Runājot, domājot par vēsturi, uzmanību ierasts vērst uz cilvēkiem – tomēr ar cilvēkiem kopā vēsturi piedzīvojuši un pārdzīvojuši arī dzīvnieki, par kuru pieredzi literatūra un pētījumi lielākoties cieš klusu. Rakstniekam Paulam Bankovskim ienāca prātā uzdot jautājumu "Kur pazuda saimnieks?", un tapa trīspadsmit krājumā apkopotie stāsti, kuros 20. gadsimta dramatiskie Latvijas vēstures notikumi un mūsdienu pasaules izaicinājumi skatīti dzīvnieku acīm. Katram stāstam Pauls Bankovskis pievienojis arī "atslēgu" – īsu, kodolīgu skaidrojumu par stāsta pamatā esošajiem vēstures notikumiem. Tas palīdz emocionālo grāmatu izmantot arī kā vēstures izziņas rīku, iespējams, arī skolā. Grāmatas autors saka: "Šīs grāmatas tapšana izvērtās tik negaidīti smaga un sarežģīta, ka, ja vien būtu to apjautis iepriekš, varbūt nemaz nebūtu sācis rakstīt." Krājumā iekļautais stāsts "Pērlīte" 2014.gadā tika apbalvots ar Prozas lasījumu galveno balvu. Pauls Bankovskis veidojis arī grāmatas ilustrācijas, izmantojot akvareļa tehniku. Konkrētās zīmējuma detaļas, ko apņem plūstošo krāsu patvaļa, uzsver cilvēka un dzīvnieka bezspēcību vēstures griežu haosā.
Pauls Bankovskis ir latviešu rakstnieks un žurnālists. Pauls Bankovskis dzimis 1973. gadā Cēsīs, līdz četru gadu vecumam dzīvojis Līgatnē, pēcāk Siguldā; mācījies Siguldas astoņgadīgajā (vēlāk deviņgadīgajā skolā). Pēc tās beigšanas mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (RLMV) mākslinieciskās stikla apstrādes nodaļā. Pēc RLMV beigšanas studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā. Studiju laikā kā ārštata autors sācis strādāt laikrakstos "Literatūra un Māksla" un "Labrīt", vēlāk arī žurnālā "Rīgas Laiks". 1996. gadā sācis strādāt laikrakstā "Diena" — bijis žurnālists, vēlāk pielikuma "Izklaide", rubrikas "Grāmatas" redaktors, kopš 2001. gada — laikraksta "Diena" interneta versijas Diena.lv redaktors. Kopš 2006. gada grāmatu apgāda "Liepnieks un Rītups" direktors un žurnāla "Rīgas Laiks" līdzstrādnieks. Strādājis žurnāla "Ir" redakcijā, kopš 2011. gada strādā reklāmas aģentūrā "TBWA Latvija". Pirmās literārās publikācijas 1993. gadā. Divreiz godalgots žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena romānu konkursā (1996. gadā par romānu "Laiku grāmata", 2002. gadā par romānu "Misters Latvija"). Par grāmatu "Mazgalvīši spēlē mājās" 2008. gadā saņēmis Jāņa Baltvilka balvu. 2009. gadā par filmas "Klucis — nepareizais latvietis" scenāriju saņēmis balvu Lielais Kristaps.
Man grāmata atklājums. It kā taču nekas neiedomājams, bet tomēr autors spēj iejusties vairums dzīvnieku pasaulē (cik nu cilvēks to vispār spēj) un radīt līdzjūtību. Iespējams, grāmatas sākuma daļa ir izdevusies vairāk, jo sevišķi pirmais stāsts Mū, mū, Mūsa - emocionāli ekspresīvā stilistika šeit iedarbojas visā savā krāšņumā un patiesībā stāstu ierindo pie viena no satraucošākajiem starp citiem šajā tematikā - 1905. gads.
Grāmata pusaudžiem, vidusskolēniem un uz augšu. Noteikti pieaugušajiem. Stāstu centrā Latvija vēsturiskajos līkločos un dažādu mājdzīvnieku sajūtas, kad saimnieks pazudis. Stāsts par kaķi, kura saimnieks dodas izbraucienā ar prāmi Estonia, palicis prātā īpaši spilgti. Smeldzīgi, skumji, pat smagnēji, bet ļoti labi uzrakstīti stāsti.
Ļoti ļoti ļoti patika! Citāda vēstures grāmata. Vēsture no cita skatupunkta. Nevis notikumu, gadskaitļu vēsture, pat ne cilvēku vēsture, tāda kā emociju vēsture. Vēstures notikumi no emocionālā skatu punkta. No atkailināta dziļi patiesa dvēseliskuma skatu punkta.
Skaistākie un cilvēcīgi siltākie stāsti no tiem, kurus pēdējos gados esmu lasījusi. Jau pirmais stāsts par gotiņu aizkustina, par pērļu vistiņu bija pat grūti izlasīt līdz beigām, apjaušot, kādas būs beigas. Pamestais kanārijputniņš, kas droši vien nobeidzās no bada. Vai kaķis, kuram vienalga, viņu sauc par Sniedziņu vai Kisku. Tik daudz drāmu Latvijas vēsturē! Tāpēc jau grāmatas pēdējās lappusēs kaut kam man lika uzsliet spuras vai, ja gribat, sacelt spalvas. Vai tiešām mūsu vēsturi veido vienas vienīgas traģēdijas viena aiz otras hronoloģiskā secībā? Vai es gribu, lai maniem bērniem ir šāds priekšstats par Latvijas vēsturi? Nē! Spriežot pēc vecvecāku, mammu un tētu stāstiem viņu ikdienā jautrības, jestruma, spīta, dusmu, pārliecības un visādu citādu emociju netrūka. Bija priecīgi un smieklīgi notikumi kā Jāņu svinēšana ar papīra cepurēm, piena zīšana no pudelēm kopā ar jēriem, rudens talkas kolhozos, spartakiādes un teātra izrādes, uz kurām brauca autobusiem, utml. Ikdiena arī veido vēsturi. Es gribētu, lai mūsu stāstos bērniem par pagātni būtu vairāk dzīves nekā nāves tuvuma.
stāsti pavisam pieaugušiem bērniem. iespēja vēsturi skatīt mazliet personiskāk, vērīgāk un sajust mazliet uz savas ādas. man ļoti ļoti ļoti patika. un šķiet absolūti netaisni to pielīdzināt vēsturisko romānu sērijai, jo šis nu ir kaut kas absolūti atšķirīgs. lai gan tikpat tuvs vēsturei. stāsti papildināti ar paša autora brīnišķīgajām ilustrācijām, kas šo grāmatu dara vēl par sauju emociju košāku ..
Sākums bija ļoti daudzsološs, interesanta ideja, un šur tur bez sausām acīm nevar, bet beigas likās ļoti sasteigtas. Vai tad starp 1949. un 1994. gadu nekā tautu traumējoša nebija?
Pavisam skaidrs - lieliski, ka šī grāmata pastāv! Ne tikai saistoši stāsti, burvīgas ilustrācijas, pievilcīgs kopējais noformējums, bet arī tik svarīgais neuzbāzīgi izglītojošais faktors.
Es mūsu vēsturi sāku pamatīgāk mācīties, lasot grāmatu sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts". Katram tomēr savs mācīšanās kanāls, piemērotākas metodes. Man tā ir literatūra. Un ticu, ka ne man vienīgajai. Es tik ļoti novērtētu šo grāmatu gan pamatskolā, gan tajā vecumā, kad stāsti ar lielām bildēm vairs nav aktuāli. Piemēram, tagad.
Patika arī tas, ka daži stāsti izskanēja arī no vāciešiem piederošiem dzīvniekiem, kas attur no mūžīgās latvieš-cietēj-tautiņas uzskata veidošanas. Bet es nemanīju nevienu krievu zvēriņa stāstu. Vai būtu palaidusi garām? Patiesi priecē, ka laužam to mūžīgā upura tēlu un ir iespēja redzēt/lasīt lielāku bildi, kur parādās arī citas krāsas, ne tikai melnā un baltā.
Tomēr, tomēr. Brīžiem man tie zvēri likās pārāk gudri. Lai nebūtu pārpratumu - es ZINU, ka zvēri ir gudri, tomēr diezvai suņi tā reflektē par pasaules kariem, kā vienā no stāstiem. Lai viņi ir gudri, bet lai neizsit lasītāju no stāsta realitātes. Un laikam es būtu priekšroku devusi, ja visi stāsti būtu no dzīvnieku skatpunkta, jo tie arī bija paši uzrunājošākie un aizkustinošākie.
Jebkurā gadījumā - grāmata vajadzīga, skaista un pievilcīga (vēl gan nav skaidrs, cik pievilcīga tā šķiet bērniem, jo atsauksmes no bibliotēkas liecina, ka mazie nepievērš uzmanību). Un tikko sapratu, ko mani māsasdēli saņems Ziemassvētkos.
Mani ļoti ieinteresēja doma par vēstures notikumiem stāstīt no dzīvnieku skatu punkta. Taču izpildījums, diemžēl, nepārliecināja. Dažbrīd dzīvnieku gan palika žēl, bet tik tāpēc vien, ka viņus man vienmēr ir vairāk žēl. Kopumā tas rakstības stils izrādījās tieši tāds, kādu stereotipiski iedomājos tipisku latviešu rakstniecību.
Ļoti interesanti kopumā (3,5⭐), bet tikai daži reāli uzrunāja vēstures kontekstā (Maestro, Jaunie cilvēki, Trīs vēlēšanās, Melnais Ansis). Skaidrs, ka gribētu dzirdēt, kā šie stāsti adaptētos skolā un uzrunā jauniešus.
Stāstiņi par Latvijas vēstures notikumiem no mājdzīvnieku skatu punkta. Ideja ir interesanta, bet nepavilkos uz tiem, nevarēju ne īsti līdzi just, ne iejusties. Vislabāk patika stāstiņš Vēža zvaigznājs.
Lasot stāstus citu pēc cita, aivien spēcīgāk šis darbs ietekmē apziņu un liek pārdomāt izlasīto. Un, ka beigas novirzīsies uz distopiski maģiskas nots, nebiju gaidījusi, kaut gan tā jau arī savā ziņā varētu būt realitāte.
Vairāki stāsti atspoguļo vēstures notikumus no dzīvnieku acīm. Vietām aizkustinoši, vienām neizprotami. Kopumā interesanta pieeja kā interpretēt vēsturi, ļauj paskatīties uz notikumiem no cita rakursa.
Daži stāsti patika vairāk, citi mazāk. Doma tiešām likās ļoti interesanta, bet neteiktu, ka tā domāta bērniem. Kaut gan var jau būt, nu vismaz padsmitniekiem noteikti. Kaut kas man pietrūka, nevaru saprast, tieši kas.