.
"Dzīves svinēšana" un "Jaunavas mācība" - šos 2 stāstus mocīju 2 dienas. Vārda vistiešākajā nozīmē - mocīju. Es nesapratu un man ļoti nepatika. Teikumi, vārdi pat kopā viens ar otru negāja, nemaz nerunājot par kopējo stāsta domu. Īsāk sakot, šie 2 stāsti bija totāls murgs. Tik daudz pesimisma, negāciju varoņu dzīvē. Brīžiem pat bija pretīgi lasīt, vairākkārt gribēju grāmatu nolikt malā un nemocīties vairs ar to. Bet nu katram jau savs. Šie 2 stāsti absolūti nebija priekš manis. Nekad vairs neko tādu negribētu lasīt.
"Mātes piens". Grāmatas trešais stāsts jau bija daudz saprotamāks satura ziņā. Beidzies karš. Padomju laiki. Latvijas valsts atgūšana. Un jau atkal - visa stāsta garumā viens vienīgs pesimisms. Galvenā varone - ārste, kurai ir meita, par kuru viņa īsti nerūpējas kā mātei pienāktos. Vismaz to viņa pati apzinās. Viņa būtu lieliska ārste, ja vien jau no sākta gala viņai nebūtu aizbraucis jumts - visa stāsta garumā viņa vēlas aiziet no dzīves, vairākkārt mēģinot pārdozēt medikamentus. Nabaga meita māti visu laiku mēģina glābt.
Un par ko šim stāstam ir šīs labās atsauksmes un sajūsma? Par "māti", kura nerūpējas par savu bērnu, grib izdarīt pašnāvību, kurai nav motivācijas dzīvot? "Māte", kura galu galā beidz dzīvi pašnāvībā. Par ko ir sajūsmā tik daudzi lasītāji???
Cerībā, ka meita dzīvos labāku dzīvi, neies mātes pēdās, jo nav dabūjusi šīs sievietes mātes pienu. Varbūt tas šo nabaga bērnu glābs.
November 18, 2024
Nopirku grāmatu neizlasot aprakstu, nezinot, ka triloģija, lasīju tik nost. Kādā brīdī samulsu par pēkšņo sižeta maiņu, nepiefiksēju, ka pirmā grāmata beigusies. Vēl vairāk apmulsu kādā brīdī atduroties pret iepriekš jau lasīto Mātes pienu. To vēlreiz nepārlasīju, bet atminos kā spēcīgu darbu par sievietēm, par padomju laiku, par dzīvi. Salīdzinot ar Mātes pienu, Dzīves svinēšana un Jaunavas mācība šķiet kā etīdes, nevis pilnīgi un pabeigti darbi. Bet nekas, nekas. Arī etīdēs mirdz Ikstenas stāstnieces talants, ir spilgti tēli, trāpīga valoda, gribas piedot neskaidro sižetu, īpaši atceroties, ka arī pati dzīve ik pa laikam izspēlē sižetu, kurā nekas īsti nav skaidrs, ir tik nojautas kas, ko un, pāri visam- kāpēc un ko ar to visu iesākt.
August 16, 2022
Grāmatu lasīju ar vairākiem piegājieniem un krietni saņemoties. Pēc Dzīves svinēšanas un Jaunavas mācības Mātes piens jau šķita kā labs darbs, kāds patiesībā nav. Grāmata izraisīja depresiju un neko no tās neieguvu, tāpēc neiesaku to lasīt.
March 30, 2023
“Dzīves svinēšana” jocīga, bet patika. Asprātīgi jocīgs humors un skarbums.
“Jaunavas mācība” vismazāk uzrunāja. Bija jau sajūta, ka sācies “Mātes piens” (pēc nostāstiem ;)).
“Mātes piens” gāja “grabēdams”. Atkal jau viskas jocīgs, jo šobrīd manā dzīvē mātes pienam ir liela loma. Burtiski. Izcila epizode ar dzejoli, kuru nevarēja iemācīties. Skaudruma un mīlestības piepildīts romāns. Pa savam.
Kopumā patika valoda un tās lietošanas veids.
“Jaunavas mācība” vismazāk uzrunāja. Bija jau sajūta, ka sācies “Mātes piens” (pēc nostāstiem ;)).
“Mātes piens” gāja “grabēdams”. Atkal jau viskas jocīgs, jo šobrīd manā dzīvē mātes pienam ir liela loma. Burtiski. Izcila epizode ar dzejoli, kuru nevarēja iemācīties. Skaudruma un mīlestības piepildīts romāns. Pa savam.
Kopumā patika valoda un tās lietošanas veids.
Displaying 1 - 6 of 6 reviews