Latvijā ir daudz lietu, notikumu un apstākļu, kas tās iedzīvotājus var darīt laimīgus. Grāmatas autore ir izvēlējusies un aprakstījusi sešdesmit dažādus dzīves mirkļus, kas raksturo latvieti un veicina prieku, aktivitāti un galu galā laimi. Grāmata ikvienam atgādina, ka ikdienu veido daudzas lielākas un mazākas laimes. Tikai tās jāpamana!
Lai būtu vieglāk orientēties, autore sešdesmit dzīves mirkļus ir vienmērīgi sadalījusi pa mēnešiem – katrā mēnesī pieci. Lasītāj, ieskaties šai grāmatā, ja reizēm šķitīs, ka dzīve kļuvusi garlaicīga, un iedvesmojies priekam un laimei.
Dace Rukšāne raksta: "Savās fantāzijās redzu, kā pēc simts gadiem šo “Laimes kodu” bibliotēkā paņem rokās mūsu mazmazmazbērni un, iepletuši acis, brīnās – kas gan mūsu senčus darīja laimīgus tad, kad Latvijai bija tikai simts gadi? Kas no šī saraksta būs saglabājies, kas aizgājis pa vēstures aizaugušo taku? Vai cilvēki joprojām parkos spēlēs šahu? Vai lies sveces un darinās tautastērpus? Vai Dziesmu svētkos dziedāsim mēs paši vai arī to darīs roboti?"
Es biju ļoti skeptiska par šo grāmatu, pirmkārt jau tāpēc, ka, man šķiet, ka autore ir no Vidzemes, ko gan viņa varētu zināt par manām laimīgajām lietām, vai ne? (Lieki piebilst, ka man nav ne jausmas, vai viņa vispār ir no Vidzemes, tikai tāda sajūta... Un kas vispār tā par jocīgu kurzemnieku iedomību?)
Bet! Pirmais par ko es lasīju bija par pārgājieniem un pastaigām gar jūru. Un varbūt es lasīju Daces vārdus par dzintariem un šalkām, bet patiesībā es domāju par to, kā pēdējā pārgājienā gar jūru, koki bija sakrituši lejā no kāpām, un mēs līdām cauri, slapjām kājām un runājām, ka tā iepriekš nav bijis. Ar siltumu sirdī pāršķīru lapu un tur pēkšņi okupācija. "Eh," es nopūtos, īss bija tas prieks, līdz pāršķīru lapu un manā priekšā draudzenes Ksenijas vārds. Un atmiņas aiznes pie Pētergaiļa, kas skatās uz austrumiem un piparmētru šņabja. Un sapratne par tautību, piederību un kultūru. Maza tā Latvija.
Un tad es pāršķīru lapu un tur bija medības. Un tas man lika domāt par opapu un atcerēties, kā viņš man iespiež rokās 50 santīmus un saka, ka tā ir nauda saldējumam vai sataisa Ziemassvētku mielastu no brieža gaļas, paša lasītām sēnēm un makšķerētām zivīm.
Un tā šī grāmata turpinājās - liekot man atcerēties spilgtākās nodaļas no manas dzīves, tas bija gandrīz kā lasīt pašai savu dienasgrāmatu. Citas nodaļas rezonēja un lika atcerēties vairāk, citas ne tik ļoti vai vispār nebija īpaši nozīmīgas. Bet viss kopumā atstāja ļoti patīkamu un siltu sajūtu lietainā decembra dienā, sēžot daudz, daudz kilometrus prom no Latvijas, kur lielākā daļa no šīm atmiņām tika radītas.
Man bija tāda sajūta, ka autore ir uzrakstījusi vēstuli man un es tik pat viegli varētu uzrakstīt atbildes vēstuli viņai tik pat biezas, ja ne biezākas, grāmatas izmērā. Silti.
Man tā īsti nebija svarīgi, ka grāmatā apkopotas aktivitātes vai ka kaut kas notiek konkrētos mēnešos, tas bija vienkārši viens liels apkopojums, viens liels dienasgrāmatas ieraksts par to kas bijis un kas vēl būs. Paldies Līgai, kura ieteica šo grāmatu.
līdzīgi kā par hygge, arī par šo domas dalās. jā, nepārprotami ar vairākām aktivitātēm es varēju identificēties. iespējams, ja grāmatas koncepts nebūtu 5 aktivitātes katram mēnesim (gribot negribot jādomā, ka to var darīt tikai norādītajā mēnesī), vai dažas aizstātu ar kaut ko vairāk latvisku (flirtu ar sklandraušiem, piemēram), man patiktu daudz labāk. Uz grāmatas beigām jau sabijos, ka nebūs teātra, tomēr atradu pašās beigās kā mierinot, ka viss tomēr labi. Un vāki ir sasodīti nepiemēroti, ja vēlas bieži šo šķirstīt.
Ideja ļoti patika un pēc pirmajām lapām šķita, ka būs tik skaisti, ka, iespējams, pat gribēšu, lai šī grāmata ir manā plauktā. Bet tomēr tekstus nesajutu. Normāls apkopojums, bet sajūtas manī neaizķēra. Kāda daļa iekļauto lietu arī šķita specifiski šauram lokam raksturīgas. Un es nopietni ļooti gaidīju sadaļu "Kartupeļi", bet nebija 😅
..grāmatā pa mēnešiem saliktas lietas, kas latviešiem ir būtiskas laimes iegūšanai. es gan daudz no tā ikdienā nepielietoju, taču dažas no autores minētajām lietām man ir ļoti tuvas. grāmatu ir grūti novērtēt, jo starp "bija ok" un "patika" ir tik liela sprauga. pēc sajūtām man grāmata likās ok, taču likt tikai 2 zvaigznes būtu neērti, jo bija arī patīkami mirkļi :)
Kļuva gan silti, gan skumji ap sirdi- silti par to, ka mums ir tik daudz “savu, latvisku, mīļu nodarbju”, bet skumji par to, ka tas viss tik tiešām slīd mums ārā no rokām. Jā, protams, nevaru runāt par visiem, jo kā jau visi dzīvojam savos burbuļos… un tomēr, dzīvošana pilsētās un trakie darbu apjomi aizvien vairāk paņem no mums prom tradīcijas un visu citu, kas iekļauts grāmatā. Kopumā jauki, taču dažviet pārāk vienmuļi. Kas nepatika- pārāk daudz nekvalitatīvu attēlu, šī grāmata varēja tikt vairāk uzpucēta :)
Šo te katram vajadzētu palasīt brīžos, kad negribas Jāņos nekur braukt, piezogas domas, ka visi velomaratonisti ir ķerti vai dusmiņa par katru amatnieku sūdiņu ar latvju rakstiem. Un tad dziļi ieelpot un pasmaidīt. Jo tādi taču mēs, tie latvieši ar savām īpatnībām un jaukumiem esam.