What do you think?
Rate this book
Vīna meditācija sievietei
Latviešu autores Ivetas Harija meitas “Vīna meditācija sievietei” ir gan vērtīga pašterapijas grāmata, gan literāri pievilcīgs, patiess un iedvesmojošs stāsts par cīņu ar depresiju un atkarībām.
Kā piemēru drosmīgi analizējot pašas piedzīvoto, autores pieeja tēmai ir godīga, ar mēru pašironiska un dzirkstī labvēlīgā humorā. Pati par grāmatu un tās skarto tēmu, Iveta ir gana tieša: “Es joprojām īsti nesaprotu, kas tā depresija tāda ir. Iedomāta slinkuma slimība, kas piemetas no pārāk labas dzīves, vai tomēr bezgalīgs izmisuma muklājs, kas savelk ļaudis savos drūmajos akačos, lai neatlaistu vairs nekad. Uzdrīkstēšos teikt, ka daļa taisnības ir abās pusēs. Jo esmu tur iekšā. Man depresija traucē krietni sen, tādēļ es to mērķtiecīgi slīcinu. Vīnā. Tomēr joprojām neesmu īsti droša par rezultātu. Laikam jau tomēr neslīkst, draņķe. Kādu rītu es nolēmu pārstāt griezties ciešanu karuselī un doties ceļā. Prom no depresijas un atkarībām. Atpakaļ pie sevis laimīgās.”
“Aiz samtainā nosaukuma slēpjas atkailinošs stāsts par to, cik grūti dažkārt ir dzīvot, pat ja ārēji ar dzīvi viss šķiet kārtībā. Jo dvēselē mīt kāds tukšums, ko nevar un nevar piepildīt. Kāds caurums, pa kuru aizplūst mīlestība. Kāda tumsa, ko nevar izgaismot. Un tad alkas pēc mierinājuma var būt lielākas par visu — pat par sevis sargāšanas instinktu. Grāmata ir veltīta visām sievietēm, kuras zina, kas ir depresija un atkarības. Te nav gatavu dziedināšanas recepšu, te ir tikai viens godīgs stāsts par ceļu cauri savam šaubu un atziņu tuksnesim. Taču grāmata ir kā pēdas, kas paliek tuksneša smiltīs, — tās var iedrošināt un noderēt.”
Anna Peipiņa,
žurnāla “Annas Psiholoģija” redaktore
Kā piemēru drosmīgi analizējot pašas piedzīvoto, autores pieeja tēmai ir godīga, ar mēru pašironiska un dzirkstī labvēlīgā humorā. Pati par grāmatu un tās skarto tēmu, Iveta ir gana tieša: “Es joprojām īsti nesaprotu, kas tā depresija tāda ir. Iedomāta slinkuma slimība, kas piemetas no pārāk labas dzīves, vai tomēr bezgalīgs izmisuma muklājs, kas savelk ļaudis savos drūmajos akačos, lai neatlaistu vairs nekad. Uzdrīkstēšos teikt, ka daļa taisnības ir abās pusēs. Jo esmu tur iekšā. Man depresija traucē krietni sen, tādēļ es to mērķtiecīgi slīcinu. Vīnā. Tomēr joprojām neesmu īsti droša par rezultātu. Laikam jau tomēr neslīkst, draņķe. Kādu rītu es nolēmu pārstāt griezties ciešanu karuselī un doties ceļā. Prom no depresijas un atkarībām. Atpakaļ pie sevis laimīgās.”
“Aiz samtainā nosaukuma slēpjas atkailinošs stāsts par to, cik grūti dažkārt ir dzīvot, pat ja ārēji ar dzīvi viss šķiet kārtībā. Jo dvēselē mīt kāds tukšums, ko nevar un nevar piepildīt. Kāds caurums, pa kuru aizplūst mīlestība. Kāda tumsa, ko nevar izgaismot. Un tad alkas pēc mierinājuma var būt lielākas par visu — pat par sevis sargāšanas instinktu. Grāmata ir veltīta visām sievietēm, kuras zina, kas ir depresija un atkarības. Te nav gatavu dziedināšanas recepšu, te ir tikai viens godīgs stāsts par ceļu cauri savam šaubu un atziņu tuksnesim. Taču grāmata ir kā pēdas, kas paliek tuksneša smiltīs, — tās var iedrošināt un noderēt.”
Anna Peipiņa,
žurnāla “Annas Psiholoģija” redaktore
160 pages, Hardcover
Published February 1, 2018
38 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 21 of 21 reviews
January 3, 2020
Uzteicamas ir divas lietas - tas, ka šis ir patiess stāsts un, ka autore prot labi rakstīt un noturēt lasītāja uzmanību.
Tagad par saturu.
Uhh, cik pamatīgas haosa enerģijas visas grāmatas garumā.
No trīs cilvēka "nedraugiem" - mazvērtības, ego un upura sindroma - šeit izteikti bija tas smagākais variants - upura sindroms, pie kura visām nelaimēm pēc vajadzības ir atrasti simtsunviens iemesls, vainīgie un pagātnes rēgi.
Dzīvības spēks komplektā ar nevērīgo attieksmi iztērēts bezjēdzīgi - daudzajiem mācību kursiem tikai mācīšanās un laika aizpildīšanas dēļ, meditācijām bez saprašanas par to jēgu, kas rezultējas pašapmierinātā atrašanās vīna skurbuļa plūsmā, psihoterapeitu apmeklējumiem bez savas aktīvas līdzdalības strādāt ar sevi, darbam darba galā ...
Ja grāmatas sākumā: "Vēl es gribu atrast prieku par dzīvi. Pagaidām ir grūti to iedomāties, bet es gribētu priecāties no visas sirds, tā, kā bērni to dara. Par niekiem un sīkumiem, pati par sevi", tad grāmatas noslēdzošajā daļā kaut uz brīdi atklāsme par šo prieku ir notikusi un savs iekšējais bērns ir samīļots.
Bet lēmums, ka kopš šī brīža vairs nebūšu nelaimīga un būšu harmonijā ar sevi, citiem un pasauli, vēl nav pieņemts. Jo, ja ir pieņemts lēmums, atpakaļceļam un šaubām vairs nav vietas - ir jādarbojas 24*7!
Un kamēr šāds lēmums nebūs, mana kā lasītāja līdzjušana arī nebūs.
Lai Ivetai viss sanāk!! :)
Tagad par saturu.
Uhh, cik pamatīgas haosa enerģijas visas grāmatas garumā.
No trīs cilvēka "nedraugiem" - mazvērtības, ego un upura sindroma - šeit izteikti bija tas smagākais variants - upura sindroms, pie kura visām nelaimēm pēc vajadzības ir atrasti simtsunviens iemesls, vainīgie un pagātnes rēgi.
Dzīvības spēks komplektā ar nevērīgo attieksmi iztērēts bezjēdzīgi - daudzajiem mācību kursiem tikai mācīšanās un laika aizpildīšanas dēļ, meditācijām bez saprašanas par to jēgu, kas rezultējas pašapmierinātā atrašanās vīna skurbuļa plūsmā, psihoterapeitu apmeklējumiem bez savas aktīvas līdzdalības strādāt ar sevi, darbam darba galā ...
Ja grāmatas sākumā: "Vēl es gribu atrast prieku par dzīvi. Pagaidām ir grūti to iedomāties, bet es gribētu priecāties no visas sirds, tā, kā bērni to dara. Par niekiem un sīkumiem, pati par sevi", tad grāmatas noslēdzošajā daļā kaut uz brīdi atklāsme par šo prieku ir notikusi un savs iekšējais bērns ir samīļots.
Bet lēmums, ka kopš šī brīža vairs nebūšu nelaimīga un būšu harmonijā ar sevi, citiem un pasauli, vēl nav pieņemts. Jo, ja ir pieņemts lēmums, atpakaļceļam un šaubām vairs nav vietas - ir jādarbojas 24*7!
Un kamēr šāds lēmums nebūs, mana kā lasītāja līdzjušana arī nebūs.
Lai Ivetai viss sanāk!! :)
July 2, 2025
Šķiet, ka pēdējā laikā man ir iesācies grūtāk izteikties par izlasītajām grāmatām. Varbūt tāpēc, ka tās ir vairāk par mani.
Vīna meditācija sievietei man ļoti ļoti patika. Silti milzīgs paldies Ivetai, ka to uzrakstīja, un apbrīnoju, ka viņa to spēja un kā to ir izdarījusi.
Nekādu klišeju, nekādas nosodīšanas, nekādas grimšanas iekšā glāzē. Sevis un iemeslu analizēšana, risinājumi, radošums, dzīvs, mīlestību meklējošs cilvēks. Mācīšanās mīlēt sevi, soli pa solim. Skaista valoda, kas izstāsta bērnības nozīmīgumu visam mūsu pieaugušā mūžam.
Lai cik es pati būtu tajos sūdos bijusi iekšā (beidzoties nost uz savas vannasistabas grīdas, atrodot patvērumu vīnā, meklējot iemeslus, kāpēc "mana āda ir izgriezta uz āru" utt.), šī grāmata atstāja manī sajūtu, ka ar mani viss ir kārtībā.
"Un vēl gribu ierakstīt savā bloknotā, ka neviens nav vainīgs. Iesākumam. Neviens nav vainīgs, jo visi esam traumēti."
Vīna meditācija sievietei man ļoti ļoti patika. Silti milzīgs paldies Ivetai, ka to uzrakstīja, un apbrīnoju, ka viņa to spēja un kā to ir izdarījusi.
Nekādu klišeju, nekādas nosodīšanas, nekādas grimšanas iekšā glāzē. Sevis un iemeslu analizēšana, risinājumi, radošums, dzīvs, mīlestību meklējošs cilvēks. Mācīšanās mīlēt sevi, soli pa solim. Skaista valoda, kas izstāsta bērnības nozīmīgumu visam mūsu pieaugušā mūžam.
Lai cik es pati būtu tajos sūdos bijusi iekšā (beidzoties nost uz savas vannasistabas grīdas, atrodot patvērumu vīnā, meklējot iemeslus, kāpēc "mana āda ir izgriezta uz āru" utt.), šī grāmata atstāja manī sajūtu, ka ar mani viss ir kārtībā.
"Un vēl gribu ierakstīt savā bloknotā, ka neviens nav vainīgs. Iesākumam. Neviens nav vainīgs, jo visi esam traumēti."
February 9, 2018
Autorei mamma teica: “Meitiņ, tu esi normāla!” Tad nu šī grāmata kaut kādā mērā (kurmēr!) kalpo par apliecinājumu arī manam normālumam. Ļoti atklāts stāsts, tik trāpīgs, vietām rezonē ar mani pilnīgi neticamā līmenī. Un brīžam rada vēlmi sākt dzert, jo tas vismaz uz mirkli ļauj izslēgties.
Trīs trūkumi.
1. Par daudz tēlainības, īsti neizprotu visu metaforisko tēlu jēgu un nepieciešamību.
2. Rudzītis uz pēdējā vāka.
3. Sākumā tiek minēts, ka autore izvēlas sarkanvīnu, bet vēlāk vairākkārt uz skatuves parādās rīslings.
Trīs trūkumi.
1. Par daudz tēlainības, īsti neizprotu visu metaforisko tēlu jēgu un nepieciešamību.
2. Rudzītis uz pēdējā vāka.
3. Sākumā tiek minēts, ka autore izvēlas sarkanvīnu, bet vēlāk vairākkārt uz skatuves parādās rīslings.
May 28, 2018
kāpēc, ja autore ir sieviete un viņa raksta par savām problēmām, grāmata ir jāizpušķo ar dažādiem fontiem, krāsiņām un nosaukumā pavisam noteikti jāietver tādi vārdi kā vīns un meditācija? nu bija jau bija stāsts par vīnu, bet, manuprāt, grūti uztvert stāsta patieso problemātiku (atkarību, depresiju), ja grāmata ir tik ļoti "feminizēta".
February 17, 2018
Šī grāmata ir vienkārši ļoti patīkama! Iepriecinājums! Jo uzrakstīta NORMĀLĀ, taču arī literārā valodā. Tādā, kādā bieži vien domāju, runāju. Nevis apgarotām frāzēm. Varbūt uz pašām beigām mazliet pavīdēja šabloniskāks (depresiju varot pieveikt ar darīšanu, hmm, dažreiz jā, bet ne visiem tas vienādi), sasteigtāks nobeigums, kas saprotami, piedodami, un tā, bet bija mazliet kaut kas uz to pusi jūtams. Taču pats vēstījums - lieliski! Lūdzu, ieskats sievietes pasaulē, kas nebūt nedomā vienvirzienā, bet arī atzīst lietas, kādas tās ir, vienlaikus nemetoties otrā grāvī un nesolot, ka turpmāk viss būs tikai rozēm kaisīti.
Domāju, šādus vēstījumus vajag! Tieši atklātus, no reālā cilvēka. Nevis vienmēr psiholoģijas pētījumus, garīgās prakses. Protams, vajag arī tos. Bet arī šādi paustus stāstus par dzīvi reālo. Jo lasītājs biežāk arī ir reālais, un to labāk saprast, notvert. Protams, tas nav risinājums visam un uzreiz momentā, brīnumtabletīte, bet dzīves atziņām arī ne vienmēr jābūt tādām sarežģītām un kompleksām. Dzīve ir ar visiem nogurumiem un stresiem, tas tikai dabiski, visiem cilvēkiem, ir tikai mānīgas ilūzijas, ka tur iztālēm citiemvisā klājas labāk un veiksmīgāk, tomēr raudājuši esam visi, tāpat priecājušies savureiz, un vēl un vēl, visādas emocijas. Pārstāt to tik ļoti dramatizēt. Mazāk spriedelēt par dzīvi, drīzāk izgulēties, nomierināties un turpināt dzīvi, kāda ir, kad tas top iespējams.
Izcili par vecāku un bērnu attiecībām! Man nav cita vārda, ko pateikt. Izcili! Tā ir. Uz to virzāmies dzīves gaitā. Jaunības maksimālismā dažiem varbūt tas uzreiz tā nesanāk, bet vēlāk, ir labi izlīgt, atlaist, jo neviens nav ideāls, un pieaugot, paši jau esot vecāki vai kādā citā veidā esot par kaut ko ļoti atbildīgi, vislabāk atskāršam, ka nepilnības pastāv, ka tā nu tas dzīvē ir.
Iesaku šo grāmatu meitām, māsām, mātēm! Sievietēm. Cilvēkiem.
Un vēl arī vīriešiem, ja kāds vēlas palasīt. Nav gari, nav garlaicīgi. Bet trāpīgi. Par sievietes nosliecēm vilkt vezumus, apkrauties, un pēc tam krist, lai gan pati uzsāka visu to stiepšanu, un to ir iespējams arī nedaudz pakoriģēt, pamanīt, pasniegt palīdzīgo roku ārēji it kā stiprajai, taču tuvajai sievietei, bez gudrām replikām un komentāriem, vienkārši, lai visiem arī mierīgāka sadzīvošana.
Mans dzīvesbiedrs palapoja grāmatu un teica, ka viņam patīkot dažas vietas. Protams, kā nu ne! Bet kopumā, jā, ir kaut kas ļoti labs nonācis grāmatnīcu un bibliotēku plauktos!
Domāju, šādus vēstījumus vajag! Tieši atklātus, no reālā cilvēka. Nevis vienmēr psiholoģijas pētījumus, garīgās prakses. Protams, vajag arī tos. Bet arī šādi paustus stāstus par dzīvi reālo. Jo lasītājs biežāk arī ir reālais, un to labāk saprast, notvert. Protams, tas nav risinājums visam un uzreiz momentā, brīnumtabletīte, bet dzīves atziņām arī ne vienmēr jābūt tādām sarežģītām un kompleksām. Dzīve ir ar visiem nogurumiem un stresiem, tas tikai dabiski, visiem cilvēkiem, ir tikai mānīgas ilūzijas, ka tur iztālēm citiemvisā klājas labāk un veiksmīgāk, tomēr raudājuši esam visi, tāpat priecājušies savureiz, un vēl un vēl, visādas emocijas. Pārstāt to tik ļoti dramatizēt. Mazāk spriedelēt par dzīvi, drīzāk izgulēties, nomierināties un turpināt dzīvi, kāda ir, kad tas top iespējams.
Izcili par vecāku un bērnu attiecībām! Man nav cita vārda, ko pateikt. Izcili! Tā ir. Uz to virzāmies dzīves gaitā. Jaunības maksimālismā dažiem varbūt tas uzreiz tā nesanāk, bet vēlāk, ir labi izlīgt, atlaist, jo neviens nav ideāls, un pieaugot, paši jau esot vecāki vai kādā citā veidā esot par kaut ko ļoti atbildīgi, vislabāk atskāršam, ka nepilnības pastāv, ka tā nu tas dzīvē ir.
Iesaku šo grāmatu meitām, māsām, mātēm! Sievietēm. Cilvēkiem.
Un vēl arī vīriešiem, ja kāds vēlas palasīt. Nav gari, nav garlaicīgi. Bet trāpīgi. Par sievietes nosliecēm vilkt vezumus, apkrauties, un pēc tam krist, lai gan pati uzsāka visu to stiepšanu, un to ir iespējams arī nedaudz pakoriģēt, pamanīt, pasniegt palīdzīgo roku ārēji it kā stiprajai, taču tuvajai sievietei, bez gudrām replikām un komentāriem, vienkārši, lai visiem arī mierīgāka sadzīvošana.
Mans dzīvesbiedrs palapoja grāmatu un teica, ka viņam patīkot dažas vietas. Protams, kā nu ne! Bet kopumā, jā, ir kaut kas ļoti labs nonācis grāmatnīcu un bibliotēku plauktos!
November 3, 2019
Šī pat nav sīpola mizošana.
Plēksni pa plēksnei no pleciem sev plēšu,
tupu kraujas malā un lūdzos.
Attiecības ar sarkano un melno krustmāti jeb vīnu un depresiju ir grāmatas galvenais vadmotīvs un arī iemesls tās tapšanai. Nodaļa pēc nodaļas gan ar spēcīgu simbolu palīdzību, gan ar visiem atpazīstamu dzīves situāciju aprakstiem kalpo autorei kā pašterapija - attiecību kārtošana ar krustmātēm, mammu, draudzenēm, jau viņsaulē esošo tēti, omi.
Vīnu es mīlu, droši vien vairāk kā veselīgi, bet varu bez tā dzīvot arī mēnešiem ilgi, un ar depresiju man nācies saskarties tikai pastarpināti. Līdz ar to pieļauju, ka krietnu daļu tekstā iepīto nianšu par šīm tēmām nemaz nespēju atpazīt/uztvert. Tik un tā tekstu baudīju rindkopu pēc rindkopas. Lieliski izvēlēti simboli, tāds neliels un ļoti baudāms maģiskais reālisms. Veiksmīgi!
Uz beigām gan pamanīju, ka mani nedaudz nogurdina amerikāņu kalniņu teksta virzība - autore atrod risinājumu, savu atbildi, pat mieru. Un pēc pāris lapām jau atkal #vissirslikti. Ātri vien sapratu, ka tas tādēļ, ka laikam jau šī grāmatiņa nav paredzēta vienas elpas lasījumam. Nodaļa pēc nodaļas, cilvēkmiziņa pēc cilvēkmiziņas, problēma pēc problēmas, doma pēc domas, gaisma pēc gaismas. Ar pauzītēm. Komatiņi jāievēro ne tikai autoram, bet arī lasītājam. Un laikam jau arī depresija ir tieši tādi paši amerikāņu kalniņi. Nākamais līkums negaidīts. Kā arī - es noteikti būtu nedaudz stingrāka redaktore, šo to palūgtu pieslīpēt valodas lietojumā. Bet šoreiz tas man netraucēja baudīt skaistumu.
Zināms, ka autorei top jauni darbi, cita žanra. Ceru uz tikpat skaistām metaforām un to pašu cienījamo ievainojamību.
Plēksni pa plēksnei no pleciem sev plēšu,
tupu kraujas malā un lūdzos.
Attiecības ar sarkano un melno krustmāti jeb vīnu un depresiju ir grāmatas galvenais vadmotīvs un arī iemesls tās tapšanai. Nodaļa pēc nodaļas gan ar spēcīgu simbolu palīdzību, gan ar visiem atpazīstamu dzīves situāciju aprakstiem kalpo autorei kā pašterapija - attiecību kārtošana ar krustmātēm, mammu, draudzenēm, jau viņsaulē esošo tēti, omi.
Vīnu es mīlu, droši vien vairāk kā veselīgi, bet varu bez tā dzīvot arī mēnešiem ilgi, un ar depresiju man nācies saskarties tikai pastarpināti. Līdz ar to pieļauju, ka krietnu daļu tekstā iepīto nianšu par šīm tēmām nemaz nespēju atpazīt/uztvert. Tik un tā tekstu baudīju rindkopu pēc rindkopas. Lieliski izvēlēti simboli, tāds neliels un ļoti baudāms maģiskais reālisms. Veiksmīgi!
Uz beigām gan pamanīju, ka mani nedaudz nogurdina amerikāņu kalniņu teksta virzība - autore atrod risinājumu, savu atbildi, pat mieru. Un pēc pāris lapām jau atkal #vissirslikti. Ātri vien sapratu, ka tas tādēļ, ka laikam jau šī grāmatiņa nav paredzēta vienas elpas lasījumam. Nodaļa pēc nodaļas, cilvēkmiziņa pēc cilvēkmiziņas, problēma pēc problēmas, doma pēc domas, gaisma pēc gaismas. Ar pauzītēm. Komatiņi jāievēro ne tikai autoram, bet arī lasītājam. Un laikam jau arī depresija ir tieši tādi paši amerikāņu kalniņi. Nākamais līkums negaidīts. Kā arī - es noteikti būtu nedaudz stingrāka redaktore, šo to palūgtu pieslīpēt valodas lietojumā. Bet šoreiz tas man netraucēja baudīt skaistumu.
Zināms, ka autorei top jauni darbi, cita žanra. Ceru uz tikpat skaistām metaforām un to pašu cienījamo ievainojamību.
February 5, 2018
Patiesībā nav daudz, ko rakstīt par šo grāmatu. Tā nav viegla rakstura viena vakara sakars, tā drīzāk būs meditācija ar sevi. Nav nekāda paviegla grāmatiņa, kurā apkopotas vīna dzeršanu attaisnojošas tēzes. Tā ir autores pašas terapija, drosmīga atzīšanās un varbūt kādam kalpos par iedvesmu vai stopkrānu.
https://lalksne.blogspot.com/2018/02/...
https://lalksne.blogspot.com/2018/02/...
April 15, 2021
Grāmata nav par atkarībām, bet par dzīvi. Par dzīvi, kurā ir depresija un atkarība, kurā ir bezgalīgas sāpes un iekšējs tukšums, lai gan ārēji cilvēkam ir viss, ko var vēlēties. Cik ļoti es to saprotu!
Var sajust, ka grāmatu rakstījusi žurnāliste, kura radusi meklēt atbildes, pētīt, argumentēt rakstīto. Tas dod ticamību un tādu kā vieduma blāzmu, tās nav tikai emocijas un papļāpāšana par tēmu.
Citātus varētu kraut blāķiem, bet man īpaši tuvs šis viens: “ Vajadzība kontrolēt nav radusies no labas dzīves. Tā sākās no daudzu simtu reižu neatļautām un neizraudātām dusmām, bailēm un sērām. Jo nav bijis tā pleca, tā klēpja un siltās plaukstas, kas mierinātu. Pašam vienmer ar visu ir bijis jātiek galā, pašam viss jākontrolē.” Nujā, es arī esmu kontrolfrīks un lēnām mācos atlaist pastāvīgo kontroli.
Var sajust, ka grāmatu rakstījusi žurnāliste, kura radusi meklēt atbildes, pētīt, argumentēt rakstīto. Tas dod ticamību un tādu kā vieduma blāzmu, tās nav tikai emocijas un papļāpāšana par tēmu.
Citātus varētu kraut blāķiem, bet man īpaši tuvs šis viens: “ Vajadzība kontrolēt nav radusies no labas dzīves. Tā sākās no daudzu simtu reižu neatļautām un neizraudātām dusmām, bailēm un sērām. Jo nav bijis tā pleca, tā klēpja un siltās plaukstas, kas mierinātu. Pašam vienmer ar visu ir bijis jātiek galā, pašam viss jākontrolē.” Nujā, es arī esmu kontrolfrīks un lēnām mācos atlaist pastāvīgo kontroli.
February 27, 2018
Jā okei, godīgs sievietes stāsts par depresiju, ceļu pie sevis un traumām. Bet pārāk daudz tēlainuma, kas traucē uztvert to tekstu, kuru te vajadzētu uztvert.
January 21, 2020
..daudzas lietas šajā grāmatā mani nereāli kaitināja un es vairāk pasmaidīju par problēmām, nekā jutu līdzi. un tikai tāpēc, ka tas ir patiess stāsts, kā arī – tas ir par iedzeršanu, lieku vērtējumu "patika", ne – "ir ok".
November 22, 2018
Grāmata, kuru izlasot, ķēros pie lasīšanas no jauna. Tik dziļi, patiesi un dziednieciski! Teju ik teikums tāds, ko gribas iededzināt tīklenē, lai uzveiktu cīņu ar saviem tarakāniem, un citēt apkārtējiem. Vislielākais cepums autores omei par sulīgajiem izteicieniem, jo īpaši - par govi.
Lai nu kā tur ar to vīnu (nedzeru, jo negaršo - pārāk skābs), bet grāmata - izgaršojama līdz mielēm ikvienam, kurš meklē vai ir ceļā uz sevi un savu sakņu atzīšanu!
Lai nu kā tur ar to vīnu (nedzeru, jo negaršo - pārāk skābs), bet grāmata - izgaršojama līdz mielēm ikvienam, kurš meklē vai ir ceļā uz sevi un savu sakņu atzīšanu!
February 17, 2018
Brīnišķīga grāmata, paldies autorei par īstumu! Vērtīgi un dziedinoši, ne tikai depresijas un (līdz)atkarības skartajiem ...
February 27, 2018
Ļoti personisks, patiess un neizskaistināts mūsdienu sievietes stāsts. Iesaku - ar abām rokām!
July 12, 2018
Sieviešu alkoholisms sabiedrībā, šķiet, tiek pat vairāk nosodīts kā vīriešu alkoholisms (ja ir ļauts alkoholismu šādi iedalīt), tieši tādēļ jo augstu vērtēju drosmi šo tēmu celt un nest. Un par to ir jārunā! Tas ir kaut kas, ko nevajag iegrūst dziļi skapī un ļaut tam apaugt ar vēl lielāku smagumu. Ne velti saka, ka dalīta bēda ir pusbēda. Iespējams (vismaz es ļoti gribu ticēt), ka šī grāmata uzrunās kādu sievieti, kura ir viena šajā cīņā un pamudinās spert jaunu, kaut mazu soli uz atbrīvošanos no šī jūga, kas saindē ne tikai paša cilvēka dvēseli, bet garantēti izposta gan ģimenes, gan nereti arī draudzību.
Atkārtošos - visu cieņu autorei par uzdrošināšanos un paldies par raito un vieglo valodas plūdumu. Lai pietiek spēka cīņā, jo, cik zinu, tā var izvērsties visa mūža garumā!
Atkārtošos - visu cieņu autorei par uzdrošināšanos un paldies par raito un vieglo valodas plūdumu. Lai pietiek spēka cīņā, jo, cik zinu, tā var izvērsties visa mūža garumā!
April 19, 2019
Novertējama publiska uzticēšanās lasītājam, savu skeletu izvešana no skapja un samīļošana. Skaudri, kā pati dzīve....
February 10, 2018
Visvērtīgākās grāmatas, manuprāt, ir tās, kas iedod Tev atslēgas uz sevi, uz vēl neatklāto sevi, uz līdz galam neapzināto un vārdos neietērpto sevi. Šai grāmatai ar mani tas izdevās.
Visvairāk dvēselei pieskārās autores pārdomas par atmiņas mainību un pielāgošanos, kā arī varas attiecībām starp skolotāju un skolēnu, bērnu un pieaugušo. Saliekot abas nodaļas kopā, es pati par sevi secināju, ka visas tā brīža pārestības no pedagogiem, kuru man kā ne-mīlulei nebija maz, esmu savās atmiņās pārlabojusi uz attieksmi "Jūs paši visi esat traumēti, tāpēc uzvedaties kā despoti. Es esmu okeāns un jūsu bļaušana uz mani neattiecas." Un ar šo domāšanu, ar šīm - var teikt, sagrozītajām - atmiņām esmu izglābusi to tolaiku Ilzi. Viņa stāv tam pāri.
Visvairāk dvēselei pieskārās autores pārdomas par atmiņas mainību un pielāgošanos, kā arī varas attiecībām starp skolotāju un skolēnu, bērnu un pieaugušo. Saliekot abas nodaļas kopā, es pati par sevi secināju, ka visas tā brīža pārestības no pedagogiem, kuru man kā ne-mīlulei nebija maz, esmu savās atmiņās pārlabojusi uz attieksmi "Jūs paši visi esat traumēti, tāpēc uzvedaties kā despoti. Es esmu okeāns un jūsu bļaušana uz mani neattiecas." Un ar šo domāšanu, ar šīm - var teikt, sagrozītajām - atmiņām esmu izglābusi to tolaiku Ilzi. Viņa stāv tam pāri.
March 2, 2018
Atklāti un izjusti aprakstīts domu un izjūtu impulsu kopums.
October 29, 2018
Katram savu govi jeb kas ir tās lietas, kas Tevi tur pie dzīves ritma? Brīžiem sajūta, it kā izraksti no manas galvas.
January 17, 2021
Stāsts par depresiju un atkarību no alkohola. Lai gan izstāstīts diezgan haotiski, tomēr viegli uztveramā valodā.
July 29, 2022
Pārsteidzoši vieda un cilvēcīga literatūra
Displaying 1 - 21 of 21 reviews