Eduards Anderss (Aplerovičs) ir dzimis 1926. gadā Liepājā. 1941. gada jūnijā viņš tikko izbēg no izsūtīšanas uz Sibīriju, bet, vāciešiem okupējot Latviju, būdams ebrejs, nonāk nāves briesmās. Tēvs viņu izglābj ar pārdrošu blefu: nepatiesi apgalvojot, ka Eduarda māte nav ebrejiete, bet gan ebreju ģimenē uzaudzināta atradene. Tas viņu padara par pusebreju ar pagaidu tiesībām dzīvot un strādāt starp latviešiem. Nacisti nogalina Eduarda tēvu, kā arī 24 citus piederīgos, Kad 1944. gadā Latvijā atgriežas Sarkanā armija, Eduards kopā ar māti un daudziem tūkstošiem latviešu dodas uz Vāciju, nevēlēdamies vēlreiz dzīvot zem padomju varas. 1949. gadā Eduards kopā ar māti emigrē uz ASV. No 1955. līdz 1991. gadam viņš strādā par ķīmijas profesoru Čikāgas Universitātē un nododas meteorītu un Mēness akmeņu izpētei. Viņam piešķirti dažādi akadēmiski pagodinājumi, ieskaitot biedra statuss ASV Nacionālajā zinātņu akadēmijā un Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora grāds.
Eduards Anderss (Dzimis Alperovičs) šo grāmatu sākotnēji bija paredzējis uzrakstīt saviem bērniem un mazbērniem - lai viņi zinātu savas saknes un ģimenes vēsturi, taču, redzot, cik svarīgas Andersa liecības ir Latvijas Okupācijas muzejam - grāmatu paplašināja un tā ar muzeja gādību tapa pieejama Latvijā.
Anderss dzimis Liepājā žīdu ģimenē - tuvojoties Vācijas iebrukumam, tēvs pieņem lēmumu censties glābt daļu ģimenes - Andersa māte uzdodas par atradni un pierāda, ka nav žīdiete, bet tikai audzināta žīdu ģimenē - līdz ar to bērni ir pusžīdi un ir vairāk vai mazāk drošībā. Tēvu izglābt neizdevās un viņu kopā ar tūkstošiem citu žīdu nošāva Šķēdes kāpās 1941.gada decembrī. Andersam izdodas palikt dzīvam un novērot iebrucējus, latviešus un notikumus visu II Pasaules kara laiku - piedāvājot lasītājam unikālu acu liecinieka skatījumu par šo laiku Latvijā. Pēcāk Eduards dodas bēgļu gaitās uz Vāciju un dzīvo nometnēs - šeit uzzināju daudz jauna, jo par šo posmu biju lasījusi maz. Vēlāk Anderss emigrē uz Ameriku un kļūst par atzītu profesoru un nodarbojas ar kosmosa izpēti. Kopš II Pasaules kara ir interesējies par holokaustu, piedalījies un palīdzējis organizēt tiesas prāvas holokausta noziedziniekiem.
Šī grāmata īsti nav daiļliteratūra, bet es to ļoti ieteiktu kā papildu izglītojošu materiālu vidusskolēniem - grāmatā ir precīzi vēstures fakti, interesanta papildus informācija un atsvaidzinošs un trāpīgs paša autora sarkasms. Jāatzīmē, lai gai Anderss ir žīds - viņam ir ārkārtīgi taisnīgs skatījums par karu, nacistiem, latviešiem, kas piedalījās holokaustā un pašiem žīdiem.
Galvenā doma, kas caurvij grāmatu - visi nav vienā maisā bāžami - visi vācieši nebija nacisti un neatbalsīja holokaustu, visi latvieši nebija kaislīgi antisemīti (kā dažkārt mēdz apgalvot). Anderss kā jau zinātnieks ir pat veicis aprēķinu, cik daudz latviešu varēja būt antisemītiski noskaņoti - procents bija neliels.
“Kara laikā es iepazinu tik daudzus krietnus, drosmīgus un cildenus vāciešus un latviešus, ka tas mani uz visiem laikiem imunizēja pret aizspriedumiem.”