What do you think?
Rate this book
Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949
Unknown Binding
Published January 1, 2017
18 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 4 of 4 reviews
January 10, 2018
Pagaidām vienīgais man zināmais darbs, kurā ir mēģināts izsekot, kas notika ar emigrējušo un represēto dzīvokļiem, iedzīvi un arī tajos atstātajiem mākslas darbiem pēc Otrā pasaules kara. Tā ir ne tikai Latvijas kultūras un mākslas vēstures nozīmīga un dramatiskiem zaudējumiem pilna daļa, tā ir arī mūsu ģimeņu vēsture. Jo katrā ģimenē ir stāsts par izlaupītām mājām un kara/pēckara gadu radītiem neatgriezeniskiem zaudējumiem.
January 9, 2018
Skarbs un tiešs vēstījums par to, ka PSRS uzspiestā rusifikācija nozīmēja arī kultūras vērtību iznīcināšanu - mākslas priekšmetu, grāmatu, manuskriptu. Cieņa pat nebija pret lietojamām mēbelēm, kuras nereti pagalmos vai turpat dzīvokļos sacirta gabalos un sadedzināja krāsnī.
Stāsts par miskastnieku kultūras ievazāšanu.
Stāsts par miskastnieku kultūras ievazāšanu.
February 11, 2018
Sajūtu represijas. Jānis Kalnačs “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944 – 1949”
Karš ir atstājis milzīgus postījumus, daudzas pilsētas gandrīz pilnībā sagrautas, un, atgriežoties 1945. gada pavasarī no glābjošā patvēruma pie radiem Tukumā, kokrūpnieka sieva Ilga varētu atkal atgūt atstāto Rīgas dzīvokli Stabu ielā. Tajā ir mīļas, kādu laiku atpakaļ iegādātas mantas – oša koka tumšas krāsas kumode, 2 durvju skapis ar drēbēm, kuras lielākoties netika līdzi čemodānā, šujmašīna Singer – dārga manta, piemiņa no vīra. Acīs stāv daži īpatnējāki trauki, kas noteikti nebija līdzi ņemami – piemēram, grezni darinātie stikla alus kausi, mūzikas instruments, ko dāvināja draugs dzejnieks, – cītara, tik daudzas naktis redzējušie skaitāmie kauliņi, pāri par 150 grāmatu un dažas gleznas. Prombraucot dzīvoklis ar mantām tika uzticēts sētniecei Helgai. Bet nu Ilga iebrauc Rīgā un uzzina: 1944. gada 5. novembrī mantas un dzīvoklis tika aprakstīti; aktā uzskaitītas 46 mantas, pavisam par 1726 rubļiem (šujmašīna novērtēta par 500 rub., abas gleznas – katra pa 100!), un tās visas nu ir nopircis dzīvokli ieņēmušais pulkvedis N. N., kurš nelaiž Ilgu iekšā, sauc par fašisti un draud ar miliciju. Ilgas patvērums Rīgā, bojā gājušais vīrs un draugi nu jāaizmirst, un jādodas atpakaļ, uz laukiem sagaidīt komunisma celšanu Padomju Latvijā. Varbūt vēlāk Ilgu represēs.
Līdzīgas ainas, visbiežāk tikpat nolemtīgas un mantu īpašnieku centieniem un veiksmes nevainagotas, var skatīt mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača gara acīm. It kā pievienojoties viņam pastaigā pa Rīgas ielām, kad, kā viņš raksta grāmatas “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana” ievadā, logos pie sienām vēl šur tur var manīt gleznas. It kā zinot ko vairāk, nekā grāmatā var rakstīt, viņš arī min, ka visdrīzāk dažas gleznas pašreizējos dzīvokļos neatrodas savās vietās. Un iepriekšējie saimnieki ir bijuši uz mūžu prom. Cik sen gleznas atrodas šajā dzīvoklī? – jautā autors, rosinot skatīt savu grāmatu kā tādu atmaskojošu politiski vēsturisku detektīvu, par kuru neprofesionālis nevar uzrakstīt neko citu kā vien sajūtu un iespaidu recenziju.
Un tomēr stāsts visdrīzāk nav par laupīšanu, bet gan par mājām. Par to, kas vēl bija palicis tiem, kas izdzīvoja karā un vēlējās atgriezties tajā mazajā Latvijas gabaliņā, ko var dēvēt par mājokli – savā privātuma cietoksnī. Mājas, lai arī cik atšķirīgas, mums tomēr ir zināmā mērā vienlīdz svarīgas un pat kopīgas – tieši mājās parasti tiek pavadīts tik daudz laika, ka tās lielākoties veido mūsu noskaņojumu un emocijas, determinē sociālo stāvokli, veselību un individualitāti. Antropologi apgalvo, ka mājas palīdz iejusties apkārtējā pasaulē, tās galvenokārt ir vieta, kur atgriezties un pēc kā ilgoties, pat ja ir zudusi ierastā saikne ar cilvēkiem. Dīvainā kārtā, mums tik nozīmīgo māju kā telpas nozīme netiek pētīta vairāk par, teiksim, laiku. Tāpat daudz vairāk kultūras vēsturē ir zināms par dažādu nozīmīgu vai mazāk slavenu personību sabiedrisko darbību un it kā pašsaprotami apslēpta paliek viņu ikdienas dzīve – sākot ar ģimenes paražām un beidzot ar mājas/dzīvokļa iekārtojumu. Varbūt tas tāpēc, ka ziņas par noteikta laikmeta cilvēku ikdienu liktu kritiski pārvērtēt jau zināmos vispārinājumus par sabiedrību un tās vēsturi? Vai tad vaina ir arhīvu materiālu apslēptībā?
Diemžēl vai par laimi cilvēku mājokļos var atrast arī būtiskus ideoloģiskos marķierus – to, kam cilvēki patiesībā tic un kādi ir. Vai tie izjūt saikni ar sava laika māksliniekiem un amatniekiem, rakstniekiem un vēlas tos “ielaist” savās mājās. Protams – ja viņi var atļauties pietuvoties sava laika materiālajām vērtībām un modei. Un tieši šo saikni – ar savu laiku un domu – rupjā veidā pārrāva padomju okupācija. Tā nāca kopā ar cilvēkiem, kas Latvijas mantisko pusi uztvēra vienīgi kā trofeju, un labākos Rīgas dzīvokļus ieņēma mazāk vai vairāk vadoši militāristi, funkcionāri, kamēr īstie iemītnieki devās prom no kara ar viņiem. Mantu aprakstīšana, “nodošana glabāšanā” un atpirkšana, deponēšana muzejam vai retāk sastopamā naudiskā atlīdzināšana tiem, kas uz Kurzemi nebēga un, pats galvenais, varēja to pierādīt – tas ir notikumu, dokumentu un liecību kamols, ko piedāvā J. Kalnača grāmata, gandrīz vai fiziski liekot sajust birokrātijas un absurda kokteili, kas valdīja pēckara Rīgā. Kādam tik monotoni izklāstīti pierādījumi nešķitīs aizraujoši, taču to mērogs liek elpai aizrauties.
Rezignēti grāmatu iesāk atmiņas par bēgļu gaitām – kas paņemts līdzi – tas šeit nešķiet tik svarīgs kā sajūtas un noskaņas, kas pavadīja sabiedrībā pazīstamus bēgļus un bēgles. Atmiņu kaleidoskops šai grāmatai ir bijis nepieciešams kā svaiga gaisa malks sen nevēdinātā, putekļu un mēslu apņemtā “trofejas dzīvoklī” – var lasīt ne tikai zudušo gleznu un citu vērtību mantinieku atmiņas, bet arī kādu mazu šķipsniņu no iekarotāju ikdienas. Diemžēl iekarotāju liecību ir par maz, lai to skaņa būtu uzskatāma par pilnvērtīgu balsi. Un to noteikti gribētos izvērst, jo izmantotas atmiņas no tag. Kaļiņingradas “atbrīvotājiem”, nevis Rīgas.
Skumji un reizē lepni var lasīt par Latvijas zināmākajiem kolekcionāriem, kuru zaudētās gara un mantas bagātības visdrīzāk nozīmējušas prāva kultūras vēstures nogabala bojāeju. Interesantāk – par īpatnējiem mākslas muzeja un vēstures muzeja cīniņiem, cenšoties pārņemt aprakstīto vai vēl neaprakstīto mantu savos fondos. Šī pētījuma daļas vērtību īpašu dara LPSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja vadītāja Jāņa Blaumaņa neviennozīmīgās personības portrets.
Līdzās mazāk zināmo pilsoņu mantu un dzīvokļu aprakstiem taustāmi un skrupulozitātei kalpojoši vērtīgi var šķist Latvijas mākslinieku (un nemākslinieku) dzīvokļos “likumīgi nolaupīto” mantu saraksti, kā arī mantinieku liecības par to, ko izdevās atgūt un kas palicis pēckara laikā vareno sētnieku un militāristu rokās. Mazāk prieka par autora nemitīgām bažām – ir zudušas ne tikai Latvijas mākslas vēstures izpētei svarīgas gleznas, iespējams, šedevri un interesanti mākslinieku darba piemēri, bet arī grāmatas, grāmatas... kur gan viņi lika visas tās grāmatas... Jau atkal aprakstīšanas protokolā katra grāmata maksā vien 1 rubli gabalā un nav minēta to īstenā, iespējams, mākslinieciskā vērtība, lai gan protokoli vēl tiek sastādīti latviešu valodā (dažādi veidotā) un tāpēc aprakstītāji taču lasīt prot.
Iespējams, mantisko vērtību plūsmu bagātina ieskanētie aprakstīšanas un citi protokoli, kuros rakstītais dublēts arī tekstā, bet oriģinālā bieži vien burtu kruzuļiem nav jēgas lasītāja apziņā. It kā var pieskarties laikam. Tāpat kā var aplūkot arī daudzās izglābtās gleznas grāmatas pilnkrāsu ielikumā. Mazs, skumju un pagājušā pilnasinības skaistuma muzejs lasītāja rokās. Ir gan arī mīnusi šajā skaisti veidotajā grāmatā, kam ir grūti atrast adekvātu izskaidrojumu – gluži kā okupanti, pametot kārtējo ieņemto Rīgas dzīvokli, atstāj to piemēslotu (nevaru saprast – kādēļ vajadzētu piekraut fekālijām paša apdzīvotas istabas kaktus?), arī teksts acīmredzot pēc nepārskatīta MS Word “Track changes”, paviršai 2. korektūrai ritot, ir palicis ar daudzām īpatnējām kļūdām, kas sabojā skaisto papīru, cēlo druku un monumentālo darbu.
Tomēr arī pieķēzītie un piesmietie Rīgas dzīvokļi reiz tapa tīri, tajos dzima no grēka tīras domas un bērni, tie sagaidīja savu labāku likteni. Bez šaubām – “Rīgas dzīvokļu izlaupīšana” ir sava veida reģistrs, viens no svarīgākajiem soļiem 20. gadsimta 20.-40. gadu un pat daļēji padomju laiku Latvijas materiālās kultūras izpratnē, ko, protams, līdz zināmai robežai papildina arī kultūras vēstures, politikas un tiesību vēstures lapaspuses. Un, ja kāds, reiz garāmejot, skatīs logā svešu grāmatplauktu kārtīgā Rīgas dzīvoklī, Jāņa Kalnača monumenta platā, tumšā muguriņa būs labi saskatāma.
Karš ir atstājis milzīgus postījumus, daudzas pilsētas gandrīz pilnībā sagrautas, un, atgriežoties 1945. gada pavasarī no glābjošā patvēruma pie radiem Tukumā, kokrūpnieka sieva Ilga varētu atkal atgūt atstāto Rīgas dzīvokli Stabu ielā. Tajā ir mīļas, kādu laiku atpakaļ iegādātas mantas – oša koka tumšas krāsas kumode, 2 durvju skapis ar drēbēm, kuras lielākoties netika līdzi čemodānā, šujmašīna Singer – dārga manta, piemiņa no vīra. Acīs stāv daži īpatnējāki trauki, kas noteikti nebija līdzi ņemami – piemēram, grezni darinātie stikla alus kausi, mūzikas instruments, ko dāvināja draugs dzejnieks, – cītara, tik daudzas naktis redzējušie skaitāmie kauliņi, pāri par 150 grāmatu un dažas gleznas. Prombraucot dzīvoklis ar mantām tika uzticēts sētniecei Helgai. Bet nu Ilga iebrauc Rīgā un uzzina: 1944. gada 5. novembrī mantas un dzīvoklis tika aprakstīti; aktā uzskaitītas 46 mantas, pavisam par 1726 rubļiem (šujmašīna novērtēta par 500 rub., abas gleznas – katra pa 100!), un tās visas nu ir nopircis dzīvokli ieņēmušais pulkvedis N. N., kurš nelaiž Ilgu iekšā, sauc par fašisti un draud ar miliciju. Ilgas patvērums Rīgā, bojā gājušais vīrs un draugi nu jāaizmirst, un jādodas atpakaļ, uz laukiem sagaidīt komunisma celšanu Padomju Latvijā. Varbūt vēlāk Ilgu represēs.
Līdzīgas ainas, visbiežāk tikpat nolemtīgas un mantu īpašnieku centieniem un veiksmes nevainagotas, var skatīt mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača gara acīm. It kā pievienojoties viņam pastaigā pa Rīgas ielām, kad, kā viņš raksta grāmatas “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana” ievadā, logos pie sienām vēl šur tur var manīt gleznas. It kā zinot ko vairāk, nekā grāmatā var rakstīt, viņš arī min, ka visdrīzāk dažas gleznas pašreizējos dzīvokļos neatrodas savās vietās. Un iepriekšējie saimnieki ir bijuši uz mūžu prom. Cik sen gleznas atrodas šajā dzīvoklī? – jautā autors, rosinot skatīt savu grāmatu kā tādu atmaskojošu politiski vēsturisku detektīvu, par kuru neprofesionālis nevar uzrakstīt neko citu kā vien sajūtu un iespaidu recenziju.
Un tomēr stāsts visdrīzāk nav par laupīšanu, bet gan par mājām. Par to, kas vēl bija palicis tiem, kas izdzīvoja karā un vēlējās atgriezties tajā mazajā Latvijas gabaliņā, ko var dēvēt par mājokli – savā privātuma cietoksnī. Mājas, lai arī cik atšķirīgas, mums tomēr ir zināmā mērā vienlīdz svarīgas un pat kopīgas – tieši mājās parasti tiek pavadīts tik daudz laika, ka tās lielākoties veido mūsu noskaņojumu un emocijas, determinē sociālo stāvokli, veselību un individualitāti. Antropologi apgalvo, ka mājas palīdz iejusties apkārtējā pasaulē, tās galvenokārt ir vieta, kur atgriezties un pēc kā ilgoties, pat ja ir zudusi ierastā saikne ar cilvēkiem. Dīvainā kārtā, mums tik nozīmīgo māju kā telpas nozīme netiek pētīta vairāk par, teiksim, laiku. Tāpat daudz vairāk kultūras vēsturē ir zināms par dažādu nozīmīgu vai mazāk slavenu personību sabiedrisko darbību un it kā pašsaprotami apslēpta paliek viņu ikdienas dzīve – sākot ar ģimenes paražām un beidzot ar mājas/dzīvokļa iekārtojumu. Varbūt tas tāpēc, ka ziņas par noteikta laikmeta cilvēku ikdienu liktu kritiski pārvērtēt jau zināmos vispārinājumus par sabiedrību un tās vēsturi? Vai tad vaina ir arhīvu materiālu apslēptībā?
Diemžēl vai par laimi cilvēku mājokļos var atrast arī būtiskus ideoloģiskos marķierus – to, kam cilvēki patiesībā tic un kādi ir. Vai tie izjūt saikni ar sava laika māksliniekiem un amatniekiem, rakstniekiem un vēlas tos “ielaist” savās mājās. Protams – ja viņi var atļauties pietuvoties sava laika materiālajām vērtībām un modei. Un tieši šo saikni – ar savu laiku un domu – rupjā veidā pārrāva padomju okupācija. Tā nāca kopā ar cilvēkiem, kas Latvijas mantisko pusi uztvēra vienīgi kā trofeju, un labākos Rīgas dzīvokļus ieņēma mazāk vai vairāk vadoši militāristi, funkcionāri, kamēr īstie iemītnieki devās prom no kara ar viņiem. Mantu aprakstīšana, “nodošana glabāšanā” un atpirkšana, deponēšana muzejam vai retāk sastopamā naudiskā atlīdzināšana tiem, kas uz Kurzemi nebēga un, pats galvenais, varēja to pierādīt – tas ir notikumu, dokumentu un liecību kamols, ko piedāvā J. Kalnača grāmata, gandrīz vai fiziski liekot sajust birokrātijas un absurda kokteili, kas valdīja pēckara Rīgā. Kādam tik monotoni izklāstīti pierādījumi nešķitīs aizraujoši, taču to mērogs liek elpai aizrauties.
Rezignēti grāmatu iesāk atmiņas par bēgļu gaitām – kas paņemts līdzi – tas šeit nešķiet tik svarīgs kā sajūtas un noskaņas, kas pavadīja sabiedrībā pazīstamus bēgļus un bēgles. Atmiņu kaleidoskops šai grāmatai ir bijis nepieciešams kā svaiga gaisa malks sen nevēdinātā, putekļu un mēslu apņemtā “trofejas dzīvoklī” – var lasīt ne tikai zudušo gleznu un citu vērtību mantinieku atmiņas, bet arī kādu mazu šķipsniņu no iekarotāju ikdienas. Diemžēl iekarotāju liecību ir par maz, lai to skaņa būtu uzskatāma par pilnvērtīgu balsi. Un to noteikti gribētos izvērst, jo izmantotas atmiņas no tag. Kaļiņingradas “atbrīvotājiem”, nevis Rīgas.
Skumji un reizē lepni var lasīt par Latvijas zināmākajiem kolekcionāriem, kuru zaudētās gara un mantas bagātības visdrīzāk nozīmējušas prāva kultūras vēstures nogabala bojāeju. Interesantāk – par īpatnējiem mākslas muzeja un vēstures muzeja cīniņiem, cenšoties pārņemt aprakstīto vai vēl neaprakstīto mantu savos fondos. Šī pētījuma daļas vērtību īpašu dara LPSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja vadītāja Jāņa Blaumaņa neviennozīmīgās personības portrets.
Līdzās mazāk zināmo pilsoņu mantu un dzīvokļu aprakstiem taustāmi un skrupulozitātei kalpojoši vērtīgi var šķist Latvijas mākslinieku (un nemākslinieku) dzīvokļos “likumīgi nolaupīto” mantu saraksti, kā arī mantinieku liecības par to, ko izdevās atgūt un kas palicis pēckara laikā vareno sētnieku un militāristu rokās. Mazāk prieka par autora nemitīgām bažām – ir zudušas ne tikai Latvijas mākslas vēstures izpētei svarīgas gleznas, iespējams, šedevri un interesanti mākslinieku darba piemēri, bet arī grāmatas, grāmatas... kur gan viņi lika visas tās grāmatas... Jau atkal aprakstīšanas protokolā katra grāmata maksā vien 1 rubli gabalā un nav minēta to īstenā, iespējams, mākslinieciskā vērtība, lai gan protokoli vēl tiek sastādīti latviešu valodā (dažādi veidotā) un tāpēc aprakstītāji taču lasīt prot.
Iespējams, mantisko vērtību plūsmu bagātina ieskanētie aprakstīšanas un citi protokoli, kuros rakstītais dublēts arī tekstā, bet oriģinālā bieži vien burtu kruzuļiem nav jēgas lasītāja apziņā. It kā var pieskarties laikam. Tāpat kā var aplūkot arī daudzās izglābtās gleznas grāmatas pilnkrāsu ielikumā. Mazs, skumju un pagājušā pilnasinības skaistuma muzejs lasītāja rokās. Ir gan arī mīnusi šajā skaisti veidotajā grāmatā, kam ir grūti atrast adekvātu izskaidrojumu – gluži kā okupanti, pametot kārtējo ieņemto Rīgas dzīvokli, atstāj to piemēslotu (nevaru saprast – kādēļ vajadzētu piekraut fekālijām paša apdzīvotas istabas kaktus?), arī teksts acīmredzot pēc nepārskatīta MS Word “Track changes”, paviršai 2. korektūrai ritot, ir palicis ar daudzām īpatnējām kļūdām, kas sabojā skaisto papīru, cēlo druku un monumentālo darbu.
Tomēr arī pieķēzītie un piesmietie Rīgas dzīvokļi reiz tapa tīri, tajos dzima no grēka tīras domas un bērni, tie sagaidīja savu labāku likteni. Bez šaubām – “Rīgas dzīvokļu izlaupīšana” ir sava veida reģistrs, viens no svarīgākajiem soļiem 20. gadsimta 20.-40. gadu un pat daļēji padomju laiku Latvijas materiālās kultūras izpratnē, ko, protams, līdz zināmai robežai papildina arī kultūras vēstures, politikas un tiesību vēstures lapaspuses. Un, ja kāds, reiz garāmejot, skatīs logā svešu grāmatplauktu kārtīgā Rīgas dzīvoklī, Jāņa Kalnača monumenta platā, tumšā muguriņa būs labi saskatāma.
February 8, 2023
Protams, šis stāsts ir šokējošs - cilvēki, kas Otrā pasaules kara dēļ pameta savus mājokļus, tajos atgriežoties bieži vien atklāja, ka tajos kāds jau iemitinājies, turklāt bieži vien kāds ar pavisam citādu pavisam citādu pasaules izpratni un vērtību sistēmu. Atņemts tika ne tikai mājoklis, bet arī tajā esošās mantas, ko atkarot no sistēmas nebija viegli. Pilnīgs absurds, manas mantas, bet valsts izrīkojas kā ar savām, apraksta, tirgo, atdod.
Kas attiecas uz grāmatu, protams, tēma ir neiespējami plaša, tāpēc lasāmi vien atsevišķi, pēc autora gaumes izvēlēti gadījumu apraksti, galvenokārt interesējoties par mākslas darbiem. Šāda literatūra ātri vien var sākt šķist vienveidīga, tomēr tā sniedz noderīgu ieskatu tālaika notikumos.
Kas attiecas uz grāmatu, protams, tēma ir neiespējami plaša, tāpēc lasāmi vien atsevišķi, pēc autora gaumes izvēlēti gadījumu apraksti, galvenokārt interesējoties par mākslas darbiem. Šāda literatūra ātri vien var sākt šķist vienveidīga, tomēr tā sniedz noderīgu ieskatu tālaika notikumos.
Displaying 1 - 4 of 4 reviews