Papás es el debut en español del premiado poeta letón Kārlis Vērdiņš. Ganador del premio internacional Jānis Baltvilks de literatura infantil, y también seleccionado por la Biblioteca Internacional Juvenil para los White Ravens, este poemario traducido por Lawrence Schimel e ilustrado por Reinis Pētersons explora y subvierte los estereotipos de la masculinidad y la relación entre los padres y sus hijos.
One of the most versatile poets writing in the Baltic, Latvian Kārlis Vērdiņš is a renowned critic and a prize winning poet. His selected poems in English translation "Come to Me" (translated by Ieva Lešinska) was published by Arc Publications in 2015. His books were published also in Lithuanian, Polish, Czech, French, Russian, Spanish, and Slovenian translation.
Studējis kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā (1998-2004), ieguvis doktora grādu Latvijas Universitātē (2009). Dzeju publicējis kopš 1997. gada, iznākuši dzejoļu krājumi – „Ledlauži”, „Biezpiens ar krējumu”, "Es" un "Pieaugušie".
Kopš 2007. gada strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. No 2010. līdz 2015. strādājis literārā žurnāla "Latvju Teksti" redakcijā. Vērdiņa dzejas grāmatas iznākušas Krievijā, Polijā, Čehijā, Lielbritānijā, Spānijā un Slovēnijā, dzeja iekļauta latviešu dzejas antoloģijās lietuviešu, bulgāru, angļu, turku, slovēņu, horvātu, vācu un zviedru valodā. Raksta literatūras kritikas un apceres Latvijas presē. Sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus. Atdzejojis T.S. Eliota, V.B. Jeitsa, Emīlijas Dikinsones, Josifa Brodska, Čārlza Simiča, Volta Vitmena, Konstantīna Bībla, Georga Trākla, Ļeva Rubinšteina, Semjona Haņina un citu dzejnieku darbus. 2001, 2008 un 2015. gadā ieguvis laikraksta "Diena" gada balvu kultūrā, 2006. gadā - Autortiesību bezgalības balvu, 2007. gadā - Olivereto balvu par dzejoli "Karavīri". Par krājumu "Es" saņēmis Dzejas dienu balvu (2008), par krājumu "Burtiņu zupa" Literatūras gada balvu (2007). Par krājumu "Pieaugušie" saņēmis Literatūras gada balvu (2015) un par krājumu "Tētis" J. Baltvilka balvu (2016).
Mans jaunais mīļākais dzejas krājums. Mīlēs gan bērni, gan pieaugušie. Es jau zinu, kuru dzejoli mācīšos no galvas Ziemassvētkiem (Asiņainās meitenes).
Dāviniet sev, saviem tēviem, saviem topošajiem tēviem, un bērniem, kam nav tēvu - lai zina, ks tie par putniem!
Aaaaaaa, ģeniāli! Tik lieliska dzeja - ironiska, aizraujoša, precīza. Gan naiva, gan tieša. Bet tik ļoti par mums. Tik ļoti. Tagad gribu visiem uzdāvināt vai vismaz uzbāzties - izlasiet, izlasiet!
Vienkārši, ģeniāli un vienkārši ģeniāli. Pēc Austras ieteikuma atzīmēju šo grāmatu kā to-read. Šodien grāmatveikala shopinga laikā ieliku savā grozā arī šo grāmatu. Izlasījās ļoti ātri. Daži dzejoļi pat vairākas reizes, jo gribējās nocitēt meitai un sievai. Aizkustināja un pat ļoti !! Tāpat kā stand up humors, arī šajā grāmatā vislabāk uzrunā tie dzejoļi, kuros mēs saskatam paši sevi. Un ar garantiju , ka katrs šajā bērnu/pieaugušo dzejas krājumā atradīs arī savu dzejoli. Rekomendēju visiem bērniem, viņu vecākiem un citiem pieaugušajiem !!
Tā bija vislabākā izvēle vēlam trešdienas vakaram pēc nogurdinošas darba dienas. Tik atspirdzinoši, sirsnīgi un silti. Brīnišķīgs dzejoļu krājums. Un šie tiešām bija dzejoļi, kurus es spēju uztvert, saprast un sajust kā savus. Žēl, ka nebija šāda krājuma tad, kad es biju bērns. Tēti šo bija pelnījuši jau sen!
Joprojām subjektīvi neobjektīvi lielisks šķiet Kārlis Vērdiņš. Grāmata tiklab tīņiem, kā vecvecākiem un trīsgadniekiem. Lai ģimene var kopā piesēst vakarā pie dzejas un mazliet pasmieties un paskumt par situācijām, kurās esam bijuši mēs visi, kurās ir mūsu kaimiņu bērni un vecāki.
Šķiet, neviens nešaubījās par to, ka Vērdiņa vārdu šogad redzēsim Baltvilka balvas nomināciju sarakstā – un visnotaļ pelnīti, jo radītais dzejoļu krājums ir asprātīgs, oriģināls un uzrunājošs. Krājumā "Tētis" autors apspriež ģimenes realitāti, to neizpušķojot un nemēģinot radīt kādu utopiju, apspriestas tiek gan sociālās lomas ģimenē, gan ģimenes funkcija, un tas viss notiek, neieslīgstot didaktiskā moralizēšanā. Tieši autora neitrālā nostāja bez vēlmes moralizēt ir krājuma simpātiskākā iezīme un iemesls, kāpēc šī grāmata jau iekarojusi daudzu lasītāju sirdis. Kas vēl nozīmīgāk – krājums "Tētis" nav strikti ierindojams bērnu literatūras kategorijā, šī ir grāmata, kas būs simpātiska gan bērniem, gan viņu vecākiem; varētu pat atļauties apgalvot, ka Vērdiņa dzejoļi ļaus vēl vairāk satuvināties bērniem ar vecākiem, atrodot kopīgu valodu šai krājumā. Katrā ziņā šis ir viens no kvalitatīvākajiem dzejoļu krājumiem, kas pēdējā laikā satikti bērnu literatūrā, un šī ir grāmata, kas silti iesakāma visiem lasītājiem.
Biju dzirdējusi par šī krājuma kāpšanu ārā no stereotipiskajām lomām un iekšā visādos sociāli aktuālajos jautājumos un patiešām - tas tēti izceļ no praktiskā latvieša tēla un ieliek tēta rokās, piemēram, auto stūri, steidzoties uz darbu un lamājoties uz sastrēgumu (arī gājējiem), kā arī alus kausu un lociņu kapājamo nazi. Protams, ne tikai.
Mani pārsteidza nodaļa, kur norādīts "Veltījums Bērnu slimnīcai". Tā kā tikko biju izlasījusi Ineses Zanderes "Līzi Analīzi" un "Bērns, kas neiekrita", es kaut kā visvairāk pieķēros tieši šai nodaļai, taču tikai līdz lappusei, kurā ir dzejolis "Veļas diena", kas varētu arī būt viens no galvenajiem iemesliem, lai es šo grāmatu iegādātos. Un vēl arī "Mīļais tētis". Ak, un vēl man šķita vērtīgi, ka kaut kas, kas parādās tēta tēlā dzejoļos, kuri rakstīti kā veltījums CSDD, atspoguļojas nākamajos dzejoļos bērna rīcībā, piemēram, dzejolī "Rullē pa dārgo", kas beidzas ar "man garām citi ar ķiverēm rullē, es guļu uz ielas klusi kā nulle" (21.lpp). Varbūt es šo sakarību tikai izdomāju, bet tā nu es to sajutu. Un sajutu es visnotaļ daudz arī citos dzejoļos. Man patika, paldies!
Tā kā grāmatu bingo ir lauciņš "dzejas krājums", bet dzeja nudien nav mans lauciņš, izdomāju, ka bērnu dzeja gan man patika. Grāmatu izvēlējos meklējot, kurš pēdējā laikā ir saņēmis kādu balvu - jo uzskatu, ka ja lasi reti, vajag izvēlēties ko labu. Šoreiz šī taktika nostrādāja. Lasot radās asociācijas ar Ojāra Vācieša bērnu dzeju (protams, par mūsdienās aktuālām tēmām). Man vienmēr ir paticis, ja dzejoļi ir ritmiski un man ir skaidrs par ko tie ir - un te nu ir abi aspekti. Noteikti nenožēloju savu izvēli.
Ņipri dzejoļi un domīgi dzejoļi. Priecīgi un bēdīgi. Smieklīgi un nopietni. Uzdāvināju šo grāmatu vīram uz vārda dienu (jo viņš ir Tētis maniem bērniem). Taču šķiet, ka viņš to tā arī neizlasīja. Bet sāka lasīt mans dēls. Dzejoli “Tētis Šoferis” pat iemācījās no galvas, dabūja par to 10 latviešu valodā, un piedalījās daiļrunāšanas pulciņā. Tad nu es sapratu, ka jāizlasa arī man tie dzejoļi. Lasīju, nedaudz domāju par savu tēti, nedaudz par savu bērnu tēti, un par visādiem citādiem tētiem un bērniem. Un ir patiešām ļoti labi. Paldies Kārlim!
Neesmu baigais dzejas lasītājs, bet šai grāmatai ir jēga - katrs dzejolītis ir kā mini stāstiņš, tāpēc dēls pat spēja pie šiem dzejolīšiem iemigt. Ja tā padomā, tad no dzejas tas ir labākais, ko pēdējā laikā esmu lasījis.
Piezīme par gramatiku - tur tās nav un tā apgrūtina lasīšanu. Saprotu, ka tāda ir mūsdienu mode (vai arī gramatikas nezināšana), bet dzeju vieglāk lasīt ar pieturzīmēm, tad var pareizo domu vieglāk uztvert.