Grāmata, kurā vēstīts par latvieti. Tie vienkārši esam mēs, pat ja tas neapmierina un liekas pārāk dīvaini (vismaz es sevi identificēju ar Gūtenmorgenu). Ticu, ka ikkatrā latvietī, neatkarīgi no vecuma grupas, dzimuma, statusa, uzskatiem un pasaules redzējuma, atradīsies kāds gabaliņš Māra Bērziņa radītā Gūtenmorgena:
mierpilns, lētticīgs, koši pelēks. Satiekot tādu uz ielas, atgādina visparastāko cilvēku, kam tomēr galvā lielas idejas par simfonijas vai pasaules labākās grāmatas rakstīšanu (kas viņam arī izdodas), trešās acs atvēršanu, vai reizēm tāds milzu darbs kā pasēdēšana parkā ar draugiem un alu. Jāpiezīmē, ka šos plānus Gūtenmorgenam arī izdodas īstenot.
No varoņa neatpaliek arī viņa ģimene un draugi, kas ik pa laikam ceļo laikā.
Gūtenmorgens iekāpis arī tādā formātā, kas atbilst mūsdienu dzīvei: stāstā, ko var 3 lappušu laikā izlasīt, nolikt, un nākamajā brīdī turpināt pētīt nākamo pasauli. Šī grāmata ieveda mani īsstāstu žanrā.
To ir viegli lasīt. Galvenais neuztvert Gūtenmorgenu kā kaut kādu anekdošu krājumu, bet spoguli.