Kristas Annas Belševicas pirmais dzejoļu krājums ir nopietns pieteikums profesionālajā literatūrā. Tam raksturīgs patiess domas dziļums un emocionālais spēks, tomēr šī ir visnotaļ moderna dzeja ar savu oriģinālu māksliniecisko izteiksmi un interesantiem formas meklējumiem.
Dzejoļu krājuma ievadā autore saka: Es izsūkšu šo pasauli sausu un pārvērtīšu iedvesmā. Un viss, ko jaunā dzejniece redz un jūt savā pasaulē, tiešām kļūst par viņas iedvesmas avotu – viņas realitātes paradigmu, kas iepunkto viņas un viņai tuvo cilvēku dienas.
Šī dzeja dzīvo šodienā, pagātnē un nākotnē – tā pat smaržo pēc laika un redz cauri dzīvei, sev un citiem. Tajā ir prieks un sāpes, smalki dvēseliskais un ikdienišķi raupjais.
Dzejas liriskā varone pilnā amplitūdā meklē savu ceļu dzīvē – “medī dzīvi”, kura ne vienmēr dodas viņai rokā vienkārši. Taču autorei pietiek drosmes šajos meklējumos atkailināt savas dvēseles dziļākos slāņus, un lasītājs, kas tiek aicināts līdzi “medībās”, jūt šo patiesumu, kura izraisītais līdzpārdzīvojums savukārt sniedz vārdos grūti formulējamu literāru baudījumu.
Grāmata - pārsteigums. Patiešām! Liels prieks par šo dzejas grāmatu. Tā ir jauna balss, kas pieraksta sevi, savus pasaules vērojumus. Brīnišķīgs pienesums latviešu literatūrai. Atsevišķi dzejoļi uzrunāja ārkārtīgi spēcīgi, citi varbūt mazāk, taču kopējais iespaids ir ļoti labs. Ļoti daudz precīzu novērojumu un emociju, daudz laikmetīguma, kas pastāsta, kā mums, cilvēkiem, šobrīd iet. Mans vismīļākais autores dzejolis šobrīd ir "turēšanās pie pagātnes / padara nākotni / sasodīti dramatisku".
Talants aiz tām dzejas rindām ir, tomēr dzejoļi mani neuzrunāja. Pēc pirmajiem dažiem acu priekšā nostājās gotu emo ar kafijas krūzi vienā un alkohola glāzi otrā rokā un tā tas palika. Dažas rindas bija feinas un citējamas. Varbūt nākamreiz sapratīsimies labāk. Vairāk https://gramatas.wordpress.com/2017/1...
Dzīves jēgas meklējumi sevī un pasaulē. Jauneklīgs, taču pārliecināts un tiešs trāpījums millennial paaudzes depresīvi romantiskajā sirdī.
"[..] Ja daudz smaidīts un daudz raudāts, mākoņu ķerstīts un debesīs kāpts tad var arī mierīgu mierīgu sirdi pat beigās neko nenožēlojot tā klusi un neuzkrītoši sapūt."
Ļoti skaists, taustāms, sajūtams grāmatas noformējums, kas sasaucas ar tvērumiem dzejā. Sajūtama jaunība, tas tiesa. No tā izsecinu, ka dzeja ir kā mazliet cilvēka dienasgrāmatas ieraksti poēzijas veidolā. Tie neatsedz visu, taču ir nojaušamais par autoru. No steigas paglabātās/paglābtās ilgas, arī šaubas un nogurums un pat garlaicība savureiz, - dzīve. Un cilvēks. Un mīļums, kas cilvēcisks.
"kad vēroju tevi aiz muguras gar mūsu ieņemtās kafejnīcas logu ielu cilvēki šķērso manas skropstas un miermīlīgi nobradā tavu mugurkaulu"
"Pārāk noguruši lai dzīvotu. Pārāk gļēvi lai mirtu. Atliek tikai izdzīvot."
"mana sirds šovakar ir klusa kā pirms-interneta bibliotēka"
"Rīt būs jauna diena un arī jauna nakts."
"esmu tikai mazs pasaulē vīlies bērns pelēkās drēbēs kas sēž uz soliņa pie stacijas un ieraksta svešus smieklus lai vakaros būtu ko klausīties"
Es dzeju neanalizēju; es dzeju izbaudu. Ja dzejas krājums man raisījis pārdomas, licis vairākkārt pārlasīt vienu vai otru pantu, ja tas man ir licis kaut pie sevis klusībā iesaukties "jā, tā jūtos arī es!", tad es saku, ka krājums man ir paticis un es to iesaku arī citiem, kuriem dzeja vairāk ir noskaņa. Kristai Annai Belševicai ar krājumu "Medījot dzīvi" ir izdevies uzjundīt tieši šādas emocijas. Tā vien šķiet, ka panti ir raisījušies tieši par tādu abstrakto personāžu, kāds esam mēs katrs: dzīves baudītāji, vientuļie un sabiedrību mīlošie, skurbumu alkstošie un visus ignorējošie. Mēs. Ikviens. Tik dažādi.
Krājumā valda diezgan pesimistiska noskaņa, taču vienlaikus spēja saglabāt humoru (precīzāk - ironiju, to izmantojot kā aizsegu). Jūtami autores pārdzīvojumi, emocijas. Daļā dzejoļu spēju saskatīt arī sevi, savu pieredzi, tomēr daļu tā arī neizdevās uztvert dziļāk.
Dažbrīd saistīja, bet galvenokārt ne. Radīja iespaidu par dzīvi, kuru nesaprotu - alkohols, tramvajs un filozofiskas idejas kādā iespējams Maskavas ielas namā.
2.5/5 Uz beigām ļoti iepatikās, bet ne tik ļoti, lai mīlētu visu krājumu. Pa vidu ar gadījās kas labs: "gaidot tevi atgriežamies mājās mana dvēsele ir suns".