Ērihs Marija Remarks. Vārds, kuru pazīst visā pasaulē. Leģendāro romānu “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, “Trīs draugi”, “Triumfa arka”, “Lisabonas nakts” autors. Vīrišķības etalons, kuru pielūdza neskaitāmas sievietes, to vidū arī kinozvaigznes Marlēna Dītriha, Lupe Velesa un Polete Godāra. Cilvēcības aizstāvis, kuru Otrā pasaules kara laikā ienīda Trešā reiha pārstāvji. Klusais cīnītājs, kura grāmatas aizliedza un dedzināja sārtos. Trimdinieks, pasaules pilsonis, dzimtās Vācijas atstumtais dēls. Un bohēmietis, kura dzīvē bagātīgi lija alkohols, kuru aizrāva literatūra, mūzika, glezniecība un pāri visam – sievietes...
Vācu literāta Vilhelma fon Šternburga rakstītā Remarka biogrāfija sniedz ne tikai unikālu ieskatu leģendārā rakstnieka radošajā karjerā un personīgajā dzīvē, bet arī vērienīgi ilustrē 20.gs. pirmās puses laikmeta ainu. Remarku dzimtas līkloči, Pirmais un Otrais pasaules karš, bohēmas un slaveno romānu tapšanas aizkulises, zvaigžņu kaislības...
Remarque wrote with the “necessary optimism of a pessimist.” His themes were consistent, but reinvented within the eras he chose to illuminate and, as Sternburg consistently demonstrates, mirrored in the context of the contemporary issues of his age. Mostly, his work was about how history impacted common people—truly histories from the ground—based on ideas of “exile, death, love, the loneliness of the individual.”
Most people can only name Im Westen nichts neues/All Quiet on the Western Front when asked about Remarque. He was both blessed and cursed by the sudden worldwide success of his fourth (but first published) novel. It provided him financial independence, yet he never received the respect of his peers or critics that one might have expected. Part of this was due to Remarque’s intense protection of his privacy and jealous guarding of his political views. On the other hand, his novels spoke very clearly about his beliefs.
Sternburg, who also wrote very good biographies of Carl von Ossietzky and Joseph Roth which, like this book, leaves the reader with greater appreciation about their writing processes, the turmoil of their lives, and their respective legacies. Although Remarque never received great literary awards nor the recognition other writers of his stature in Germany and throughout the world, Sternburg notes that 40,000-50,000 copies of All Quiet on the Western Front and 12,000-15,000 copies each of Arc de Triomphe, The Black Obelisk and A Night in Lisbon still sell annually in Germany (and countless more in translation throughout the world). This speaks more eloquently to Remarque's impact than any institutional honor ever could.
Während sich die Biographie zu Beginn für mich recht holprig lesen ließ, wuchsen Wertschätzung und Lesefreude mit jeder weiteren Seite. Der Autor hat Remarques Lebensgeschichte ausgiebig recherchiert, ihn durch zahlreiche Auszüge aus seinen Tagebüchern selbst sprechen lassen und seine literarischen Werke tiefgründig unter die Lupe genommen. So fand ich viele meiner eigenen Unterstreichungen in Remarques Romanen auch bei von Sternburg wieder, was mich doppelt begeisterte. Ihm gelingt es meisterhaft, den Schriftsteller lebendig werden zu lassen und mit seinen Stärken, Schwächen, aber vor allem auch historisch-philosophierenden Gedanken, noch besser kennenzulernen, als er es uns bereits in seinen Romanen zu verstehen geben wollte. Ja, gerade auch aus dieser historisch-soziologischen Sicht, nämlich dem willentlichen Versäumnis der deutschen Bevölkerung, unterstützt und geleitet von der Politik, die Kriegsgeschehnisse, sowohl die des Ersten und des Zweiten, konstruktiv aufzuarbeiten...fand ich dieses Buch ungeheuer aufschlussreich. Von Sternburg gelingt die Skizzierung des Zeitgeistes der jeweiligen Lebensepoche Remarques auf meisterhafter Weise. Hier war endlich ein Könner und Kenner am Werk, der diesen für mich so bedeutsamen Schriftsteller in aller Form gerecht wird. Mit Substanz, Sachlichkeit und Einfühlungsvermögen. - Eine runde Sache!
Milzīgs un skrupulozs autora darbs, tiešām apbrīnojami sīki un smalki fakti, es pat teiktu, pamatīgs tā laika vēstures atstāstījums. Šī grāmata mani ieinteresēja pēc Trīs draugu izlasīšanas. Gribēju izlasīt arī Triumfa arku un Rietumu frontē bez pārmaiņām, bet vispirms iegūt informāciju par pašu autoru. Tāda kā narkomāna atkarība un cīņa ar to gandrīz visu dzīvi - no sievietēm, uzdzīves un alkohola līdz pat pēdējās savas sievietes satikšanas 50 gadu beigās, kad rakstnieks ir nedaudz pierimis un nomierinājies. Sievietes tiešām Remarka dzīvē ir bijušas tikai izcilas skaistules :) Tāpat kā viss pārējais, kas viņam bija svarīgs - ievērojami mākslas darbi un interjera priekšmeti.
Remarka darbi vienmēr likušies skumji, skarbi, pat nelaimīgi. Visvairāk mani pārsteidza pašas Vācijas attieksme, sava izcilā pilsoņa neatzīšana arī pēc kara. Un kā autors skaidro, tas saistīts ar to, ka visos augstajos amatos bija gandrīz tie paši cilvēki, kas Hitlera Vācijā, kura Remarkam atņēma pilsonību un izstūma no sava vidus. Arī pat 10 gadus pēc kara Vācija negribēja izdota Remarka darbus, kuros tas runāja par koncentrācijas nometnēs piedzīvoto. Tāda milzu netaisnība.... Pat 1970. gadā, kad Remarks mirst, neviens no Vācijas to tā īsti pat nepiemin. Tiek atsūtīta tikai formāla līdzjūtības vēstule.
Šis viss man tiešām bija pārsteigums un to bija interesanti uzzināt. Tāpat arī tas, ka gandrīz visi darbi, izņemot pirmo, Remarkam tapuši gadiem ilgi tos pārstrādājot neskaitāmas reizes. Un daži romāni rakstīti paralēli viens otram.
Arī pašas grāmatas beigas ir tikpat smeldzīgi skumjas, kā Remarka darbos. Biogrāfijas autors ieskicē filmas cienīgu kadru par rakstnieka māju Šveicē, kur tapusi lielākā daļa darbu - tagad tā ir pamesta un tukša, dārzs aizaudzis, terase ir uz sabrukšanas robežas - tāds tukšums, vientulība un pamestība....
Dauguma, kurių paklausęs, ką parašė Erichas Maria Remarque, paminėtų "Vakarų fronte nieko naujo" ar "Juodasis obeliskas". Ir ne tik. Rašytojas parašė ne vieną romaną, kurie pasaulyje yra perkami ir skaitomi.
Šioje biografijoje laiškų ir dienoraščių pagalba atsiskleidžia vienišo, save plakančio, retai būnančio laimingu, žmogaus portretas. Puošeiva, mylimas moterų, mėgstantis alkoholį. Vienatvės jis atsikratydavo baruose ir moterų draugijoje. Jam reikia pokalbių, mėgsta audringai gyventi.
Dar jaunas būdamas tampa įžymiu rašytoju, kurio knygos leidžiamos dideliais tiražais, kuriami filmai, rašomos pjesės. Jį ne tik gerbia, bet sulaukia ir daug kritikos. Daugumai nepatinka, kad tyli ir nepareiškia savo politinių pažiūrų. Juk nespėjo pasibaigti I-asis Pasaulinis karas, o ant kulnų lipa II-asis.
Remarque knygų temos: meilė ir mirtis. Tikroviškos, kupinos skepticizmo ir humaniškumo. Kiekvienas naujai išleistas kūrinys jį darė dar žymesniu.
Labai įdomu buvo skaityti, nes apart rašytojo santykių su Marlene Dietrich, ne ką ir žinojau. Kilo kažkokios keistos asociacijos su Juozu Baltušiu, kurio dienoraščius skaičiau. Tas pats savęs plakimas, pastovi nelaimėlio būsena. Kaltinti save ir daug gerti. "Tai nuolatinė Remarque gyvenimo padėtis." Taip pat ir su Tove Ditlevsen, toks pat vienišas, kitų nesuprantamas ir nepalaikomas.
Beje, mačiau, kad yra nauja "Vakarų fronte nieko nauja" ekranizacija. Lyg ir norėtųsi pažiūrėti, bet karo temos šiuo metu per daug.
Katram, kurš ir jūsmojis par Paula Beimera darbību Rietumu frontē, jutis līdzi Robija un Patas mīlestībai, kā arī nesalaužamajai draudzībai starp Robertu Lokampu, Oto Kesteru un Gotfrīdu Lencu "Trīs draugos", noteikti būtu jāizlasa šī plašā Ē. M. Remarka biogrāfija, lai izprastu autora rakstura šķautnes un iedvesmas avotus, kas mudinājuši viņu sarakstīt neskaitāmos romānus. Biogrāfija atklāj ne tikai romānu un stāstu rakstīšanas procesu norisi, bet to sasaista ar Remarka mūža mīlestībām - sievietēm, alkoholu, bāriem, mākslu un pasaules skaistākajām pilsētām. Remarks ir pasaules pilsonis, kas bauda skaistu sieviešu sabiedrību, jūsmo par Van Goga gleznām, apmeklē augstāko aprindu pasākumus un savu depresiju un slikto noskaņojumu, kuru kā vienmēr izraisa sievietes un radošais process, alkoholā, kas arī ir galvenais cēlonis tam, ka mūža nogalē slavenais rakstnieks cieš no smagām veselības problēmām. Ievērojamākais biogrāfijas aspekts, protams, ir slavenās Remarka sievietes - Juta Cambona, Marlēna Dītriha, Natālija Pelija un Polete Godāra - kuras ne tikai ir rakstnieka līdzgaitnieces un pamats romānu galvenajām varonēm, bet arī pastāvīgi par sevi atgādina, pat ja tām rakstnieka dzīvē vairs nebūtu jāparādās. Grāmata atklāj tās Remarka īpašības, kuras nav iespējams izjust caur romānu rindām - rakstnieks ir paškritisks un depresīvs, viegli iežēlojams un atkarīgs no tuvības, lai gan bieži vien vienatne ir tā, kas viņam palīdz būt pašam - stāstniekam.
In my opinion Remarque is one of the most beautiful writers of the 20st century. He mastered the art of human elements and pure sincerity within the most gruesome events, a flickering candle of humanistic principle in eviction, flight, drama where man is reduced to its most inner core. The biography by Sternburg is no Pulitzer candidate but it is a sober, thorough - and after all the only available - look at the man behind an art of writing so honest and simply natural that it was sneered upon by its German contemporaries such as Thomas Mann (snob that he was).
Atimta Vokietijos pilietybė, draustos knygos ir pagal jas statomi filmai. Nors Remarkas tarnaudamas kariuomenėje niekad nedalyvavo dideliuose mūšiuose (gan anksti buvo sužeistas ir išrašytas ligoninėn), tačiau nuolat sekė įvykius ir aprašė didžiąją dalį XX a. Vokietiją ir pasaulį krėtusių karų ir krizių. Gaila, kad didžioji dalis jo dienoraščių, laiškų neišliko arba buvo neišleisti (pats laikėsi principo - knygos svarbiau nei autoriaus asm. gyvenimas). Jo knygos ir filmai pasaulyje susilaukė didžiulio populiarumo dar po IPK, tačiau Vokietijoje dar ilgai buvo draudžiami ar cenzūruojami. Gal ir ne išskirtiniausiai prašyta biografija, bet priminusi apie vieną labiausiai mėgstamų XX a. klasikų. 3/5⭐