Karostas nomalē pie jūras dzīvo trīs bērni - Fēliksa, Dodō un Ķī. Kādā pavasara rītā uzrodas tik bieza migla, ka pat pirkstu gali nav ieraugāmi. Kad biezā dūmaka izklīst, viņu skaistākās ēkas — Katedrāles — vairs nav. Bērni dodas to meklēt un atrod trīs brīnumstikliņus. Caur tiem var redzēt ļoti dīvainas lietas. Ceļā viņiem jāsastop gan Skumju Princese, gan Dusmu Dāma, jābrīnās par Tukšrosības Kundzīti un jābēg no Spēļu Spokiem. Tilta Putns viņus izglābj, tomēr, lai uzzinātu, kurš no mums lidos, jālasa viss stāsts!
Raksta dzeju, prozu un prozu bērniem. 2002. gadā viņa absolvēja Rīgas Dizaina un mākslas augstskolu kā tēlniece. Kopš 2002. gada publikācijas literatūras mēnešrakstos, tostarp dzejoļu izlase literārajā žurnālā "Luna", par kuru viņa saņēma Literatūras gada balvu.
2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību.
Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu".
Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".
Šis stāsts savukārt bija tik filosofisks, ka man palika nesaprasts. Ļoti poētiski, kā jau Manfeldei, bet man kā lasītājai neizdevās noķert to prieka un gandarījuma diedziņu aiz astes.
Karosta ir viena no manām mīļākajām vietām, lai arī es tur esmu pagalam reti. Līdz ar to patiešām priecājos, ieraugot šo jaunumu grāmatnīcu plauktos. Šādu grāmatiņu par mums tuvām, bet bieži vien neizprastām vietām vajadzētu būt vairāk. Labs piemērs ir arī Luīzes Pastores Maskačkas stāsts. Patiešām ceru, ka šis virziens literatūrā turpināsies ar citu pilsētu piemēriem.
Jāatzīst, ka "Kurš no mums lidos" lasīju ļoti lēni, ar pārtraukumiem un aizmirstot dažas ainas. Lasīšanas gaitā es gan atklāju, ka ainas nevis esmu aizmirsusi, bet līdz galam tā īsti neesu piedzīvojusi. Likās nedaudz steidzīgi, nedaudz saraustīti. Dažas nodaļas skaļi lasīju priekšā kādam bērnu grāmatu mīļotājam un sapratu, ka arī viņš līdz galam visu nesaprot. Satiktie tēli gan bija ļoti spēcīgi, sākot ar Skumju princesi līdz pat Karalienei, kuras kronis arī manās acīs sasauca asaras. Tomēr līdz galam neredzēju izstrādātau galveno varoņu attiecību atrisinājumu ar šiem tēliem. No dažiem viņi vienkārši aizmuka! Un šajās ainās, manuprāt, tiek aplaupīts bērns - lasītājs, kurš no nedaudz izstrādātākām ainām varētu gūt vairāk. It kā jau feini - es arī gribētu tripot no vienas ainas otrā, kaut kur ieiet, bet atjēgties pilnīgi citur bez paskaidrojuma, kā tas notika. Tomēr man šķiet, ka bērnam šādus piedzīvojumus uztvert ir grūti. Līdz ar to es grāmatu pati sev nodēvēju par pasaku pieaugušajiem un jūtos daudz labāk.
Vienu milzu spožu zvaigzni dodu par ilustrācijām. Krāšņas, izteiksmīgas savā vienkāršībā, ļoti pievilcīgas. To dēļ vien bija prieks šķirt nākamo lapu.
Šo nopirku, jo ļoti patīk Manfeldes grāmatas, bet pat nezināju, ka ir arī bērniem domāta. Vispār jau laikam var arī teikt, ka nemaz arī nav, pietiekami filozofiska, lai tur vielu pārdomām atrastu arī jau pavisam pieaudzis "bērns", kuram vēl arvien patīk absolūti neiespējamas lietas, vārdu spēles un fantāzija, kura ar katru mirkli paliek arvien neticamāka un neticamāka, bet tāpat - pilnīgi iespējama. Viena vakara ātrais lasāmais, bet ir vērts paņemt no bērnu grāmatplaukta, lai uz mirkli pasapņotu.
Grāmata, manuprāt būs īsti laikā sākumskolēniem pašu lasīšanai, bet vecāko grupu bērnudārzu audzēkņiem šī grāmata noderēs paklausīties vecāku lasījumā pirms miega. Burti bērnam parocīgi lieli, bet ne pārspīlēti milzīgi.
Iesāku šo grāmatu lasīt visai ģimenei skaļi priekšā, no astoņiem lasītājiem palikām mēs tikai divi, kas šo grāmatu izlasījām līdz galam. Deviņ gadīgajam dēlam patika viss, viņš dod 10/10, bet kopumā tomēr trīs zvaigznes, jo īsti grāmatas domu neuztvēru un nesapratu. Kāpēc tad pazuda tā katedrāle?
Skumju Princese, ilustrācijas un Karaliene - tie ir elementi, dēļ kuriem stāsts ir atmiņā paliekošs. Lasot nodaļu "Kurā uzzinām, kā rodas pērles" arī man krūtīs sažņaudzās un acīs iesūrstējās.