Kinorežisors Aivars Freimanis (1936) galvenokārt zināms ar savām leģendārajām filmām "Dzīvīte", "Puika" un "Ābols upē", kas iekļauta arī Latvijas Kultūras kanonā. Savukārt kā rakstnieks A. Freimanis līdz šim bijis pazīstams ar savām asprātīgajām un valodā dzirkstošajām īsprozas grāmatām. Romāns "Katls" ir autora debija lielajā epikas žanrā.
Kādam piekrastes lībiešu zvejniekam bija dēls – Ingus Zutis, tak vietējie lielākoties viņu saukāja par Ņurņiku. Lai pašās Otrā pasaules kara beigās vienīgo mantinieku neiesauktu vācu armijā, tēvam jāziedo cūka. Par krietnu ēdmaņu tolaik "balto biļeti" gan varēja nopirkt, taču mīlestību – ne. Un jaunais Aizsilciema greizsirdis, netīšām dabūjis skatīt to, kas viņa acij gan nebija jāredz, tiklab savā negantībā, kā arī muļķībā nolēma iespaidot cilvēku likteņus, pašam savas rīcības konsekvences neapzinoties. Taču ne vienmēr cūkam gadās cūkas laime, un Ņurņikam drīz – tikai nu jau pie citas varas – jānonāk tur, kur vēži ziemo. Puiša dzīves pieredze gan paplašinās, taču diemžēl neko lāgā negūst prāts un sirdsapziņa. Kad cilvēku gaitas bieži vien nosaka neziņa un bailes par to, kāda pretī vērsies nākotne, daudziem nākas skatīt nāvi vaigu vaigā. Taču daudziem tomēr izdodas izdzīvot, lai arī kas tajā dziļajā katlā, par ko metaforiski mēdz saukt dzīvi, vārītos.
Aivara Freimaņa romāns drosmīgi dokumentējis stindzinoši traģiskus un arīdzan operetiski groteskus pagājušā gadsimta paradoksus, juku un maldu gadu ainas un raksturus, palaikam Latvijas vēstures cildenajiem mītiem beigās pieliekot krietnu jautājuma zīmi.
Aivars Freimanis (dzimis 1936. gada 8. februārī Jelgavā) ir latviešu kinorežisors, scenārists un rakstnieks. 1964. gadā kļuvis par Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedru. 1987. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu. 1989. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. 2003. gadā ticis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Saņēmis vairākas Lielā Kristapa balvas, tai skaitā 2012. gadā par mūža ieguldījumu. Viņa spēlfilma "Ābols upē" ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā, kas kalpo kā ievērojamāko Latvijas mākslas darbu un kultūras vērtību apkopojums.
Patiešām interesanti - šajā grāmatā ir pilns komplekts ar elementiem, kas mani literatūrā kaitina - trekni burti, ne pārāk labi sapludināta lēkāšana pa dažādu tēlu atmiņu stāstiem, pilnīgi nevajadzīgi lamu vārdu tulkojumi/skaidrojumi, gandrīz nepārtraukts Ingus/Ņurņiks (jo lasītājs jau noteikti aizmirsīs šo iesauku, ja tā netiks atgādināta katru reizi, šo tēlu pieminot), tik daudz acumirklīgu tēlu, kuri pēc pāris lappusēm nozūd uz neatgriešanos, kopējam romānam neko jēgpilnu neiedodot.
Tomēr, tomēr lasīju ar tādu baudu! Lasījās raiti, lai arī sižeta pavērsieni nebija intriģējoši šokējoši. Novērtēju autora galvenā tēla - antivaroņa izvēli. Kopš Bereļa Vārdiem nebija vietas pietrūka tāda kārtīgas, literāras maitas. Protams, Ingus ir vairāk stulbs kā nelietis, bet karma (un autora roka) nav mazais bērns, atmaksa nāk. Visi esam vienā katlā un no saviem darbiem neizbēgsim.
Viena papildus milzu zvaigzne autoram par lielisko Ziemeļkurzemnieku dialekta attēlošanu. Brīžiem lasīju skaļi, lai sadzirdētu, cik lieliski tas izklausās.
Paldies Liepaja Book Club par šo ieteikumu! Pati nebūtu pie šīs grāmatas nonākusi - vāks galīgi neuzrunā, kā arī Aivara Freimaņa vārdu ar literatūru nevarētu sasaistīt.
"Katls" stabili iekabina daļai XX gs. sērijas grāmatu. Beigas gan bija tādas neskaidras, kāpēc bija jābeidz tieši šajā vēstures brīdī - pietrūka laika rakstīt tālāk vai kā. Zemsvītras google translate stilā tulkotās krievu lamas un citi brīnumi liek uzdot jautājumu, vai šī darba redaktoram vispār ir bijusi kāda teikšana, jeb visas vecā vīra odiozās vēlmes ir pilnā sastāvā ir nonākušas uz papīra.
Nezinu, vai kādreiz esmu lasījusi grāmatu, kuras galvenais varonis būtu tikpat liels idiots, cik Ņurņiks šajā grāmatā. Un grāmatas nekonsekventais stils galīgi negāja pie sirds. Nemaz nerunājot par to, ka, ja nezinātu, kas ir grāmatas autors, tad no pirmajām lappusēm taptu skaidrs, ka tas ir vīrietis - nekad laikam nesapratīšu, kāpēc vīriešu autori 95% gadījumu jūt akūtu nepieciešamību abstrakti simboliski pēc iespējas vairāk reižu aprakstīt visus iespējamos dzimumorgānus. Un sieviešu tēli lika krampjaini raustīties plakstiņam.
Manas domas īsumā: par spīti tam, ka no stingrāka redaktora rokas darbs būtu tikai ieguvis, šis ir diezgan ok vēsturisks darbs, ja esi noguris no mokošās XXgs sērijas. Mazliet traucēja dažādie stāstījuma stili, it kā autors taustītos pēc īstā vēstījuma veida un noskaņas, beigās paliekot pie tradicionāla neitrāla stāstījuma 3.personā. Un necenzētās valodas tulkojumi pilnīgi garām. Visticamāk, ka par šo stāsta varoni latviešu skolās nemācīs un viņa darbības neanalizēs. Pārāk jau nu seksuāli norūpējies, padumjš un neizvēlīgs līdzekļos, kad dzīve piespēlē problēmas. Un P vārdi katrā nodaļā jau ir pats pirmais kritērijs, pēc kura darbs neizturēs tikumiskās audzināšanas sijāšanu. Protams, ir daudzi kvalitatīvāki darbi par latviešiem, kas cenšas izdzīvot un dzīvot labi pie jebkuras varas, bet "Katls" nepavisam nav izmetams. Galu galā to ir rakstījis kino cilvēks, kas savu pasauli ir izteicis ar citiem līdzekļiem.
Pretvalstiska grāmata - tā saucamie nacionālie partizāni attēloti gan kā naivuļi, gan kā bandīti, bet dzīve nīstajā padomju iekārtā nebūt ne tik ļauna... Autors ar tādu kā skatienu no malas un itkā bez savas attieksmes parāda dzīvi lībiešu zvejnieku ciemā.
Kopumā ieliku četras zvaigznes (diemžēl mīnusi bija pārāk lieli, lai ieliktu piecas zvaigznes). Ļoti labi aprakstīts konkrēts laika posms Latvijas vēsturē un valoda bija sulīga. Personiski patika: 1) fakts, ka galvenais varonis konkrētajā darbā nav "labais" tēls, bet gan samērā liels idiots, kuram nez kā izdodas izdzīvot; 2) lieliski aprakstīta dzīve nelielā zvejnieku ciemā/konkrētajā laikā.
Personiski nepatika: 1) galvenais varonis (nezinu, bet man personiski, par šo varoni var teikt citējot grāmatas izteikumu "kad šņabis galvā, tad pimpis gaisā un prāts dirsā!", tomēr attiecībā uz varoni, var attiecināt tikai noslēgumu daļu, proti, ka viņam prāts ir dirsā; 2) stipri traucēja tas, ka grāmatā galvenais tēls visu laiku tiek saukts par "Ingus/Ņurņiku", saprotu, ka viens un tas pats tēls, bet nezin kāpēc visu laiku tiek maukts šādi (īsti nesapratu/neielasīju, kā radās šī iesauka); 3) zemsvītras atsaucēs tulkotais teksts (vismaz no krievu valodas) - nezinu, bet manā ieskatā izskatās, ka ir izmantots google tulkotājs; 4) samērā nekonsekventais rakstīšanas stils (lēkāšana no trešās personas/skata no malas uz atmiņām un citiem stiliem); 5) personiski likās, ka grāmatas beigas bija sasteigtas/nenoslīpētas.
Esmu patīkami pārsteigta! Dzīvi, ar patiesām un tiešām emocijām mūsdienīgā valodā tiek atklāti vēsturiski, visticamāk gan subjektīvi notikumi, kuriem gan par pamatu ņemti reāli notikumi 20.gs 40.-50.gados.
Laikmets aprakstīts ļoti ticami, bet mazliet traucēja tāda kā didaktiska autora attieksme pret vēsturiskajiem notikumiem. Patika ventiņu valodas un kultūras apraksti.
Galvenais tēls Ingus/Ņurņiks, bez šaubām, ir antivaronis, kura rīcību vada diezgan primitīva vēlme izdzīvot. Jā, ir arī viņa lielā mīla (?) pret Mairu, to noliegt nevar, tāpēc kaut kādu siltumu lasītājs pret Ņurņiku jūt gan. Bet lielākoties Ņurņiks tomēr ir tāds glums tipiņš, kas slīd pa pasauli nesodīts un klusām dara nejēdzības. Pieļauju, ka pamatā reāls cilvēks, jo tik slīps var būt tikai cilvēks iz dzīves. Vispār grāmata patika, lai arī tā rada tādu kā netīrības sajūtu.