Pasē rakstīts, ka esmu dzimusi 1960. gada 23. jūlijā Cēsīs, un tā tas tiešām bija, jo mana māmiņa, pati būdama cēsiniece, izvēlējās savu pirmdzimto laist pasaulē šai skaistajā Vidzemes mazpilsētā. Tomēr par dzimto vietu uzskatu Liepāju, kur izaugu mīlēta un lutināta un kur pabeidzu J.Raiņa 6. vidusskolu. Tieši Liepāja, mana tēta dzimtene, ir mana vismīļākā bērnības zeme un sapņu sala šodien. Kāpas, jūra un vējš – vismaz pāris reizes gadā man noteikti jānokļūst pie vecākiem, māsas, radiņiem un skolas laika draudzenēm!
Pabeigusi vidusskolu, īsti nezināju, kurp doties. Galu galā izlēmu par labu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, kur izstudēju par celtniecības inženieri. Skaidrs, ka tā bija kļūda, jo, lai arī mācījos labi, nekāda lielā celtniece no manis nemaz nevarēja iznākt – neesmu eksaktas dabas cilvēks. Kāpēc neizvēlējos ar literatūru saistītas studijas? Laikam jau tomēr Dievam ir pašam savi plāni. Jelgavā satiku kursa biedru Aigaru, no Tiltiņas pārtapu par Baueri un pēc augstskolas beigšanas devos vīram līdzi uz Vecpiebalgu, kur nākamais darba devējs, kolhoza ,,Alauksts” priekšsēdētājs Jurciņš, jauno speciālistu ģimenei piešķīra divstāvu mājiņu ciemata centrā, kurā dzīvojam joprojām, nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Ģimene sakuplojusi, mani bērni Matīss un Laimdota var droši saukt sevi par vecpiebaldzēniem, un es reizēm aizprātojos par to, cik ļoti man paveicies – dzīvot tik brīnišķīgā Latvijas novadā, kur katra pēda svētīta kultūrvēsturiskiem pieskārieniem. Daudzi saka, ka Vecpiebalgai esot īpaša aura. Ir gan. To izjutu arī uz savas ādas, jo šeit es sāku rakstīt!
Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāju par skolotāju, sākumā Vecpiebalgas vidusskolā, tad Ērgļu arodskolā, kur mācīju puišiem koka ēku celtniecību. Dzejnieka vārdiem runājot, jūtos bagāta, jo ,,man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Patlaban atļaujos tikai rakstīt, bibliogrāfijas saraksts stiepjas garumā, tuvodamies otrā desmita robežai. Diezgan daudz jau esmu savās grāmatās pateikusi, bet man ir vēl ļoti daudz, ko teikt!
Ļoti interesanti bija uzzināt par Drustu un Gatartas muižu vēsturi. Tur cauri braucot vien ir sajūta, ka šajās vietās spēcīga vēstures aura, tagad radās neliels ieskats - par brāļiem fon Hagemeisteriem un viņu laiku. Ļoti interesanti arī par latviešu būvnieku Mārci Sārumu.
Autorei ir atkal izdevies sniegt ieskatu kādā no Latvijas vēstures lappusēm.