"Saplēstās mežģīnes" varbūt arī ir sensācija Latvijas populārajā literatūrā, bet nekādu dižo pienesumu tā tai arī nav nesusi. Šajā stāstā attainota vienkārša pasaule, kur nozīmīgākās attiecības dzīvē ir galvenokārt seksuāla rakstura saikne ar pretējā dzimuma pārstāvi. Mīlestību un laimi, protams, pelnījuši tie, kuri ir bagāti un (dabiski) skaisti, un attiecības tiek koptas gultā (vai mašīnā, dušā, pludmalē, you name it), nevis cieņpilnā, atvērtā sarunā starp diviem pieaugušajiem. Darbā iedrošināta vēlme iet savu ceļu un nepakļauties citu idejām - jā, bet, kamēr "savs ceļš" patiesībā atbilst vispār pieņemtajiem standartiem un nemet izaicinājumu stereotipiem vai žanra klišejām. Lai gan darbs nepretendē uz nekādu sabiedrībā svarīgu nozīmi, man nagi niez meklēt sakarības starp Karīnas Račko darbu popularitāti, dzimtē balstītas vardarbības izplatību Latvijā un to, ka kārtējais parlamenta sasaukums nav spējīgs ratificēt Stambulas konvenciju, tādējādi apliecinot apņēmību cīnīties ar vardarbību pret sievietēm. Bet to varbūt citu reizi.
Bet tā kā "Saplēsto mežģīņu" un citu Račko darbu tehniskā un saturiskā kvalitāte ir pamatoti izkritizēta, es pārmaiņas pēc mēģināšu izcelt arī kādas pozitīvas kvalitātes un pat iedrošināt (!!!) lasīt šo rakstu darbu.
Es ticu rakstniecības un literatūras dziedinošajam spēkam - tā ir iespēja sev un pārējiem dot labāku pasauli vai patvērumu no skarbās ikdienas, dalīties savās skumjās un apzināties, ka savās sāpēs neesi viens, saņemt cerību, ka kāds jau šim purvam ir izgājis cauri un arī tu to varēsi. Tāpēc es mīlu literatūru. Karīna Račko acīmredzot arī mīl literatūru - savādāk nekā es, bet mīl, un kas gan es esmu, lai šķirotu, kurā mīlestībai ir labāka? Pēc viņas teksta redzams, ka rakstniecībā arī viņa rod piepildījumu un mierinājumu - kāds lasa atslodzes literatūru, viņa to raksta. Kritika viņu nav apstādinājusi dalīties ar šī procesa rezultātu - es varētu par to skumji nopūsties, bet vienlaikus šajā neatlaidībā saskatu arī ko atzinības vērtu. Tā teikt - katrai monētai ir divas puses.
Viennozīmīgi apbrīnoju Račko darba spējas - viņa ir zobārste, māca jauno zobārstu paaudzi, audzina meitu, raksta un pati izdod romānus. Es vēlētos arī sev kaut daļu no viņas apņēmības un produktivitātes. Ir cilvēki, kas viņas romānos gūst to patvērumu no pasaules, kur plosās karš un pandēmija un kas ir piepildīta ar ikdienas rūpēm. Man to ir grūti saprast, bet, ja kāds ir guvis mierinājumu Račko sarakstītajā šikajā Rīgā, ko apdzīvo skaistie un bagātie, laikam jau tas ir labi. Varu tik no sirds cerēt, ka lasītāji neņems šo par rokasgrāmatu attiecību veidošanā vai par paraugu tam, ko sagaidīt no mīļotā cilvēka. Bet, atgriežoties pie pirmīt teiktā, kaut kas mūsu sabiedrībā tiecas normalizēt vardarbību pret sievietēm, tāpēc man bail, ka vai tik manas cerības nav veltas.
Zini ko? Es pat ieteiktu šo darbu izlasīt jaunajiem autoriem, kuri lolo ambīcijas par izdotu romānu. Iedomājies, ja Račko atnāca uz izdevniecību ar šo stāstu un saņēma zaļo gaismu (nemaz nerunājot par to, ka redaktora pieskārienu šim tekstam nejūt, lai gan tik retais zina, kāds izskatījās "Saplēsto mežģīņu" melnraksts), to teorētiski var ikviens. Nu cik traki var būt? Vai tavs teksts tiešām ir sliktāks par šo? Ja Račko ir gana uzdrošināšanās, tu arī to vari sagrabināt savā radošo pašpārmetumu plosītajā dvēselītē, jo, tici man, sliktāk nebūs. Vai arī, hei, uztver šo kā manu izaicinājumu tev.