Homo Novus

by Anšlavs Eglītis

Romāns sākas 193… gada pirmajā septembrī, kad Rīgas stacijā vienlaikus pienāk vilcieni no pretējām pasaulēm – no Eiropas centra Parīzes un mūsu Vecgulbenes. No vilcieniem izkāpj divi jaunekļi apmēram vienos gados: no Cesvaines ierodas gleznotājs Juris Upenājs, bet no Parīzes – dzīves baudītājs, elegantais Eižēns Žibeika…

Anšlava Eglīša varoņi ir jauni un savos centienos ļoti līdzinās jauniem cilvēkiem mūsdienās. Te iezīmējas gan raksturi, gan dzīves lielie pretmeti: prieks, jautrība, bohēma un nopietns darbs.

"Mūsu mākslas pasaule bija tiešām krāšņa un dažāda. Mums bija "pozitīvisti", visādi protestanti, reālisti, impresionisti, intelektuāļi, ar mistiku iekrāsotas arhaikas cienītāji, varenības cildinātāji," – tā par pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu mākslas pasauli rakstījis Anšlavs Eglītis un šo krāšņo pasauli spilgtās un aizraujošās ainās iemūžinājis romānā "Homo novus".

Genres: Fiction, Classics, Historical Fiction, Art, Read For School

437 pages, Paperback

First published January 1, 1946

About the author

Anšlavs Eglītis (1906–1993) – rakstnieks, dzejnieks, žurnālists, gleznotājs. Dzimis rakstnieka Viktora Eglīša un tulkotājas Marijas Stalbovas ģimenē. Jānis Veselis viņu nodēvējis par vienu latviešu rakstniecības intelektuālistiem. Viens ražīgākajiem latviešu trimdas autoriem, kas literāro jaunradi aizsācis jau Latvijā. Darbojies dzejā, īsprozā, romānistikā un lugu rakstniecībā. Trimdā apliecinājis sevi arī kā kritiķis, tostarp filmu kritiķis. Darbojies arī grāmatu dizainā gan kā savu, gan citu autoru grāmatu ilustrētājs.

Tēvs – rakstnieks Viktors Eglītis, māte – skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte, sieva – gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa.
Skolas gaitas sācis Rīgā.
Ziemas ģimene pavadījusi Rīgā, bet vasaras pie radiem Cesvainē.
1915: vecāki evakuējās uz Krieviju, Anšlavs Eglītis ar vecākiem dzīvoja Maskavas tuvumā.
1941: 31. decembrī apprecējies ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu.
Dzīvodams trimdā, aizrāvies ar kalnos kāpšanu, kas aprakstīta arī literāros darbos.

Literārā darbība

1926: pirmā publikācija dzejolis "Lords" laikrakstā "Brīvā Zeme" 19. septembrī.
Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Burtnieks", "Zaļā Vārna", "Jaunā Nedēļa", "Daugava", "Latvju Mēnešraksts" un citviet.
1931: žurnālā "Piesaule" publicēts pirmais īsprozas darbs, novele "Stulbenis" (Nr. 9.).
1957: žurnālā "Zvaigzne" (Padomju Latvija) publicēts tēlojums "Neierastā Amerika".

Literārie darbi

Īsprozas darbi (novele, stāsti, apraksti, tēlojumi)
1936: “Maestro”.
1940: Nestundas.
1943: “Ģīmetne”.
1946: “Kazanovas mētelis”.
1946: “Teoduls Supersakso”.
1946: “Uguns pilsēta”.
1948: “Čingishana gals”.
1950: “Sīkstā dzīvība”.
1951: “Švābu kapričo”.
1954: “Neierastā Amerika”.
1956: “Karuselis”.
1958: “Sveiciens Sofijai Ozo”.
1961: “Divi kāpieni”.
1962: “Mana banka”.
1969: “Pēdējais mohikānis”.
1970: “Pasmaidot”.
1977: “Kas izpostīja latvisko stūrīti?”
1992: “Ciemiņš no dzimtenes”.
1999: “Ziemassvētku stāsti” / sastādījis Viktors Hausmanis.

Dzejas krājumi
1938: “Vientulis un dzīrotājs”.
1941: “Mijkrēslī” kopā ar Andreju Johansonu.

Romāni
1940: “Līgavu mednieki”.
1946: “Homo novus”.
1951: “Adžurdžonga”.
1952: “Laimīgie”.
1954: “Cilvēks no Mēness”.
1955: “Es nebiju varonis”.
1956: “Misters Sorrijs”.
1958: “Omartija kundze".
1959: “Ilze”.
1961: “Malahīta dievs”.
1961: “Vai te var dabūt alu?”.
1962: “Pansija pilī”.
1963: “Pēdējais raidījums”.
1966: “Nav tak dzimtene”.
1967: “Tiesa nāk”.
1968: “Bezkaunīgie veči”.
1970: “Cilvēks mežā”.
1971: “Es nepievienojos”.
1976: “Piecas dienas”.
1980: “Vai zini zemi, citronas kur zied?”

Lugas
1944: “Kosma konfirmācija”.
1944: “Pa purna tiesu”.
1974: “Lūdzu ienāciet, ser!”, 2 grāmatās.
1990: “Lugas”.
2016: “Cilvēks grib spēlēt”.

Reviews

[Guna · Rating 5 out of 5]

A. Cik patīkami palasīt kaut ko no latviešiem, kas nav Mēs. Latvija, XX gadsimts sērijas puņķu un asaru kalni.
B. Anšlava Eglīša manierīgā valoda, oriģinālie salīdzinājumi, sulīgie epiteti un nekautrīgā vārdu pakļaušana savām iegribām liek apjaust pašas valodisko nabadzību.
C. Tāda pārpratumu komēdija, ka vai turies! A+!

[Inese Okonova · Rating 5 out of 5]

Biju jau lasījusi kaut kad pusaudžu gadu daudzlasīšanas periodā, bet nekas prātīgs, izņemot to, ka patika, prātā nebija palicis. Nu, vienkārši lieliski! Gan sižets aizraujošs, gan tēli krāsaini un interesanti. Brīnišķīga grāmata. Filmai, protams, arī nav ne vainas, un Znotiņš ir ideāls Kurcums, bet grāmata ir pārāka un niansētāka. Tā vien šķiet, ka bez grāmatas izlasīšanas šis un tas filmā var palikt nesaprasts pat vērīgiem skatītājiem.

[Luīze Šnore · Rating 5 out of 5]

Annas Vidulejas filma ir viena no manām mīļākajām latviešu kinolentēm. Patiesībā, tā aizveda mani tuvāk teātrim, vainagojoties ar neizskaidrojamu mīlestību pret šo mākslu. Tagad, kad esmu izlasījusi romānu, jau atkal nedaudz skumstu, ka ceļošana laikā nav iespējama. A.Eglītis ir lielisks autors, un te mans ceļš pa viņa daiļrades takām tikai sākas. Bija skaisti, ir skaisti un būs skaisti.

"Gleznojiet, mīliet, bet nedomājiet!"

[Elina Tola (Bookeliina) · Rating 3 out of 5]

Vajadzēja izlasīt grāmatu pirms noskatījos filmu. Filma patika vēl labāk :D

[Samanta · Rating 5 out of 5]

"Ar bailēm un aizdomām jūs Rīgā tālu netiksit. Te ir jātver katra izdevība, bet katrā ķērienā ir risks"

[Alise Kitija · Rating 5 out of 5]

Ieturēta 30' gadu estētika, mākslas vide un bohēma. Anšlavs Eglītis, pats būdams arī mākslinieks, prasmīgi veidojis mākslinieku tēlu un dzīvi.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

Šis bija viens no maniem Klasikas “caurumiem”, kas nu aizdarīts – grāmata izlasīta un ekranizācija noskatīta.

Jauns mākslinieks ierodas Rīgā, lai gluži kā Sprīdītis – meklētu laimi. Upenājs strauji tiek ierauts mākslinieku elitārajā bohēmā un drīz vien saprot, ka “vecā” mākslinieka kurpes tam par šauru – gribas ko citu. Viņš tiecas būt Homo Novus – jaunais cilvēks. Visam tracim pa burzmu, cita mākslinieka tēvocis nolēmis mainīt savu testamentu un piedāvā mākslinieku sacensību, uzvarētājām paredzot iespēju doties uz lielo mākslas meku – Parīzi. Tracis par un ap sacensībām ir stāsta centrā.
Romānā ir nedaudz visa kā – drusku vēsturiskās Rīgas, mākslas bohēmas, mīlestības, nodevības, skaudības, sapņu un traģēdijas. Tāpat stāstā ir daudz varoņu – katrs tik košs un kolorīts, ka, lasot, nemaz nevar atrast to, kuram kā galvenajam, lai pieķeras un. Šos abus - pārāk plašo varoņu plejādi un sadrumstaloto sižetu autoram pārmeta kritiķi 20. gs. 40to gadu sākumā, kad darbs tapis. Iespējams, sajūtu, ka notikumi nekur tā īsti neved, radījis tas, ka romāns sākotnēji izdots turpinājumos, kad tas publicēts laikrakstā no numura uz numuru. Nepamet sajūta, ka autors pats tā īsti nav zinājis, kā stāsts varētu beigties. Manā skatījumā, nekas ļauns nebūtu noticis, ja darbs būtu kompaktāks.

Taču grāmatas lielākais trumpis ir valoda. Tik krāšņa, sulīga, zīmīgiem izteikumiem bagāta. Autors spēlējas ne vien ar vārdiem un tekstu, bet stāstu caurauž ar dažādiem zemtekstiem. Lasot, ir sajūta, ka autoram ir bijis ārkārtīgi svarīgi labi izteikties un, iespējams, tas viņam bija svarīgāk par pašu stāstu. Vēl noteikti jāpiemin, ka autors ļoti īsti apraksta to mākslas pasaules pusi, kas paliek neredzama “parastajiem” cilvēkiem, kas tos redz tikai švītīgās izstādēs un pasākumos. Autors zina drēbi, par kuru raksta, jo pats nācis no šīs vides un viņam pat esot pārmests, ka saviem tēliem prototipus meklējis īstajā mākslas pasaulē. Tādēļ darbs bija ļoti populārs lasītāju vidū, jo arī viņi centās spekulēt un atrast tēlu prototipus dzīvē.

Esmu gandarīta, ka šo darbu esmu izlasījusi, taču manas gaidas uz to bija lielākas – vismaz stāsta ziņā. Taču valodas dēļ stāsts nešaubīgi paliks man spilgtā atmiņā.

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Neapgalvošu, ka uzskatu šo par nepārspētu literatūras šedevru un izcilu garadarbu, bet arī nekādi nevaru noliegt sirsnīgo, pat ja naivo, asprātību un krāšņo tēlu valdzinājumu. Valoda tik raita, ka visas 400+ lapas lasās teju pašas, un arī komiskais sižets šķetinās bez mazākās aizķeršanās. Varbūt dažviet pietrūkst dinamisma, varbūt dažviet kariķēšanas ir drusku par daudz, varbūt kopumā par daudz paredzami. Bet izklaide laba, un vēl ar kultūrvēsturisku vērtību. Turklāt tūlīt zem izklaidējošā virsslāņa ir gana daudz vielas pārdomām, jo īpaši par to, ciktāl diametrāli pretējās izpratnes par pareizo pieeju mākslai - Salutaurs, Posa, Orfejs Fausts, Mačernieks - ietekmē radīto darbu vērtību. Nu un Kurcums ar galvanizētajām vardēm nekavējoties ierindojas starp maniem mīļākajiem literārajiem tēliem.

Bet bijušie laimes brīži ir kā kruķi, ar ko var lēkt uz priekšu arī tad, ja kājas jau pārsistas.

Man bija šausmīgs garastāvoklis. Visi ļaudis un visvairāk es pats likās tikai galvanizētas vardes, ko rausta kārību un baiļu strāvas uz Dieva Tā Kunga vivisekcijas galda - pasaules.

Kas ir diletantisms? Aklums pret kopiespaidu un iemīlēšanās sīkumos.

Nav aizspriedumu? /../ Nelaimīgais, tad jūs neesat nekas; tikai aizspriedumi noteic un veido cilvēka gaumi, uzskatus, ar vārdu sakot - personību.

[Rebeka · Rating 4 out of 5]

Upenājs neatbildēja. Viņš labi atcerējās sava vectēva - ilggadējā pagasta vecākā - padomu. Kad nokļūsti neērtā vai neskaidrā stāvoklī - klusē. Tas nekas, ka tevi noturēs par vientiesi vai pastulbu. Lai runā, lai cenšas, lai skaidrojas tie citi. Tu nogaidi, un jau drīz vien tu pārliecināsies, cik aplama būtu bijusi tava vaļsirdība.

Lasot Anšlava Eglīša daiļradi, tīri neticami liekas, ka latviešu literatūra ir kā nosēta ar traģēdijām un bēdām. Homo Novus humors, kaleidoskopiskā Rīga un atainotie raksturi ir nepiespiesti viegli un caurcaurēm latviski. Latvietis latvietim gardākais ēdiens - un šajā arī balstās romāna galvenie konflikti. Latgalietis Juris Upenājs aizbrauc uz Rīgu un grib šeit izcirst sev vietu kā mākslinieks. Viņu tramvajā nomedī nemitīgais problēmu vārītājs Kurcums - un tālāk notiek pārējie kumēdiņi ar spilgtajiem Rīgas personāžiem.

Kā vienu izcilu Eglīša sasniegumu gribu atsevišķi izcelt romāna gleznieciskumu. Vēl tīri nesen lasīju citu romānu un domāju, ka var redzēt, ka autors ir iedevis galvenajai varonei kādu hobiju vai interesi tikai tāpēc, lai nebūtu galīgi bez. To varētu aizstāt ar jebko citu. Varone bija ''kaislīga'' par savu interesi, taču tam es vispār nevarēju noticēt. Šis hobijs bija tikai dekors, un to varēja aizstāt ar jebkādu citu tāda veida dekoru - viņa varēja būt kaislīga rakstniece, medniece vai sērfotāja. Taču Homo Novus nevar aizstāt tā tēmu - mākslu - ne ar vienu citu. Juris Upenājs nevarēja būt ne rakstnieks, ne mednieks, ne sērfotājs. Pati romāna krāšņā valoda un Eglīša plašās zināšanas par mākslu deva tam pamatu zem kājām un liek tev ticēt, ka tik tiešām esi nonācis bohēmas sirdī. Man šķiet, ka tā ir galvenā šī darba vērtība. Tev ir sajūta, ka tev ir dots kāds vērtīgs dārgakmens, ka tu esi atklājis ko patiesu un neatkārtojamu par šo laikmetu.

Taču reizēm man Eglīša romāna tonis likās pārāk salds un didaktisks. Trīsdesmito gadu Latvija, un neviens no mākslinieku komūnas nav nelatvietis? Tāpat arī vecā gleznotāja Piegāza ideālistiskais atainojums mani nepārliecināja. Man gribētos domāt, ka Eglītis cerēja uz brīvu, latvisku un neatkarīgu Latviju, un tamdēļ to diezgan rozīgi un pamācoši arī iezīmēja.

[Dainis Deigelis · Rating 5 out of 5]

Ir labi pārlasīt šo latviešu literatūras zelta fonda vienu no pērlēm, kā puisim un dzejniekam no laukiem.

[Inga Pizāne · Rating 4 out of 5]

Stāsts par jaunu cilvēku, kurš ar (sapņiem un cerībām) pilnu koferi no mazas pilsētas iebrauc galvaspilsētā, apņēmības pilns savus sapņus piepildīt. Notikumi risinās ar uzviju. Kuros brīžos viņš ļaujas straumei un kuros – paliek uzticīgs savam ceļam? Kā ir būt māksliniekam Rīgā (trīsdesmitajos)? Viens ir skaidrs: lai būtu mākslinieks, ar iedvesmu un talantu vien nepietiek. Māksla nerada sevi pati. Tā ir jārada māksliniekam. Un radīšana nozīmē lielas pūles, neatlaidību, nepadošanos.

[Liva · Rating 5 out of 5]

Anšlava Eglīša spēja izzīmēt precīzas detaļas plašā laikmetiskā tvērienā ir acīm tīkama ne vien rakstītā formātā, bet arī pēc tam pārlikta uz ekrāna. Īsumā - vērts izlasīt!

Plašāk par grāmatu un filmu blogā:
https://lalksne.blogspot.com/2018/11/...

[Ints Brunenieks · Rating 4 out of 5]

20.gs. sākuma mākslinieku bohēma. jauns mākslinieks ierodas Rīgā no Cesvaines un diezgan strauji tiek ierauts mākslinieku ikdienā, tas ir bohēmiskajā ikdienā. Mākslinieku ikdienas skarbums, sūrā izdiena, intrigas un jautrā uzdzīve un bohēma. Mākslinieku dažādie iztikas pelnīšanas veidi. neiztiek arī bez humora un ironijas.
Taču manam pragmatiskajam prātam tomēr tās bomēmiskās uzdzīves bija par daudz , un stāsts tāds vairāk velk uz pasaku ar laimīgām beigām. Pietrūka tikai beigu frāzes : un tā viņi dzīvoja laimīgi līdz sava mūža beigām un viņiem bija vesels pulks bērnu...

Dodu 3,5 zvaigznes, bet piemetu klāt 0,5 zvaigznes par oriģinālliteratūru un raito, baudāmo latviešu tekstu.

Citāti:
Bet bijušie laimes brīži ir kruķi, ar ko var lēkt uz priekšu arītad, kad kājas jau pārsistas.

Vai jūs zināt, kas ir flirts? Nē? Tā ir spēlīte, kurā skaitās zaudējis tas, kas sāk lietu ņemt nopietni.

Cik lieliski ir sajusties par daudzinātu gleznotāju, par izveicīgu uzdzīvotāju un nicīgi smīnošu, dēkainu ceļotāju... ar vienu vārdu sakot - par lielu vīru.

Reklāma homeopātiskās devās vislabāk nodrošina slavu un popularitāti.

Mīlestība nav līdzeklis. Mīlestība ir mērķis. Tā ir vīnstīga, kas spēj tīties tikai ap stipru balstu. Tikai tad viņas lapas plešas pret sauli. Zemē, nebalstīta tā iznīkst.

[Madara Stade · Rating 4 out of 5]

Saprotu, kāpēc šis ir galvenais darbs, kas daudziem asociējas ar A. Eglīti – gan jau es domātu tāpat, ja nebūtu iepriekš lasījusi "Līgavu medniekus", kas tomēr ir un paliek mans iecienītākais autora romāns.
Pirmkārt, "Homo novus" autors ieņēmis jau ētiski un politiski moralizējošāku nostāju nekā pirmīt, bet iespējams to pieprasīja arī gadi, kuros romāns pirmoreiz publicēts. Piemēram, glezna "Darba apoteoze", šķiet, tīšuprāt tēlota kā uzsvērta padomju mākslas kritika, šur tur pavīd arī pa kādam teikumam par latviešu mākslas pasauli, kuru tagad saplosījušas svešas varas. Melots nav, bet ar to pašu pazūd autora rūpīgi kultivētā literārā nonšalance.

Otrkārt, vairāki spilgti tēli, situācijas un pat teikumi "Homo novus" šķiet pārņemti no "Līgavu medniekiem" vai nu tiešā, vai mazliet grozītā veidā – vai Eižēns nav tas pats Visvaldis un vai smejošais jokdaris Kurcums nav Epalts, tikai turīgāks un pazīstamāks ar mākslas aizkulisēm? Var just, ka autora prātā šie prototipi ir smalki izstrādāti un dziļi iesakņojušies.

Kopumā visvērtīgākie šķiet tieši detalizētie mākslas vides un procesu apraksti – šajā ziņā par līdzinieku Eglītim manuprāt var derēt vienīgi Kota, lai gan raksta par jau pavisam citu laiku. Patiesi izbaudīju visas nodaļas par Salutauru un vētrainās uzdzīves ainām. Vienīgais, par ko žēl, ka tik ilgi vilcinājos ar izlasīšanu.

[Ilze · Rating 3 out of 5]

Sāku lasīt jo bija interese salīdzināt ar filmu. Ir savi plusi un mīnusi abām lietām, bet Margo tēls filmā tomēr spridzina, jo tas, kas ir grāmatā netur līdzi. Kopumā skaisti tie trīsdesmitie bija...

[monta · Rating 5 out of 5]

vārdos ietītie tēli atmostas, atdzīvojas papīrs un lasītājā sāk tīties fotofilmiņa. tik izsmalcināti, izstrādāti un bezrūpīgi komiski. ļoti vēlos izcelt arī Kurcuma dzīvesstāstu, kas ir tik cilvēcīgi smeldzīgs.

[Alise · Rating 5 out of 5]

sis ir kas tads, ko vajadzetu lasit literaturas stundas

[Jānis Būmanis · Rating 5 out of 5]

Anšlavs Eglītis pamazām kļūst par mīļāko, tuvāko latviešu rakstnieku. Pirmais darbs, ko lasīju skolā kā obligāto literatūru bija ,,Pansija pilī'', kas likās ļoti interesants, un acīmredzot drīzumā būs jāpārlasa. Visu izdaudzinātais ,,Līgavu mednieks'' man gan īsti pie sirds negāja...Nesen lasītais romāns ,,Piecas dienas'' ar savu asumu un nesaudzību pret padomju varu un tās trulo nežēlību, kā arī ar iezīmētām autobiogrāfiskām ainām un vēsturiskām epizodēm par baigo gadu viennozīmīgi ir viens no labākajiem lasītajiem darbiem.
Bet nu ne par to-,,Homo novus'' ir par māksliniekiem, lielākoties par gleznotājiem un kā citos A.Eglīša darbos atkal parādās gan milzīgās zināšanas gan lielā mīlestība pret šo mākslas veidu. Par glezniecību šķiet visvairāk būšu vairāk iemācījies no Eglīša darbiem. Bet ne tikai par gleznām ir darbs, bet vairāk par cilvēku raksturiem. Un Rīgu. Un paliek žēl šīs skaistās pasaules, 30. gadu galvaspilsētas, ko neglābjami sapostīja un mainīja noziedzīgās, svešās varas...

[Edvards · Rating 5 out of 5]

paldies, Anšlav, bija prieks!

[AKMENTINA · Rating 4 out of 5]

Manuprāt, šādu darbu var uzrakstīt tikai dziļš cilvēka dabas izpratējs. Bet ne tikai tas, autoram bija jābūt tuvam visam tam, kas uz pirmā skatījuma liekas pretējs viens otram, nesavienojams, tikai pie viena piederošs un otru automātiski izslēdzošs.

Mani nepamet sajūta, ka Fēliksā Kurcumā bija kaut kas no autora paša personības vai redzējuma par sevi viņa brieduma gados, kamēr Jurī Upenājā - jaunības. Nav man zināms, kāds Anšlavs Eglītis patiešām bija, bet skaidrs, ka viņa dzīve un raksturs bija ārkārtīgi interesanti.

[Agnese Strautina · Rating 4 out of 5]

Ja pirmās 200 lapas priecājos cik lielisks, viegls, plūstošs un kinemotogrāfisks ir šis Anšlava Eglīša romāns, tad pēdējās 100 lasīju mokoties un nevarot sagaidīt beigas - šķita pārlieku izstiepts, lēns un pārpildīts ar neko neizsakošiem, nebūtiskiem fragmentiem.
Ļoti patika Kurcuma tēls, šķiet, ne tik bieži sastopams latviešu literatūrā.

[Kristīne Spure · Rating 5 out of 5]

Absolūta mīlestība pret šo grāmatu. Viegls lasījums, skaists Rīgas apraksts. Gribētos pārcelties uz pērnā gadsimta trīsdesmitajiem un ievilkt tā laika mākslinieku bohēmas elpu.

[Mārtiņš Vaivars · Rating 3 out of 5]

Lai gan pa Rīgu klīst joprojām ir patīkami, latviešu valoda ir garšīga un pāris etīdes ("savienotās mākslas") aizrāva, sižets un tēli likās krietni pārāk vienkārši un paredzami. Grāmata varēja būt daudz īsāka.

Nākamnedēļ uz filmu.

[Oskars Kaulēns · Rating 4 out of 5]

tā ir māksla būt māksliniekam.

[Ketija · Rating 5 out of 5]

Lai gan kopējais sižets vietām šķita paredzams, grāmata lieliska, ar spilgtiem varoņiem, patīkamu humoru un detalizētiem aprakstiem.

[Dāvis Sporāns · Rating 5 out of 5]

Tas pats vaibs, kas Līgavu Medniekiem, bet šoreiz labi nostrādāts darbs līdz pašam beigām.

[Chernukha · Rating 4 out of 5]

A coming-of-age-novel, which reflects the climbing career of a poot butt from the province (Daugavpils) who is confronted with the art scene Society in Riga in the 1930es. Characters are well-built, storyline is constructed shematically, sophisticated, witted, tender irony with sensitive description of the area (the story is based in outlines on realities, though nowadays hard to comprehend who is who). Some parts too wordy, but it supports the peculiarity of a garrulous, athmospheric novel. The plasticity and the significance of Pictures (art) is ubiquitous, which is an indice on the real profession of the writer (who was an artist by himself). All in all, a valuable document of time and a useful introduction into Latvian art history and picture of Riga and surrondings. My favorite character was Felikss Kurcums, a paradoxical mephistopheles, an artist just by his Lifestyle and a dyed-in-the-wool fleet-fooded diabolic dandy.

[Agnese · Rating 4 out of 5]

Iesāku lasīt Latvijā, pabeidzu - ASV, jo gribēju saprast, ko sagaidīt no jaunās simtgades filmas. Citos apstākļos, iespējams, tik ātri pie šīs grāmatas nenonāktu, jo jau kopš skolas laikiem Anšlavu Eglīti bija grūti ierindot starp maniem iecienītākajiem rakstniekiem. Lai nu kā, “Homu novus” mani spēja ievilkt savdabīgajā mākslinieku pasaulē, kuru jau nedaudz iepazinu tā paša Eglīša “Pansija pilī”. No tā romāna, jāatzīst, nekas daudz atmiņā nav palicis, bet šis gan lika daudz ko pārdomāt un izvērtēt un, domājams, uzrunātu arī ar mākslu pilnīgi nesaistītus cilvēkus. Šeit stāsts ir par to, ka nedrīkst padoties grūtību priekšā, tiecoties īstenot savus neiedomājamākos sapņus un mērķus. Ne vienmēr ceļš būs tik gluds, kā gribētos, un dažkārt iznāk doties pa pavisam citu taku, nekā sākumā likās. Bet galvenais šajā ceļā nepazaudēt pašam sevi un sev tuvu stāvošos. Un to laikam nekad nav par vēlu apzināties un atgādināt.

[Ieva Artmane · Rating 5 out of 5]

Noteikti jāizlasa pirms filmas!

[Janis Godins · Rating 5 out of 5]

Savienoto mākslu ieceres, 20 gleznas īsi pirms izstādes un, protams, zudusī Rīga ar atpazīstamiem lokāliem Anšlāva Eglīša izcilajā valodas izjūtā un kompozīcijā.