Venēcija ir kā mūzika, kā mūza, kā mākslas darbs, kā iedvesma, kā pavedēja! Vai ziniet, ko parasti atstāj iekavās vai noklusē, runājot par šo ārējo skaistumu un bagātību? Korupciju, šantāžu, ziņotājus, melus, liekulību… Nekas nav beidzies līdz pat mūsu dienām, pielāgojoties vēstures gaitai. Vai vēl precīzāk - pielāgojot šo gaitu… Kāds nams šajā pilsētā cauri laikiem nes līdzi stāstus par lāstiem un nolemtību, kas piemeklē tā īpašniekus. Pašnāvība, izputēšana, slepkavība, narkotiku orģijas, finanšu afēras… Arī kāds ietekmīgs Latvijas advokāts vēlas dzīvot Lielā kanāla malā. Viņš labi papildina savu priekšgājēju atstātos nospiedumus, iepinoties izlūkdienestu un seksuālās orientācijas intrigā…
No iepriekšējās lasītāja pieredzes bija skaidrs, ka A.Pučem ir ko lasītājām pastāstī. Tāpēc arī, ieraugot grāmatnīcas plauktā šo grāmatu, bez iepriekšējas pētnieciskās analīzes to iegādājos. Teikt jau ir ko Pučem, un pat daudz. Taču interesanti bij atikai grāmatas pirmā puse. Grāmatā paralēli tiek apspēlētas divas sižetiskās līnijas: Venēcijas un venēciešu loma pasaules vēsturē ( iespaidīgāk vēl par žīdiem) un VDK loma un ietekme Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā un pēc tā jau brīvvalsts laikā. Puče pamazām cenšas šīs divas līnijas savīt kopā, bet tomēr paliek redzami daudzi balti diegi un mezgli :) Arī sižetiskā līnija par gejiem un viņiem saistīto sadzīvi tomēr bija pat manam samaitātam prātam par skarbu. Šī sadaļa varētu sabiedrībā arī raisīt plašas un asas diskusijas. Pie tam Pučes nostāja tā arī līdz galam nekļūst skaidra... Informācijas diezgan daudz un diezgan koncentrēti. Man prasījās tomēr lielāks atšķaidījums un vairāk lirikas. Arī beigu atrisinājums bija nojaušams jau 100 lpp pirms beigām. Vājākais no izlasītajiem Pučes darbiem.
Citāti: Spēja manipulēt ar cilvēku nozīmē paredzēt nevis, ko viņš domā, bet - kā viņš domā.
Šī grāmata bija kaut kas jauns priekš manis... Ir ļoti grūti izšķirt vietas, kuras ir Armanda fantāzija, bet kuras ir paķerti fakti un/vai uz konkrētiem faktiem balstītas fantāzijas.
Romāns par kādu latviešu advokātu, par Venēciju, par čeku, par krāpšanu un homoseksuālismu. Tas viss visās kombinācijās.
Var lasīt un nedomāt līdzi, bet es kaut kā aizdomājos.
Vienmēr esmu uzskatījusi A.Puči par vienu no zinošākajiem sporta žurnālistiem Latvijā, bet šī grāmata... Kāpēc? Šis jautājums skanēja galvā nepārtraukti grāmatas lasīšanas laikā. Kāpēc par šo visu rakstīt? Kāpēc es to lasu un turpinu lasīt? Šķebinoša, pat pretīga sajūta, lai cik liberāla savos uzskatos (vismaz tā par sevi līdz šim domāju) es nebūtu. Grāmata, pēc kuras paliek riebīga pēcgarša. Grāmata, kas burtiski nokauj ticību labajam, cēlajam, sirsnīgajam. Bez šķērmā satura gribas kritizēt arī banālās, sasteigtās beigas, kā arī veidu, kā autors izvēlējies atklāt vēsturisko Venēcijas sižeta līniju. Divas zvaigznes autora personībai un prasmei izteikties.
Grāmatas sākums par Venēciju rosināja cerēt, ka šī būs "skaistā" lasāmviela. Piedzīvoju vilšanos. Tā nebija skaista. Par daudz sazvērestības teoriju. Brīžiem lasot Puči, rodas sajūta, ka visa mūsu vēsture ir kāda viena cilvēka izdomājums, ka nekas nav reāls vai tāds, kā mēs to zinām. Savukārt mūsu šodienas Latvija ir kgb roku veidojums. Nepatika