Manas vecāsmātes un mātes — Natālijas un Ausmas Derkēvicu — piemiņai
Katram laikmetam arī literatūrā ir savi liecinieki. Annas Brigaderes autobiogrāfiskajai triloģijai un Valža “Staburaga bērniem” par 19. gadsimta beigām un Vizmas Belševicas triloģijai par Billi, kura vēsta par 20. gadsimta 30.—50. gadiem, tagad pievienojas Ingunas Cepītes “Ulsiks”, stāstot jau par jaunākiem laikiem — 20. gadsimta 60.—70. gadiem, grāmata, kura — es patiesi ceru! — sagādās lasītprieku gan pieaugušajiem, gan bērniem. Novēlot grāmatai un Ulsikam ilgu mūžu, Juris Zvirgzdiņš, rakstnieks
Grāmata ir precīzs mūslaiku radījums — gan memuāri, gan literatūras fakts. Tā urda allažīgo jautājumu kontrapunkta situācijā — kas notika un notiks, kad Ulsiks pārtaps gluži citā radībā, izdzīvojot savu likteni, un kas paliks dzīvei kā nemirstīgā bērnības daļa. Šajā grāmatā es ļāvos kā uvertīrā — apsolījumā, taču ar visu nākotnes neizbēgamo tamtamu paredzējumu apvārsnī. Gundega Repše, rakstniece
Pa gaišu taku ir viegli iet pat tumšā laikā. Ingunas Cepītes grāmata ir tāda taka 20. gadsimta 60. un 70. gados — uz bērnību un caur bērnību līdzās ķibeļu magnētam Ulsikam (tā sauc meiteni!) delverībās un pasaules vērojumā, kas neizdāļā vērtējumus, bet dalās priekā par katras dienas pirmreizību. Mūzikas klātbūtne un stāsti par vecāku koncertbraucieniem ir liecība par grāmatas autobiogrāfiskumu, kas šķietami bērniem rakstīto pārvērš par laikmeta dokumentu. Anita Rožkalne, literatūrzinātniece
Grāmatai uzmanību pievērsa pāris dzirdētas pārliecinoši labas atsauksmes un ir jāpiekrīt - burvīgas bērnības atmiņas. Tiesa, nevarēju saprast vai tam bērnam traki veicas vai traki neveicas, jo tiek aprakstītas tiešām daudz reāli dzīvībai bīstamas situācijas, bet galā jau Ulsiks izaug liels. Nevilšus gribās salīdzināt - es jau arī uzaugu dzīvojoties pa pagalmu, kad vecāki tik uzmest aci pa logu un pirmajā klasē uz skolu gāju pati, bet varu vien saskaitīt tīs kārtīgas traumas, un tās pašas nepadraudēja dzīvību... Ļoti iepriecināja, tas ka bērns nav nedabiski gudrs (kas manās acīs ir daudzu grāmatu ar bērniem galvenajā lomā klupšanas akmens), es patiešām noticēju tai viņas domu gaitai.
Grāmata šķita neviendabīga, brīžiem interesanti uzplaiksnījumi un notikumu atstāsti, brīžiem ātri pārskrien pāri ar pārlecieniem un īsu pārstāstu. Ļoti gan patika bērnišķīgā noskaņa, kura valdīja grāmatā. Kopumā interesants ieskats arī manas mammas bērnības laikā, lai arī viņa dzīvoja laukos un viņas bērnības atmiņās vairāk ir lauku darbi, lopi un mežs. Katram savs, bet tā noskaņa, ka vairāk bija brīvestība un bērni savā vaļā pavadīja diezgan daudz laika.
Kopumā - skaistas atmiņas, skaista valoda. Bet man ik pa laikam bija tik garlaicīgi, ka vajadzēja ļoti, ļoti saņemties, lai turpinātu lasīt. Un es nezinu kāpēc...
Memuāri un biogrāfiskās grāmatas mēdz būt dažādas - pārspīlēti sērīgas un ciešanu pilnas, pārspīlēti saldas un gaišas, bet ir arī tādas, kurās šis sērīgums un gaišums ir sakombinēts ideālā gammā. Šai trešajai kategorijai, manuprāt, pieskaitāms "Ulsiks". Daudz sīku detaļu, kur bērnam onkulis vai tante ir pašsaprotama daļa no vecāku draugu un kolēģu loka, bet lasītājs caur to tiek iepazīstināts artā laika latviešu kultūras inteliģences aprindām ikdienišķā gaismā.
Nu tā - skaisti jau, it kā interesanti, bet kaut kā neuzrunāja viss stāsts līdz galam. Arī grāmata noslēdzās faktiski ne ar ko. Bērnības apraksts un tiešām apraksts, bez intrigas, bet airautīgām niansēm, kas ievilinātu stāstā un vilinātu lasīt vēl un vēl. Reāli būtu 3,5 jo tomēr mums biogrāfiskas grāmatas par dažādiem periodiem reiz pa reizei vajag palasīt, lai atcerētos arī agrākos laikus.
Ļoti mīlīga grāmata! Lai arī mana bērnība bija 20 gadus vēlāk nekā autores aprakstītā, ļoti daudzas epizodes man atsauca atmiņā manu saulaino padomju bērnību - pagalmā apraktie sekreķiki, klasītes un gumiju lēkšana ar draudzenēm, kafejnìca Mārīte un Bērnu pasaules leğendārais skatlogs.. Tam visam fonā raksturīgie kultūras un nedaudz politiskie notikumi bērna acīm.
Lasīju un šausminājos:nu, kā var pieaugušie tik ļoti nepieskatīt bērnu, ka viņš TIK bieži gūst traumas un nokļūst dzīvībai bīstamās situācijās?! Saēdas tabletes, gandrīz noslīkst, norauj pirksta galu, gūst apdegumu. Šausmas! Stāstījums visai saraustīts un bez plūduma, lai it kā imitētu bērna uztveri un domāšanu. Bet vai teksts no tā iegūst? Nedomāju.
Izlasīju ar interesi šīs bērnības atmiņas un man radās jautājums, pa kuru laiku esmu pazaudējusi bērnu sevī? Tik dzīva iztēle un zinātkāre, spēja saskatīt sīkumos lielas lietas un būt tik dzīvam laikmetā bez datoriem, iphoniem un citām ekstrām. Lika atcerēties pašas bērnību, kas bija tikpat piedzīvojumiem bagāta.